Glābēja tēls

"Obamas tēls Eiropā tiem, kuriem patīk Amerika, ietver visu to, kas ASV ir labs." Viņiem Obama parstāv "jauno, cerīgo, daudzrasu sabiedrību, kas ir Eiropas starptautiski radošais produkts, tā ir lietderīga, enerģiska". "Taču šie abi redzējumi ir fantāzija," sacīja Volfs. "Realitātei ar to nav nekāda sakara, lai arī abi šie elementi pastāv ASV."

LETA-AFP, 2008. gada 4. novembrī

“Šīs Baraks Obama, šķiet, ir jauks čalis. Tikai neesmu pārliecināts, ka tas esmu es pats,” tā vēl priekšvēlēšanu kampaņas laikā jokoja Obama, atbildot uz cerībām, ko viņam grasījās uzticēt amerikāņu tauta. Šī prezidenta kandidāta ironija apstiprina ne tikai to, ka arī pats Obama saprot - viņam nepietiks pat ar divpadsmit Hērakla cienīgiem varoņdarbiem, bet arī to, ka prezidenta vēlēšanās galvenie kandidāti ir tēli, nevis reāli cilvēki. Galvenā cīņa notiek šajā konstruētajā pasaulē, kurā cirkulē konstruēti tēli. Tāpēc svarīgi, ka Obamam kā kandidātam izdevās trāpīt tēlu veidotāju vājākajā vietā, sirdī. Informācija, kas parādās publiskajā telpā, ļauj izvirzīt tēzi - simpātijas pret Obamu vairoja ne tikai apmaksātā reklāma, bet lielā mērā arī žurnālistika. Uz šo parādību der paskatīties ne tikai no makrolīmeņa paradigmām, kas interpretē satura veidošanu kā ideoloģisko ietvaru, bet arī no mikrolīmeņa teoriju pozīcijām, kas uzsver satura veidotāju personiskās īpašības.

Mēs ļoti bieži skatāmies uz medijiem kā uz sistēmām, kur žurnālisti un tā saucamie ziņu “vārtsargi” tikai “aizpilda” jau izveidoto uzskatu, vērtību un ideoloģiju ietvaru. Arī paši žurnālisti ļoti bieži izsakās, ka viņu personīgie uzskati neietekmē saturu. Iespējams, vairākums žurnālistu arī cenšas slēpt savus uzskatus, veidojot materiālu. Taču veidošanas process ir tik komplicēts: jau sākot ar izvēli - par ko stāstīt un par ko ne, un beidzot ar vārdu un metaforu izvēli (vai montāžu elektroniskajos medijos). Katrā no materiāla sagatavošanas posmiem žurnālists pieņem lēmumu - piešķirt vai nepiešķirt kaut kam nozīmi. Šie “mazie” lēmumi ikdienas līmenī kopsummā dod tādu ietekmi, ka daudzu žurnālistu pārliecība “esmu tikai sabiedrības spogulis” kļūst vairāk nekā absurda. It īpaši tas būtu attiecināms uz radio un televīziju, kur galvenā redaktora/ideologa loma visbiežāk ir mazāka (jo grūti izkontrolēt žurnālistu visā materiāla sagatavošanas laikā) un jaunajiem medijiem, kur visvairāk ir jūtama varas un lēmumu pieņemšanas decentralizācija.

Pavisam nesen ar kolēģiem veicām pētījumu par Latvijas tēlu Krievijas medijos. Šī pieredze mani pārsteidza un tā apstiprina tikko izteikto tēzi. Intervējot žurnālistus, kas veido reportāžas par Latviju (vairākums no viņiem dzīvo Latvijā un ir šīs valsts pilsoņi), es pārliecinājos - Latvijas tēls Krievijas medijos netiek veidots Kremlī. Tas tēls ir tāds, kādu viņu iedomājas paši žurnālisti. Protams, redakcijas Maskavā cenšas kontrolēt žurnālistu darbu, bet lielas nepieciešamības pēc šīs kontroles nav: tas, ko žurnālisti stāsta, neveido viņos disonansi ar pašu pārliecību. Jeb, citiem vārdiem, viņi “paši tā domā”. Par okupāciju, par izglītības reformu, par krievvalodīgo iedzīvotāju apdraudējumu utt.

Žurnālistu pašu simpātijas pret harizmātisko Baraku Obamu ir ļāvušas viņu pozicionēt kā cerību, nevis kā populistu, un meistarīgi nosargāt viņu no krišanas, staigājot pa šo naža asmeni. Jo tieši žurnālisti bija tie, kas, mīkstinot savu kritiku, novērsa Obamas risku pārtapt par populistu. Viņa tēls Eiropā ļoti atgādina to, kā Eiropa un Krievija savulaik uztvēra Vladimira Putina ienākšanu politikā un viņa kļūšanu par valsts prezidentu. Tāpat kā Obamas tēla atspēriena punkts bija pārāk slikta Džordža Buša reputācija, tāpat Putinu salīdzināja ar veco, gandrīz bezspēcīgo Jeļcinu: žurnālisti dalījās priekā, ka tagad starptautiskajos izbraukumos viņiem vairs nevajadzēs kaunēties par savu prezidentu (jau toreiz bija leģendāri Jeļcina traģikomisko piedzīvojumu stāsti), eksperti solīja demokrātiskas reformas, tauta ticēja, ka Putins spēs “piecelt Krieviju no ceļiem”. Cik lielā mērā šī enerģiskā jaunā politiķa tēls bija saistīts ar reālo politiku, varēja spriest tikai vēlāk. Tad arī Eiropā Putina tēlā arvien spilgtāk parādījās čekists un demokrātijas nīdējs.

Šodien Obamu jau salīdzina ar Franklinu Rūzveltu. Protams, šis salīdzinājums ir avanss, kura ticamību mazina viena nianse: visi Obamas solījumi, visas viņa runas tika teiktas tad, kad viņš bija prezidenta kandidāts. “Kandidāts” tomēr ir īpašs statuss, kas dod tā īpašniekam lielāku brīvību nekā reāls prezidenta amats. Būt par pasaules glābēju kandidāta lomā ir daudz vieglāk, nekā īstenot reformas, ko no viņa sagaida, kad viņš reāli kļūs par sistēmas sastāvdaļu un pārmantos milzīgu problēmu sarakstu no iepriekšējā prezidenta komandas; kad pārmetums “pieredzes trūkumā” var kļūt par nopietnu psiholoģisko barjeru pašam prezidentam, viņa patstāvībai un drosmīgiem plāniem. Ņemot vērā, ka daudzi ir nobalsojuši ne jau par Obamu, pat ne par tā tēlu, bet par labākas Amerikas tēlu, ko viņam izdevās uzburt un iemiesot, prezidentam Obamam ar šarmu un harizmu vairs nepietiks. No uzkonstruētas pasaules nāksies atgriezties reālo politisko lēmumu režīmā un attaisnot cilvēku gaidas - izglābt pasauli. Turklāt tagad tā ir minimālā programma.