Gads zem Reihstāga kupola

Es redzēju jūsu karogu pie marmora arkas
Bet mīlestība nav uzvaras gājiens
Tā ir auksta un salauzta aleluja.
Leonards Koens, 1984

Tieši pirms gada es aukstā rudens naktī stāvēju zem Reihstāga kupola un skatījos uz Berlīni. Balti caurspīdīgās Bundestāga ēkas, neaptveramais Tīrgartens, Viktorija, kas traucās savos triumfa ratos pār Brandenburgas vārtiem, mirdzošās alejas un štrāses – visu milzīgo pilsētu bija ietinuši kodīgi melnu dūmu mākoņi. Kā Bulgakova Volanda tumsa, lienot no horizonta, dūmi sabiezēja, apsedzot šīs krāšņās Atēnas pie Šprē. Pazuda krastmalas ar akropolēm un altāriem. Krāsas nodzisa, izzuda tiltu un laukumu kontūras, un drīz vien viss saplūda pelēki duļķainā miglā, kas līgojās vējā...

Stipra brāzma atsedza pārogļoto skeletu – tas bija viss, kas bija palicis pāri no vēl pirms minūtes lieliskās arkas, un saplosītajā dūmakā es ieraudzīju divus stāvus, kas starp atbaidošiem atkritumiem un kroplām skulptūrām mēģināja uz karnīzes nostiprināt Uzvaras karogu.

Tas, protams, bija muļķīgi, iepriekš e-vēstulēs no Ostsee krastiem jautri jokot ar maniem vācu draugiem, vēstot par savu blic-uzbrukumu, par savu Drang nach Westen[1. Maršs uz Rietumiem – pārfrazēts vāciešu “Maršs uz Austrumiem”]; ierosināt labākās tikšanās vietas, kuras, kā man likās, bija ļoti piemērotas maskavietei, kas pirmo reizi nokļuvusi Berlīnē; augstprātīgi solīt nekādus karogus pār Reihstāgu neizkārt, ja nu vienīgi Dalailamas karogu; tad es domāju, ka viss, ko rakstu, ir tik smieklīgi un asprātīgi.

Uzvaras gājienā attraukusies tieši no Tēgeles lidostas uz šo kristāla slazdu, es tagad stāvēju kā viena no tām mēmajām statujām, nespēdama pakustēties un aizdzīt melnbalto rēgaino skatu, nespēdama izrauties no šīs šausmu ainas.

Mani izglāba mana amerikāņu draudzene, mana uzticamā ceļabiedre. Lai gan arī viņa te bija pirmo reizi, viņu negaidītas iztēles ainas nemocīja, viņa bija norūpējusies, kur Berlīnē svētdienā nopirkt skaistu kleitu. Viņa mani sapurināja un aizvilka pēc padoma par kleitu pie citas draudzenes, holandietes. Taču tur es sapratu, ka rēgainā aina, kuru ieraudzīju no Reihstāga jumta, bija vienīgi preview of the coming attractions[2. Gaidāmo izpriecu pieteikums (angļu val.)] –nākamajam aptuveni pusgadam.Annemīke, kas Amsterdamu bija nomainījusi uz Berlīni, dzīvoja pilsētas citā pusē, aiz Aleksandra laukuma, Kārļa Marksa alejas pašā tālākajā, austrumu galā, starp krāsainiem namiem, kur bija apmetušies jau piejaucētie skvoteri. Viņa nometa kārtējo grāmatu, kurā rakstīja par dalītām valstīm un jauktām ģimenēm, un paziņoja: “Es tā mīlu šņabi!” – it kā šajā situācijā nekāds cits cienasts nebūtu nemaz iedomājams. Uz virtuves galda parādījās Galvaspilsētas šņabja pudele, un pie tās piezemējās mūsu dīvainā kompānija: vācietis dzejnieks-mākslinieks, holandiete rakstniece-socioloģe, amerikāniete lingviste-brīvprātīgā no Miera korpusa, un es, krievu žurnāliste-klejotāja.

Šajā internacionālajā “vodka night”[3. Šņabja nakts (angļu val.)] pie Labā samarieša baznīcas, kur pirms mums tikās un savos noslēpumos dalījās 80. gadu disidenti, tika izstāstīti daudzi stāsti un atklāti noslēpumi. Mūsu amerikāņu draudzene aizmirsa par kleitu un tagad sapņoja par to, ka atradīs savu slepeno Berlīnes māsu – rezultātu tēva militārista komandējumam uz Rietumberlīni 50. gadu beigās. Holandiešu draudzene stāstīja par poļu-vācu ģimeņu pierobežas likteņiem. Mākslinieks atcerējās vecomāti un vectēvu no Pomerānijas Baltijas krasta – viņi nespēja izturēt bēgšanu no atbrīvotāju armijas un viens pēc otra izdarīja pašnāvību 1945. gada maijā, jau dažas dienas pēc kara beigām. Un arī manā atmiņā atausa pagātnes rēgi.

Kara sākumā mana vecāmāte aizveda manu divgadīgo tēvu uz laukiem pie Smoļenskas, pie radiniekiem pieskatīšanai. Pati atgriezās Maskavā strādāt. Izrādījās, ka vilciens, ar kuru viņa aizbrauca, bija pēdējais, kas toreiz devās uz austrumiem, tūlīt pēc viņas aizbraukšanas Smoļensku ieņēma vācieši. Divus gadus mana vecāmāte neko nezināja par savu mazo dēlu, neredzēja, kā viņš aug. Viņa tik ļoti nicināja Staļinu, ka slepus gaidīja, ka vācieši ieņems arī Maskavu, un pat iztēlojās, kā vēl ar vienu tādu pašu pretpadomju draudzeni atvērs kafejnīcu pie Sarkanā laukuma. Taču vācieši atkāpās. Bet mana tēva pirmās atmiņas no Smoļenskas bērnības – kā viņam uz galvas sprēgā degošie mati un kā no mājas iznes viņa apdegušo un dūmos smokošo vecmāmiņu – atkāpjoties vācieši nodedzināja visu ciemu.

Otra vecāmāte, kas vienmēr stingri ticēja Staļinam, pastāvīgi stāstīja vienu un to pašu stāstu par 1941. gada ziemu, kad pie viņiem Piemaskavā ienāca vācieši. Vecāsmātes vīrs un brālis bija frontē, bet viņa ar divus gadus vecu meitiņu, manu tanti, bija palikusi dzimtajā ciemā. Vecāsmātes māja bija plaša un pamatīga, tajā iekārtojās vācu virsnieki. Vecāmāte stāstīja, kā viņas sirds stinga aiz šausmām, kad virsnieki, smejoties un spēlējoties, cēla savās rokās gaisā viņas mazo meitiņu. Vienam, pašam jaunākajam, īpaši paticis spēlēties ar meiteni. Viņš rādījis manai tobrīd vēl pavisam jauniņajai vecaimātei savu bērnu fotogrāfijas un stāstījis par savu vācu ģimeni. Vecāmāte vāciski neprata, taču vēlāk vienmēr detalizēti stāstīja par šo ģimeni, aprakstot brīnumjauko vācu bērniņu rudās skropstas, vasarraibumainās sejas un eņģeļu galviņas – nezinu, kā viņa to visu bija saskatījusi melnbaltajās fotogrāfijās. Vācieši ciematā nebija ilgi un atkāpjoties visu nosvilināja arī šeit. Vecāmāte lūdzās, lai neaiztiek viņas skaisto māju, taču virsnieki, kam rotaļas vairs nebija ne prātā, viņu rupji atgrūda un aizgāja, bet pa ielu braucošā bruņumašīna sašāva ar benzīnu aplietās mājas, kas uzliesmoja kā lāpas. Taču par spīti tam vecaimātei vēl pēc daudziem gadiem bija līdz asarām žēl tā jaunā un kārtīgā vācieša, kurš ilgojās pēc mājām un rotaļājās ar viņas meitiņu.

Viņas vīrs no kara atnāca kontuzēts. Viņš bija šoferis un bija vadājis kravas uz Ļeņingradu pa “dzīvības ceļu”, bet pēc tam strādājis uz benzīnvedēja, uzpildījis tankus kaujas laukā. Pēc tam, kad viņš pēc apšaudes bija atjēdzies laukā, kur bija bez samaņas nogulējis trīs dienas, viņu palaida mājās. Es atceros, kā pie mums parasti atzīmēja Uzvaras dienu: vectēvs sēdēja pie vecāsmātes rūpīgi gatavotā galerta un stāstīja vienu un to pašu stāstu par to, kā veselu grupu viņa draugu, kas bija noslēpušies aiz automašīnas, viņa acu priekšā saplosīja tiešs bumbas trāpījums, bet viņš paglābies, jo bijis palicis iepakaļ un ticis tikai kontuzēts. Stāstīja un raudāja.Taču vienu noslēpumu, vienu stāstu es tajā naktī saviem draugiem nepastāstīju. Tas mani tik ļoti biedēja, ka es toreiz neuzdrīkstējos. Manas Piemaskavas vecāsmātes brālis, kas nocīnījās visu karu, bija arī Berlīnē. No turienes viņš māsai atveda kā dāvanu divas smalkas bērnu kleitas brīnišķīgos pasteļtoņos un arī lielu porcelāna lelli. Mana vecvecmamma, neprotot rīkoties ar maigajām neilona mežģīnēm, sadedzināja tās ar smago čuguna gludekli, un vecāmāte, tā arī nepaspējusi uzpost kleitās meitiņas, ļoti raudāja. Bet lelle palika, un tagad jau ar šo neredzēto krāšņumu spēlējās mana mazā mamma. Lelle bija smaga, apaļiem rozā vaigiem ar bedrītēm tajos, aubītē, zem kuras pie galvas bija pielīmētas kastaņkrāsas bizes, stērķelētos svārkos, no kuriem rēgojās apaļīgie celīši, kājās bija kārtīgas baltas zeķītes un ādas šņorzābaciņi. Es lelli labi atceros – man tā briesmīgi patika, un tieši es pēc daudziem gadiem to piebeidzu, vispirms noraujot no galvas bizes, pēc tam izgriežot kājas un visbeidzot sadauzot tās apmierināto porcelāna sejiņu.

Lūk, tāds vienkāršs stāsts. Taču tagad, kad Reihstāgā biju saskatījusies sarkanarmieti, kuram uz abām rokām rēgojās trofeju pulksteņi, kas bija novilkti atbrīvotajiem vāciešiem, man tā lelle šķita baisa. Bērnībā, kad vecāmāte stāstīja, ka lelli viņas brālis atvedis no Berlīnes, es iztēlojos kārtīgus, tīrus veikalus uz taisnām štrāsēm, kā vienmēr eleganto vecāsmātes brāli, kas ieiet bērnu nodaļā, izraugās plauktā rotaļlietas māsas mazmeitām, labā vācu valodā vēršoties pēc palīdzības pie laipnas pārdevējas, izņem no solīdā maka un skaita čaukstošās banknotes... Un nezin kāpēc tikai tagad es pirmo reizi skaidri sapratu, ka tajā melnajā sabumbotajā ellē, kāda 1945. gada maijā bija Berlīne un kāda tā tagad iznira no manas zemapziņas fotogrāfa Haldeja hrestomātiskajos uzņēmumos, nekā tāda nebija. Bet par to, kas bija, un kur vecāsmātes brālis varēja dabūt skaistās meiteņu kleitas un lelli, es neuzdrošinājos domāt.

Toreiz es nepalīdzēju draudzenei izvēlēties kleitu – ne Frīdrihštrāses milzīgajās vitrīnās, ne Hakišermarkta maziņajos butikos; bija nelabi uz tām skatīties. Mēs tukšā atgriezāmies mūsu modīgajā viesnīcā, kas reiz bija bijusi Berlīnes mūra daļa, bet tagad bija atdota mākslinieku iztēlei. Tieši gar viesnīcu veda dzelzceļa sliedes, un viesnīcas brošūrā tika stāstīts, ka 60. gados cilvēki pulcējušies šajā pamestajā un aiznaglotajā mājā un cauri logiem centušies uzlēkt uz jumta vilcieniem, kas braukuši uz Rietumiem. Es klausījos, kā garām traucas vilcieni, un domāju – ja būtu tāds vilciens, kas spētu aizvest uz kaut kādu jaunu dzīvi, kur manu un svešu vecotēvu un vecomammu bēdas, grēki un asaras nevarētu mani sasniegt, es tagad mēģinātu uz tāda uzlēkt.Pēdējai bezmiega naktij Berlīnē sekoja Latvijas vēlīnā rudens un ziemas drūmie mēneši, kas mijās ar braucieniem uz Maskavu, lai nokārtotu birokrātiskas lietas. Pa šo laiku Greifsvaldes universitātes psihologi sāka jaunu projektu cerībā sameklēt kādu no tiem diviem miljoniem sieviešu, kuras pašās kara beigās izvaroja sarkanarmieši. Pēc pusgadsimta, kura laikā šī tēma bija tabu, galvenais, ko zinātnieki gribēja saprast, – kā pēc tik postošām psiholoģiskām traumām šīs sievietes tomēr spēja izdzīvot, mīlēt, iekārtot jaunu dzīvi un pat gūt no tās prieku. Galvenais pētnieks gribēja uzzināt, kādā mērā spēja piedot ietekmējusi šo sieviešu dzīves kvalitāti. Projekta sākums bija pieskaņots filmai, kura bija uzņemta pēc grāmatas, ko bija sarakstījusi viena no šīm sievietēm. Vilcienos starp Rīgu un Maskavu es izlasīju šīs bezvārda sievietes grāmatu. Sieviete Berlīnē. 1945. gada maijs. Krievu kareivji, kas jau bija atriebušies Austrumprūsijā un Pomerānijā. Trofeju pulksteņi. Vodka nights. Vācietes, kas slēpj jaunās meitas bēniņos. Vardarbība un laupīšanas.

Es neizturēju un beidzamajā braucienā pie mātes, kad jau pavisam oficiāli biju kļuvusi par eksmaskavieti, saņēmu dūšu un pajautāju (vecomāšu jau sen vairs nebija starp dzīvajiem), kur tad vecāsmātes brālis kara beigās Berlīnē dabūja to lelli? Tas drīzāk bija retorisks jautājums, drīzāk atzīšanās, kādos grēkos es apsūdzu vecāsmātes brāli. Tas, ko atbildēja māte, mani pārsteidza ne mazāk kā šausmīgās vīzijas Berlīnē. Vecāsmātes brālis, stāstīja māte, Berlīnē nebija vis kara beigās, bet tikai piecdesmitajos. Viņš labi prata vāciski un kā militārais tulks brauca komandējumos uz padomju štābu Karlshorstā. Tad viņš arī bija iegādājies tiem laikiem šikās dāvanas mammai – kleitas, lelli, pat miniatūru mēteli. Tā nu viss bija noticis aptuveni tā, kā es biju iedomājusies bērnībā – ielas, veikals, pārdevēja, čaukstošs maks ar komandējuma naudu – un ne tā, kā es biju iedomājusies, nonākusi Reihstāga kupolā. Ne tā, kā bija noticis ar bezvārda sievieti.Nākošo reizi Berlīnē es biju dažus mēnešus vēlāk, 8. maijā. Šoreiz es neizvēlējos nekādus simboliskus datumus un satikšanās vietas. Vienkārši tā gadījās, ka mana holandiešu draudzene bija pabeigusi kārtējo grāmatu, un viena no prezentācijām notika tieši tajā dienā un tieši Karlshorstā. Annemīke bija mani uzaicinājusi, un, tā kā grāmatā viņa tagad stāstīja par krievu-latviešu ģimenēm, man gribējās aizbraukt.

Mani interesēja paskatīties, kā vācieši svin uzvaru pār fašismu Eiropā. Es slikti orientējos un īsti nesapratu, kur biju izkāpusi – pieturas nosaukums man neko neizteica: Marschallbrücke. Taču es paskatījos augšup un atviegloti uzelpoju: bija saulains rīts un tīrajās maija debesīs pāri Reihstāgam plīvoja milzīgs spilgts melni-sarkani-dzeltens karogs. Es atrados no-man’s-land[4. Neitrālā zona, robežjosla, kas atdalīja Austrumberlīni no Rietumberlīnes], tajos 100 metros betona joslas, kas līdz šim laikam palikusi neapbūvēta, kur arī šodien neaug zāle. Bet tagad man bija skaidrs, kur es atrodos. Un nekādu melnbaltu, sirpjāmurainu vīziju.

Es pagriezos un devos pāri simpātiskam tiltam, kur vēl pirms 20 gadiem bija Mūris, uz Brandenburgas vārtiem, kur neviens nekādu uzvaru neatzīmēja, pa krāšņo Unter-den-Linden ielu, līdz Aleksandra laukumam. Es aizgāju līdz Labā samarieša baznīcai pie manas labās Annemīkes un viņas mīļā Antuāna. Un tālāk kopā ar viņiem – līdz Karlshorstai, līdz zālei, kur pirms 64 gadiem maršals Žukovs pieņēma kapitulāciju. Tagad vīriešu a capella kvarteta dziedāšanas pavadībā mana draudzene tur sprieda par kara dīvainībām, par to, kā aizmiršanas politika, tāpat kā atcerēšanās politika, tiek vadīta no augšas, par “battlefields of memories”[5. Atmiņu kaujas lauki (angļu val.)], par “atmiņu kentauriem”. “Victoria! Triumfo!” diskusijas fonā dziedāja dievišķās balsis.

Bet, kad satumsa, zālē iesāka spēlēt bajāni un balalaikas, kāds ģitāras pavadībā sāka dziedāt krievu “Tumšo nakti”, un bija vēl viena vodka night. Vāciešu, kas bija sanākuši no blakuskvartāliem, bija vairāk nekā krievu. Es gadījos līdzās ordeņiem apkārtam veterānam, kuru uz Uzvaras dienu Berlīnē no Jamalas Ņencu apgabala bija atvedusi jaunu “našistu” grupa. Uz rokas, kurā večuks turēja Baltikas alus glāzi, bija ietetovēts nometnes numurs. Es gribēju zināt, vai numurs ir no vācu vai padomju nometnes, taču veterāns pasmaidīja un teica, ka neko par sevi nestāstīs. “Trešā Baltkrievijas,” daudznozīmīgi nočukstēja “našists” ar oranži-melnu lenti pie atloka. Tā fronte, kas atbrīvoja Austrumprūsiju. Te veterāns piemetināja, ka stāstīt parasti mīl tie, kas nav karojuši. Un vispār, viņš man teica, ko tur atcerēties bijušo! Kas bijis, bijis, galvenais, ka tagad nekāda kara nebūs. Ka varat dzīvot un priecāties. Viņš pielika sev pirkstu pie lūpām: “Kuššš...”, un aizgāja. Viņš bija vecs un viņš gribēja mieru.

Pārpildītajā Kapitulācijas zālē trīs valodās tika uzsaukti svinīgie tosti par uzvaru. Melnās debesis pāršķēla žilbinoši zibšņi un nogranda pērkons. “The Russians are coming!”[6. Krievi nāk! (angļu val.)] kāds iesmējās. Sākās maija negaiss – kārtīgs lietus un vējš, kas nesa kastaņu ziedus zem pārsega, kur mēs sēdējām ar simpātisku kolēģi no Briseles. “Par uzvaru!” skaidrā krievu valodā teica mans erudītais sarunbiedrs, paceļot glāzīti. “Par uzvaru,” es atsaucos.Toreiz es izstaigāju Berlīni-Mitte krustām un šķērsām. Slavenajā StäV, kur uz glāzi Ķelnes alus regulāri pēc pārcelšanās uz jauno galvaspilsētu mēdza iegriezties kanclers Kols, es sastapu jautru jauniešu kompāniju no Kijevas. Viņi bija diennakti nostāvējuši uz Polijas robežas, bet 9. maijā tomēr iebraukuši Berlīnē savā violetajā spīdīgajā pobedā. Aleksandra laukumā kopā ar Antuānu mēs apmeklējām megaizstādi par cilvēkiem no Austrumvācijas, kuri bija cīnījušies par brīvību un noārdījuši Mūri. Tā bija viņu Uzvara. Es aizgāju arī uz Russendisco, ciemos pie Vladimira Kaminera, mana laba paziņas no 80. gadu beigu Maskavas. Viņš jau bija sarakstījis kādas desmit smieklīgas grāmatiņas – bestsellerus un vāca uz savām neprātīgajām diskotēkām berlīniešu un tūristu pūļus. Šis ebrejs – maskavietis, kurš brīvi runāja vāciski ar smagu krievu akcentu, apsolīja līksmojošajiem faniem, ka 2011. gadā uzvarēs Berlīnes mēra vēlēšanās.

Kaminers man par piemiņu parakstījās savā grāmatiņā ar viņa karjeras plāniem atbilstošu nosaukumu “Ich bin kein Berliner”[7. Es neesmu berlīnietis (vācu val.)], atcerējās Latviju un savus hipiju laiku ceļojumus uz Saulkrastiem. Bet atvadoties teica: “Ja tu rakstīsi par Berlīni maija sākumā, noteikti uzraksti, ka jebkura uzvara garākā perspektīvā patiesībā atnes zaudējumu. Uzvara liek lepoties. Bet lepnība, kā zināms, ir smagākais grēks. Zaudējums, tieši otrādi, liek laboties, un zaudētāji rezultātā kļūst par uzvarētājiem.” Tas atstāja uz mani iespaidu, un es nodomāju, ka Kamineram ir reālas izredzes izsisties par pilsētas galvu.

Vēl viena vieta, uz kurieni mēs ar Annemiki tajā dienā aizbraucām ar viņas milzīgajiem holandiešu velosipēdiem, bija Treptova parks. Nolikto ziedu vidū slējās divpadsmit metru augstais atjaunotais bronzas Aļoša, turēdams rokās izglābto mazo meitenīti. Berlīnes ieņemšanas laikā krievu seržants sibīrietis iznesa trīsgadīgo meitenīti no tilta apakšas, kur viņa bija sēdējusi blakus nogalinātajai mātei, viņu saukdama un mēģinādama uzmodināt. Es ļoti gribēju ticēt šim glābšanas stāstam, tam, ka vēlāk meitenīte bārene atrada spēku dzīvot, spēlēties, mīlēt, ka viņa nepārvērtās tukšu acu marmora lellē. Es gribēju ticēt, ka pat sakropļotas un sasistas lelles var atkal salīmēt kopā. Man vajadzēja, lai šis karš būtu beidzies, lai mēs visi būtu brīvi, nevis uzvarētāji, lai Bono no Brandenburgas vārtiem man un maniem draugiem – Miera korpusa brīvprātīgajiem dziedātu triumfa himnas par vienu dzīvi, vienu mīlu, kas mums ir tādēļ, ka mēs esam sadragājuši biezās sienas, izkļuvuši no savām lamatām. “One love, one life...” Triumfo!

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons