Ilustrētā Boloņa
Ūna Laukmane un Reinis Pētersons Latvijas stendā (foto: Juris Peraškevičs)
Vēstule

Inese Zandere

Ilustrētā Boloņa

Vēstule no Boloņas

Tiem, kas uz Boloņu brauc, lai piedalītos ikgadējā bērnu grāmatu tirgū, Boloņa arī parādās kā liela, pasaules izmēra bērnu grāmata, kas nez kāpēc novietota un atšķirta uz globusa tieši šajā vietā. Trīs mākslinieki – Ūna Laukmane, Reinis Pētersons un Juris Petraškevičs dalījās ar mani savās Boloņas piezīmēs un vērojumos.

Boloņu var uztvert kā nozares tirgus placi, ļoti atbilstoši komerciāli rosīgās Ziemeļitālijas tradīcijai, kā jau pilsētā, kur viduslaikos aiz bagātības pārpilnības cēla torņus un sacentās, kuram augstāks. Tirgus tas arī ir, šodien te pārdod autortiesības, paies dažas nedēļas un bezpersoniskajos paviljonos tirgos ko citu, mani, piemēram, ļoti vilina arī pasaules mēroga apbedīšanas biznesa gadatirgus, kas zīmīgā kārtā notiek uz pusi retāk, nekā bērnu grāmatām veltītais – tikai reizi divos gados. Var Boloņu lasīt kā nacionālo identitāšu enciklopēdiju. “Bērnu Boloņa” pastāv kopš 60. gadiem, te savus stendus, gaumes, idejas un arī kultūrpolitikas prioritātes samēro 67 valstis, bet Latvija tikai šogad piedalās pirmo reizi. Var uzlūkot šo “bērnu Boloņu” kā mākslas izpausmi, kā grandiozu ilustrāciju izstādi, kas sākas prestižā oriģināldarbu ekspozīcijā un tad aiztek pa stendu tūkstošiem, kur mākslinieku idejas izceļ vai arī sabojā dizaina un poligrāfijas prakse. Nevienā citā lielajā grāmattirgū nav tik spēcīga vizuālā dominante. Iespējams, tieši tāpēc un nevis kādu nacionālā dizaina savdabības apsvērumu dēļ ilustrāciju zālē, kur šogad goda viesi ir lietuviešu mākslinieki, darbu no darba slēpj mazi balti slēģīši – varbūt, lai kaut cik mazinātu ņudzoņu gar acīm un dotu iespēju kaut ko ieraudzīt kā atsevišķu. Boloņa acīm ir kā brauciens karuselī. Un noteikti šī ir arī vieta, kur, redzot bērnu grāmatas no visiem kontinentiem, rodas apjausma par to, ko pieaugušie domā par bērniem, kādus viņi šos bērnus iztēlojas. Un vai tie patiešām vienmēr ir bērni, par ko viņi domā? Starp citu, šis ir profesionāls pasākums un pašus bērnus tajā ievest aizliegts. Kā katram likumam, arī šim ir izņēmumi, bet tie attiecas vienīgi uz pāris zīdaiņiem, kuri, kārtīgi piesaitēti savām darbīgajām mātēm, nevar nograuzt stūri nevienai grāmatai un nespēj savandīt nevienu plauktu. Runājot par plauktiem – latviešu plaukti ir no kartona, bet lietuviešu plaukti ir garas, stenda gaišajās saplākšņa sienās ieskrūvētas metāla skrūves, uz trim skrūvēm viena grāmata. Mums patīk abi varianti, bet lietuviešu izdevējiem – tikai mūsējais, viņuprāt, skrūves esot lietuviešu dizaineru ekstravagance. Igauņu plauktus – kā plauktus – neviens nav ievērojis. Kāds igauņu kolēģis, apskatījis Latvijas stendu, saka Jurim, jā, latviešu grāmatas ir ko vērtas, Igaunijā jau nekā tāda neesot. Jauki; ja nezinātu, kādas viņiem gadās pērles – liec kādā plauktā gribi – labprāt būtu noticējuši. Tagad atliek noticēt pašiem sev; jau iepriekš bija sajūta, ka kartona namiņš ar Reiņa zīmētajiem siluetiem – kārno pētnieku Ziedoni, kurš stingri iekrampējies gaisā ar pirkstu knaģiem, un omulīgo bārdaino Zvirgzdiņu, kas uz plaukstas nes spēļu lāci – ir veiksme, bet nu pierādījumi nāk šurp ar fotoaparātiem un knikšķina dažādos rakursos. Tas, kurš Boloņas mērogu šoku reiz jau izslimojis, ir nodrošināts ar zināmu imunitāti. Šoreiz 20 000 kvadrātmetru un 1300 stendu karuseļa reibonis smagāk trāpa Reini un Juri. “Kā pie kalniem pirmo reizi nonākot – pārņem izmisums, ka to visu taču nav iespējams apskatīt, bet trešajā dienā kļūst skaidrs, ka man nemaz negribas apskatīt visu,” Reinis ironizē, un klasificē kalnus trīs grēdās. Ir jēga kāpt reģionālajā, tas ir, tajā, kur redzamas kādas konkrētas kultūras un konkrēta autora izpausmes, un tā ir plaša teritorija. Bet vismaz pusi izstādes aizpilda otra, ko Reinis netaisnīgā antiglobālista leksikā nosauc par “amerikāņu galu” – visādu veidu globālo zīmolu produkcija, komiksi, sērijas, supervaroņi, bembiji, poniji un citi radījumi ar vienādi izbolītām acīm. Vienādi rozā un vienādi gaiši zils, vienādi grāmatu izmēri, komerciālā estētika, kam drīz skats sāk slīdēt pāri, it kā nekādu stendu tur nebūtu, tikai civilizācijas tuksnesis un badināta cilvēka bērnības mirāža. Trešā iedaļa Reiņa klasifikācijā ir indiešu, taivāniešu u.c. piedāvātie brīnumi – krāsaini priekšmeti ar spīguļiem, pogām un pīkstuļiem, īsti virtuves kombaini. Paralēli cilvēku pasaulei pastāv vesela pasaule, kura, šķiet, domāta maziem plastmasas marsiešiem, kuru vecāki ir lieli plastmasas marsieši, bet šur tur pa vidu kā Rīgas stacijas tunelī uzzaigo grāmatas ar spiestiem zelta burtiem: SKAZKI. Lai gan var saskatīt vizuālās valodas normas, kas raksturīgas kādai reģionālai tradīcijai – piemēram, vienas un tās pašas pārspīlētās grimases noteiktu emociju apzīmēšanai un citus konvencionālus paņēmienus, tomēr priekšstati par nacionāliem stiliem un kodiem pieviļ uz katra soļa. Tas, kas izskatās “franču”, izrādās japāņu, kas šķiet “japāņu”, pieder brazīliešiem, bet tie, kas tieši blakus Latvijas stendam piedāvā “amerikānisko”, ir franči. Juris iziet medībās, meklējot to, kam ir savs individuāls raksturs, un pārnes atziņu, ka  frikas vai Indijas kičs ir kičs ar reģionālo garšu, un šādā nozīmē mums tas nemaz nav kičs, bet piedzīvojums: tēli ir melni, attēli pilni ar tīģeriem vai sievietēm eksotiskos tērpos, atgādina posterus vai modes skates, grūti iedomāties, ka tas viss adresēts bērniem, bet varbūt vienkārši tāpēc, ka mēs nezinām šo reģionālo, kodēto valodu. Ja mums ir analogs, tad laikam taču tam jābūt ar latvisku ainavu, lāčiem un tautumeitām, kas, nez, tas būtu – Kārlis Sūniņš? Bet tieši “postera kodu” valodā, kuras vārdnīca savākta no dažādiem Rietumu mākslas mūža posmiem – no dekoratīvajiem krāsu laukumiem un kontūrām postimpresionisma un jūgenda gleznās un ksilogrāfijās, no Kluča kolāžām, 20. un 30. gadu reklāmu un afišu grafikas, 50. gadu modes žurnāliem, Vorhola sērijām, tieši tādā stilizētu siluetu un laukumu valodā šogad runā Boloņas pasludinātais bērnu grāmatas skaistuma un tipogrāfijas meistarības etalons – viena no galvenajām Ragazzi balvas laureātēm, Tulūzas izdevniecības Milan grāmata “Ezopa fabulas” franču un amerikāņu žurnālu ilustratora Žana Fransuā Martēna (ej. uz/martin) interpretācijā. Nu, protams, bērnam tās ir pasakas un bildes ar dzīvniekiem, bet stingri ņemot – vai bez šī kodu komplekta zināšanas žūrija spētu savu lēmumu argumentēt tādos ditirambos, piesaucot Feliksa Valotona garu, “burtu garnitūras harmonisko saplūsmi ar gandrīz nemateriāli maigo fonu”, noslēpuma melodiju, smalkas smilškrāsas un pelēko toņu pārejas un valdzinošo sirreālo gaismu, kurā tas viss peld un top par vienotu veselumu? Ko par to zina bērns? Un tomēr, ja padomā, galvenais taču patiešām ir noslēpumainais nospiedums, šī kultūras grafika bērna (vai svešinieka) “baltajā lapā”. To grāmata spēj radīt. Lai tā tur guļ kā augsne un sēkla dzīvei apziņas gaismā un kultūras piederībā.

Boloņas ilustrāciju izstāde (ej.uz/ccyg) nozīmē 80 autoru darbus, kas izraudzīti no šausminoša pretendentu skaita, šogad – 2836, un šajā tehniski perfekti iemiesotās fantāzijas parādē absolūtās lielvalstis ir Japāna, Francija, Itālija, kam blakus turas arī Vācija, Spānija, Dienvidkoreja un Taivāna.  rpuskonkurences granddāma, kam atvēlēts gan vairāk vietas, gan kataloga vāks, gan īpaša uzstāšanās, ir nesenā Andersena balvas laureāte Hamburgas māksliniece Juta Bauere (ej.uz/ bauer), eleganta zīmētāja, kas pārsteidz nevis ar nevaldāmu iztēles lidojumu, bet ar psiholoģisku precizitāti, labsirdīgu humoru un spēju lidojot interesēties par zemi. Vai var tā teikt – mīļi sociāla? Vai pasakaini ikdienišķa? Viņas klasika – “Opja eņģelis” (Opas Engel) ir ar vieglu zilu līniju puikas pasaulē iezīmēta caurspīdīga ome ar vecīgām krūtīm un lieliem spārniem. Tā seko viņam, lai pieturētu virsū braucošu autobusu, haizivi, laupītāju vai niknu zostēviņu, lai pārceltu bedrei un galu galā izvadītu dzīvu cauri pasaules karam. Katrā ziņā tā ir mātišķa māksla, kas patur acīs bērnu. Pa īstam iepazīties atsevišķā ekspozīcijā var ar jaunu itāļu ilustratoru Filipu Džordano (ej.uz/giordano), kurš tika īpaši izredzēts starp pērnā gada 80 izredzētajiem. Filips ir klasisks Boloņas karjeras gadījums: sešos gados, kas pagāja, kopš viņam 2004. gadā laimējās tikt pretendentu planktonā pamanītam un izstādītam, viņš strauji apauga ar atzinību un pieprasījumu, apmetās uz dzīvi Japānā un atgriezās Boloņā jau kā autoritāte. Piecu cilvēku starptautiskajā žūrijā šogad bijis beļģu ilustrators Karls Knēts (carllcneut. com), izsakoties kino un mūzikas aprakstnieku žargonā – “kulta mākslinieks”, katrā ziņā – “Liels un mazs” redakcijā noteikti. Viņa acij var uzticēties, un izstādē netrūkst ne tehniskas spozmes, ne personību, ne daudzveidības. Taču viena no žūrētājām, norvēģu izdevniecības Cappelen Damm redaktore, atklāti raksturo to, kas paliek aizkadrā: skaits neko daudz nenozīmē, viņu esot pārsteidzis tieši tas, cik daudz šajā bilžu blāķī bijis vāja līmeņa darbu. Beigās nemaz neesot bijis tik grūti izvēlēties.

Plašumam un dažādībai vispār ir otra puse, un tas ir komerciālu apsvērumu noteikts šaurums, uztaustīta žanra un stila niša, pie kuras turas konkrētas izdevniecības. Tas ir maldīgs priekšstats, ka izdevēji meklē ko jaunu, citādu – drīzāk viņi meklē to, ko jau pazīst, meklē līdzīgo, piemēroto, turoties amplitūdā, ko sev definējuši kā pieprasītu. Meklē jaunus māksliniekus, kas līdzīgi tiem māksliniekiem, kādi viņiem jau ir. Avangardiskāks un izsmalcinātāks specializācijas variants – meklē profesionālus robežu pārkāpējus, provokatorus. Katrai izdevniecībai ir tāds vai citāds raksturs, izvēle ir izdarīta, katrs savu daiļo vai turīgo līgavu bildinājis, apprecējis un nu ar to dzīvo. Tas netraucē savstarpēji apmainīties komplimentiem un novērtēt citu sasniegumus, tomēr saglabājot uzticību un piesardzību. Faktiski tikai pēc šādām aprēķina laulībām sākas grāmatizdošana kā bizness, kamēr dzīve mazās izdevniecībās mutuļo kā brīva mīla studentu kopmītnē, jo mazāka izdevniecība, jo lielāka amplitūda. Tur viss ir iespējams. Reinis iepazīdamies eksperimentē ar savu portfolio, un viņa kolekcijā, atkarībā no izdevniecību ievirzes, ir vērtējumi no “pārāk nekomerciāli” līdz “pārāk komerciāli”. Par savu īsto Boloņas ieguvumu viņš uzskata galvas atvēršanos un kāju atbrīvošanos iešanai jebkurā virzienā – “vispirms ieraugi, cik liela ir piegājienu daudzveidība bērnu grāmatu ilustrēšanā, pēc tam kļūsti vēl drosmīgāks, nekā esi bijis pirms tam.” Boloņas “cerību siena”, kur milzu skaits ne tik slavenu ilustratoru un mākslas studentu no visas pasaules piesprauž vai pielipina savas pastkartes, bukletiņus, kserokopijas, vizītkartes, lapiņas, zīmītes un jebko citu, kas varētu kādu ieinteresēt sadarbībai, vienlaikus ir “raudu mūris”, jo skaidrs, ka vairums no viņiem to dara veltīgi. Daudzām izdevniecībām ir ilustratoru pieņemšanas stundas, uz kurām jaunieši ar milzīgām mapēm, gan itāļi, gan daudz tālāku ceļu mērojuši, sastājas garās rindās. Stendā, pie kura gaida vairāki desmiti jaunu mākslinieku, sēž vecs vīrs, kurā līdz klasiskam redaktora tēlam pietrūkst tikai smalka cigāra. Rokas viņam ir brīvas cigāra turēšanai, jo ilustrāciju lapas nogurušo acu priekšā šķir jaunieši paši. Vecais vīrs pieklājīgi smaida, māj ar galvu un ik pa brīdim laipni piezīmē: “Šī ir ļoti laba.” Beigās viņš katram pasaka: “Paldies. Atstājiet vizītkarti” – un pie orākula var piesēst nākamais. Ja ļaujas kopējai sajūtai, nemeklējot pierādījumus tam, ka līdzsvars starp tekstu un ilustrāciju bērnu literatūrā kopumā joprojām pastāv, Boloņas deklarācija ir nepārprotama: bērnu grāmata ir bilžu grāmata. Tādas ir arī visas Ragazzi laureātes. Šajā pasākumā nav rakstnieku lasījumu kā Frankfurtē vai Gēteborgā, toties katru dienu ir ilustratoru tikšanās un diskusijas. To var uztvert kā likumu vai kā aizspriedumu, kā principu vai kā pārspīlējumu, taču Boloņā no visām malām skan viens un tas pats: par daudz teksta, par daudz teksta. Vispieprasītākā proporcija ir kā vecā anekdotē par irbīšu pastētes pārdevēja panākumu recepti: viens zirgs, viena irbīte. Viena bilde, viena rindiņa teksta – vai arī vispār neviena. Ja grāmatā ir daudz teksta, tās adresātam jābūt pusaudzim, lai gan dažs pamatskolnieks lasa daudz vairāk nekā pusaudzis, bet priekšstats par grāmatu kā par vākos iesietām lapām ar daudziem melniem burtiņiem, kas vienkārši jāizlasa, vizualizējot tikai iztēlē, šķiet, vispār ir izstumts no bērnu grāmatu pasaules kā nepieļaujams. Boloņas būtība ir bilde. Un tieši tas arī spēj samulsināt. Bilžu grāmata bērniem, varētu domāt, ir vēstījums mazajiem cilvēkiem, kas vēl neprot lasīt vai lasa ne tik prasmīgi, ne tik daudz un ne tik ātri. Vai rosinājums viņu iztēlei, improvizācijai. Vai tiešām? Juris pa lapai šķir Valensijā izdoto Kubā dzimušā spāņu mākslinieka Ahubela (ajubel.com) “Robinsonu Krū zo”, biezu bezvārdu bilžu grāmatu, kas 2009. gadā ieguvusi vairākas prestižas izstāžu balvas, ieskaitot galveno Boloņas Ragazzi balvu (plaši interpretējamajā kategorijā Fiction). Tie ir 80 blīvi un ekspresīvi piepildīti atvērumi, veidoti datorgrafikā, imitējot krāsainu linogriezumu. Tajos nav gandrīz neviena brīva laukuma, kur acs varētu atpūsties, kadrējums un rakursi strauji mainās kā filmā, krāsas spilgtas, kompozīcijas dekoratīvas, un to uzstājīgā ekspresija neatslābst no pirmās līdz pēdējai lapai. Koncepciju izdodas noskaidrot – patstāvīgs protagonists līdzās cilvēkam šajā bilžu stāstā ir mežonīgā daba, vētrainā jūra, leknie tropu džungļi, kas aizpilda katru spraugu, un kam savu civilizētību saglabāt mēģinošais cilvēks ir tikai sīks pārpratums. Pēc ieceres un Boloņas žūrijas domām tas ir “emociju koncentrāts, raižu, baiļu un cerību fantasmagorija”, ko ar Defo tekstu sarado tieši intensitāte – kā baismīgs sapnis, no kura nav iespējams atmosties. Ja tas tiešām domāts bērnam, tad šī koncentrāta monotonitāte ir tuvu vizuālai vardarbībai – tieši uztveramības robežas ignorēšanas nozīmē. Taču diez vai kāds bērns to skatītos līdz galam, bērna interesi tāda grāmata varētu noturēt varbūt vienīgi tad, ja paši notikumi jau iepriekš būtu viņam labi zināmi – kā tas ir pieaugušajam, kas savā bērnībā reiz jau izlasījis “īsto” “Robinsonu Krūzo”. Un tad šādā kontekstā – balstoties uz jau zināmo, šis konceptuālais uzbrukums varbūt arī ļauj uzskatīt, ka Ahubela darbs ir “apbrīnojams instruments, kas māca skatīties un piespiež izvēlīgāk uztvert vizuālo tēlu pārsātināto pasauli”. Ir arī tiešāki riski: Reinis, kas veiksmīgi izaicinājis latviešu ieradumus gan ar ļoti tumšiem, gan pavisam baltiem foniem, kādas visnotaļ interesantas amerikāņu izdevniecības plauktā, kur vairākas grāmatas, neatkarīgi no to stāsta, faktiski vēsta par formu un faktūru kā tādu, uzdūries melnam švīku mudžekļa un skrandaina papīra vēstījumam par vārnulēnu, kas izkritis no olas. Sižetiski un vizuāli “skaļās”, kliedzošās grāmatas beigās vārnulēns drātī pakaras, un neviens no mums neņemas apgalvot, ka nedrīkstētu būt arī šāda grāmata bērniem, taču viens ir skaidrs – visvairāk tas viss bijis vajadzīgs pašam māksliniekam, tāpat kā daudzu citu grāmatu monumentālais skaistums. Reinis uzbur svētdienīgu ainu: bērns saģērbts baltā kreklā un sēž uz ceļiem opapam, kurš no plaukta izņēmis lielu, krāšņu grāmatu, ko ikdienā nedod plēst un ķēpāt, un viņi abi skatās skaistās bildes. Grāmatas ir lieliskas, vērtīgas, un bieži vien pašmērķīgas, ja mēģina tās samērot ar mazo adresātu, viņa interesi un kaut vai ar rokām, kurās smagā grāmata būtu jānotur. Šo grāmatu jēga ir mākslinieka prieki un izaicinājumi, viņa aizraušanās ar formu, “tās ir šā mākslinieka taisītas grāmatas bērniem, nevis grāmatas bērniem, ko taisa šis mākslinieks”, kā saka Reinis. Grāmatas – mākslas objekti. No otra gala apvērst to pašu deklarāciju īsti neizdodas: bilžu grāmata ne vienmēr ir bērnu grāmata. Varbūt tas būtu godīgāk jāatzīst un jāakceptē arī pieaugušo vēlme zīmēt bilžu grāmatas sev, nevis bērniem, turklāt – arī bērnišķīgas, ja pieaugušajiem tādas nepieciešamas, un darīt to, ar bērnu neaizbildinoties. Ja nu pasaulē, kur bilžu stāsti, jau sen atdalījušies no komiksu žanra, un sasnieguši romānu apjomus, kļūst par aktuālo grāmatniecības žanru, ir kāds mākslinieks, kuru patiešām ir iespējams tieši lasīt, lai gan kā rakstnieks (pilnā šā vārda nozīmē, ne tikai kā bilžu grāmatas teksta autors) viņš izpaužas vien dažos no saviem darbiem, tad tas ir austrālietis Šons Tans (shauntan.net; lielsmazs.lv; thelostthing.com). Viņa “Ierašanās” (Arrival), lielais fantāzijas pasauļu bēgļu romāns, kuru veido tikai zīmējumi, atstāj tieši šo sajūtu – ka ir izlasīta grāmata, ka eksistē teksts, kura burtiskā (burtu) nozīmē nav. Viņa stāstam (vai būtu jāsaka – vēl? pagaidām?) piemīt secīgums. Šons Tans nav principiāli atmetis alfabēta un Gūtenberga izgudrojuma tradīcijas linearitāti un meties no Rietumu literatūras sauszemes atpakaļ vienlaicīguma un visu mediju sinkrētiskuma okeānā, lai gan daudz kas viņa grāmatu saturā norāda tieši uz nesadalītību, uz pasauli, kurā viss iespējams vienlaikus jebkurā punktā, un arī viņš pats atzīst, ka “drīzāk māksliniekam jāuzdrīkstas izkārtot idejas slāņos citu uz citas, nevis gar kādu izstieptu stīgu”. Boloņā katru gadu ir mirklis, kad konkrētā punktā koncentrējas visa uzmanība – zviedri paziņo Astridas Lindgrēnes memoriālās balvas (ALMA) ieguvēju. Pa ceļam no ALMA stenda uz vietu, kur tiek pasniegts šampanietis par godu jaunajam laureātam, kas par šo faktu tikai nupat uzzinājis un pa vadiem pieķerts, savā virtuvē mierīgi mazgājot traukus, Ūna paspēj pasist padusē latviski izdotos Šona Tana “Aizpilsētas stāstus”. Latviešu bērnu literatūras pirmais mēģinājums tikt novērtētai, nominējot Lindgrēnes balvai vienu no saviem “ciltstēviem” – Imantu Ziedoni, šoreiz vēl nav līdz galam izdevies, taču bērnu grāmatniecības mazā uzvara ir gūta: zviedri pārsteigti groza un šķirsta grāmatu, kuras ilustrāciju un dizaina adaptācijā Ūna atstājusi lielu gabalu savas dzīves. Kā to vispār var izdarīt, viņi saka. Daudzie ar roku rakstītie un zīmētie teksti Šona veidotajās ilustrācijās, tajās iekļautie avīžu fragmenti, katrs tikko saskatāmi ieskicēts vārdiņš priekšlapu zīmējumos – viss ir latviski un izskatās, it kā tā būtu bijis vienmēr. 

Raksts no Jūlijs, 2011 žurnāla

Līdzīga lasāmviela