Intelektuālie piedzīvojumi starp kvantiem un tirgu

2010. gadā The Wall Street Journal štata reportieris un finanšu žurnālists Skots Patersons publicēja drīz vien par bestselleru kļuvušo grāmatu “Kvanti” (The Quants: How a New Breed of Math Whizzes Conquered Wall Street and Nearly Destroyed It), kurā pirmoreiz ar žurnālistisku vērienu tika izgaismoti plašākai publikai maz zināmie finanšu un akciju tirgus procesi, kuru pamatā bija labāko augstākās matemātikas un teorētiskās fizikas speciālistu iesaistīšanās programmatūras izstrādē, kas ar datortehnoloģiju palīdzību ļauj izmantot cenu svārstības tirgū dažu milisekunžu laikā. Daudzviet neviennozīmīgi uztvertā augstfrekvences tirdzniecība jeb high-frequency trading, kura sekundes laikā ļauj veikt vairākas daudzu miljardu vērtas transakcijas un kuras vajadzībām 2014. gadā mikroviļņu apraides torņi spēj nodrošināt par 1,6 milisekundēm ātrāku informācijas pārraidi nekā līdz šim lietotie optiskās šķiedras kabeļi, ir tikai redzamākais no “kvantu” darbības rezultātiem. Sarežģītu algoritmu izveide tirgus kvantitatīvajā analīzē (no kurienes arī nosaukums “kvanti”), kas rēķinās ar cilvēka saprātam neticamu faktoru daudzumu, ir novedusi pie tā, ka daži tirgus spēlētāji pastāvīgi apspēlē tirgu, bet tas saskaņā ar meinstrīma ekonomistu pieņēmumiem teorētiski nav iespējams. Viens no tiem, kuri “kvantu” spējas ir izmantojuši visagrāk un visplašāk, ir bijušais MIT un Hārvarda Universitātes matemātikas profesors Džims Saimonss, kurš jau vairākus gadu desmitus vada leģendāri sekmīgu alternatīvo ieguldījumu fondu. Tieši viņš kalpojis par personīgu iedvesmas avotu Aleksandram Migdalam (dz. 1945), kurš pēc vilšanās mūsdienu teorētiskās fizikas vispārējā ievirzē 1996. gadā pameta pastāvīgo Prinstonas Universitātes fizikas profesora vietu. Jaunības gados Migdals, pazīstamā fiziķa Arkadija Migdala dēls, bija viens no talantīgākajiem jaunajiem fiziķiem Krievijā, kas ļāva viņam kā pirmajam no Padomju Savienības fiziķiem iegūt pastāvīgu profesūru kādā no labākajām ASV universitātēm. Jau vairākus gadus viņš mēģina izmantot savas matemātikas un teorētiskās fizikas zināšanas jauna tirgus kustību paredzēšanas modeļa un mehānisma izstrādē. Migdals ir pārliecināts, ka tirgus paredzēšana ir tīri matemātiska problēma, kura jau ir atrisināta, bet kurai iespējams lētāks un efektīvāks risinājums. Viņa plašajā un krāšņajā Prinstonas īpašumā viss ir pakļauts estētiskām vajadzībām, kuras palīdz koncentrēt viņa spējas un saprašanu iecerei, kas ir tiešā pretrunā ar meinstrīma ekonomistu dogmatiku. Paralēli savām tiešajām interesēm Migdals raksta dzeju, poētiskus jokus un iemēģina roku prozas žanrā. Daži no viņa tekstiem atrodami viņa divvalodu mājaslapā alexandermigdal.com.

A. R.

Aleksandrs Migdals: Vispār jau es 18 gadus ar zinātni nenodarbojos – nu, tikai tā, interesējos, nodarbojos ar pavisam citām lietām. Bet pagājušajā gadā iznāca tā, ka no jauna tika atklāta viena mana teorija, ko es biju izstrādājis pirms 35 gadiem. Tie, kas to izdarīja, bija dzimuši jau pēc tam, kad šī teorija tika radīta, bet Miša Šif­mans atcerējās šo manu teoriju un tiem čaļiem pastāstīja. Viņiem bija lieli brīnumi – viņi pie šīm formulām bija nonākuši pavisam pa citiem ceļiem, bet formulas bija tādas pašas kā manējās. Viņi ilgi nespēja tikt skaidrībā, kas par lietu; beigās es neizturēju, iejaucos un paskaidroju, kāpēc šīm formulām jābūt tādām pašām. Pēc šīs jaunās teorijas...

Rīgas Laiks: Jūs to izstrādājāt 70. gadu beigās?

Migdals: Jā. Nu, tas izskatās tā: es biju izstrādājis tādu kā vispārīgu teoriju, kas ir piemērojama vienmēr, bet viņi pamanīja... Ir tāda konformā lauka teorija, ar kuru es kādreiz nodarbojos, tā sasaista stīgu teoriju ar kalibrējošo lauku teoriju. Un viņi, mēģinot izskaitļot elementārdaļiņu masu lielumus šajā teorijā, ieguva tieši manu formulu – paši nesaprotot, kāpēc. Nu, tad es aizbraucu uz konferenci Kar­žēzā, Korsikā, un visu izstāstīju... Bet mans uzskats ir tāds, ka teorētiskā fizika ir tikpat kā jau mirusi, tā ir it kā saplūdusi kopā ar matemātiku... Vai jūs esat lasījis tādu grāmatu “Stikla pērlīšu spēle”? Hermanis Hese.

RL: Protams.

Migdals: Lūk, viņš ļoti pareizi paredzēja to, kas pašlaik notiek ar teorētisko fiziku. Fiziķi nevis, kā saka, ar abām rokām rakņājas pa fizikas māliem un ceļ no tiem laukā jaunus atklājumus, bet nodarbojas tikai ar jau izdarītu atklājumu piepucēšanu, uzlabošanu, pārformulēšanu un pierādījumiem... Citiem vārdiem, fizika kā zinātne, kas nodarbojās ar dabas pētīšanu un jaunu lietu atklāšanu, ir beigusies. Faktiski es aizgāju no zi­­nātnes tieši tāpēc, ka fizika ir kļuvusi pārāk sholastiska. 70. gados bija daudz lielu atklājumu, un man laimējās tieši tajā laikā strādāt; lielākā daļa šo atklājumu tika veikti manā klātbūtnē. Es esmu strādājis kopā gan ar Deividu Grosu, gan ar Aleksandru Poļakovu, gan ar Gerardu Hoftu, un viņi visi veica nozīmīgus atklājumus. Bet nelaime tā, ka teorētiskā fizika atklāja dabas īpašības tik sekmīgi, ka tai vairs nav atlicis gandrīz nekā, ko darīt. Tā ir atklājusi dabas īpašības tik mikroskopiskos mērogos, tik smalkās telpas struktūrās, ka eksperimentāli tās pārbaudīt nav iespējams. Īsāk sakot, teorētiskā fizika pašlaik atrodas idiotiskā stāvoklī. No vienas puses, ir palikuši neatrisināti jautājumi, bet, no otras, šos jautājumus eksperimentāli pārbaudīt – teiksim, pārbaudīt to, vai stīgu teorija ir patiesa vai nav, – to vienkārši nav iespējams izdarīt. Un to nav iespējams izdarīt ne tikai Zemes apstākļos, bet pat mūsu Visuma ap­­stākļos. Mēs zinām galvenās daļiņas, galvenos spēkus, mēs zinām, ka pas­tāvošā teorija, ja tā ir patiesa, darbojas pat Planka attālumu mērogos. Tur ir palikušas vēl 40 kārtas, katra kārta nozīmētu palielināt hadronu pa­ātrinātāja izmērus vēl desmit reizes. Mēs nevaram radīt tādus paātrinātājus... Tādēļ es saku: ja mēs liktu Zemei sadurties ar anti-Zemi – būtu par maz. Ja mēs liktu Saulei sadurties ar anti-Sauli, būtu par maz. Pat ja mēs liktu Visumam sadurties ar anti-Visumu, arī ar to būtu par maz. No mana redzes viedokļa, tā ir pata situācija – kā šahā; proti, elementārdaļiņu teorētiskā fizika ir beigusies. Ir palikusi astrofizika, tur ir ļoti daudz interesantu jautājumu – tumšā matērija un tā tālāk, bet šie jautājumi nav saistīti ar elementārdaļiņu īpašībām.

RL: Bet ar ko tādā gadījumā nodarbojas jūsu bijušie kolēģi un draugi?

Migdals: Viņi nodarbojas ar teorētiskajā fizikā balstītu skaistu matemātisku modeļu būvēšanu. Tā ir ļoti interesanta nodarbe. Mehānika arī savulaik kļuva par mirušu zinātni, taču tā neizzuda, bet pārvērtās par skaistu, iebalzamētu mūmiju. Viņa, tā sakot, kļuva par matemātikas sastāvdaļu, un tādā veidā, saplūdusi ar matemātiku, tā var pastāvēt mūžīgi. Matemātika ir valoda, tā pēta saiknes starp dažādām lietām – piemēram, saikni starp stīgu teoriju un kaut kādiem citiem matemātiskiem modeļiem. Piemēram, ir standartmodeļa teorija un ir hromodinamikas teorija, kas apraksta kvarku mijiedarbību caur gluoniem. Un šī teorija ir jāatrisina. Neviens to pašlaik nedara. Fiziķi ņem un risina citas teorijas.

RL: Kāda ir jūsu attieksme pret mēģinājumiem nonākt pie teorijas, kurai dots, manuprāt, idiotisks nosaukums “Theory of everything”?

Migdals: Tā arī bija stīgu teorija – tā stīgu teorija, kas izriet no standartmodeļa. Diemžēl eksperimentālu pār­baužu neiespējamības dēļ tā ir nonākusi strupceļā, jo tur ir tik daudz dažādu variantu, ka starp tiem teorētiski nav iespējams izvēlēties. Es neredzu, ka tā kaut kā attīstītos.

RL: Esmu runājis ar Saskindu un Lin­di[1. Arņa Rītupa saruna ar Leonardu Saskindu lasāma šeit; Saruna ar Andreju Lindi lasāma šeit.], un viņi stīgu teorijā vēl cenšas kaut ko darīt.

Migdals: Jā, es jau arī nesaku, ka viņi būtu pārstājuši censties. Saprotiet, es kā biznesmenis teikšu tā: neviena kompānija nekad neteiks, ka tai nav ko darīt, ka tās produkts ir novecojis. Taču dažas kompānijas attīstās un plaukst, bet citas ne. Diemžēl fizikā pastāv tas, ko var saukt par interešu konfliktu. Tās darbība pagātnē ir bijusi tik sekmīga, ka tagad tai vajadzētu teikt: “Dārgie biedri, mums vairs nav vajadzīgs nekāds finansējums. Mēs ta­­gad nodarbosimies ar kaut ko citu, jo visas cilvēku praktiskās vajadzības mēs esam atrisinājuši.” Bet tā nemēdz būt...

RL: Jūs uzskatāt, ka fizikā vairs nav palikusi nekāda dziņa pēc jaunām zi­­nā­­šanām?

Migdals: Nē, ir palikusi! Es redzu milzīgu dziņu pēc jaunām zināšanām astrofizikā, milzīgu tieksmi pēc jaunām zināšanām matemātikā. Mate­mātika ir mūžīgā zinātne, kurai ir jāattīstās, taču tai nav vajadzīgi tik gigantiski līdzekļi, kādi savulaik tika atvēlēti atomfizikai.