Frīdrihs Nīče kā bērnu rakstnieks

“Septiņdesmit viena gada vecumā literatūras kritiķis ir sapratis, ka viņš var runāt tikai savā vārdā, nevis skriet pakaļ modei; tā nu ļaujiet man sākt ar to, ka es noraidu “franču Nīči” un izsviežu to miskastē kopā ar “franču Freidu”. Es pievērsīšos tikai tam, ko Nīče ir nozīmējis un turpina nozīmēt man.” Šādiem vārdiem savu ieskatu Nīčes problemātikā sāk Harolds Blūms.[1. Harold Bloom, Genius: A Mosaic of One Hundred Exemplary Creative Minds. Ņujorka, Warner Books, 2002, 194. lpp.] Vai nav savādi, ka pat tik izcilam literātam, kāds ir Blūms, šķiet nepieciešams taisnoties. Vai nav savādi, ka cilvēkam (kārdinātājs tā vien čukst – raksti: modernajam cilvēkam!), tā vietā, lai spertu pats savu soli, ir jāatgaiņājas un jācīnās ar pašam sev iztapīgi pasniegtiem kruķiem un invalīda ratiņiem.

Nav, kur glābties. Ja klausīšu kārdinātājam un patiešām uzrakstīšu “modernajam cilvēkam”, ar to pašu jau būšu ļāvies šī “modernā cilvēka” nelaimei – nepārprotamai norādei uz gaidāmu vai vismaz prātā turētu citātu. Nīče raksta: “…jebkura kultūra, kas balstīta zinātnes principos, lemta bojāejai, ja tā sāk kļūt neloģiska, bēgot pati no savām konsekvencēm. Mūsu māksla atklāj šo vispārējo trūkumu – nelīdz imitējošā piesliešanās visiem lielajiem radošajiem pagātnes periodiem. Tāpat neko nelīdz arī visas “pasaules literatūras” mierinošais izvietojums apkārt modernajam cilvēkam, kurš nonāk starp visu laikmetu mākslas stiliem un māksliniekiem, lai dotu tiem vārdus gluži kā Ādams dzīvniekiem. Modernais cilvēks ir un paliek mūžīgi izsalcis, bezspēcīgs un baudīt nespējīgs “kritiķis”, aleksandriskais cilvēks, savā būtībā bibliotekārs un korektors, kuru grāmatu putekļi un drukas kļūdas ir padarījušas nožēlojamu un aklu.”[2. Frīdrihs Nīče. Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara jeb: Grieķi un pesimisms. No vācu valodas tulkojis Ivars Ījabs. Rīga, Tapals, MMV, 122.-123. lpp. Turpmāk: Traģēdijas dzimšana.]

Ivara Ījaba pārtulkotās Traģēdijas dzimšanas Ilmāra Blumberga veidoto vāku rotā fotogrāfija, kurā Frīdrihs Nīče redzams militārā formā, ar braši sānā iespiestu kreiso roku, kamēr labajā cieši satverts parādes zobens. Iespējams, ka dažam labam Nīčes cienītājam šis uzņēmums savulaik lika iemīļoto rakstnieku uztvert kā tādu prūšu militārisma personificējumu. Nekas gan nevar būt tālāks no patiesības. Jaunākajās Nīčes biogrāfijās viņa dzīvei ir izsekots gandrīz vai dienu pēc dienas. Bez pūlēm var uzzināt, ka “militārajai” fotogrāfijai jaunais filologs pozēja 1868. gada vasaras sākumā, īsi pirms došanās no karadienesta vietas Naumburgas uz Halli, uz izmeklēšanu pie slavena ķirurga Folkmana. Pirms tam – martā – Nīče, jādams uz visai strauja zirga, bija lēcienā nenoturējies sedlos un ar krūtīm ietriecies sedlu lokā. Sākās stipras sāpes. Aprīlī viņš rakstīja draugam Ervinam Rodem, ka joprojām ir “vārs kā muša, nodzinies kā veca meita un izģindis kā stārķis”. Maija beigās, raksta biogrāfs, no ievainojuma “līdz ar strutām iznāca kaula drumsla”. [3. Curtis Cate. Friedrich Nietzsche. Vudstoka, Ņujorka, The Overlook Press, 2005, 78. lpp.]

Fotogrāfijā redzamais ir centīgs, varbūt pat pārcentīgs, savam vecumam atbilstīgi ambiciozs jauneklis, kam rudenī apritēs 24 gadi, jauneklis, kas karadienestam aizvien līdznākošo haotisko apdraudētību spēj savienot ar klasiskās grieķu poēzijas studijām – visos četros žurnāla Das Rheinische Museum für Philologie 1868. gada numuros bija pa nopietnam, viņa skolotāja Frīdriha Ričla sirdi veldzējošam Nīčes rakstam. Un tomēr – varbūt jaunais cilvēks fotogrāfijā, mūsdienu uniseksa un “metroseksuāļu” laikmetam tik neparasti pieaudzis un vīrišķīgs, pauž arī militārismu, tikai citādāku, viņa gaidāmās rakstniecības militārismu vai varbūt pat jaunības, gandrīz vēl bērnišķības militantismu (kareivīgumu), ko patiesā, karalauka darbība un netīrība (un vispār visa ikdienas dzīves “pasaule”) ieskauj vien simboliski. Traģēdijas dzimšanas visus, izņemot pirmo, izdevumus ievadošajā Paškritikas mēģinājumā, kas tapis Silsmarijā, Augšengadīnā, 1886. gada augustā, Nīče, jau visu vērtību pārvērtētājs, savas, ar četrpadsmit gadu atstarpu lūkojot, “apšaubāmās” grāmatas tapšanu saista ar “saviļņojošo” 1870./1871. gada vācu–franču kara laiku. Kopš aplūkotās fotogrāfijas tapšanas bija pagājis pavisam īss laika sprīdis, bet Nīče jau bija kļuvis par klasiskās filoloģijas profesoru Bāzeles universitātē. Pirmo grāmatas nodaļu uzmetumi tapa 1870. gada vasarā Alpos, Maderanertālē, viesnīcā ar visai triviālu nosaukumu Alpenklub. Grāmata iznāca 1872. gada janvārī. Pa vidu tātad bija vācu–franču, vai, kā mums, mainot perspektīvu, mācīja latviešu padomju skolā, franču–prūšu karš, kurā jaunais filologs piedzīvoja patriotisku iesaistīšanos brīvprātīgos karalauka medicīnas izpalīgos, pārbraucienus lopu vagonos, strutojošus, agonijā gārdzošus ievainotos, deviņas stundas ilgu gājienu cauri Vērtas kaujas laukam, kurā šķebinoši dvakoja simti kaujā kritušo kareivju līķu.

Taču Traģēdijas dzimšanā nav ievainotības, kur nu vēl līķa smakas, toties ir pārliecinātība un tas, kādēļ, iespējams, Ilmārs Blumbergs jaunā Nīčes zobenu iekrāsojis it kā luminiscējoši zilu, kā tādu ar mītiskiem varoņu un titānu laikiem pa tiešo saistītu burvju nūjiņu. Dažs mūsdienu jaunais lasītājs tur varbūt pat saskatīs norādi uz Zvaigžņu karu gaismas zobeniem. Es šajā “burvju nūjiņā” saredzu divas būtiskākas norādes: uz pagātni, patiešām uz seno titānu laiku, kas tik koncentrēti, bet pārliecinoši Nīčes versijā atklājas plānajā grāmatiņā.[4. Tapala izdevumā ar visām mākslinieka ieviestajām, simboliskajām ievadlapām, ar priekšvārdu, Paškritikas mēģinājumu, tulkotāja pēcvārdu un komentāriem ir tikai 180 lappuses.] Un uz nākotni, kas Nīčem bija tobrīd vēl neuzrakstītais, kas bija un ir Nīčes mīts, kas bija 20. gadsimts un kas esam mēs, tagadnes cilvēki, savā jaundzimušajā laikmetā.

Ko es varu darīt ar Traģēdijas dzimšanu, es, kas ne tikai nīčiski alegoriskajā, bet vistiešākajā nozīmē savulaik esmu bijis gan bibliotekārs, gan korektors, tātad “nožēlojams un akls”? Vai varu izvairīties no klasificēšanas, “ierindošanas starp…”? Kā cilvēkam, kas vāji orientējas franču valodā, man, sekojot Haroldam Blūmam, nebūs grūti iztikt bez “franču Nīčes”, tā nepaļaujoties kārdinājumam meklēt pār-cilvēcisko Žila Delēza pēdējā lidojumā – pašnāvībā, izlecot pa logu 1995. gada 3. novembrī un līdz-cilvēcisko viņa grāmatās par Nīči.

Latviskā tradīcija, kurā ir gan kaut kas tik savdabīgs un kopš žurnāla Zalktis laikiem satraucošs kā Viļa Plūdoņa pārtulkotais (laikam pareizāk būtu sacīt – atdzejotais) un vairākas nemiera dīdītu jauniešu paaudzes satraukušais Tā runāja Zaratustra, par agrīno Nīči neko daudz neizsakās. Modris Treilis gan raksta: “Nīčes patiesība ir līdzīga traumai. Viņš to ieguva jau agrā jaunībā. Klasiskās kultūras, morāles un reliģijas vērtību garā audzinātais jauneklis, kas tām ticēja kā mātei, bet bija kā sūklis uzņēmīgs pret realitāti, to vietā kādubrīd ieraudzīja netīrus, nelietīgus viepļus.” [5. Kāda grēksūdze. Grāmata, MCMXCII, III, 72. lpp.] Kas tie bija par viepļiem – māte, māsa, Kozima un Rihards Vāgneri, varbūt Karls fon Gersdorfs vai Ervins Rode? Vai varbūt vienkārši jaunībai tik nepieciešamā, hamletiskā atziņa, ka pasaule ir izgājusi (kā vienmēr, kā vienmēr!) no eņģēm? Vai – gluži vienkārši – nopietni un radoši izlasītā Artura Šopenhauera iespaids? Var vēl minēt, vai tikai “viepļi” nav daļai divdesmitā gadsimta rakstītāju itin visur rēgojošās “bērnības traumas”. Augusta Mesera Filozofijas vēsturē Nīčes sākumposms raksturots kā “jaunības pārmērības ģeniāli-romantiskais periods”.[6. Prof. Dr. Augusts Mesers. Filozofijas vēsture. IV. 19. gadsimtenis. Empīristiski-naturālistiskā filozofija. Tulkojis Cand. phil. A. Rolavs. Rīga, Loga apgāds, 1935, 75. lpp.] Daudz izvērstāk Traģēdijas dzimšanu raksturo Jānis Zanders: “Kā dzemdētāja, kam gaidītā bērna vietā piedzimst dvīņi, Nīcše nenojauta, kuŗš bērns būs nozīmīgākais. Viņš nezināja, ka tās domas, kas viņam acumirklī likās svarīgas, nebūs tās, kas piešķirs šai grāmatai vēsturisku akcentu. Ja nu Nīcše pats jauneklīgā radīšanas skurbumā un neatmaņā neapzinājās, ko viņš pasaulei bija atnesis, tad nav nekāds brīnums, ka citi vēl mazāk spēja saprast šo darbu. Patiesībā šeit Nīcše bija atradis pilnīgāko formulu savai būtībai. Formulu, ko vēl vājprātīga cilvēka roka ierakstīja pēdējās vēstulēs draugiem. Dionīzs – tā bija šī formula.” [7. Prof. Aleksandrs Dauge, Jānis Zanders. Fridrichs Nīcše. Dzīve un darbi. Rīga, A. Raņķa izdevniecība, (b.g.), 94.-95. lpp.]

133 gadus pēc oriģināla klajā nākšanas Nīčes Traģēdijas dzimšana, šis “jauneklīgā radīšanas skurbumā un neatmaņā” tapušais darbs, par kuru kādā autoritatīvā filosofijas enciklopēdijā teikts, ka tajā atrodams viens no trim traģēdijas filosofiskajiem skaidrojumiem (pārējie divi pieder Aristotelim un Hēgelim) un ka šis darbs ir augsne, no kuras uzauga visa vēlākā Nīčes filosofija, pārtulkots un izdots latviešu valodā.

Vai latvietim rūp, no kurienes un kāpēc radusies sengrieķu traģēdija, un kāda tai jēga? Nīče attīsta hipotēzi, ka traģēdijas sākotnē ir senie rituāli, kuros ekstātiskās “satīru dejās” izspēlēta Dionīsa mūžīgā atgriešanās. Viņš raksta: “…grieķu kultūras cilvēks jutās atcelts iepretim satīru korim, un dionīsiskās traģēdijas nākamais rezultāts ir valsts un sabiedrības, vispār – jebkuras plaisas starp cilvēku un cilvēku izzušana visvarenā vienotības izjūtā, kas aizved atpakaļ pie dabas sirds. Metafiziskais mierinājums, ar kuru, kā jau es norādīju, mūs apvelta katra īsta traģēdija – proti, ka visa dzīve pamatā, par spīti parādību mainīgumam, ir nesagraujami varena un priekpilna, – šis mierinājums dzīvīgā skaidrībā parādās kā satīru koris, kā dabas būtņu koris, kuras, nepazīstot iznīcību, dzīvo visas civilizācijas aizmugurē un, par spīti paaudžu nomaiņai un tautu vēsturei, mūžīgi paliek vienas un tās pašas. [8. Traģēdijas dzimšana, 63. lpp.]Lūk, dabas būtnes, ļaušanās “spēkiem”, lūk, sāpīgās ilgas pēc “Trešās atmodas vienotības”, kas taču arī bija tik “nesagraujami varena un priekpilna”, un pēc visādām citādām vienotībām. Pāršķiram lappusi, un tur rakstīts tā: “…dionīsiskajam cilvēkam piemīt līdzība ar Hamletu: abi uz mirkli ieskatījušies patiesajā lietu būtībā un atskārtuši to, un nu darbība tiem ir pretīga, jo viņu darbošanās nespēj neko mainīt lietu mūžīgajā būtībā.” [9. Traģēdijas dzimšana, 64. lpp.] Lai šī “jaunā laikmeta” domāšanai tik tuvā atziņa nepaliktu karājamies gaisā, atšķirsim grāmatas 135. lappusi: “No orģiasma tautu ved tikai viens ceļš – ceļš pie indiešu budisma, kas, lai vispār būtu izturams līdz ar tā ilgām pēc iznīcības, prasa šos retos ekstātiskos stāvokļus, šo pacelšanos pāri telpai, laikam un indivīdam.” Ekstātisko stāvokļu sasniegšanai Nīče sniedz visai mūsdienīgu recepti. Analizējot Oidipa likteni (šis valdnieks, kā atceramies no mītiem un Sofokla traģēdijām, nogalināja savu tēvu un apprecēja māti), Nīče konstatē: “Jo kā gan varētu piespiest dabu atklāt tās noslēpumus, ja ne veiksmīgi cīnoties tai pretī, t.i., izmantojot pretdabisko?” [10. Traģēdijas dzimšana, 73. lpp.] Kā tad tā? Pavisam “vienkārši”: Oidips, “Dižciltīgais cilvēks negrēko, lūk, ko mums vēlas pateikt dziļdomīgais dzejnieks. Kaut arī līdz ar viņa rīcību ietu bojā jebkurš likums, jebkura dabiska kārtība vai pat tikumiskā pasaule, līdz ar šo pašu rīcību tiek secīgi novilkts kāds augstāks maģisks aplis, kas liek pamatus jaunai pasaulei uz vecās, sabrukušās drupām.” [11. Traģēdijas dzimšana, 72. lpp.]

Amerikāņu literatūras pētnieks Rodžers Šatuks kādā vietā salīdzina trīs epizodes: no Kiplinga pasakas par ziņkārīgo zilonēnu, no Prusta Zudušā laika un no Nīčes raksta Šopenhauers kā izglītotājs. Visās trīs epizodēs pausta atziņa, ka nevis nopietnas studijas, bet gan dzīves pieredze dara gudru. [12. Roger Shattuck. Candor and Perversion. Ņujorka, Londona, W.W.Norton & Company, 1999, 101.-115. lpp.]Man šobrīd svarīgi akcentēt vien to, ka vispār iespējams Nīčes fragmentu salīdzināt ar bērniem domātas pasaciņas fragmentu. Lasot Traģēdijas dzimšanu, atkal un atkal jāsastopas ar izteikumiem, kas šķiet intonatīvi pazīstami. Un ne dēļ vēlākajos Nīčes darbos vai pat masu kultūras priekšstatos izvērstāk sastopamā: domām par āriskā un semītiskā atšķirībām, atskārtām, ka “vecais” cilvēks sevī jāpārvar u.tml. Ieklausieties vēlreiz: “…jebkuras plaisas starp cilvēku un cilvēku izzušana visvarenā vienotības izjūtā…” Šī ir izjūta, kas pašsaprotami vada bērnu viņa gaitā pretī vēl neapjaušamajiem pusaudža gadiem. Bērns, ja aug normālos apstākļos, taču tieši tā jūtas – vienots ar visiem un visu, spējīgs paveikt jebko, izteikties par katru frāzi, ko dzird no pieaugušo sarunām. Bērns iztēlojas un izspēlē vissarežģītākās situācijas ar kuru katru, kā pieaugušajiem šķiet, galīgi nepiemērotu priekšmetu, spēj pareizi uzzīmēt, kā pats ir pilnīgi pārliecināts, visu, kas vien ienāk prātā, tad vienā mirklī brīvi un negaidīti no zīmēšanas pārejot uz dziedāšanu, lēkāšanu vai deju. Bērna pasaulē normāli ir vēlēties kļūt vienlaikus gan par atkritumu mašīnas šoferi, gan par zinātnieku, kas izgudros laika mašīnu. Tāds savveida “budisms”, kurā “viss ir viss”. Taču šis “viss” nav idillisks, tas ir bīstama nezināmā un briesmīgā ieskauts: atkal un atkal caur pasakām, teikām, dzirdēto un nesaprasto, bailēm no simtkāja, tumša kakta, mammas prombūtnes un vēl visa kā tumšā pasaule par sevi atgādina. Tās aizbaidīšanai ir visvisādi sarunu un rīcības rituāli. Tie atkārtojas, tāpat kā atkārtojas tik daudz kas bērna valstībā: viena dziesma var tikt “ekstātiski” dziedāta tikmēr, kamēr aizlūst balss. Vienu pasaku var klausīties vai vienu filmu skatīties piecreiz pēc kārtas. Bērnam nav vajadzīgs “progress”. Nīčem arī ne: “…vai šās kultūras drudžainais un baisais uzbudinājums īstenībā nav bada cietēja alkatība un dzīšanās pēc barības? Un kas gan vēlētos vēl kaut ko dot šādai kultūrai, kuras badu neremdē nekas no aprītā un kuras pieskārieni pašu spēcinošāko un dziedinošāko barību spēj pārvērst par “vēsturi un kritiku”?” [13. Traģēdijas dzimšana, 147. lpp.] Man, šo vietu lasot, Nīčes uzzīmēto “kultūras ainu” tā vien gribējās salīdzināt ar baismīgo Tukšumu Mihaela Endes Nebeidzamajā stāstā. Ja atceraties, Tukšuma uzbrukumu spēj apturēt vien mazs zēns, kam ir sava fantāzijas pasaule un kas ir gatavs cīnīties par to. Šādā aspektā arī Nīčes pirmais darbs ir meklējums, kā apturēt šādi aprakstītu Tukšumu: “…tā pati bagātīgā zinātkāre, tas pats nepiepildāmais meklētāja gars, tā pati milzīgā vēlme padarīt visu laicīgu; turklāt vēl dzimteni pazaudējušo apkārtklejošana, alkatīga laušanās pie svešiem galdiem, vieglprātīga tagadnes dievišķošana
vai trula un apdullinoša novēršanās…” [14. Traģēdijas dzimšana, 149. lpp.]

Kā apturēt? Jā, “grieķu māksla, pirmām kārtām jau grieķu traģēdija, apturēja mīta iznīcināšanu…” [15. Traģēdijas dzimšana, 149. lpp.] Bet kur gan Nīčes laikā un vēl jo vairāk tagad vairs atrast kaut ko grieķu traģēdijai pielīdzināmu? Nīče uz brīdi to atrada Vāgnera mūzikas drāmās. Taču tālāk sekoja, kā zinām, vilšanās un neizpratne, sekoja lielie kaut kā cita meklējumi un deja Turīnā. Varbūt tā bija nespēja kļūt pieaugušam. Sergejs Averincevs kādā vietā raksta tā: “garīgā tiecība, kas orientējas uz Nīčes piemēru, ir lemta pastāvēt tikai kā sevis pašas hiperbolizācija un nespēj realizēties nekā citādi, kā vien nepārtrauktas eskalācijas aktos.” [16. Sergej Averincev. Obraz antičnosti. Sanktpēterburga, Azbuka-Klassika, 2004, 184. lpp.]