Intelektuālie piedzīvojumi starp kvantiem un tirgu

2010. gadā The Wall Street Journal štata reportieris un finanšu žurnālists Skots Patersons publicēja drīz vien par bestselleru kļuvušo grāmatu “Kvanti” (The Quants: How a New Breed of Math Whizzes Conquered Wall Street and Nearly Destroyed It), kurā pirmoreiz ar žurnālistisku vērienu tika izgaismoti plašākai publikai maz zināmie finanšu un akciju tirgus procesi, kuru pamatā bija labāko augstākās matemātikas un teorētiskās fizikas speciālistu iesaistīšanās programmatūras izstrādē, kas ar datortehnoloģiju palīdzību ļauj izmantot cenu svārstības tirgū dažu milisekunžu laikā. Daudzviet neviennozīmīgi uztvertā augstfrekvences tirdzniecība jeb high-frequency trading, kura sekundes laikā ļauj veikt vairākas daudzu miljardu vērtas transakcijas un kuras vajadzībām 2014. gadā mikroviļņu apraides torņi spēj nodrošināt par 1,6 milisekundēm ātrāku informācijas pārraidi nekā līdz šim lietotie optiskās šķiedras kabeļi, ir tikai redzamākais no “kvantu” darbības rezultātiem. Sarežģītu algoritmu izveide tirgus kvantitatīvajā analīzē (no kurienes arī nosaukums “kvanti”), kas rēķinās ar cilvēka saprātam neticamu faktoru daudzumu, ir novedusi pie tā, ka daži tirgus spēlētāji pastāvīgi apspēlē tirgu, bet tas saskaņā ar meinstrīma ekonomistu pieņēmumiem teorētiski nav iespējams. Viens no tiem, kuri “kvantu” spējas ir izmantojuši visagrāk un visplašāk, ir bijušais MIT un Hārvarda Universitātes matemātikas profesors Džims Saimonss, kurš jau vairākus gadu desmitus vada leģendāri sekmīgu alternatīvo ieguldījumu fondu. Tieši viņš kalpojis par personīgu iedvesmas avotu Aleksandram Migdalam (dz. 1945), kurš pēc vilšanās mūsdienu teorētiskās fizikas vispārējā ievirzē 1996. gadā pameta pastāvīgo Prinstonas Universitātes fizikas profesora vietu. Jaunības gados Migdals, pazīstamā fiziķa Arkadija Migdala dēls, bija viens no talantīgākajiem jaunajiem fiziķiem Krievijā, kas ļāva viņam kā pirmajam no Padomju Savienības fiziķiem iegūt pastāvīgu profesūru kādā no labākajām ASV universitātēm. Jau vairākus gadus viņš mēģina izmantot savas matemātikas un teorētiskās fizikas zināšanas jauna tirgus kustību paredzēšanas modeļa un mehānisma izstrādē. Migdals ir pārliecināts, ka tirgus paredzēšana ir tīri matemātiska problēma, kura jau ir atrisināta, bet kurai iespējams lētāks un efektīvāks risinājums. Viņa plašajā un krāšņajā Prinstonas īpašumā viss ir pakļauts estētiskām vajadzībām, kuras palīdz koncentrēt viņa spējas un saprašanu iecerei, kas ir tiešā pretrunā ar meinstrīma ekonomistu dogmatiku. Paralēli savām tiešajām interesēm Migdals raksta dzeju, poētiskus jokus un iemēģina roku prozas žanrā. Daži no viņa tekstiem atrodami viņa divvalodu mājaslapā alexandermigdal.com.

A. R.

Aleksandrs Migdals: Vispār jau es 18 gadus ar zinātni nenodarbojos – nu, tikai tā, interesējos, nodarbojos ar pavisam citām lietām. Bet pagājušajā gadā iznāca tā, ka no jauna tika atklāta viena mana teorija, ko es biju izstrādājis pirms 35 gadiem. Tie, kas to izdarīja, bija dzimuši jau pēc tam, kad šī teorija tika radīta, bet Miša Šif­mans atcerējās šo manu teoriju un tiem čaļiem pastāstīja. Viņiem bija lieli brīnumi – viņi pie šīm formulām bija nonākuši pavisam pa citiem ceļiem, bet formulas bija tādas pašas kā manējās. Viņi ilgi nespēja tikt skaidrībā, kas par lietu; beigās es neizturēju, iejaucos un paskaidroju, kāpēc šīm formulām jābūt tādām pašām. Pēc šīs jaunās teorijas...

Rīgas Laiks: Jūs to izstrādājāt 70. gadu beigās?

Migdals: Jā. Nu, tas izskatās tā: es biju izstrādājis tādu kā vispārīgu teoriju, kas ir piemērojama vienmēr, bet viņi pamanīja... Ir tāda konformā lauka teorija, ar kuru es kādreiz nodarbojos, tā sasaista stīgu teoriju ar kalibrējošo lauku teoriju. Un viņi, mēģinot izskaitļot elementārdaļiņu masu lielumus šajā teorijā, ieguva tieši manu formulu – paši nesaprotot, kāpēc. Nu, tad es aizbraucu uz konferenci Kar­žēzā, Korsikā, un visu izstāstīju... Bet mans uzskats ir tāds, ka teorētiskā fizika ir tikpat kā jau mirusi, tā ir it kā saplūdusi kopā ar matemātiku... Vai jūs esat lasījis tādu grāmatu “Stikla pērlīšu spēle”? Hermanis Hese.

RL: Protams.

Migdals: Lūk, viņš ļoti pareizi paredzēja to, kas pašlaik notiek ar teorētisko fiziku. Fiziķi nevis, kā saka, ar abām rokām rakņājas pa fizikas māliem un ceļ no tiem laukā jaunus atklājumus, bet nodarbojas tikai ar jau izdarītu atklājumu piepucēšanu, uzlabošanu, pārformulēšanu un pierādījumiem... Citiem vārdiem, fizika kā zinātne, kas nodarbojās ar dabas pētīšanu un jaunu lietu atklāšanu, ir beigusies. Faktiski es aizgāju no zi­­nātnes tieši tāpēc, ka fizika ir kļuvusi pārāk sholastiska. 70. gados bija daudz lielu atklājumu, un man laimējās tieši tajā laikā strādāt; lielākā daļa šo atklājumu tika veikti manā klātbūtnē. Es esmu strādājis kopā gan ar Deividu Grosu, gan ar Aleksandru Poļakovu, gan ar Gerardu Hoftu, un viņi visi veica nozīmīgus atklājumus. Bet nelaime tā, ka teorētiskā fizika atklāja dabas īpašības tik sekmīgi, ka tai vairs nav atlicis gandrīz nekā, ko darīt. Tā ir atklājusi dabas īpašības tik mikroskopiskos mērogos, tik smalkās telpas struktūrās, ka eksperimentāli tās pārbaudīt nav iespējams. Īsāk sakot, teorētiskā fizika pašlaik atrodas idiotiskā stāvoklī. No vienas puses, ir palikuši neatrisināti jautājumi, bet, no otras, šos jautājumus eksperimentāli pārbaudīt – teiksim, pārbaudīt to, vai stīgu teorija ir patiesa vai nav, – to vienkārši nav iespējams izdarīt. Un to nav iespējams izdarīt ne tikai Zemes apstākļos, bet pat mūsu Visuma ap­­stākļos. Mēs zinām galvenās daļiņas, galvenos spēkus, mēs zinām, ka pas­tāvošā teorija, ja tā ir patiesa, darbojas pat Planka attālumu mērogos. Tur ir palikušas vēl 40 kārtas, katra kārta nozīmētu palielināt hadronu pa­ātrinātāja izmērus vēl desmit reizes. Mēs nevaram radīt tādus paātrinātājus... Tādēļ es saku: ja mēs liktu Zemei sadurties ar anti-Zemi – būtu par maz. Ja mēs liktu Saulei sadurties ar anti-Sauli, būtu par maz. Pat ja mēs liktu Visumam sadurties ar anti-Visumu, arī ar to būtu par maz. No mana redzes viedokļa, tā ir pata situācija – kā šahā; proti, elementārdaļiņu teorētiskā fizika ir beigusies. Ir palikusi astrofizika, tur ir ļoti daudz interesantu jautājumu – tumšā matērija un tā tālāk, bet šie jautājumi nav saistīti ar elementārdaļiņu īpašībām.

RL: Bet ar ko tādā gadījumā nodarbojas jūsu bijušie kolēģi un draugi?

Migdals: Viņi nodarbojas ar teorētiskajā fizikā balstītu skaistu matemātisku modeļu būvēšanu. Tā ir ļoti interesanta nodarbe. Mehānika arī savulaik kļuva par mirušu zinātni, taču tā neizzuda, bet pārvērtās par skaistu, iebalzamētu mūmiju. Viņa, tā sakot, kļuva par matemātikas sastāvdaļu, un tādā veidā, saplūdusi ar matemātiku, tā var pastāvēt mūžīgi. Matemātika ir valoda, tā pēta saiknes starp dažādām lietām – piemēram, saikni starp stīgu teoriju un kaut kādiem citiem matemātiskiem modeļiem. Piemēram, ir standartmodeļa teorija un ir hromodinamikas teorija, kas apraksta kvarku mijiedarbību caur gluoniem. Un šī teorija ir jāatrisina. Neviens to pašlaik nedara. Fiziķi ņem un risina citas teorijas.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret mēģinājumiem nonākt pie teorijas, kurai dots, manuprāt, idiotisks nosaukums “Theory of everything”?

Migdals: Tā arī bija stīgu teorija – tā stīgu teorija, kas izriet no standartmodeļa. Diemžēl eksperimentālu pār­baužu neiespējamības dēļ tā ir nonākusi strupceļā, jo tur ir tik daudz dažādu variantu, ka starp tiem teorētiski nav iespējams izvēlēties. Es neredzu, ka tā kaut kā attīstītos.

RL: Esmu runājis ar Saskindu un Lin­di[1. Arņa Rītupa saruna ar Leonardu Saskindu lasāma šeit; Saruna ar Andreju Lindi lasāma šeit.], un viņi stīgu teorijā vēl cenšas kaut ko darīt.

Migdals: Jā, es jau arī nesaku, ka viņi būtu pārstājuši censties. Saprotiet, es kā biznesmenis teikšu tā: neviena kompānija nekad neteiks, ka tai nav ko darīt, ka tās produkts ir novecojis. Taču dažas kompānijas attīstās un plaukst, bet citas ne. Diemžēl fizikā pastāv tas, ko var saukt par interešu konfliktu. Tās darbība pagātnē ir bijusi tik sekmīga, ka tagad tai vajadzētu teikt: “Dārgie biedri, mums vairs nav vajadzīgs nekāds finansējums. Mēs ta­­gad nodarbosimies ar kaut ko citu, jo visas cilvēku praktiskās vajadzības mēs esam atrisinājuši.” Bet tā nemēdz būt...

RL: Jūs uzskatāt, ka fizikā vairs nav palikusi nekāda dziņa pēc jaunām zi­­nā­­šanām?

Migdals: Nē, ir palikusi! Es redzu milzīgu dziņu pēc jaunām zināšanām astrofizikā, milzīgu tieksmi pēc jaunām zināšanām matemātikā. Mate­mātika ir mūžīgā zinātne, kurai ir jāattīstās, taču tai nav vajadzīgi tik gigantiski līdzekļi, kādi savulaik tika atvēlēti atomfizikai.

RL: Jūs pirms brīža nosaucāt sevi par biznesmeni. Jūs teicāt “es kā biznesmenis”...

Migdals: Jā, es jau 16 gadus nodarbojos ar biznesu.

RL: Es gribēju jautāt: vai jums ir svarīgi pašnoteikties tieši kā biznesmenim?

Migdals: Es sevi neuzskatu par biznesmeni. Man tā laikam nevajadzēja teikt. Es esmu spiests ar to nodarboties, taču...

RL: Kas jūs spiež?

Migdals: Nu, lai sasniegtu savus mērķus, kas pēc sava rakstura ir intelektuāli, man ir jādara lietas, kas saistītas ar biznesu.

RL: Jums ir intelektuāli mērķi?

Migdals: Jā! Es sevi uzskatu par intelectual adventurer, kā lai to krieviski pasaka...

RL: Intelektuālu piedzīvojumu meklētājs.

Migdals: Jā. Visi mērķi, kas mani in­­teresē, atrodas intelektuālās darbības laukā: atrisināt uzdevumu, atklāt īpašības – kaut kas tāds. Un, ko tur melot, man nav nekas pretī, ja šī procesa gaitā es kļūstu arī bagāts – vienkārši tāpēc, ka man patīk dāvināt, man ļoti patīk būt dāvinātājam. Baudīt darba materiālos augļus man nav laika, taču, no otras puses, es mīlu šos augļus. Ja pār mani nogāztos miljards, es no tā neatteiktos. Taču mans mērķis ir risināt problēmas, un, runājot par biznesu, man bija mērķis, kuru es kā mērķi arī risināju, taču diemžēl nesasniedzu pārāk daudz, tāpēc es, protams, neesmu nekāds dižais biznesmenis. Es aizgāju no Prinstonas, kad kopā ar saviem studentiem atklāju jaunu veidu, kā iegūt trīsdimensiju attēlus. Aizgāju un nodibināju savu pirmo kompāniju, Real Time Geometry. Un tas man šķita tik interesanti, ka fizika salīdzinājumā ar to likās tīrā garlaicība.

RL: Un kāds intelektuāls mērķis jums ir tagad?

Migdals: Toreiz mans mērķis bija ra­­dīt trīsdimensiju fotogrāfiju, un to es sasniedzu, taču mūsu izstrādes tika noliktas plauktā, un vēlāk tās tika atklātas no jauna. 90. gados man bija šādi tādi panākumi, šādas tādas prēmijas un tamlīdzīgi, es pat uztaisīju to fotoaparātu, bet īsti neiznāca tā, kā man gribējās. Vienkārši tajā laikā fotoaparātu jaudas bija daudz mazākas par tām, kas nepieciešamas, lai nofotografētu objektu trīs dimensijās. Tagad mēs esam pietuvojušies šai ro­­bežai, bet neviens, protams, vairs neatceras par maniem 12 patentiem šajā jomā. Kāds man tagad ir mērķis? Tas ir ļoti vienkāršs. Lieta tāda, ka ir kāds grandiozs uzdevums, kuru var salīdzināt ar atombumbas izstrādes uzdevumu.

RL: Pēc sarežģītības, pēc nozīmīguma?

Migdals: Pēc tehniskās sarežģītības un pēc tajā iesaistīto cilvēku skaita tas ir ļoti līdzīgs Manhatanas projektam. Ir vairāki lieli pētniecības cen­­tri, kas ar to nodarbojas slepeni. Tā ir akciju tirgus paredzēšanas problēma. Tirgus lielākais noslēpums ir tas, ka tas ir paredzams. Ir tāda efektīvā tirgus teorija, saskaņā ar kuru akciju cenu svārstības 95% gadījumu ir nejaušs lielums. Tajā pašā laikā ir daudz treideru, kuri akciju tirgū pastāvīgi vinnē. Kā izskaidrot šo pretrunu? To var izskaidrot tā, ka ar atlikušajiem 5% pietiek, lai labi no­­pelnītu. Bet iedomājieties, ja kāds varētu uzminēt katras akcijas katru svārstību! Tie būtu ne vairs miljardi, bet triljoni nopelnītu dolāru.

RL: Vai vieglāk nebūtu izgudrot laika mašīnu?

Migdals: Nē, nē, paredzēt akciju svārstības ir daudz vienkāršāk, es to zinu. Pats lielākais noslēpums ir tāds, ka tirgus paredzamība nav hipotēze, tā ir pierādīta.

RL: Kādā nozīmē?

Migdals: Tirgus ir paredzams, ir zināms, kas nosaka tā kustības, ir zi­­nāms, kā tas notiek, bet es nevaru jums to stāstīt.

RL: Jo tas ir kara noslēpums?

Migdals: Tas ir kara noslēpums. Bet šis noslēpums ir tāds visai nosacīts, jo... Saprotiet, ja kādas akcijas cena pakāpjas uz augšu, tad varbūtība, ka tā pēc tam vēl kāps uz augšu, nav vienā­­da ar varbūtību, ka tā slīdēs le­­jup. Lūk, šīs nosacītās varbūtības nav vienā­das. Ir indikatori, kas šo kustību ietekmē. Ir, piemēram, tāds Lešateljē–Brauna princips, tas ir ļoti vienkāršs: tirgus svārstības ir paredzamas, taču tirgus uz to reaģē tā, ka šo paredzamību neitralizē.

RL: Proti, tas “aprij” šo informāciju un...

Migdals: Jā. Vienkārši ir kaut kāds paredzamības līmenis, kas balstās uz to matemātiku, kas ir pieejama plašām masām. Viendimensijas matemātika ir pieejama plašām masām, un tāpēc šīs plašās masas sāk rīkoties atbilstoši šiem paredzējumiem, pēc tam iestājas berze. Kā rodas šī berze? Berze rodas no tā, ka ir jāsamaksā spread jeb starpība starp pirkšanas un pārdošanas cenu, un ir mehānisms, kā šī cenu starpība pati sevi regulē. Kad daudz cilvēku cenšas pirkt un pārdot, šī starpība samazinās. Īsāk sakot, to cilvēku rīcība, kuri mēģina ekspluatēt šos vienkāršos indikatorus, noved pie tā, ka berze līdzsvaro to peļņu, ko viņi varētu iegūt no šiem indikatoriem. Lūk, ko es cenšos pateikt.

RL: Tātad šajā virzienā padarīt šo lietu paredzamu un ienesīgu nav ie­­spējams?

Migdals: Jā, taču tajā visā pastāv arī dažādi nelieli efekti, kas bieži var no­vest pie ļoti lieliem rezultātiem. Proti, šī sīkā varbūtības novirze, kas pastāv, var tikt pastiprināta, tāpēc ka cilvēku smadzenes atšķiras ne desmitiem, ne simtiem, bet miljoniem reižu.

RL: Un kas to var pastiprināt? Tirgus manipulācijas?

Migdals: To var pastiprināt matemātikas teorijas. Vienkārši pastāv netriviāli matemātiski modeļi, netriviāli matemātiski algoritmi, netriviāli ekonomiskie indikatori, kas ir jāsummē, un ir iespējams uztaisīt mašīnu, kas to visu pastiprina, un pēc tam... Nu, piemēra pēc, akcijas cena nosvārstās par vienu centu uz augšu vai leju. Ja jūs spējat to paredzēt ar 50% varbūtību, tad jūs vidēji dabūjat nulli, ja?

RL: Protams, fifty-fifty...

Migdals: Jā, vai pat zaudējat naudu. Bet, ja jūs spējat paredzēt akcijas ce­­nas kustību ar varbūtību 90%, tad jūs varat nopelnīt 0,8 centus no katra dolāra.

RL: Jā, bet tieši to arī noliedz efektīvā tirgus hipotēze – ka 90% varbūtība vispār ir iespējama.

Migdals: Lūk, tas ir nepareizi, tā ir tipiska matemātiska muļķība. Tā der tikai tam, lai saņemtu Nobela prēmiju...

RL: Bet šī teorija vēl pavisam nesen bija daļa no ekonomikas meinstrīma.

Migdals: Jā, bet tagad ir sākuši dot Nobela prēmiju par šīs teorijas atspēkošanu.

RL: Labi, bet par kādu laika nogriezni mēs runājam? Jūs teicāt, ka cilvēki ir sapratuši, ka tas nav pareizi...

Migdals: Nu, to saprata jau pirms trīsdesmit gadiem.

RL: Kurš saprata?

Migdals: Tie, kuri jau trīsdesmit ga­­dus ar to taisa naudu.

RL: Man šķita, ka pastāvīgie vinnētāji šajā tirgū vinnē uz tirgus izkropļojumu rēķina.

Migdals: Nē, nē, nē. Tie ir ekonomis­kie indikatori, kuri kā strādāja, tā strādā. Ir kompānijas, kuras šos indikatorus ekspluatē. Tas nav nekāds noslēpums.

RL: Jūs teicāt, ka ir vairāki pētniecības centri, kas slepeni ar to nodarbojas. Ja viņi to jau ir sapratuši, tad ar ko viņi nodarbojas? Ko viņi pēta?

Migdals: Viņi nodarbojas ar to, ka dzīvo happily ever after – lūk, ar ko viņi nodarbojas. Viņi pelna naudu, pērk jahtas, dibina grantus pētniecībā... Viņi ļoti veiksmīgi dzīvo.

RL: Un jūs arī piedalāties vienā no tādiem pētniecības centriem?

Migdals: Domāju, ka jā, lai arī ar miljardiem lielīties es vēl nevaru... Tas vispār ir sarežģīts stāsts. Man sākumā bija sava neliela kompānija Magic Works. Tā strādāja veiksmīgi, viņa ma­­ni baroja. Bet pēdējos 2–3 gados tā pārstāja mani barot, jo īstermiņa prognozes, ar kurām tā nodarbojās, pārstāja kļūt ienesīgas. Visā šajā nozarē sākās problēmas.

RL: Bet tur jau visu savās rokās tur datori, roboti.

Migdals: Tur jau tā lieta. Mēs vienkārši nespējām vairs konkurēt ar tiem robotiem, jo ir vajadzīgi milzīgi līdzekļi, desmitiem miljonu dolāru, lai izveidotu datu pārraides tīklu. Tos datus tagad jau pārraida pa mikroviļņiem.

RL: Proti, bez vadiem?

Migdals: Bez vadiem, jā. Starp Čikā­gu un Ņujorku dati ceļo bez vadiem.

RL: Ar gaismas ātrumu.

Migdals: Jā. Jo pa vadiem dati ceļo... precīzi neatceros, bet, teiksim, asto­ņas milisekundes, savukārt bez vadiem – piecas. Paliek trīs milisekundes, lai pieņemtu lēmumu, un ar to pietiek.

RL: Bet tik īsā laikā lēmumu var pieņemt tikai dators.

Migdals: Protams. Bet to jau sen dara datori. Pa automaģistrāli taču ar velosipēdiem nebrauc, pajūgu arī tur nav. Protams, ka datori.

RL: Ja esmu jūs pareizi sapratis, tad akciju tirgus salīdzināšana ar kazino nav pamatota?

Migdals: Kāpēc? Visnotaļ pamatota. Arī tur ir neliels varbūtības procents, kas nodrošina pastāvīgu vinnestu. Ka­­zino ir ļoti labs piemērs. Pirmkārt, tur pastāv sistemātiska varbūtību kustība par labu kazino saimniekiem.

RL: Un kas šo kustību pamato?

Migdals: Kazino varbūtības iekārtotas tā, ka naudas plūdums pastāvīgi iet no spēlētāju kabatām uz kazino saimnieku kabatām. Kā, jūsuprāt, ka­­zino darbojas? Tā taču nav labdarības iestāde, protams, ka varbūtības... tas ir oficiāli, tā kazino ir iekārtots. Bet es šeit runāju nevis par it kā oficiāli zināmo varbūtības daļu, ka bumbiņa krīt uz nulles un nauda aiziet kazino saimniekiem. Runa ir par teoriju, ko izstrādāja kāds cilvēks, vārdā Kelijs, – teoriju par to, kā izmantot informāciju par izgājušajām kārtīm. Jūs zināt, kādas kārtis ir vispār, jums ir daļēja informācija par to, kādas kārtis ir izgājušas, un šī informācija jums pastāvīgi maina varbūtības procentu. Un šī pati teorija darbojas arī tirgū, lai arī ne pārāk labi. Respektīvi, sākumā jūsu varbūtība uzvarēt vai zaudēt ir piecdesmit pret piecdesmit. Bet spēles gaitā šī attiecība mainās, un šīs varbūtības izmaiņas var izmērīt, saprast, un tieši to arī dara visi tie veiksmīgie spēlmaņi.

RL: Bet kazino pastāv arī tāda lieta kādrošības dienests, kas cenšas uzmanīt tos, kuri skaita kārtis un izmanto šo informāciju.

Migdals: Jā, bet kurš var jums liegt skaitīt? Jūs nevarat izmantot kaut kā­­dus palīglīdzekļus, bet darīt to galvā jūs varat.

RL: Nu, ja jūs esat ļoti talantīgs, tad var. Bet akciju tirgū tāda drošības dienesta nav...

Migdals: Nē, nav un arī nedrīkst būt – principā, protams. Tātad, atgriežoties pie manas iepriekšējās kompānijas, mēs nodarbojāmies ar īstermiņa prognozēm, un īstermiņa prognozēs iespējamā peļņa ir ļoti neliela. Jo šeit notiek sāncensība nevis starp intelektiem, bet starp datoriem. Tāpēc es no tā aizgāju, atradu sev partneri, tādu pašu teorētiķi kā es, un mēs abi tagad būvējam citu teoriju.

RL: Ja fizikā tiek veikts kāds atklājums, tad uz tā pamata var radīt atom­­elektrostaciju vai kaut ko tādu, kas nes labumu pasaulei. Kādu labumu pasaulei nes operācijas akciju tirgū?

Migdals: Pirmkārt, tiem, kuri taisa naudu akciju tirgū, ir morāls pienākums sabiedrības priekšā izmantot sava darba augļus labdarības mēr­ķiem. Džimam Saimonsam[2. Džeimss Heriss Saimonss (1938), amerikāņu matemātiķis, riska ieguldījumu fondu vadības kompānijas Renaissance Technologies dibinātājs un mecenāts.] ir labdarības fonds, kas finansē autisma pētniecību, finansē matemātiku – viņš nodibināja matemātiskās fizikas centru Longailendā –, un tas ir piemērs tam, ka sabiedrība gūst labumu no tā, ka ar intelektu un sirdsapziņu apveltīti cilvēki veiksmīgi darbojas akciju tirgū.

RL: Ļaujiet man spert vēl vienu soli atpakaļ. Vai no tā, ka šāds akciju tir­gus vispār pastāv un ka tajā notiek naudas kustība, ir kāds sabiedrisks labums?

Migdals: Tas ir ļoti svarīgs jautājums, un man liekas, ka atbilde ir acīmredzama. Akciju tirgus ir galvenais kapitālisma dzinējspēks. Ko dara akciju tirgus? Tas ļauj attīstīties jaunām tehnoloģijām, jaunām kompānijām, kurām ir iespēja izdarīt kaut ko labu cilvēcei. Kādā veidā tas palīdz? Ir viena ļoti vienkārša lieta: kompānijas vērtību nosaka ne tikai tās aktīvi, kapitāls un paredzamie ie­­ņēmumi no klientiem, bet arī tirgus dalībnieku priekšstats par šīs kompānijas potenciālu. Un šis faktors var palielināt kompānijas vērtību 10, 20, 30 reizes. Piemēram, Google – tās vērtība tirgū daudzkārt pārsniedz tās aktīvu vērtību. Šī starpība noved pie tā, ka var attīstīties kompānijas, kurām pašām nepietiek naudas attīstībai; tās šo naudu saņem no investoriem, kļūst par publiskām ak­­ciju sabiedrībām, to vērtība palielinās, ļaujot tām izmantot šo fiktīvo naudu reālām lietām. Īsāk sakot, tika izdomāts veids, kā aizņemties naudu no nākotnes, finansēt projektus, ku­­­rus nav iespējams pacelt bez naudas, un, pateicoties tam, virzīties uz priekšu.

RL: Skaisti. Bet atgriezīsimies pie jautājuma, kādu labumu varētu nest tas, ka jūs atklātu veidu, kā vinnēt akciju tirgū.

Migdals: Es uzskatu, ka labums no šīs nodarbes ir tāds, ka tā paaugstina tirgus efektivitāti. Bet, ja runājam par morālo attaisnojumu, tad man ir divi attaisnojumi. Pirmkārt, es 40 gadu esmu kalpojis zinātnei un, kā man šķiet, esmu nopelnījis zināmas morālas tiesības ļaut, lai tā nedaudz pakalpo man. Tas – no vienas puses... Īstenībā mans attaisnojums ir tāds, ka, lai arī es nevaru publicēt savus rezultātus, jo, ja tos publicēšu, šie rezultāti kļūs neizmantojami, un tas...

RL: Tātad informācijas asimetrija šeit ir nepieciešama?

Migdals: Nu, diemžēl ir lietas, kuras nedrīkst publicēt, tāda ir dzīve. Sa­­harovs arī nepublicēja ūdeņraža bumbas aprakstu, tas joprojām ir slepens dokuments. Tas gan, protams, nav īsti adekvāts piemērs. Bet, no otras puses, ko var izdarīt cilvēks, kurš šajā lietā ir sasniedzis kaut kādas virsotnes? Pirmkārt, viņš var dot darbu pietiekami lielam skaitam intelektuāļu. Jo cilvēkiem, kas ir pietiekami sagatavoti, lai ar šīm lietām nodarbotos, – tie lielākoties ir bijušie fiziķi –, atrast darbu nav nemaz tik viegli; šī sfēra, man šķiet, ir vienīgā joma ārpus fizikas, kurā viņi var likt lietā savas profesionālās zināšanas un prasmes. Tātad tā ir iespēja dot darbu kolēģiem, kuri, tāpat kā es, ir vai nu vīlušies fizikā, vai arī nav izturējuši konkurenci fizikā. Tas ir viens pozitīvs mērķis, neliels, bet lielāks mērķis ir izmantot tirgū nopelnīto naudu fundamentālu pētījumu atbalstam, kā to dara Milners[3. Jurijs Milners (1961), krievu uzņēmējs, investors.], Saimonss un citi.

RL: Ja jums būtu pietiekami daudz naudas, kādos fundamentālos pētījumos jūs gribētu to ieguldīt?

Migdals: Es gribētu, līdzīgi Milneram, izveidot fondu, tikai nevis kaut kādai konkrētai eksotiskai jomai, kuru viņš finansē, bet... kā lai to nosauc... dīvaiņu un donkihotu atbalstam, proti – to cilvēku atbalstam, kuri nodarbojas ar neatrisināmām problēmām.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu piemēru?

Migdals: Kvantu hromodinamika, tur­­bulence, kvantu gravitācija... ir daudz dažādu problēmu teorētiskajā fizikā. Es pats kaut kādā mērā esmu eksperts šajā jomā, bet es piesaistītu vēl citus cilvēkus, un mēs kopīgi atrastu tādas problēmas, kuras starp fiziķiem nav modē tā iemesla pēc, ka ilgi jārisina. Ir tāda stulba mode vērtēt zinātniekus pēc viņu publikāciju skaita. Šā iemesla dēļ jaunie zinātnieki vienkārši vairās ķerties pie fundamentālām problēmām; viņi metas uz tām problēmām, kuras attiecīgajā brīdī ir modē, jo tas ļauj viņiem uzlabot savu publikāciju reitingu – un tas savukārt ir vajadzīgs, lai dabūtu darbu. Tādēļ fundamentālu pētījumu finansēšana, dodot iespēju dažādiem donkihotiem cīnīties ar vējdzirnavām, man liekas ļoti svarīga zinātnes attīstībai.

RL: Vai jūs uzskatāt, ka pašreizējā akadēmiskā tirgus sistēma, kurā zinātnieki cenšas savākt pēc iespējas vairāk publikāciju, ir neefektīva?

Migdals: Nē, tā ir ļoti efektīva, lai darbotos ar to, kas jau ir atklāts. Tā nav efektīva tam, lai spertu soli sāņus vai palūkotos uz augšu. Šī sistēma neļauj zinātnei nodarboties ar pašu galveno, proti – ar jaunu lietu atklāšanu. Šī sistēma ir domāta izstrādēm. Ir atklājumi un ir izstrādes. Izstrādes nozīmē to, ka liels skaits cilvēku metas uz kaut ko tādu, ko atklājis kāds donkihots vai, nezinu, varonis, kurš pirms tam ticis izsmiets un... Lūk, kā izsmēja mani un Sašu Poļakovu. Jūs zināt to stāstu?

RL: Nē.

Migdals: Nu, tas ir tipisks piemērs tam, kāpēc šādi fondi un granti ir nepieciešami. Kad mēs vēl bijām jauni, nekaunīgi studenti... Mēs abi iestājāmies Fiztehā[4. Maskavas Fizikas un tehnikas institūts.] agrāk nekā citi, mums bija 16 gadu, kad mēs iestājāmies, un otrajā kursā mēs uzrakstījām pirmo rakstu, kas gan nebija nekas tāds, ar ko varētu satriekt pasauli...

RL: Septiņpadsmit gadu vecumā?

Migdals: Jā. Bet, kad mums bija 18 ga­­du, mēs ar Sašu paveicām kaut ko patiešām nopietnu. Mēs kopā atklājām Higsa efektu. Mēs to atklājām 1964. gadā, pirms Higsa. Paši to izdarījām. Mēs abi izstudējām Janga–Milsa teoriju – laikā, kad dominējošā skola Padomju Savienībā bija Lan­­daua[5. Ļevs Landaus (1908–1968), padomju fiziķis teorētiķis, Nobela prēmijas laureāts (1962). RL par Ļevu Landauu rakstījis Juris Lorencs rakstā Akadēmiķa Landaua divas nāves.] sko­­la. Landaus bija cars un dievs, viņš jau vairs nestrādāja, bet bija viņa skolnieki, Gribovs un Okuņs. Un Landaua skola neatzina ne Janga–Milsa teoriju, ne spontāno simetrijas laušanu, neko. Mēs to zinājām tādēļ, ka pārzinājām divas jomas – cietvielu fiziku un elementārdaļiņu fiziku. Mēs bijām diezgan progresīvi...

RL: Savam 18 gadu vecumam.

Migdals: Jā. Mēs ļoti nopietni no­dar­bo­jāmies ar spontāno simetrijas laušanu, mēs kopīgi uzrakstījām rakstu, ko tā arī sauca – “Stiprās mijiedarbības simetrijas spontānā laušana un bezmasas daļiņu neesamība”. Tas arī ir Higsa efekts. Klasiski tika uzskatīts, ka tad, kad simetrija spontāni tiek lauzta, rodas daļiņas ar nulles masu. Bet dabā šādu daļiņu nav, tātad simetrija nevar tikt spontāni lauzta. Tāda, lūk, bija tā problēma. Kad mēs strādājām pie šīs problēmas, kad uzrakstījām rakstu, Higsa raksta vēl nebija. Tas viss notika vienā un tajā pašā 1964. gadā. Mēs aizsūtījām rakstu “Eksperimentālās un teorētiskās fizikas žurnālam”. Mums to noraidīja, un mēs zinām, kurš tas bija. Re­­cenzents bija tāds Volodja Šefters, Vladimira Gribova skolnieks, bet Gribovs skaitījās Landaua darba turpi­nātājs, lai arī Landaua vēriena un ta­­lanta viņam, protams, nebija. Nu, šā vai tā, Landaua skola, kuru tajā laikā pārstāvēja Gribovs un Okuņs, kategoriski noraidīja Janga–Milsa teoriju. Un tāpēc par mums smējās – ne tāpēc, ka mēs būtu kaut ko nepareizi izdarījuši, bet vienkārši tāpēc, ka mēs it kā nodarbojamies ar muļķībām. Un mūs ļoti aizskaroši, augstprātīgi izsmēja. Turklāt aizskarošākais bija tas, ka neviens mums neiebilda pēc būtības. Neviens neteica: lūk, te ir kļūda, tur tas nav pareizi – tādu sarunu vispār nebija. Par mums vienkārši smējās, nežēlīgi smējās. Un mēs nekā nespējām izsisties cauri šai sienai. Pēc diviem gadiem mums tomēr iz­­devās publicēt to rakstu, bet tad jau Higss bija publicējis savējo. Un tas mūs tik ļoti demoralizēja, ka mēs uz pāris gadiem vispār pārstājām ar šo lietu nodarboties; mēs atgriezāmies pie tās krietni vēlāk, kad bija jau radīts elementārdaļiņu standartmodelis. Tas bija absolūti netaisnīgs, briesmīgs trieciens. Vienīgais, par ko mēs ar Sašu varam lepoties, ir tas, ka mēs tomēr palikām pie sava un panācām, ka rakstu publicē. Taču mēs jutāmies demoralizēti.

RL: Bet uz kā balstījās jūsu pārliecība par savu taisnību?

Migdals: Mēs taču redzējām, ka viss ir pareizi.

RL: Ko nozīmē “redzējām”?

Migdals: Formulas bija pareizas, mums neviens neteica, ka tās ir nepareizas. Neviens mūs neatspēkoja. Tā­­pēc mēs arī turpinājām cīnīties par savu rakstu. Mans tēvs mūs morāli atbalstīja. Viņš pat mēģināja runāt ar Gribovu un Okuņu – sak, klausieties, spontānā simetrijas laušana. Bet tie pretī – ha ha ha! Pēc tam tie paši Gribovs un Okuņs mierīgi norija standartmodeli, sāka paši ar to nodarboties, un Okuņs visu dzīvi ar to nodarbojās. Taču nekādu atvainošanos es no viņiem neesmu sagaidījis.

RL: Vai jūs dabūjāt pamācīties arī pie Landaua?

Migdals: Nē, pie Landaua mēs tikai likām eksāmenus. Mēs abi ar Sašu iestājāmies Fiztehā tāpēc, ka nolikām teorētisko minimumu. Teorētisko minimumu vispār liek aspirantūras studenti, mēs tajā laikā bijām sešpadsmitgadīgi studenti. Mēs atnācām pie Landaua un nolikām pirmo eksāmenu – godīgi sakot, mums pašiem likās, ka ar dievu uz pusēm, bet tomēr nolikām, kas pats par sevi jau bija zināms brīnums. Tas arī viss. Pēc tam viņš iekļuva katastrofā.

RL: Tātad tas bija tieši pirms katastro­fas?

Migdals: Jā, eksāmenu mēs likām 1961. gadā, bet 1962. gadā viņš cieta katastrofā. Es domāju, ka mēs noteikti būtu mācījušies pie viņa, jo pēc eksāmena viņš manam tēvam piezvanīja un mūs uzlielīja. Bet mums viņš sarunāja tādas riebeklības, ka vienkārši...

RL: Kādas?

Migdals: Pēc eksāmeniem viņš teica tā: “Nu, zēni, eksāmenu jūs esat no­­kārtojuši, bet jums ir nopietni jāpiestrādā pie savas tehnikas. Ar tādu tehniku teorētiķis nekur tālu netiks.” Es pārnācu mājās pilnīgi satriekts. Tēvs gribēja mani apskaut, apsveikt, bet es saku: “Ko tur apsveikt. Viņš par mums ņirgājās, teica, ka ar tādu tehniku mēs nekur netikšot.” Tad tēvs sapūtās un teica: “Viņš jums, pienapuikām, godu parādīja, salīdzinādams jūs ar pieaugušiem teorētiķiem! Tu domā, ka īsts, pieaudzis teorētiķis varētu ar tādu tehniku kaut kur tikt? Klausi viņam un ej izstudē grupu teoriju, un vienmēr liec aiz auss labu padomu, lai cik aizvainojošā formā tas būtu pateikts.” (Smejas.) Un tad viņš teica, ka Landaus esot viņam zvanījis, bijis ļoti satraukts un teicis, ka mēs viņam esot atgādinājuši viņa paša jaunību, viņš arī esot bijis tāds gudrs, un vispār esot mūs lielījis. Un tad viņš uzrakstīja visnotaļ cildinošu rekomendācijas vēstuli, pateicoties ku­­rai mums ļāva iestāties Fiztehā. Tā vienkārši bija tradīcija – šādā veidā runāt ar studentiem.

RL: Kā jūs aizbraucāt no Padomju Savienības?

Migdals: Nu, tas ir garš stāsts. Lieta tāda, ka es neaizbraucu tāpat kā citi. Es vispār aizbraucu gadu agrāk par visiem...

RL: Kurā gadā tas bija?

Migdals: 1988. gadā. Man bija ļoti sarežģīts plāns, kā šo uzdevumu īstenot, bet uzdevums bija tāds: kā aizlaisties no Padomju Savienības, no KGB, nesabojājot dzīvi tēvam un ģi­­menei. Noteikumi bija tādi: jānokļūst Rietumos, turklāt kopā ar ģimeni, un tas jāizdara tā, lai tēvs, kodolfizikas akadēmiķis, manis dēļ nedabū ciest.

RL: Un kā jūs šo uzdevumu atrisinājāt?

Migdals: Izraēla neder – pirmkārt, nelaidīs, otrkārt, tēvs dabūs ciest. Pā­­riet Somijas robežu – arī neder, jo būs nepatikšanas un savu mazo meitiņu šādā piedzīvojumā līdzi ņemt nevarēšu. Variants “izšķirties un apprecēties ar ārzemnieci, pēc tam atbraukt kā ārzemniekam” tika izskatīts, bet neizdevās. Bija dažādi varianti, bet nostrādāja šāds: es braucu strādāt starp­tautiskā projektā uz vienu gadu, bet, lai kaut kur aizbrauktu uz gadu, bija jākļūst par tuvu Roalda Sagdejeva[6. Roalds Sagdejevs (1932), padomju fiziķis, akadēmiķis, sociālistiskā darba varonis, Ļeņina prēmijas un daudzu ārvalstu prēmiju laureāts, kopš 1990. gada dzīvo ASV.], kurš šādus projektus organizēja, līdzstrādnieku un jādabū viņa akcepts. Šī plāna daļa izdevās. Pēc tam jādabū laukā arī ģimene, citādi uzdevums nav atrisināts, vai ne? Tad lūk, ģimeni izdevās dabūt laukā šādi. Tātad, ja darbinieks aizbrauc darbā uz ārzemēm uz gadu, tad sieva viņu drīkst vienu reizi apciemot. Ja brauc uz pusgadu, tad nedrīkst, bet, ja uz gadu – drīkst. Pēc pusgada sieva drīkst at­braukt, uzkopt dzīvokli, izdzenāt maukas un braukt atpakaļ. (Smejas.) Bērns, protams, paliek Krievijā kā ķīlnieks. Bet mūsu meita bija aktrise bērnu teātrī Peace Child, un šis teātris tika ielūgts sniegt izrādes ASV. Tāds bija mūsu scenārijs, un viss aizgāja kā pa sviestu. Taņa ar tūristu vīzu atbrauca mani apciemot, bet Aņa, mūsu meita, ar bērnu teātri aizbrauca uz vienu pilsētiņu Kalifornijā. Kolīdz viņa atbrauca, mēs ar Taņu tūlīt pat no Ņujorkas laidām uz Kaliforniju un, tā sakot, nocēlām meitu tieši no skatuves.

RL: Būtu jūs pagaidījuši divus gadus...

Migdals: Ja būtu zinājis, ka pēc di­­viem gadiem Padomju Savienības vairs nebūs, es, iespējams, būtu arī pagaidījis, bet šie divi gadi bija ļoti izšķiroši. Es biju pirmais no Padomju Savienības, kurš tika pie pastāvīgas pozīcijas Rietumos.

RL: Ar ko jūs skaidrojat lielo talantīgu fiziķu skaitu, kas nāk no Krievijas?

Migdals: Nu, izcila skola. Mūsu ti­­rāns...

RL: Landaus?

Migdals: Nē, ar tirānu es domāju Staļinu. Lai nosargātu savu dārgo pēcpusi, tirāns Padomju Savienībā izaudzēja gigantisku fundamentālo zinātni. Nu kā? Padomājiet, Padomju Savienība bija vienīgā valsts pasaulē, kur 90% zinātnieku nebija jādara nekas cits kā tikai pētniecības darbs. Viens otrs piestrādāja arī par mācībspēku augstskolā, taču pamatā viņi visi sēdēja savos pētniecības institūtos. Tā vienkārši bija gigantiska radošā mašīna. Bija labi apstākļi jaunradei. Bija laba skola. Fiztehs bija izcila skola. Un zināt, kāds vēl ir noslēpums? Kārdinājumu nebija. Nebija kārdinājumu.

RL: Bet kā tad Landaus?

Migdals: Jūs domājat tās viņa meitenes? Kas tad tas par kārdinājumu! Es runāju par materiāliem kārdinājumiem. Tas viss taču paņem laiku. Mēs dzīvojām ļoti vienkārši. Mūsu prieciņi bija vienkārši, tie netraucēja jaunradei. Lūk, rakstīt gada nodokļu deklarācijas, doties šopingā, pirkt mašīnas – tas gan traucē, tas viss at­­rauj no darba. Padomju Savienībā nekā tāda nebija.

RL: Vai jūs baidāties no nāves?

Migdals: Vai es baidos no nāves? Es baidos no priekšlaicīgas nāves. Es baidos nomirt, pirms būšu sasniedzis savus mērķus, – no tā es ļoti baidos. Lūk, ja es nomirtu tagad, es būtu ļoti bēdīgs. Es ceru nodzīvot vēl 20 gadus; desmit no tiem es ceru aktīvi pastrādāt, bet atlikušos desmit ceļot pa pasauli, nezinu... Jo briesmīga taču nav pati nāve; briesmīga ir degradācija, kas nāk pirms nāves, fiziskā degradācija. Es cenšos ar to cīnīties.

RL: Kādā veidā?

Migdals: Ziniet, zinātniskā veidā. Lieta tāda, ka prāta degradācija, no kuras es baidos visvairāk, ir saistīta ar to, ka cilvēks vairs aktīvi nenodarbina savas smadzenes. Pareizāk sakot, viņš turpina nodarboties ar to, ar ko nodarbojās jau agrāk. Smadzenes nerisina jaunas problēmas. Tādēļ es ik pa desmit gadiem mainu nodarbošanos. Bija periods, kad es nodarbojos ar teorētisko fiziku, pēc tam bija periods, kad es nodarbojos ar lietišķo matemātiku, tad aizbraucu uz ASV... Apgūt jaunu dzīves vidi, apgūt jaunas zinātņu jomas – tas ļoti palīdz smadzenēm atjaunoties. Es, teiksim, pašlaik esmu lieliskā formā kā programmētājs. Cilvēki manā vecumā pa­­rasti vairs paši neprogrammē, bet es varu mierīgi konkurēt ar jaunajiem programmētājiem. Proti, es cenšos turēt sevi formā. Tas prasa piepūli – pastāvīgi apgūt kaut ko jaunu, nodarboties ar datorgrafiku, ar trīsdimensiju skenēšanu, ar akciju tirgiem, ar augstfrekvenču tehnoloģijām... Es visu laiku uzstādu sev uzdevumus, kas liek manām smadzenēm strādāt. Tā ir viena lieta, ko es daru, lai nenomirtu pirms laika. Otra lieta ir fiziskā puse. Es kādu laiku dzīvoju tādā stresā, ka atlaidu grožus, uzaudzēju lieko svaru. Bet tagad esmu nometis 30 mārciņas; es katru dienu ar nūjām un kādu smagumu nostaigāju septiņas jūdzes, proti – es dzīvoju aktīvi. Mums te ir batuts, un šorīt pirms jūsu atnākšanas es uz tā 20 minūtes nolēkāju ar hantelēm.

RL: Sakiet, vai filozofija jebkādā tās izpausmē ir spēlējusi kādu lomu jūsu zinātnieka meklējumos?

Migdals: Mums visiem bija tāda alerģija pret marksisma-ļeņinisma filozofiju, kuru mēs uzskatījām par nicināmu prostitūtu, kas apkalpo tirāniju, ka nekādas nopietnas attieksmes pret filozofiju man tajā laikā nevarēja būt. Taču vēlāk es sapratu, ka, ja ar filozofiju saprot noteiktu attieksmi pret pasauli, pret zinātni, pret dzīvi un pret gadu tūkstošos uzkrātām zināšanām, tad – jā, tas man ir ļoti svarīgi. Zinātnes filozofija pretstatā reliģijas vai jebkādai citai filozofijai man ir ļoti svarīga. Es negribu teikt, ka esmu pret reliģiju, es neesmu pret. Man reliģija vispirms ir morāles koncepcijas, ne rituāli. Tā reliģijas daļa, kas nodarbojas ar cilvēka dvēseli, tiecas padarīt to labāku, vest to uz mīlestību, uz labo, man ir ļoti tuva... Bet es pats neesmu ne kristietis, ne jūds. Un tāpēc es arī neuzskatu sevi par ebreju. Ebrejs pēc definīcijas ir nevis tas, kuram ir kaut kādi tur gēni, bet tas, kurš praktizē jūdaismu. Bet filozofija kā kaut kādas nepierādāmas koncepcijas, principi, uz kuriem cilvēks balsta savu attieksmi pret zinātni un dzīvi, tā man ir ļoti svarīga.

RL: Vai jūs esat lasījis Dekartu?

Migdals: Kaut kad sen. Pēdējos pārdesmit gadus es neesmu lasījis filozofisko literatūru. Visu savu filozofiju es uzsūcu tajā vidē, kurā uzaugu. Jā, mani spieda lasīt Marksu, Engelsu, Hēgeli un visu pārējo, bet tolaik man pret to bija milzīga pretestība, jo mana filozofija bija zinātnes filozofija, kas ir ļoti vienkārša – pragmatisms.

RL: Proti, patiess ir tas, kas darbojas.

Migdals: Tas, kas darbojas. Nekādā gadījumā nedrīkst uztiept dabai kaut kādus principus. Ir galvenais filozofiskais princips, kuru formulēja, šķiet, Galilejs, – princips, ka zinātne balstās uz eksperimentiem – lūk, šo principu, kurš ļauj... kurš ļāva izdarīt lielus atklājumus, es uzskatu par zinātnes filozofiju. Tas paredz, ka izvirza hipotēzi, pēc tam to eksperimentāli pārbauda un iegūst savai hipotēzei vai nu apstiprinājumu, vai noliegumu. Nevajag uztiept dabai hipotēzes, kas kaut kādu estētisku iemeslu dēļ liekas pareizas. Citiem vārdiem, vajag balstīties nevis uz estētiskiem principiem kā senie grieķi, bet uz empīriskiem novērojumiem un bez žēlastības atmest savas hipotēzes, ja tās neapstiprinās eksperimentā. Lūk, šis princips, uz kuru balstās gandrīz visa modernā zinātne, man liekas pati di­­žākā filozofiskā ideja.

RL: Bet jūs šo principu attiecinājāt arī uz biznesu?

Migdals: Hm, interesants jautājums. Jā. Jo biznesā ir milzums dažādu ap­­rioru koncepciju, kuras bremzē un neļauj strādāt un attīstīties. Es savai kompānijai, kas saucas Enlightenment Research, uzrakstīju tādu kā dokumentu, kā eseju – Our Vision. Un viens no principiem, kas tajā minēti, ir tāds, ka mēs savā kompānijā nedrīkstam atstumt malā disidentus. Jo disidenti ir nozīmīgs ideju avots. Mums ir jāapspriež disidentu piedā­vātās idejas, mēs nedrīkstam ļaut vi­­ņiem pārvērsties par lepniem vientuļniekiem, kuri uzskata, ka viņiem ir taisnība, jo neviens viņos neklausās. Lūk, šī ir viena no filozofiskajām idejām, kas citās kompānijās bieži netiek ievērota. Katra kompānija pir­­majā vietā allaž liek savu darbinieku lojalitāti un kopīgu darbu kāda mērķa sasniegšanai. Bet es uzskatu, ka tiem, kas var koriģēt šo mērķi, arī ir jādod balss tiesības. Tā dēļ es daudz savā dzīvē esmu cietis; es pārāk esmu lutinājis talantīgos darbiniekus, un rezultātā viņi no disidentiem pārvērtās par reakcionāriem... Jā, man piemīt vājība uz talantīgiem cilvēkiem. Tas varbūt ir manis kā biznesmeņa vājais punkts.

RL: Jūs teicāt, ka ir apriori principi, kas bremzē biznesa attīstību. Vai jūs varētu dot padomu, kā...

Migdals: Labi, lūk, jums vēl viens piemērs. Pieņemsim, ka pie manis atnāk kāds darbinieks un saka: “Mums ir empīrisks modelis, saskaņā ar kuru divreiz divi ir trīs vai pieci, vai deviņi, un ziniet – tas darbojas daudz labāk un nes daudz lielāku peļņu ne­­kā modelis divreiz divi ir četri.” Ko darīt? Mana atbilde ir tāda, ka ir jāpieturas pie tā, ka divreiz divi ir četri, bet ir noteikti jāizanalizē, kāpēc modelis divreiz divi ir trīs, pieci vai deviņi darbojas labāk. Proti, nekādā gadījumā nedrīkst upurēt to, kas ir zināms un pareizs, tam, kas darbojas. Ir jāsaprot, kāpēc tas darbojas. Īsāk sakot, nedrīkst upurēt pareizu zinātnisku koncepciju īslaicīga izdevīguma vārdā. Jo ilgākā laika periodā tas noteikti novedīs pie zaudējuma. Otrā koncepcija manā esejā bija tāda, ka kompānijas vai pētniecības komandas veiksmīgai attīstībai svarīga ir harmonija. Harmonija nozīmē to, ka visi darbinieki jūtas... kā lai to pasaka... viņiem apkārt ir priecīga, pacilāta atmosfēra un nav nekādas agresijas. Ar agresiju es domāju agresīvus žestus, vārdus, kaut kādas aizskarošas piezīmes – tas viss nojauc harmoniju, nedod iespēju radošiem cilvēkiem strādāt. Ja uz radošu cilvēku sakliedz, viņš pēc tam pusi dienas nespēj normāli padomāt, viņš visu laiku galvā atspēlē šo sarunu, un viņa darba ražīgums krītas. Radošiem cilvēkiem ir ārkārtīgi svarīgi sajust, ka viņi atrodas draudzīgā, drošā vidē. Gan intelektuālā, gan radošā darbība ir absolūti nesavienojama ar fizisku agresiju vai fiziskām bailēm, un vismazākais šīs harmonijas pārkāpums samazina cilvēka radošās spējas. Un to daudzi nesaprot, viņi vienkārši nepiešķir tam nozīmi, jo īpaši Krievijā. Krievijā apvainot, uzkliegt, pazemot cilvēkus bija dzīves norma. Mēs paši no tā ļoti cietām. ASV to saprot la­­bāk, jo savulaik Kārnegijs piedāvāja vadības principus, saskaņā ar kuriem priekšnieki saviem padotajiem ne­­drīkst teikt neko aizskarošu, jāsaka tikai pozitīvas lietas. Jo cilvēki strādā daudz labāk tad, ja viņus slavē.

RL: Kas ir pats svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Migdals: Pats svarīgākais? All we need is love. (Smejas.) Es mīlu pajokot par šīm lietām, bet es esmu romantiķis, man galvenais, protams, ir mīlestība. Nē, nu, ar mīlestību es domāju ne tikai mīlestību uz sievieti. Es mīlu savu dēlu, un man ir ļoti svarīga viņa mīlestība. Man bija gadījums, kad sa­­strīdējos ar cilvēku, kuru cienīju, jo viņš pateica kaut ko ļoti aizskarošu par mani un manu tēvu. Es viņam uzrakstīju vēstuli, un viņš, starp citu, pēc tam atvainojās, mēs ar viņu izlīgām un palikām draugi. Es viņu ļoti cienu, bet viņš sarunāja muļķības par mani tad, kad nomira mans tēvs. Viņš nomira šeit, Prinstonā... Šā vai tā, es viņam uzrakstīju, ka, ja mana tēva dzīves piemērs kaut ko māca, tad to, ka mīlestība un skaistums, kuriem viņš kalpoja, ir īstā vara un bagātība. Cilvēki mīlestību aizstāj ar varu – jo varu ir iespējams iegūt, bet mīlestību iegūt ir ļoti grūti –, bet skaistumu aizstāj ar bagātību. Bet var arī kalpot pa tiešo mīlestībai un skaistumam. Kā to darīja mans tēvs. Viņš tiecās pēc mīlestības. Vara viņu absolūti neinteresēja, bet bagātība... nu kāda tur Krievijā varēja būt bagātība? Viņš savu dzīvi piepildīja ar skaistumu, taisīja skulptūras – lūk, šī skulptūra, starp citu, ir viņa darbs.

RL: Šis Einšteins?

Migdals: Jā, un arī mani viņš iemācīja mīlēt mākslu. Ir ļoti svarīgi, lai skaistums dzīvē būtu klātesošs arī tīrā veidā, ne tikai caur skaistiem priekšmetiem.

RL: Vai caur skaistiem matemātikas vienādojumiem.

Migdals: Jā, jā, protams. Jāsaka, ka tajā, ko es tagad mēģinu darīt, – tirgus svārstību paredzēšanā, par ko es nedrīkstu runāt, – arī ir savs skaistums.

RL: Kur tieši slēpjas šis skaistums? Skaitļos?

Migdals: Nē, ne skaitļos, ne skaitļos... Zinātnē skaistums parasti slēpjas iepakojumā. Ir milzīgs daudzums visādu likumu, un pēkšņi tos visus, izrādās, var aprakstīt ar vienkāršu formulu. Lūk, šī kolosālā kompresija... Domāju, ka tā attaisno manu kalpošanu dzeltenajam velnam.