Garšas valoda

Ēdienu aprakstus rakstnieki jau sen iekļauj savos darbos ne tikai tāpēc, ka cilvēki mēdz ēst “arī dzīvē”. Ēdienam ir jāatspoguļo doma vai kaut kas jāsimbolizē. Taču reizēm tieši pašpietiekamā, no blakus domām brīvā un sevī vērstā ēšanas vai ēdiena gatavošanas procesa apraksti ir vienīgais, kas pēc grāmatas izlasīšanas ir atstājis paliekošu pēcgaršu.

“Nospriedu, ka turpināšu mācīties koledžā. Vismaz būs kāda vieta, kur uzturēties pa dienu,” Čārlzs Bukovskis rakstīja romānā “Rupjmaize ar šķiņķi”. “Ne par vienu es tur īpaši neinteresējos. Vienīgais izņēmums bija antropoloģijas pasniedzējs, pazīstams komunists. Neko daudz no antropoloģijas viņš gan neiemācīja. Viņš bija liela auguma vīrs, vienkāršs un patīkams.
“Tagad par to, kā cepams iebraucamās vietas steiks,” viņš teica klasei. “Jūs sakarsējat pannu, līdz tā kvēlo, iedzerat viskiju un tad uz pannas uzkaisāt plānu kārtiņu sāls. Uzmetat steiku un cepināt, bet ne pārāk ilgi. Tad apmetat otrādi, apcepat arī otru pusi, izdzerat vēl vienu malku viskija, noņemat steiku no pannas un nekavējoties apēdat.””

Līdzīgi kā Bukovskim no mācībām koledžā, man no Bukovska romāna atmiņā palikusi tikai šī pavisam vienkāršā recepte. Tās iedarbība tūliņ pēc izlasīšanas bija tikpat nepārprotama kā ķermeņa reakcijas, ko bērnībā izraisīja krievu bērnu rakstnieka un ilustratora Vladimira Sutejeva grāmatas “Bilžu pasakas” aplūkošana, jeb, precīzāk, pasakas “Ābols” noslēgums: “Katrs apēda savu gabaliņu, un visi bija apmierināti, tādēļ, ka Lācis lietu izsprieda pēc tiesas un taisnības, nevienam pāri nenodarīja.” Pasakas ilustrācijā bija redzami četri dzīvnieki – lācis, ezis, zaķis un vārna –, un viņi visi ēda vienādās daļās sagrieztu ābolu. Vēl arvien man šķiet, ka šādi sagrieztam ābolam ir īpaša garša, un mirklī, kad nokosts ābola gabaliņš pieskaras aukslējām, es jūtu, ka manī risinās kas ārkārtējs; mani pārņem “svētlaimīgs prieks, prieks pats par sevi, bez kāda iemesla,” taču šo sajūtu es, protams, esmu norakstījis no mazā un nosalušā Prusta, kam māte ieteica iedzert tēju. Lai gan iesākumā viņš no tās atteicās, pēc tam nezin kādēļ piekrita, un Skaidrītes Jaunarājas tulkojumā viņa māte “lika atnest apaļīgos keksiņus, ko dēvē par mazajām madlēnām un kas izskatās tā, it kā par veidni tiem būtu lietoti svētā Žaka gliemežvāki. Tūlīt, neko nedomādams, dienas drūmuma un rītdienas skumīgo izredžu nomākts, pacēlu pie mutes karotīti tējas līdz ar atmiekšķētu kēksa gabaliņu.”

Pabeidzis lasīt Bukovska romānu un tobrīd neko vairāk nedomādams, gluži kā ēdelīgais Baluns[1. “Visvairāk noskumis bija Baluns, kas bēdās gandrīz vai raudāja. Viņam neizgāja no prāta neskaidrs priekšstats par ceptu sivēnu, kura ādiņa kriukš vien zobos un smaržo pēc marcipāna. Un tagad viņš sēdēja pusmiegā tukšajā mācītāja virtuvē, kur laiku pa laikam ieskatījās garš puisis, mācītāja kalps un virēja vienā personā, kam bija stingri uzdots pieskatīt, lai kāds ko nenozagtu. Virtuvē tiešām nekā nebija, vienīgi sālstrauciņā papīrā ievīstīts mazliet ķimeņu, ko Baluns tūliņ iebāza mutē. Šis aromāts viņam arī radīja halucinācijas par cepto sivēnu.”] no Jaroslava Hašeka “Krietnā kareivja Šveika dēkām pasaules karā”, es tūlīt devos uz divarpus kilometrus attālo pārtikas veikalu, iegādājos gabaliņu no Argentīnas uz Eiropu atceļojušas liellopa gaļas un pudelīti Johnnie Walker viskija. Ja būtu domājis, ko daru, iespējams, pamanītu, ka bezmaz vārds vārdā atkārtoju ne vien Bukovska, bet arī Džeroma K. Džeroma grāmatā “Trīs vīri laivā” atrodamo recepti (Vizmas Belševicas tulkojumā):

“1 mārciņa bifšteka ar
1 pinti rūgtā alus
katru sesto stundu
1 desmit jūdžu pastaiga katru rītu
1 gulta tieši 11 vakarā.
Un neurbties lietās, par kurām tev nav
ne mazākās jēgas.”

Šā gada sākumā laikrakstā The Times Literary Supplement vairākus mēnešus turpinājās lasītāju diskusija par literatūrā sastopamiem ēdieniem un ēdienu receptēm. Viens no diskusijas pamudinājumiem bija avīzes 26. janvāra numurā publicēta Roberta Ērvina recenzija par vairākām Tuvo Austrumu pavārmākslai veltītām grāmatām. Ērvins citēja grāmatas “Jordānija” autoru Sesilu Hurani, kas savā darbā apgalvojis, ka viņam tā arī nav izdevies atrast kamieļa pagatavošanas recepti. Drīz vien lasītāji sāka piesūtīt padomus.

“Būtu ieteicams ielūkoties T. Koragesana Boila romānā “Ūdens skaņa”,” norādīja viens lasītājs. “Šajā sakarībā es vēlētos pieminēt kādu citu literatūrā atrodamu kamieļa pagatavošanas recepti, kuru daži uzskata par aizdomīgi līdzīgu Boila receptei. Čehu rakstnieka Bohumila Hrabala romānā “Es apkalpoju Anglijas karali” divu lappušu garumā burvīgi aprakstīta gatavošanās dzīrēm par godu Abesīnijas imperatoram. Galvenais ēdiens bija pildīts kamielis.

Tā pagatavošana bija visai sarežģīta: vispirms jau tāpēc, ka imperatora pavāri uz Prāgu atveda vairākus simtus vārītu olu. Tad viņi ar pildījumu, kas tika gatavots no baltmaizes un garšaugiem, piepildīja divdesmit tītarus un izcepa. Šos ceptos tītarus izmantoja par pildījumu divām antilopēm. Atlikušos tukšumus aizpildīja ar vārītām olām, un tad tika izceptas antilopes. Visbeidzot pildītās ceptās antilopes kļuva par kamieļa pildījumu. Bez antilopēm kamieļa vēderā tika ievietotas zivis, tukšumi atkal aizpildīti ar olām, un viss dāsni aizdarīts ar garšvielām. Tad kamielis tika cepts uz oglēm viesnīcas pagalmā. Ēdiena pietika 300 cilvēkiem.”
Šī recepte ar savu vērienu mūsdienās gan vairāk atgādina anekdoti vai ceļojuma aprakstu par zemi, kurā pats autors nekad nav viesojies un ēdis, tomēr ir gribējis kaut ko no šīm nesajustajām garšām izbaudīt pats un likt izbaudīt arī lasītājiem. Līdzīga, kaut gan krietni vien lietišķāka noskaņa izgaršojama Žila Verna grāmatās, piemēram, romānā “Piecas nedēļas gaisa balonā”:

“Džo ķērās pie saviem pienākumiem. Vispirms, izracis zemē padziļu bedri, viņš piekrāva to pilnu ar sakaltušiem zariem, kuri šeit mētājās vairumā. Šķiet, ka tos bija salauzuši ziloņi, kuru pēdas visapkārt varēja manīt. Piepildījis bedri, Džo sakrāva virs tās pāris pēdu augstu kaudzi ar zariem un aizdedzināja to. Pēc tam viņš atgriezās pie nogalinātā ziloņa, kurš gulēja netālu no meža; Džo veikli nogrieza tam snuķi, kas pie savas pamatnes bija turpat divas pēdas plats; izgriezis no tā mīkstāko daļu, viņš pievienoja tai arī kāju porainos mīkstumus. Tie patiesi ir gardākie kumosi, tāpat kā bizoņa kupris, lāča ķepa vai mežacūkas galva. Kad ugunskurs no augšas un apakšas bija pilnīgi izdedzis, bedrē, no kuras Džo izgrāba ogles un pelnus, bija liela svelme; šajā savdabīgajā cepeškrāsnī tika ielikta un ar karstajiem pelniem pārklāta aromātiskās lapās ievīkstītā ziloņa gaļa; virsū Džo sakūra jaunu ugunskuru, un, kad tas izdega, cepetis bija gatavs. Tad Džo izvilka gaļu laukā no krāsns; sakārtojis kārdinošos cepeša kumosus uz zaļām lapām, viņš novietoja tos krāšņas pļavas vidū, pēc tam atnesa arī sausiņus, degvīnu, kafiju un no tuvējā strauta pasmēla svaigu, kristāldzidru ūdeni. Uz šādi klātu mielasta galdu varēja skatīties ar baudu, un Džo bez liekas iedomības sprieda, ka ar vēl lielāku baudu varēs to visu notiesāt.”

Lai gan Verna varoņi rīkojās kā kārtīgiem un apdomīgiem 19. gadsimta džentlmeņiem ceļotājiem piedien, viņu instinktīvā spēja ēdamo nošķirt no neēdamā, protams, nebija dzimusi modernajos laikos, un viņiem radniecīgi ēdāji sastopami jau Homēra “Iliādā” (Augusta Ģiezena tulkojumā):

““Tūdaļ, Menóitija dēls, mums atnes krāteru lielu!
Pildi jel ātrāk tu vīnu un kausos to pasniedz ikvienam,
Tāpēc, ka mīļākie viesi patlaban ir teltī pie manis,”
Pavēl Ahillejs, žigli tiek atnests galds, un uz tā:
“barotas aitas un kazas muguru virsū,
Piedevām taucētu cūku, kas mirdzēja treknumā savā.
Turēja Automedonts, bet dievišķais Ahillejs cērtot
Dalīja gabalos sīkos un savēra asajos iesmos.
Patrokls, dievišķais vīrs, nu iekūra uguni spožu.
Bet, kad jau sadega malka un mazāka palika liesma,
Ogles viņš izlīdzināja un izstiepa iesmus tām virsū”.[2. Pieņemts uzskatīt, ka šis ir viens no pirmajiem mūsdienu Grieķijā populārā ātrā ēdiena souvlaki (Σουβλάκι) gatavošanas gadījumiem.]

Jau vēlāk, 16. gadsimtā Fransuā Rablē “Gargantijā un Pantagrielā” (Ludviga Sējas un Valda Grēviņa tulkojumā) Karpalims metās stirnai pakaļ
“tik ātri kā arbaletes bulta un brītiņu vēlāk jau bija to
noķēris, bet atceļā, tikpat ātri skriedams ar gaisā
paceltām rokām, viņš saķēra
Četras lielās sīgas,
Septiņas mazās sīgas,
Divdesmit sešas pelēkās irbes,
Trīsdesmit divas sarkanās,
Sešpadsmit fazānus,
Deviņas slokas,
Deviņpadsmit gārņus,
Trīsdesmit divus meža baložus,
turklāt ar kājām nosita kādu duci
jaunu zaķīšu vai trusīšu,
kuri bija jau krietni paaugušies,
Astoņpadsmit spārnotas griezes,
Piecpadsmit jaunas meža cūkas,
Divus āpšus,
Trīs lielas lapsas.
Stirnu viņš nosita ar spēcīgu zobena triecienu pa galvu, uzvēla to sev plecos un pa ceļam uzlasīja zaķēnus, putnus un meža cūciņas. Pienācis tik tuvu vietai, kur bija noenkurots kuģis, ka var dzirdēt, viņš jau pa gabalu pilnā balsī sāka saukt:
– Panurg, draudziņ, dod etiķi, etiķi!
(..) Panurgs tūlīt atskārta, ka Karpalims nomedījis zaķēnus. (..)
Nu arī Epistemons visu deviņu mūzu vārdā kļuva kustīgs un aši pagatavoja deviņus skaistus antīka parauga koka iesmus.”

Padomju latviešu literatūrā nepārspēts ceļotājs pa paša un lasītāja neredzētām virtuvēm, pa nenogaršotu un nenogaršojamu ēdienu un dzērienu aromātiem bija Marģeris Zariņš ar romānu “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”, kurā atrodama recepte, kā pagatavojama “cūkas galva par mežacūku iztaisīta”:

“Nokvillē to galvu uz uguns, ņem to kakla kaulu no pakaļas laukā, taisi to ādu no purna apakšā un augšā vaļā, izrauj to mēli un liec tai galvai divdesmit četras stundas aukstā ūdenī vilgt, tad svilini uz tīra stuģa papirksni auzas par oglēm, iejauc tās ar ābolu baltumiem par melnu mīklu, ar to apzied snuķi, ļauj pusi dienas kalst, liec to grāpī, lej trīs daļas ūdens, vienu daļu vīnetiķa, rupju sāli, divpadsmit sīpolus, loti piparus, divas saujas paegļogu, nedaudz dzeiverus un vāri mīkstu. Kad gatavs, lej veselu stopu sarkanvīna klāt, liec pašai savā iešņavā kādu dienu stāvēt, nokremt netīrumus un pasniedz galdā apakš salvjetes.”

Jānis Jaunsudrabiņš, jau dzīvodams trimdā Vācijā, vismaz iztēlē centās dažādot savu ēdienkarti ar ceptu ezi:

“Tā bija būtne bez kāju, bez galvas, bez astes, bet tā bija dzīva radība, un es gāzu ar makšķeres kātu, kas bija sasiets trīs posmi vienkopus. Es gāzu pa to galu, kas virzījās uz priekšu. Kamols izstiepās garens un nevēlās vairs. (..) Ezis, kaut gan tikai paša taukos cepts, garšoja lieliski.”
Ticamais, ar to saprotot iespēju aprakstītās ainas kaut vai miglaini iztēloties un izgaršot, šajos piemēros cieši sapiņķējies ar rakstnieku patvaļu, lielību un centieniem, ēšanu, ēdiena gatavošanu vai ēdienu aprakstus pakļaut, piemēram, mākslinieciskiem mērķiem; citiem vārdiem sakot – līdzinoties Fransuā Rablē:

“Bija nokauti trīssimt sešdesmit septiņi tūkstoši četrpadsmit šādu nobarotu vēršu, lai gavēņa sākumā tos varētu iesālīt, tā ka pavasarī būtu papilnam vērša gaļas, ko uzēst maltītes sākumā kā sāļus uzkožamos, lai labāk garšotu vīns. Iekšu bija tik daudz kā jūs nule kā dzirdējāt, un tās bija tik gardas, ka visi pirkstus vien laizīja.”

Jāpiebilst, to bija tik daudz, ka pēc ēšanas ēdājiem “izgāzās dibens”.

Visi piemēri, kuros virtuves tradīcijas kļuvušas par daļu no vārda mākslas[3. “Mūs interesējošā perioda virtuves tradīcijas veido īpašu laikmetu krievijas vārda mākslas vēsturē” – frāze no grāmatas: Лотман, Юрий, Погосян, Елена. Великосветские обеды. Панорама столичной жизни. Санкт-Петербург: Издательство “Пушкинского фонда”, 2006.], rosina apetīti saprast, kādu iemeslu dēļ vieni rakstnieki savos darbos ir iztikuši ar tādām pavisam īsām ēdienam veltītām frāzēm kā “langusts, kurš “šoreiz nebija diezgan labs” un tāpēc nākamreiz “vajadzēs pameklēt citu garšvielu””, bet citi uzskatījuši par nepieciešamu savos darbos sniegt detalizētas ēdienu pagatavošanas receptes, ēdienu garšas, ainaviskā izskata vai pat ēšanas aprakstus (turklāt ņemot vērā, ka tieši īsās un kodolīgās frāzes reizēm uz lasītāja izsalkumu iedarbojas krietni vien asāk, nekā sīks nepieciešamo izejvielu un proporciju izklāsts). Jeb pārfrazējot pie ēdamgalda un rakstāmgalda mūždien citējamo 19. gadsimta franču juristu un traktāta “Garšas fizioloģija” autoru Žanu Antelmu Brijā-Savarēnu, gribas domāt, ka “noskaidrojot, kas un kā tiek rakstīts par ēdienu, būs iespējams pateikt, kas gan ir autors pats.”[4. Brillat-Savarin, Jean Anthelme. The Physiology of Taste/ Physiologie du Goût, IV/ www.gutenberg.org/dirs/etext04/thphy10.txt. Brijā–Savarēna traktāta pirmā nodaļa ir ēdienam veltītu aforismu apkopojums. Tur atrodams gan plaši pazīstamais teiciens “Pasaki, ko tu ēd, un es pateikšu, kas esi tu pats”, gan krietni mazāk pazīstamas atziņas, piemēram: “Deserts bez siera ir tas pats, kas skaistule bez acs.”] Vai varbūt, – un tas šķiet krietni vien ticamāk un aizsniedzamāk, – mēģināt saprast, kas, visus šos aprakstus lasot, notiek ar lasītāju.

“Kopš ēdiens ir kļuvis “kulturāls”, ir modīgi rakstniecības darbiem pievienot receptes. Īpaši draudzīga receptēm ir memuārliteratūra,” rakstīja viens no The Times Literary Supplement diskusijas dalībniekiem, un kā piemēru minēja vairākas biogrāfijas un atmiņu grāmatas, kuru apakšvirsrakstos ir uzvedinoša piebilde “ar receptēm”. “Ja jūs esat viens no retajiem, kas neraksta atmiņu literatūru, glābiņš vienmēr būs daiļliteratūra: viena no veiksmīgākajām ēdiena kultūras grāmatām ir Loras Eskīvelas “romāns ikmēneša turpinājumos ar receptēm” “Kā ūdens šokolādei”. Recepšu dzeju mēs iesakām meklēt Ņujorkas žurnālā Alimentum, kura jaunākajā numurā ir “Trīspadsmit veidi, kā paraudzīties uz Nantuketas līča jūras ķemmīti” un “Kā apēst savu mājdzīvnieciņu”.

Laikrakstā publicēto vēstuļu autori sacentās krāšņu piemēru meklēšanā un apsprieda iespēju pēc daiļliteratūrā atrodamām ēdienu receptēm un aprakstiem patiešām kaut ko pagatavot, taču diskusijai pietrūka kādas būtiskas garšvielas. Vai varbūt gluži pretēji – tā atgādināja ēdienu, kurā ir tikai garšvielas (tās pašas Baluna ķimenes), bet nav, piemēram, pēc jūras smaržojošo Hemingveja austeru konkrētības, kas dzimst bezdomu mirklī, uzdzerot tām aukstu baltvīnu, aizskalojot viegli metālisko piegaršu un mutē atstājot vien sulīgu jūras aromātu.

Pēc dažiem mēnešiem ēdieniem un literatūrai veltītā angļu diskusija šķērsoja Atlantijas okeānu un nonāca līdz ASV. Žurnālā The New Yorker publicētajā rakstā “Ceptas grāmatas. Īsts ēdiens pēc izdomātām receptēm” rakstnieks Adams Gopniks paziņoja, ka īsteni “amerikāniskā veidā” reizi par visām reizēm un galīgi atrisinās The Times Literary Supplement lasītājus nodarbinājušos ēdiena un literatūras attiecību jautājumus. “Grāmatās sastopams četru veidu ēdiens,” viņš rakstīja. “Ēdiens, kuru autors pasniedz saviem varoņiem, taču negaida, ka viņi to izbaudīs; ēdiens, kuru autors pasniedz saviem varoņiem, lai kļūtu skaidrs, kas viņi ir; ēdiens, kuru autors pagatavo saviem varoņiem, lai apēstu to kopā ar viņiem; un visbeidzot (un pats nesenākais) – ēdiens, kuru autors pagatavo varoņiem, bet patiesībā pasniedz lasītājiem.” Pirmais ēdienu paveids esot sastopams vairumā klasisko 19. gadsimta romānu. Mēģinot šos literāros ēdienus salīdzināt ar ēdieniem “dzīvē”, prātā nāk kaut kas, ko ēd tikai tāpēc, lai būtu paēdis, lai būtu spēks kaulos, lai būtu izēsts šķīvis; taču šis ēdiens nav kaut kas, kur būtu vērts meklēt baudu vai apslēptas nozīmes. Šos ēdienus literārie varoņi ēd tikai tāpēc, ka arī dzīvi cilvēki reizēm mēdz ēst, taču šķiet, ka galvenais un varbūt pat vienīgais iemesls šādai ēdienu pieminēšanai ir tas, ko Gopniks nodēvē par “putuplasta pildījumu, kurā iesaiņots klasisks vēstījums”. Proti – ēdiens, tāpat kā ainavas vai cilvēka ārienes apraksts, ir tikai fons kaut kam autora izpratnē nozīmīgākam.

Šī ēdiena variācija mūsdienu literatūrā, gan sajaucoties ar izpratni par ēdienu kā kaut ko “kulturālu”, tātad nošķiramu no visa pārējā un pētāmu “kultūras studijās”, ir bezkaunīga prozas teksta papildināšana (vai sabiezināšana, līdzīgi kā zupai piešaujot auzu pārslas vai mērcei – miltus) ar receptēm, pat necenšoties šos ēdienu aprakstus iepīt vēstījumā un gatavošanu atstājot katra lasītāja paša ziņā. Latviešu mūsdienu literatūrā spožākais šādas virtuves paraugs ir Laimas Muktupāvelas romāns “Šampinjonu derība” – katru nodaļu vēstījumā par Latvijas viesstrādnieku likteni Īrijā noslēdz kāda sēņu ēdienu recepte. Indiešu izcelsmes rakstnieces Anitas Nairas romānā “Dāmu kupeja” ēdienu receptes pievienotas pielikumā grāmatas noslēgumā: “Īsais kulinārijas pielikums ir apkopots, lai sniegtu lasītājiem iespēju “izgaršot” grāmatu, iepazīstoties ar smaržām un garšām, kas tik raksturīgas Indijas dienvidu daļai, tādējādi vēl labāk iejūtoties Indijas sieviešu pasaulē,” kuru veido rīsu pankūkas apams, tvaicētu rīsu kūciņas idli, rīsu pankūkas dosa, puri, upma, kurkumas, laima, jogurta un kokosriekstu rīsi, dahi vada, marukku, bhadži, dažādi kariji un, piemēram, maisorepaks. “Es mīlu pavārgrāmatas, ziniet, es tās lasu kā romānus,” apgalvoja viens no varoņiem pārlieku manierīgajā Džona Lančestera recepšu kriminālromānā “Parāds baudai”, un ļoti iespējams, ka šim apgalvojumam ir diezgan daudz piekritēju. Lai gan pieņēmums, ka formālā valodā izklāstīta recepte varētu ļaut kaut ko “izgaršot”, šķiet visai apšaubāms. Tāpat jāšaubās, vai rakstnieka mērķis varētu būt tādu romānu rakstīšana, kurus lasītājs varētu mīlēt tikai kā pavārgrāmatas.

Lai izgaršotu Lančestera manierīgumu, pietiek salīdzināt viņa īru sautējuma aprakstu ar īru sautējumu, kas tiek gatavots Džeroma K. Džeroma grāmatā “Trīs vīri laivā”. Lančesters:

“Sagādājiet visas izejvielas. Jāatzīst, ka lietpratēji nav vienisprātis par to, kādi gaļas gabali būtu šim ēdienam vispiemērotākie. Savā laikā man ir nācies lasīt dažādus avotus, kuri dod priekšroku attiecīgi jēra stilba gabalam ar kauliņu vai jēra cepeša atgriezumiem, jēra kakla karbonādes vidus daļai vai labākajai jēra kakla karbonādes daļai. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka jebkurš no minētajiem gabaliem ir lietojams šajā – savā būtībā zemnieku ēdienā (tā ir piezīme par šī ēdiena vēsturi, ne garšu). Aitas gaļa, protams, ir daudz gardāka par jēru, bet to tagad ir tikpat kā neiespējami dabūt. Agrāk netālu no mūsu mājas Norfolkā bija kāds miesnieks, kurš tirgoja aitas gaļu, bet viņš nomira. Daži cilvēki iesaka īru sautējumam izvēlēties jēra gaļu ar kauliņu, bet es varu teikt vienīgi to, ka Marija Terēze vienmēr uzstāja, ka gabaliņiem jābūt ar kauliņiem, jo tādai gaļai ir īpaša garša, turklāt kaulu smadzenes piesviež vēl arī valdzinošo mājienu par sarecēšanu. Trīs mārciņas jēra gaļas: jēra kakla karbonāde, kakla vidus daļa vai stilbs, ideālā variantā ar kaulu. Pusotras mārciņas stingru kartupeļu – Bishop vai Pentland Jevelin, ja izmantojat britu kartupeļu šķirnes, citādi – lūdziet dārzeņu tirgotāja padomu. Pusotras mārciņas miltainu kartupeļu, tiem ir jāizšķīst (..) Lielbritānijā – Maris Piper vai King Edward. Ja citur – vaicājiet. Uz rue Cassetee un rue Chevalier stūra bija ļoti labs dārzeņu veikals, bet diezin vai tas tur vēl ir. (Zinātne nav pilnībā izskaidrojusi atšķirību starp miltainiem un neirdeniem kartupeļiem. Ja lasītājam ir kādas grūtības noskaidrot, kurā kategorijā attiecīgais kartupelis būtu ierindojams, viņam vajadzētu to iemest šķīdumā, kuru veido viena daļa sāls un vienpadsmit daļas ūdens: miltains kartupelis nogrims.) Pusotra sagriezta sīpola. Garšaugi pēc patikas – oregano, lauru lapas, timiāns, majorāns; ja lietojat kaltētos garšaugus, tad apmēram divas tējkarotes. Sāls. Sagrieziet jēra gaļu sitenim piemērotos gabaliņos un ņemiet ne pārmērīgi lielu katliņu. Kartupeļus nomizojiet un sagrieziet ne pārāk biezās šķēlēs. Sastāvdaļas salieciet šādās kārtās: viena kārta cietāko kartupeļu; kārta sīpolu; kārta jēra gaļas; kārta miltaino kartupeļu; kārta sīpolu; kārta jēra gaļas; atkārtojiet pēc vajadzības un nobeigumā uzlieciet visus atlikušos kartupeļus. Katru kārtu apkaisiet ar sāli un garšaugiem. To jūs, protams, nekādi nevarēsit izdarīt, ja izpildījāt recepti, neizlasījis to vispirms līdz galam. Bet lai tas jums ir par mācību! Piepildiet spraugas starp dārzeņiem un gaļu ar aukstu ūdeni, kamēr tas sniedzas līdz katla malai. Uzlieciet vāku. Trīs stundas cepiet cepeškrāsnī, otrajā gāzes režīmā. (..) Var pabarot sešus kārtīgus ēdājus. Šīs receptes ideoloģiskā skaidrība ir aizkustinoša.”

Džeroms K. Džeroms:

“Džordžs sacīja, ka nu mums ir pietiekami daudz laika, lai pagatavotu krietnas vakariņas. Viņš teicās parādīt mums, kādas iespējas pavāru mākslā dod upes brauciens, un ierosināja pagatavot īru sautējumu no saknēm, aukstās gaļas un citiem ēdienu atlikumiem. Tas bija kārdinošs priekšlikums. Džordžs salasīja sprunguļus un sakūra ugunskuru, mēs ar Harisu sākām mizot kartupeļus. (..) Nekas nespēj padarīt tik netīru kā kartupeļu kasīšana. Bija grūti ticēt, ka mizas, kurās mēs ar Harisu bijām ielipuši tik dziļi, ka gandrīz vai smakām nost, nākušas no četriem kartupeļiem. (..) Džordžs teica, ka sautējums no četriem kartupeļiem būtu bezjēdzība. Tāpēc mēs nomazgājām kādu pusduci vai mazliet vairāk kartupeļu un sametām katlā bez mizošanas. Džordžs iegrieza arī kāpostus un iebēra apmēram piecas mārciņas zirņu. Viņš visu krietni samaisīja un sacīja, ka vietas katlā vēl ir diezgan, tāpēc mēs izkravājām abus grozus, savācām visus ēdiena atlikumus un pievienojām tos sautējumam. Katlā nokļuva puse cūkgaļas pīrāga un gabals auksta, vārīta speķa. Džordžs atrada puskārbu laša konservu un izkratīja tos virumā.Džordžs teica, ka īru sautējums ir izdevīgs galvenokārt tāpēc, ka palīdz atbrīvot saimniecību no visiem atlikumiem. Es izķeksēju no groza divas ieplīsušas olas, un mēs iesitām katlā arī tās. Džordžs teica, ka olas došot mērcei pienācīgo biezumu. Pārējās sastāvdaļas esmu aizmirsis, bet zinu, ka neko neatstājām nelietā. Vēl es atceros, ka uz beigām Montmorensijs, kurš visu laiku ar dziļu interesi bija vērojis šo procedūru, norūpējies un nopietns aizskrēja, lai pēc dažām minūtēm atgrieztos ar beigtu ūdensžurku mutē, ko viņš, acīm redzot, piedāvāja kā savu ieguldījumu kopīgajās vakariņās. (..) Īru sautējums izdevās lieliski. Nezinu, vai man kāds ēdiens tā ir garšojis. Tajā bija kaut kas ārkārtīgi svaigs un pikants.”

Ēdienus, kam būtu jāpalīdz lasītājam noprast, kas ir ēdājs, Adams Gopniks iesaka meklēt Henrija Džeimsa un Marsela Prusta rakstītajā. Tas nekas, ka tur būs pieminēts langusts, šampanietis vai cepumi – nekas no tā visa nebūs sagaršojams un nebūs izpelnījies kaut visniecīgāko garšu raksturojošo epitetu, jo šim ēdienam nav jāgaršo, bet gan jāataino vai jāsimbolizē kaut kas pavisam cits – piemēram, ēdāja dvēseles stāvoklis, piederība pie kādas sociālas grupas vai pat mūžīgā gadskārtu mija un noteikts pasaules iekārtojums kā Edvarta Virzas prozas poēmā “Straumēni”:

“Vepri, visu rudeni barojušies aizgaldās, gulēja pāršķelti, no svilināšanas brūnām un apdegušām, un vietām pārplīsušām ādām (..)
Kamēr pagalmā uz plata ozola bluķa sacirta tos gabalos sālīšanai, istabā divi katli uz plīts jau meta spēcīgus garaiņus (..) Trekna tauku kārta bij nostājusies katlu virspusē, kas burbuļoja un putoja, reizēm pārlēkdams malām pāri un nolīdams uz karstajiem riņķiem, kas tad čurkstēja tik sulīgi, it kā tur būtu nokritis speķis. Kad saimniece ar melno pavārnīcu ņēmās katlu gaiņāt, nāca redzami tajā lēkājošie gaļas gabali, svaigi kāposti, burkāni, lauru lapas un virces, kuru smarža līdz ar garaiņiem izplūda pa istabu un radīja tādu ēstgribu, ka ļaudis bez kādas vajadzības kavējās ķēķī un kārām acīm skatījās priecīgi burbuļojošajā katlā. (..)
Kūpošās bļodas, aiz kuru garaiņiem nebij redzamas nesēju sejas, tagad sāka nākt pa durvīm uz galda, kur parādījās arī rupja kviešu maize, zāļu šņabis un zaļa krūze alus ar krējuma biezuma putām. Tauki bļodās spīdēt spīdēja, un šis spīdums atspoguļojās arī ēdāju sejās. (..) Gaļas gabali, uz kuriem bij redzams vēl šīrīta svilinājuma brūnums, pazuda no šķīvjiem mutēs, un stiprais zāļu šņabis, izlīdams kā uguns pa dzērāju iekšām, aizklāja viņu acīm priekšā vieglus plīvurus, caur kuriem visas lietas viņiem izlikās citādas. Kaulus, no kuriem gaļa bija novārījusies nost, svieda pagaldēs.”

Tomēr arī šajā virtuvē ir iespējami izņēmumi, piemēram, Antons Čehovs, kura ēdieni vienlīdz labi raksturo ēdājus un tomēr šķiet garšīgi:

“Starp citu… kungi, vai esat kādreiz bijuši Varšavā? Tur dara tā… Ņem parastās karūsas, vēl dzīvas… un tādas dzīvas – pienā… Kad vienu dienu viņas, draņķes, tā pienā nopeldējušas, un kad viņas uz čurkstošas pannas sviestā izčurkstina, tad pēc tam, brālīt balto, nevajag man tavus ananasus! Dieviņ, tētīt… Īpašīgi, ja vēl iedzer glāzīti kādu. Ēd un pat nejūti… aizmirstībā kaut kādā… no aromāta vien var nomirt!”

Ir ēdieni, kurus rakstnieki savos darbos pagatavo ar tik apbrīnojamu rūpību un garšas izjūtu, ka lasītājs vienā mirklī aizmirst ieteikumus neēst starp ēdienreizēm vai naktī un dodas meklēt kaut ko uzkožamu, pat ja “mājās nekā nav”[5. Viens no garšīgākajiem pieticīgo krājumu aprakstiem ir Keneta Greiema grāmatiņā “Vējš vītolos”: “Iznākums nemaz nebija peļams, lai gan, jāatzīst, to varēja vēlēties arī labāku: sardīņu bundža, kārba ar sausiņiem, gandrīz vēl pilna, un staniolā ietīta žāvēta desa. (..)
– Bet maizes nav! – Kurmis žēlīgi pūta. – Nav sviesta, nav…
– … nav zosu aknu pastētes, nav šampanieša… – Žurks smaidīdams turpināja. – Ahā, man kaut kas iešāvās prātā. Kas tās par durtiņām tur pašā gaiteņa galā? Pagrabs, kā gan citādi! Pacieties mirklīti!
Žurks metās uz pagraba durvīm un drīz vien atgriezās, mazlietiņ gan nosmērējies, bet katrā rokā pa alus pudelei un padusēs – vēl pa vienai.”]. Gopniks kā šāda ar delikatešu un sarežģītu dzērienu baudīšanu apsēsta rakstnieka piemēru min Ianu Flemingu un viņa radīto britu spiegu Džeimsu Bondu. Iespējams, The Times Literary Supplement iedvesmotās domu apmaiņas iespaidā vairākos Eiropas laikrakstos un žurnālos šopavasar tika veidoti “garšīgāko” literāro sacerējumu topi, un tajos galvenokārt iekļuva tieši šai trešajai literāro ēdienu kategorijai piederīgi piemēri. Viens no populārākajiem līdzās Džuzepes di Lampedūzas “Gepardā” aprakstītajām vērienīgajām dzīrēm un Keneta Greiema bērnu grāmatā “Vējš vītolos” iemūžinātajiem zvēriņu džentlmeņu piknikiem bija Airisas Mērdokas romāns “Jūra, jūra”, kas ir īsta slavasdziesma vientuļajam ēdājam:

“Lenča galdā – to es varu jums pastāstīt – man bija šādi smalkie ēdieni: karstas, sviestā ceptas maizītes ar anšovu pastu, ceptas pupas ar kapātām selerijām, tomātiem, citronsulu un olīveļļu. (Galvenā ir vislabākā olīveļļa – garšai tas ir būtiski, un es atvedu krājumu līdzi no Londonas.) Tur derētu klāt arī zaļie pipari, taču lauku veikalā (līdz tam jāiet divas jūdzes – tāda patīkama pastaiga) to varēja arī nebūt. (Manā nostūrī man neviens neko nepiegādā, tāpēc es visu, pat pienu, pērku ciematā.) Tad vēl banāni ar putukrējumu un pūdercukuru. (Banānus sagriež, bet nekādā gadījumā nesamīca, un putukrējums nedrīkst būt pārāk biezs.) Pēc tam – grauzdēta maize ar Jaunzēlandes sviestu un Venslijdeilas sieru. Es, protams, nekad neēdu ārzemju sieru. Mūsu sieri ir vislabākie visā pasaulē. Šim cienastam es piedzēru klāt pudeli vislabākā muskatela no sava pieticīgā “vīnpagraba”. Ēdu un dzēru lēnām, kā jau pienākas (gatavo ātri, ēd lēnām), un bez kādiem traucēkļiem (paldies Dievam), teiksim – sarunām vai lasāmvielas. Tiešām gan – ēšana ir tik patīkama nodarbošanās, ka pat domas šajā laikā vajadzētu atbīdīt nost. (..)
Ēdiens – tā ir ļoti nopietna tēma, par to runājot, rakstnieki nekad nemelo.”

Visbeidzot, ir rakstnieki, kam ar ēdiena vai ēšanas aprakstīšanu vien ir par maz; viņi visos smalkumos apraksta ēdiena pagatavošanas procesu un tomēr nenolaižas līdz recepšu atreferēšanai. Dažkārt šāds apraksts var būt īss un brutāls kā Bukovska steika recepte, bet citkārt tā ir izsmalcināta ceremonija kā Vladimira Sorokina stāstā “Mans mielasts”:

“Es, Vladimirs Sorokins Georgija dēls 2000. gada 6. janvārī plkst. 12.10 atgriezos mājās no slēpošanas pārgājiena. Mana ģimene (sieva Irina, meitas Anna un Marija) bija vasarnīcā. Mājās bija mūsu suns Sāba (itāļu kurts, kuce). Es noģērbos, iegāju vannas istabā, atgriezu siltā un aukstā ūdens krānus, pielēju šampūnu un, kad vanna bija pilna, apgūlos. Pēc 14 minūtēm es ūdeni izlaidu, piecēlos un noskalojos dušā. Pēc tam noberzos ar dvieli, apvilku baltu frotē halātu un izgāju no vannas istabas. Iegājis virtuvē, es atvēru ledusskapi un izņēmu 1 kg skābu kāpostu celofāna maisiņā, paciņu sviesta, sīpolu un divus burkānus. Virs stikla bļodas nospiedis kāpostus, es tos ieliku dziļā čuguna pannā, pielēju 70 ml olīveļļas, 100 ml ūdens, piemetu trīs lauru lapas, sešas krustnagliņas un desmit melno piparu graudiņus. Nosedzis pannu ar vāku, es to uzliku uz mazas uguns. No skapja izņēmu bundžu ar griķiem, un seklā čuguna pannā iebēru divas glāzes griķu, pievienoju 100 g sviesta un viegli tos apcepu uz mazas uguns. Uzkarsējis cepeškrāsni līdz 200°C, es apceptos griķus iebēru čuguna katliņā, pielēju trīs glāzes ūdens un piebēru tējkaroti sāls. No skapja paņēmu kviešu miltus un emaljētā bļodiņā iebēru piecas karotes miltu, pielēju ūdeni un iejaucu stingru mīklu. Uz koka dēlīša uzbēru miltus un no mīklas savēlu pirksta resnuma veltnīti. Veltnīti aplipināju visapkārt gar katliņa malu un piespiedu ar čuguna vāciņu, tādējādi katliņu hermētiski noslēdzot. Ielicis katliņu cepeškrāsnī, es uzņēmu laiku un izgāju no virtuves. Nākamajās 40 minūtēs es lasīju Milorada Paviča grāmatu “Hazāru vārdnīca”, rotaļājos ar suni un runāju pa tālruni. Trīsreiz iegāju virtuvē un apmaisīju kāpostus. Pēc 40 minūtēm es iegāju virtuvē, izslēdzu cepeškrāsni, nocēlu no uguns pannu ar kāpostiem. Sasmalcināju sīpolu un burkānus, apcepu olīveļļā un piebēru karoti miltu. Četrlitrīgā katlā ielēju divus litrus ūdens, uzliku katlu uz uguns, un nogaidījis, kad ūdens sāk vārīties, piebēru apceptos sīpolus, burkānus un sautētos kāpostus. Nogriezu mazāku uguni un ļāvu kāpostu zupai pavārīties 15 minūtes, piebēru sāli, saspiedu un pievienoju divas ķiploka daiviņas, samaisīju, izslēdzu plīti, pielēju zupai nospiesto kāpostu sulu, uzliku katlam vāku un notinu ar dvieli. Uzklāju galdu vienai personai, no ledusskapja izņēmu pudeli degvīna Russkij standart, kristāla trauciņu ar stores ikriem, bļodiņu ar marinētiem gurķiem un sālītiem āboliem, karsti kūpinātu sevrjugu, mazsālītu semgu, mārrutkus, krējumu, citronu un teļa pastēti. Sagriezis sevrjugu un semgu, skrimšļus atdevu sunim, ielēju kristāla glāzītē 50 ml degvīna, izdzēru un uzkodu ceturtdaļu marinēta gurķa. Pēc tam uz semgas gabaliņa uzspiedu citrona sulu, uztinu gabaliņu uz dakšiņas un iestūmu mutē. Košļādams ielēju vēl 50 ml degvīna, izdzēru un uzkodu pusīti sālīta ābola. Pēc tam paņēmu baltmaizes šķēlīti, plānā kārtiņā uzziedu sviestu, ar nazi no trauciņa paņēmu ikrus un uzklāju tos uz maizes vienmērīgā, ne pārāk biezā kārtā. Nesteidzīgi kožot un košļājot, es apēdu visu sviestmaizi. Noslaucīju lūpas ar salveti. Atvēru minerālūdens “Boržomi” pudeli, ielēju glāzē, izdzēru pusglāzi. Ar dakšiņu paņēmu sevrjugas gabaliņu, ar sudraba karotīti uzliku mārrutkus un apēdu, griežot pa mazam gabaliņam. Paņēmu nelielu Borodinas maizes šķēlīti, ar nazi nogriezu pastēti, uzziedu uz maizes un visu uzreiz iebāzu mutē. Košļādams atkārtoju to vēlreiz. Pēc tam apēdu vēl vienu gabaliņu semgas. Daļu pastētes atdevu sunim. Piecēlos. Dziļā porcelāna šķīvī no katla ielēju kāpostu zupu, pieliku krējumu un virs šķīvja pagriezu dzirnaviņas ar melnajiem pipariem. Apsēdos, ielēju 50 ml degvīna, paņēmu nelielu šķēlīti Borodinas maizes, uzsmērēju uz maizes karotīti mārrutku. Izdzēru degvīnu, uzkodu rupjmaizi ar mārrutkiem un lēnām, maisot un papūšot, sāku ēst kāpostu zupu. Izēdis zupu es noslaucīju lūpas ar salveti. Piecēlos. No ledusskapja izņēmu tvaicētasbelugas gabaliņu un pudeli Pinot Grigio baltvīna. Ieliku belugu nelielā katliņā, uzlēju tai glāzi vīna, iemetu trīs krustnagliņas, sešas olīvas, izspiedu pusi citrona, piebēru šķipsniņu sāls. Uzliku katliņu uz uguns, un tikko tas sāka vārīties, noņēmu. Belugas gabalu uzliku uz porcelāna šķīvja, ielēju glāzi baltvīna, apsēdos. Apēdu belugu, uzdzerot vīnu. Noslaucīju lūpas ar salveti. Piecēlos. Iegāju tualetē, pačurāju. Nomazgāju rokas. Atgriezos virtuvē. No cepeškrāsns izcēlu katliņu ar biezputru, ar nazi atlupināju sakaltušo mīklu, noņēmu vāciņu. Paņēmu koka karoti un apgleznotu koka bļodiņu. Ieliku bļodiņā biezputru, pieliku sviestu. Apsēdos. Nesteidzoties izēdu putru. Noslaucīju lūpas ar salveti. Piecēlos. No ledusskapja izņēmu liellopa fileju, noliku uz koka dēlīša. Nogriezu divus filejas gabaliņus 2 cm biezumā. Uzliku uz uguns seklu čuguna pannu. Kad panna bija kārtīgi sakarsusi, ielēju ceturtdaļglāzi olīveļļas. Nedaudz nogaidījis, iemetu pannā divus filejas gabaliņus. Uz spēcīgas uguns cepu to 3 minūtes no katras puses. Izslēdzu plīti, uzliku gaļu uz porcelāna šķīvja, apslacīju ar citrona sulu un sojas mērci. Atkorķēju sarkanvīna Kindzmarauli pudeli, pielēju glāzi. Apsēdos. Apēdu gaļu, uzdzerdams vīnu. Noslaucīju lūpas ar salveti. Paņēmu vīnogu ķekaru, vēderainā glāzē ielēju konjaku Nairi. Aizgāju guļamistabā, apgūlos gultā. Suns apgūlās līdzās. Apēdu vīnogas, pa kādai dodams sunim, un maziem malkiem dzēru konjaku. Noliku tukšo glāzi uz naktsskapīša. Vīnogu kātiņu nosviedu uz grīdas. Pagriezos uz kreisā sāna un apskāvu suni. Palaidu gāzes. Aizmigu.”

“Ēdiena gatavošana mūsdienu literatūrā ir tas pats kas seksa ainas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados,” raksta Gopniks. “Kaut kas, kā dēļ ir vērts pārtraukt vēstījumu un, tā teikt, dalīties tajā ar lasītāju”. Nu jau par klasisku šāda apraksta un vēstījuma pārtraukšanas piemēru dažus gadus pēc iznākšanas kļuvis Iana Makjuana romāns “Sestdiena” un pasāža vairāku lappušu garumā, kurā romāna galvenais varonis dakteris gatavojas ģimenes vakariņām:

“Viņš aiziet pie vīna plaukta un izņem četras pudeles. Viņa zivju zupai piestāv robusts lauku vīns – sarkanais, ne baltais. (..) Vīnu atkorķēšana vairākas stundas pirms to dzeršanas ir sava veida maģiskās domāšanas izpausme; virsma, kas nonāk saskarsmē ar gaisu, ir niecīga un visticamāk nerada nekādas pamanāmas pārmaiņas. Tomēr viņš vēlas, lai pudeles būtu siltākas, tāpēc ienes vīnu virtuvē un noliek pie plīts. Trīs šampanieša pudeles jau ir ledusskapī. (..) Viņš salej glāzē pēdējās Côtes du Rhône paliekas, televizoram izslēdz skaņu un ķeras pie trīs sīpolu mizošanas un kapāšanas. Viņam trūkst pacietības lobīt plānās un sausās mizas, viņš sīpolos iegriež un iespiež īkšķi līdz pat ceturtajai kārtai, noplēš ārējās kārtas, tādējādi aizlaizdams zudumā trešdaļu sīpola. Atlikumu viņš žigli sakapā un ieber katlā ar krietni daudz olīveļļas. Ēdiena gatavošanā viņam tieši patīk šī relatīvā neprecizitāte un disciplīnas trūkums (..). Viņš noloba un sakapā astoņas lielas ķiploka daivas un pievieno sīpoliem. No receptēm viņš smeļas tikai pamatprincipus. Viņa iecienītāko pavārgrāmatu autori raksta par “saujām” un “apslacīšanu”, par šā vai šitā “piesviešanu”. (..)

Pa virsu apceptajiem sīpoliem un ķiplokiem – šķipsniņu safrāna, dažas lauru lapas, sarīvēta apelsīna miziņa, oregano, piecas anšovu filejas, divas bundžas ar konservētiem nomizotiem tomātiem. (..) Buljonā viņš ieslidina trīs raju asakas ar visām galvām un meitenīgi pilnīgām lūpām. Saskaroties ar verdošo šķidrumu, viņu acis aizmiglojas. (..) No zaļa gliemeņu tīkliņa Henrijs pagrābj kādu duci gliemeņu un piemet klāt pie zivīm. Ja tās vēl ir dzīvas un izjūt sāpes, viņš neliekas ne zinis. (..) Tomātu sulā, kas no safrāna iekrāsojas oranžīga, lēnām vārās sīpoli un viss pārējais. (..)
No ledusskapja izņēmis līdz ceturtdaļai pilnu Sancerre pudeli, viņš buljonam pielej vīnu.
Uz platāka un biezāka dēlīša Perouns novieto jūrasvelna astītes, sagriež gabaliņos un ieber lielā baltā bļodā. Tad viņš nomazgā ledu no saldētām tīģergarnelēm un arī tās ieber bļodā. Otrā bļodā viņš saber mīdijas un gliemenes. Abas bļodas pārsedz ar šķīvjiem un ieliek ledusskapī.(..)
Un tad pienāk laiks vārošo šķidrumu nokāst, zivis un gliemenes atstājot sietā. Kad tas ir paveikts, viņš ir ieguvis kādus divarpuslitrus koši oranža buljona, kuru viņš vārīs vēl minūtes piecas. Pirms pašām pusdienām viņš to uzsildīs un desmit minūtes tajā apvārīs gliemenes, jūrasvelna gabaliņus, mīdijas un garneles. Viņi ēdīs zupu kopā ar tumšo maizi, salātiem un sarkanvīnu.”

Šādi apraksti rosina ne vien apetīti ēst, bet arī apetīti pagatavot ko līdzīgu (esmu izmēģinājis gan Sorokina, gan Makjuana variantu). Tomēr pirms ķerties pie lietas, nenāktu par ļaunu pievērst uzmanību daudzajiem izlaidumiem citātā no Makjuana romāna. Kā jau minēju, grāmatā šis apraksts aizņem vairākas lappuses, un starp sīpolu sagriešanu un cepšanu varonis vēl pagūst reflektēt par starptautisko terorismu, savu darbu klīnikā un ģimenes ikdienu. To visu noīsinot, esmu rīkojies līdzīgi Sorokinam, kas ēdiena gatavošanu savā stāstā ir godīgi nošķīris no visa pārējā, ko tajā pašā laikā darījis – stāsta “Mans mielasts” otru daļu veido tieši viss šis atlikums, piemēram, teiktais pa tālruni.

Lai gan pēc Makjuana apraksta nojaušams, ka ēdiena gatavošana rakstniekam tiešām iet pie sirds, zivju zupa kā iegansts laikmetīgām pārdomām nodod viņa patiesos nolūkus – ēdiena gatavošana, līdzīgi filmu varoņu drudžainai smēķēšanai pie loga, ir kaut kas, kam būtu jāilustrē domas. Iespējams, tāpēc, ka “par ēdienu runājot, rakstnieki nekad nemelo”, šis izrādās pagalam kļūmīgs paņēmiens. No romāna daudz labāk par daktera “domām” atmiņā paliek tieši šī recepte. Pārlasot to grāmatā vēlreiz, izrādās, ka arī atmiņā palikusī recepte, līdzīgi kā priekšstati par romānu varoņu ārieni, ir no rakstnieka piedāvātajām izejvielām un noklusējumiem lasītāja apziņā izveidota brīva variācija. Tas gan neliedz šo recepti, neko lieku nedomājot, laiku pa laikam izmantot, neurbties lietās, par kurām nav ne mazākās jēgas, un uzmanību veltīt tikai šķēlītēs sagrieztam sīpolam, nomizotam burkānam, maisiņam ar skābiem kāpostiem vai no ledusskapja izņemtai zivij, un pēc tam gūt svētlaimīgu prieku.

Bukowski, Charles. Ham on Rye. Edinbourg: Canongate, 2000.

Sutejevs, Vladimirs. Bilžu pasakas. Rīga: Liesma, 1974.

Prusts, Marsels. Svana pusē. Rīga: Jumava, 2007.

Džeroms, Džeroms K. Trīs vīri laivā (nerunājot nemaz par suni).Rīga: Brennus, 1999.

Verns, Žils. Piecas nedēļas gaisa balonā. Rīga: Liesma, 1981.

Homērs. Iliāda. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1961.

Zariņš, Marģeris. Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata. Rīga: Atēna, 2003.

Jaunsudrabiņš, Jānis. Ezis/Kopoti raksti.12. sējums. Rīga:Liesma, 1984.

Rablē, Fransuā. Gargantija un Pantagriels. Rīga: Liesma, 1965.

Hemingvejs, Ernests. Ardievas ieročiem/ Raksti.2. sējums, Rīga: Liesma, 1972.

Muktupāvela, Laima. Šampinjonu derība. Rīga: apgāds Daugava, 2002.

Naira, Anita. Dāmu kupeja. Rīga: Atēna, 2005.

Lančesters, Džons. Parāds baudai. Rīga: Jumava, 1999.

Соломоник, Татьяна, Синельников, Сергей, Лазерсон, Илья. Любовь и голод. Эротический кулинарный путеводитель по странам и континентам. Москва – Санкт-Петербург:Центрполиграф/МиМ-Дельта, 2003.

Mērdoka, Airisa. Jūra, jūra… Rīga: Rija, 1996.

Сорокин, Владимир. Моя трапеза/ Пир. Москва:Ad Marginem,2001.

McEwan, Ian. Saturday, London: Jonathan Cape, 2005.

Hašeks, Jaroslavs. Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā.III daļa. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1946.

Greiems, Kenets. Vējš vītolos. Rīga: Liesma, 1987.