Globāls ebrejs

"Markss nebija nacionāli domājošs, Engelss gan varbūt klusībā bija un palika vācu nacionālists. Markss bija ebrejs, turklāt kristīts - viņam bija globāls skats uz lietām."

"Kur tikai Markss mums var palīdzēt",
Andas Kļaviņas intervija ar politiskās filozofijas
pasniedzēju Juri Rozenvaldu, ¼ Satori,
2008. gada 29. septembrī

Kad pirms vairākiem gadiem sēdēju parkā un lasīju Marksa “Kapitālu” (skaists, ne reizi nešķirstīts sējums vācu valodā, ko atradu izmestu netālu no Ārzemju literatūras bibliotēkas), nevilšus ienāca prātā doma, ka kapitālisma kritiķa darbu aktualitāte ir iedragāta, lai neteiktu vairāk. Par to liecināja ne tikai fakts, ka grāmatu biju atradis un tā acīmredzami bija izmesta, bet arī saruna ar tikpat nejauši sastapto paziņu, kurš, lai gan bija savulaik studējis filozofiju, apgalvoja, ka mana nodarbe labākajā gadījumā ir pielīdzināma meditācijai, ne vairāk. Jāsaka, ka tekstu sāku lasīt ne tikai tādēļ, ka atrastām grāmatām ir īpaša pievilcība, - bet arī tālab, ka, nodarbojoties ar seno Tuvo Austrumu kultūras pētniecību, nācies iepazīt visai interesantus autorus, kurus varētu dēvēt par neomarksistiem, piemēram, Normanu K. Gotvaldu, kurš ebreju tekstu kopsakarības analizē, interpretējot Marksa izpratni par sabiedrības attīstību kopumā, un seno ebreju kultūru minot kā uzskatāmu piemēru (kas pieejams analīzei, pateicoties ilgstošai tekstuālai tradīcijai). Te nu saruna ievirzījās par ebrejiem un mēs nonācām pie “ebreju jautājuma”, ko mans sarunas biedrs uzskatīja par izšķirošu Marksa darbu izpratnē. Tas nebija nekāds antisemīts vai judofils, vienkārši vidējais latviešu filozofs, kurš domāja, ka ebreju jautājumam ir nozīme, un viss.

Tālab izlasot prof. Rozenvalda izteikumu, ka “Markss bija ebrejs, turklāt kristīts, un viņam bija globāls skats uz lietām”, pirmajā mirklī pārņem savāda sajūta, jo kristīts ebrejs vairs nav nekāds ebrejs, tas ir kristietis, un Marksa pētniekam noteikti ir labi zināms, ka Marksa tēvs bija jurists, kas pieņēma luterānismu galvenokārt tāpēc, ka Prūsijas likumi aizliedza ebrejiem darboties šajā profesijā. Konvertācijas iemesls pat ne tik lielā mērā bija saistīts ar privātiem iemesliem (iespēja praktizēt kā juristam, lielāka iesaistīšanās vācu sabiedrībā), cik ar kopējiem ebreju sabiedrības procesiem 19. gadsimta sākumā Vācijā, kur absolūtais vairākums ebreju iedzīvotāju tiecās pēc emancipācijas, ātri vien zaudējot reliģisko identitāti - Marksa vectēvi bija rabīni, bet viņa tēva bibliotēkā, ja var ticēt nostāstiem, nebija nevienas reliģiska vai teoloģiska satura grāmatas. Luterānisma pieņemšana bija formāls akts, Marksa un viņa vecāku kristības (tēvs kristījās 1816. vai 1817. gadā, māte to darīja vēlāk, 1825. gadā, pats Karls Heinrihs tika kristīts 1824. gadā) bija nevis reliģisks, bet civils akts, ja, protams, atmetam kristiešu proponēto ieskatu, ka saskarsme ar ūdeni, vienlaikus citējot reliģiskus tekstus, spēj mainīt cilvēka dabu. Sākotnēji man bija grūti atturēties no ironijas, nesaprotot, ko prof. Rozenvalds ir domājis ar izteikumu, ka Marksam ir globāls skats. Vai visiem ebrejiem ir globāls skats uz lietām? Nē taču, es pazīstu daudzus, kam skats ir šaurāks par šauru, tas gandrīz vispār nav nekāds skats, tikai tāda lūrēšana caur pieri. Un vai ebrejam jātiek kristītam, lai dabūtu globālo skatu? Arī jocīgi, jo vienas reliģijas nomaiņa pret otru labākajā gadījumā ļauj paturēt tikpat plašu skatu, varbūt nedaudz plašāku, bet kristīgajam skatam pieņemoties spēkā, ebrejiskais taču paliek šaurāks, vai ne tā?

Tomēr visu cieņu un jokus pie malas - prof. Rozenvalds apzināti vai neapzināti ir uzķēris to impulsu, kas man šķiet imanents ebreju kultūrai kopumā sākot no Ābrahāma, kuram arī, neapšaubāmi, bija globāls skats, kad viņš no senās Divupes ziemeļiem ieradās Kanaānā. Nepiesaistīts konkrētai vietai, viņš pārvietojās telpā un laikā, tieši ar savu virzību, telpas un laika kontroli apliecinot sevi kā vienu no pirmajiem, ko apzinātās vēstures kontekstā varētu dēvēt par globālistiem. Un Markss ir šīs kultūras tradīcijas turpinātājs, īsts eiropietis - ne vien tādā ziņā, ka dzimst Vācijā un mirst Anglijā, kā tāds Eiropas mēroga neonomads, kas vienkārši mainījis dzīvesvietu, bet (un) arī tāpēc, ka spēj paraudzīties uz procesiem kopumā, viņš spēj tvert laukumu. Šādā šķērsgriezumā es saskatu jēgu prof. Rozenvalda izteikumam par to, ka Marksam bija globāls skats uz lietām, un tas man arvien vairāk šķiet ticams.