Ivars Ījabs

Gaidot zaļus cilvēciņus

Bilu Klintonu intriģē citplanētieši. “Ja pie mums kādu dienu ierastos viesi, es nebūtu pārsteigts,” Klintons teica. “Es tikai ceru, ka tas nebūs kā “Neatkarības dienā”.” Viņš turpināja apspriest iespējamos ieguvumus no citplanētiešu invāzijas, balstoties uz 1996. gada katastrofu filmu. “Tas varētu būt vienīgais veids, kā vienot mūsu arvien sašķeltāko pasauli. [..] Iedomājieties, visas domstarpības Zemes iedzīvotāju starpā liktos niecīgas, ja mūs apdraudētu kāds iebrucējs no kosmosa,” Klintons sacīja.

ABC News, 3. aprīlī.

Atgriezties bērnībā varbūt nav īpaši stilīgi un smalki, tomēr tas padara dzīvi vienkāršāku. Es, piemēram, zaudēju interesi par citplanētiešu eksistenci vēl vidusskolas gados. Tam par iemeslu kalpoja Staņislava Lema grāmata “Summa technologiae”, kur viņš diezgan pārliecinoši rāda, ka pat tad, ja citplanētieši tiešām eksistē un interesējas par Zemes civilizāciju, iespēja, ka mēs viņus vispār pamanītu, ir tuva nullei. Var būt, ka kopš tiem laikiem šajā jomā kaut kas ir mainījies. Tomēr Lema argumenti ir nostiprinājušies apziņā pietiekami spēcīgi, lai tālākās pārdomas par jautājumu, vai citplanētieši “tiešām ir”, liktos diezgan bezjēdzīgas.

Daudz interesantāka ir citplanētiešu tēmas nepārtrauktā izmantošana mūsdienu kultūrā. Šajā ziņā varam teikt, ka arī bez visiem empīriskajiem pierādījumiem citplanētieši jau sen ir “mūsējie”, bez kuriem jau sen nevar iedomāties literatūru, kino, pat filozofiju. Liekas, ka visi šie neaizmirstamie citplanētiešu tēli ir radušies kā savdabīgs pretmets modernajam, sekularizētajam “cilvēces” (jeb humanitātes) jēdzienam. Kad “cilvēce” vairs nav vispirms Dieva radība, ir nepieciešams kaut kas, kas nav “cilvēce”, lai piešķirtu šim jēdzienam konkrētākas aprises. Un, kad tas ir izdarīts, tālāk jau paveras lauks neierobežoti daudzām variācijām. Piemēram, kad izrādās, ka “necilvēciskajiem” citplanētiešiem arī piemīt kaut kas cilvēcisks (vai atceraties Stīvena Spīlberga “E.T.” un “Trešās pakāpes tuvie kontakti”?), vai kad pašā “cilvēciskajā” mīt necilvēciskais citplanētietis (vai atceraties Ridlija Skota “Svešo” sēriju?). Protams, ja par ek­sistences pierādījumu tiek uzskatīta kāda priekšmeta tieša, jutekliska uztveramība, kā savulaik domāja Bērklijs, tad citplanētieši visdrīzāk neeksistē. Taču citplanētietis ir klātesošs un nozīmīgs spēlētājs mūsdienu Rietumu kultūrai raksturīgajā pasaules ainā. Vēl vairāk – šeit citplanētietis ir krietni dzīvāks un saprotamāks tēls nekā reālām ne-Rietumu kultūrām piederīgi ļaudis.

Tas, ka Klintonam pirmā filma, kas ienāk prātā saistībā ar citplanētiešiem, ir tieši “Neatkarības diena”, nav nejaušība. Viņš vienkārši ir politiķis. Jebkurš kultūras produkts, kura centrā ir Zemes iedzīvotāju konflikts ar citplanētiešiem, ietver politisku dimensiju – galu galā, kolektīvi konflikti ir politikas specialitāte. Tieši kolektīvs konflikts un kopīgs ienaidnieks visbiežāk ir pamatā politiskas kopienas konsolidācijai. Tādēļ gaidīt, ka nopietnā politikā kāds pārstās “veidot ienaidnieka tēlu”, ir pārsteidzīgi – cits jautājums, cik veiksmīgi konkrētais ienaidnieka tēls ir izveidots. Politikas teorijas klasiķis Karls Šmits 20. gados rakstīja, ka politika un kolektīvs konflikts pastāvēs tikmēr, kamēr cilvēku vidū pastāvēs dažādība, pluralitāte – ekonomiska, kulturāla, reliģiska. Tieši tādēļ visas liberāļu idejas par pasaules mieru un universālām cilvēktiesībām ir diezgan naivas. Šo ideju realizācija prasītu, lai cilvēce kā veselums varētu vienoties pret kādu kopīgu ienaidnieku – pret kolektīvu un reālu ienaidnieku, nevis pret kādu metaforisku abstrakciju, kā cīņā “ar nabadzību” vai “karā pret terorismu” Šmits bija pārlieku kritisks domātājs, lai nopietni diskutētu par ārpuszemes civilizācijām kā šādas cilvēces vienošanās pamatu, pieņemot, ka pašā cilvēces iekšienē vienmēr būs atrodams pietiekams pamats konfrontācijai.

Tomēr, ņemot vērā augošo kinofilmu skaitu, kuras pēdējos 20 gados ir veltītas citplanētiešu iebrukumam, Šmita pieeja prasa tālāku pārdomāšanu. Visi šie “Karakuģi”, “Kauja par Losandželosu”, “Pasauļu kara” rīmeiks, aiznākamgad gaidāmais “Neatkarības dienas” sīkvels noteikti liecina par izmaiņām sabiedrības uztverē. Jautājums tikai – par kādām. Te ir iespējami vairāki konkurējoši skaidrojumi. Vispirms, pieprasījums pēc naidīgiem citplanētiešiem varētu liecināt par neapzinātu vēlmi pēc reālās politikas atgriešanās šajā postmoderna pasaulē, kurā jau vairs nekas netiek uztverts nopietni, kur “politiku” lielo koncernu interesēs simulē televīzija, kur birokrātija jau sen bloķē ceļu jebkurai brīvai cilvēku rīcībai. Un, tā kā attēlot reālu Zemes lielvaru konfliktus uz ekrāna būtu politnekorekti, tad vienmēr pie rokas ir pakalpīgie citplanētieši. Šim skaidrojumam ir savs pamats. Galu galā, arī Klintona pieminētajā “Neatkarības dienā” un vairumā citu filmu pret naidīgajiem citplanētiešiem de facto cīnās nevis abstrakta cilvēce, bet gan amerikāņi. Šī interpretācija ietver sliktas ziņas visiem mieru mīlošajiem Zemes iedzīvotājiem: pēc postmoderna beigām ļaudīm arvien vairāk gribas pārliecināties, ka vērienīgs karš ir iespējams arī realitātē, ne tikai datorspēlēs.

Tomēr ir iespējama arī cita interpretācija. Iespējams, ka augošais pieprasījums pēc naidīgiem kosmosa viesiem ir saistīts ar pieaugošu apziņu par līdzšinējās “globalizācijas” fundamentālo nepietiekamību. Līdz šim globāla cilvēces vienotība ir pastāvējusi tādā starptautiskās birokrātijas žargona līmenī, kur runātāji un klausītāji jau iepriekš ir klusējot vienojušies par vārdu nozīmes trūkumu. Taču daļa publikas to tomēr ir uztvērusi nopietni – nevis tikai kā rituālu, bet kā reālu aicinājumu uz globālu solidaritāti. Tādēļ var gadīties, ka meklējumi pēc ārējā ienaidnieka kosmosā liecina par pieprasījumu šādai solidaritātei – ja vajag, kaut ar marsiešu palīdzību.

Raksts no Maijs, 2014 žurnāla