Fotografējot robežteritorijas

Džordžs Džordžio (George Georgiou) ir britu fotogrāfs, kurš kopā ar sievu, arī fotogrāfi, Vanesu Vinšipu (Vanessa Winship) strādājis vairākās Austrumeiropas valstīs, ieskaitot Serbiju, Ukrainu, Gruziju, viņi vairākus gadus pavadījuši Turcijā, un šogad iznācis Džordžio fotogrāfiju albums, kas veltīts šai zemei. Tie nav potenciālajiem tūristiem domāti attēli, bet visnotaļ skaudrs Turcijas portrets. Latviju viņš šogad apmeklēja, lai lasītu lekcijas starptautiskajā vasaras fotoskolā Ludzā (ISSP 2010). Daudzas no sarunās pieminētajām fotogrāfijām apskatāmas Džordžio mājaslapā un blogā.

A.S.

Artis Svece: Jūsu blogā ir izcelta tāda kā devīze: “Fotogrāfija māju meklējumos”. Cik saprotu, savā laikā jūs ar sievu pārdevāt Londonas dzīvokli, lai dotos uz Austrumeiropu, fotografētu un gūtu jaunu pieredzi. Kādā situācijā esat šobrīd – vai esat atraduši mājas, vēl arvien meklējat tās?

Džordžs Džordžio: Mans blogs saucas “Tranzītā” (In Transit), un šis nosaukums droši vien raksturo manu personību – to, kā es jūtos. Māju mēs pārdevām 2000. vai 2001. gadā, aizbraucām no Anglijas, vispirms pārcēlāmies uz Belgradu Serbijā, pēc tam uz Atēnām, tad piecus gadus nodzīvojām Stambulā. Pirms divarpus gadiem mēs atgriezāmies Londonā, kas ir mana dzimtā pilsēta. Es biju mazliet noilgojies pēc mājām, kur viss ir saprotams, saprotama kultūra, nav pārpratumu komunikācijā. Turklāt es gribēju pabeigt vienu mākslas projektu par Londonu. Tomēr domāju, ka pēc kāda laika mēs dosimies atkal tālāk.

Svece: Bet kāpēc pārcelties, kāpēc nepārvietoties turp un atpakaļ?

Džordžio: Es domāju, ka, ja mēs būtu palikuši Londonā, mēs abi kā fotogrāfi būtu nedaudz apstājušies attīstībā. Kaut vai tāpēc, ka dzīve Londonā ir dārga, kas nozīmē, ka vairāk jāuzņemas pasūtījuma darbu, bet liela daļa no tiem ir visnotaļ garlaicīga.

Svece: Tas būtu darbs žurnālistikā vai reklāmā?

Džordžio: Es lielākoties strādāju žurnāliem, piemēram, taisu portretus, un tas ir labs veids, kā pelnīt naudu, bet man fotogrāfija pirmām kārtām ir veids, kā izzināt sevi un to, ar ko mēs sastopamies. Ne es, ne Vanesa nevēlējāmies būt amatnieki, tehniskie darbinieki. Mēs gribējām radīt paši savus stāstus. gadu gaitā arvien vairāk esam attālinājušies no žurnālistikas. Mani darbi ir saistīti ar tēmām, kuras nosacīti varētu pieskaitīt žurnālistikas interešu lokam, bet es tās neskatu tā, kā to dara žurnālisti.

Svece: Te droši vien ir jārunā par konkrētām valstīm, kurās esat fotografējuši, tomēr mani vēl aizvien interesē šī pārcelšanās, izvēle tās pamatā. Jūs devāties uz Serbiju. Karš tobrīd jau bija beidzies, tomēr situācija nebija vienkārša.

Džordžio: Viena lieta, ka jau pirms tam mēs darījām to, ko jūs jau minējāt – apmēram divus gadus ceļojām turp un atpakaļ starp Angliju un Kosovu. Bet lēmums pārcelties bija tāpēc, ka tādējādi iespējams pilnībā nodoties projektam, pie kā strādā. Katru dienu tu atrodies stāstā, kuru veido. Ceļojot vairāk distancējies. Tāpat būtiski ir tas, vai tevi interesē viena un tā pati vieta. Daudzi kara fotogrāfi pārvietojas no viena militāra konflikta uz otru, bet mēs gribējām redzēt, kas notiks pēc kara. Protams, ir grūti precīzi nosaukt mūsu lēmuma iemeslus. Varbūt nozīme bija tam, ka mani vecāki ir nākuši no Kipras, viņi to atstāja, kad viņiem bija sešpadsmit septiņpadsmit gadu. Es esmu dzimis Anglijā un vienmēr juties tai piederīgs, man tas nekad nav sagādājis nekādas problēmas, bet varbūt tomēr doma par svešinieku citā zemē mani ir fascinējusi, varbūt man patīk būt svešiniekam.

Svece: Vai ir kas konkrēts, ko jūs citās zemēs meklējat?

Džordžio: Vispirms droši vien jāmin darbs Kosovā. Tajā laikā mainījās mana pieeja fotogrāfijai un mani ieinteresēja ilgtermiņa projekti. Militārā konflikta laikā mēs bijām Albānijas pusē pie robežas, tur bija daudz bēgļu, un viņi visi stāstīja vienus un tos pašus stāstus. Tas likās aizdomīgi un izklausījās pēc sava veida propagandas, bet tu atrodies vienā pusē un nevari neko pārbaudīt, tāpēc tu šajos stāstos klausies un atstāsti tālāk. Tā kā tādā brīdī uz vietas ir liels daudzums masu mediju pārstāvju no visas pasaules un ātri nepieciešamas ziņas, tad stāsti sāk izplatīties, vēl pirms kāds var noskaidrot, kas patiešām notiek. Dažkārt tu redzi, ko žurnālisti, kas ziņo par notikumu, zina un ko nezina. Mana attieksme sāka mainīties, kad es fotografēju bēgļu nometni, kas bija izveidota cigarešu rūpnīcā Škodrā, divos stāvos bija izvietoti cilvēki no viena ciemata, un kādu nedēļu es viņus fotografēju.

Svece: Vai sākumā jūs turp devāties kā žurnālists?

Džordžio: Jā, un, līdzko karš beidzās, es nolēmu, ka nevis braukāšu apkārt pa Kosovu, fiksējot visu, kas notiek, bet došos taisnā ceļā uz to ciematu. Tas bija pilnībā iznīcināts, mēs tur nonācām agrāk par daudziem bēgļiem, tad ciema iedzīvotāji atgriezās, atklāja, kas ir noticis, atrada nogalinātus cilvēkus... Vārdu sakot, man gribējās pasekot līdzi, kas notiks šajā ciematā sešus mēnešu vēlāk, gadu vēlāk. Tādā veidā mēs nonācām Serbijā. Mēs novērojām, kā mainījās situācija un tagad serbi tika padzīti no Kosovas, un tas man lika domāt par to, cik maz mēs zinājām par serbiem pat pēc desmit gadu ilgā konflikta Dienvidslāvijā. Lielākajai daļai masu mediju bija vienkāršāk stāstīt par notiekošo no otras, serbu pretinieku, puses. Mani ļoti ieinteresēja, kas viņi ir. Daļēji es uz turieni devos arī tāpēc, ka militārais konflikts tika pamatots kā cīņa pret režīmu, nevis cilvēkiem, un kad NATO uzbruka Serbijai, man tas nelikās nekas nosodāms. Es domāju, ka desmit gadus Centrāleiropā notiek karš un vienreiz pietiek. Mani interesēja, kas notiks pēc tam, kad Miloševiča režīms beigs pastāvēt, interesēja novērot serbus pārejas periodā.

Svece: Ja jūs būtu žurnālists, tas būtu saprotami, bet, cik saprotu, jūs nemēģināt pastāstīt vēsturi bildēs.

Džordžio: Nē.

Svece: Kā fotogrāfs jūs droši vien lūkojaties pēc kaut kā cita, es nezinu, pēc kā. Tāpēc mani interesē, ko šāds ilgtermiņa skatījums dod jums kā fotogrāfam? Ja jūs gribētu izstāstīt stāstu, tad izvērsumam laikā būtu nozīme, bet fotoattēls tomēr fiksē mirkli.

Džordžio: Mēs mazliet aizlecam uz priekšu tajā, kā ir attīstījies mans skatījums uz to, ko redzu un fiksēju. Manuprāt, fotogrāfija spēj fiksēt vēsturi, noteiktu vēstures versiju. Cita lieta, kā cilvēki fotoattēlus nolasa. Tomēr es, piemēram, teiktu, ka mans darbs Serbijā ir viens vēstures slānis, un tobrīd neviens cits fotogrāfs nopietni nesekoja līdzi tam, kas tur notiek. Bet šajā laikā mani arī ieinteresēja, kā cilvēki dzīvo un izdzīvo telpā, kādā viņi nokļūst, it sevišķi publiskajā telpā. Pēdējos desmit gados tā ir kļuvusi par vienu no centrālajām mana darba tēmām. Kā mēs “tur ārā” radām, varētu teikt, personisko telpu, ko varētu uzskatīt par introvertu...

Svece: Radām, lai izdzīvotu?

Džordžio: Lai izdzīvotu, un mani īpaši interesē zemes, kuras atrodas pārejas periodā.

Svece: Vai fotogrāfija to var atklāt?

Džordžio: Iemesls, kāpēc mani interesē ilgtermiņa projekti, ir tas, ka tu vari strādāt ar secīgu attēlu sērijām un tādējādi virzīt cilvēku uztveri. Fotogrāfijām ir milzīgs spēks, kā tās spēj iespaidot cilvēkus un kā cilvēki tās nolasa, cita lieta, ka manis kā fotogrāfa spēja kontrolēt šo procesu ir ļoti ierobežota. Katram ir sava personiskā vēsture un skatpunkts.

Svece: Jūs minējāt, ka gribējāt palikt Serbijā arī tāpēc, ka pamanījāt, kā tiek radīti ideoloģiski stāsti par Serbiju un Kosovu. Vai jūsu stāsts arī nav ideoloģisks? Tajā ir kāds vēstījums? Vismaz sērijā par Kosovu un Serbiju.

Džordžio: Es strādāju šīs pretrunas ietvaros. Mani tas neuztrauc, jo es drīzāk uzdodu jautājumus. Vienā līmenī es centos piedāvāt tādu skatījumu uz notiekošo, kas atšķīrās no tobrīd tiražētā. No otras puses, fotogrāfijai ir dziļi personisks aspekts, tās interpretācija ir atvērta. Bet man patiešām dažkārt ir savi ideoloģiskie uzskati, kurus es nevairos paust.

Svece: Es par vēstījumu apvaicājos tāpēc, ka vēlākajos darbos par Turciju tas nav tik izteikti manāms.

Džordžio: Starp Kosovas un Turcijas laika darbiem nav pārrāvuma, vienīgi manas darba metodes ir mainījušās, mana pieeja ir mainījusies. Turklāt Kosovas un Serbijas situācijas bija emocionāli ļoti piesātinātas. Arī Turcijā es sākumā uzņēmu melnbaltus attēlus, un pirmais darbs bija par teroristu sarīkoto sprādzienu – tā gadījās, ka es dzīvoju simt metrus no notikuma vietas. Tomēr es ātri sapratu, ka esmu nokļuvis citā situācijā, ka tas ir pavisam cits stāsts, turklāt šeit mani vairāk interesēja tas, kā izvairīties no klišejām par Turciju. Es gribēju piedāvāt savu izpratni par tur notiekošo un dot vairāk nekā var fotogrāfs, kurš ierodas tur uz mēnesi vai atbrauc un aizbrauc.

Svece: Vai, jūsuprāt, jums izdevās saprast to, kas notika Kosovā un Serbijā?

Džordžio: Fotogrāfiju sērijas nosaukums ir “Starp līnijām” (angļu nosaukumu var tulkot arī kā “starp robežām”, “starp frontes līnijām” – A. S.) tāpēc, ka es spēju viegli iejusties gan vienā, gan otrā pusē. Šajā sērijā attēli ir gan no Kosovas, gan Serbijas, tur ir arī fotogrāfijas par psihiatriskajām slimnīcām un čigānu kopienu, un es šos dažādos attēlus miksēju. Man tā bija emocionāla reakcija, jo kaut kādā ziņā man patika abas puses. Vienlaikus es vēlējos paskatīties, cik viegli cilvēki pievienojas kādai no tām, cik draugi viegli kļūst par ienaidniekiem.

Svece: Vai fotogrāfam, kurš konkrētajā vietā ieradies uz divām dienām, būtu cits...

Džordžio: Redzējums?

Svece: Rezultāts. Kā jau teicu, fotogrāfija zināmā mērā fiksē mirkli.

Džordžio: Absolūti cits. Jūs noliekat divus fotogrāfus vienā vietā, un viņi uzņem pilnīgi atšķirīgus fotoattēlus.

Svece: Un, protams, tāpat tas attiecas uz jums un jūsu sievu, kas arī ir fotogrāfe.

Džordžio: Jā, turklāt mēs strādājam vienā laikā un telpā, ko fotogrāfi dara ļoti reti. Tas nav tā, ka viens dara vienu, otrs – otru, un vakarā abi atkal satiekas, mēs patiešām visur dodamies kopā, bet mēs pievēršam uzmanību pilnīgi atšķirīgām lietām. Man tuvāks ir politisks un sociāls skatījums, Vanesas attēlos var vienkārši pazust.

Svece: Es teiktu, ka viņas darbi ir metafiziskāki.

Džordžio: Pēdējos darbos es arvien vairāk pievēršos stāstījumam, naratīvām struktūrām, tam, kā ir iespējams virknēt fotoattēlus. Daļēji tas skaidrojams ar faktu, ka mūsu pasaule ir pārpludināta ar individuāliem attēliem, kuri galu galā zaudē vērtību – tu atrodi kaut ko pievilcīgu, es kaut ko atrodu...

Svece: Tieši tā, arī telpā, kurā mēs šobrīd atrodamies, varētu uzņemt miljonu bilžu, bet iespējams, ka nevienai no šī miljona nebūtu jēgas. Cita lieta, ka es nezinu, kā uzņemt to fotoattēlu, kam ir jēga.

Džordžio: Fotogrāfija ir viena no valodām, kas strādā ļoti daudzos līmeņos, – nozīme ir ne tikai realitātes atveidojumam, bet, piemēram, krāsu attiecībām un tamlīdzīgi. Tieši tāpēc es strādāju pie attēlu sērijām, spēlējoties ar šo valodu. Šobrīd es strādāju Gruzijā un Ukrainā, daļu no tur uzņemtā es parādīju Ludzas vasaras skolā, atsevišķi attēli no šīs sērijas līdzinās kadriem no mākslas filmas, tie ir attēli, par kuriem īsti nevar saprast, kas tajos redzams. Bet tie liek uzdot jautājumus, it sevišķi, kad tos skatāmies zināmā secībā kopā ar citām fotogrāfijām. Manuprāt, šie darbi ir atvērti interpretācijai, bet vienlaicīgi tajos saglabājas zināms sižets, tie gandrīz ir kā romāns, kurā ir vairāki savstarpēji saistīti stāsti.

Svece: Jūs minējāt psihiatriskās slimnīcas, kuras fotografējāt Serbijā. Šie darbi, manuprāt, atšķiras no citiem. Tā bija nejaušība, ka pievērsāties šai tēmai?

Džordžio: Pirmā slimnīca, ko fotografēju, atradās Kosovā, es to apmeklēju tūlīt pēc kara. Tā bija sanācis, ka lielākā daļa personāla, pirmām kārtām serbi, bija slimnīcu pametuši. Jebkurš cilvēks būtībā varēja tajā vienkārši ieiet, pacienti bija lielā mērā atstāti savā vaļā, zāļu nebija, viņi pārtika no ūdens un maizes. Tas bija patiešām fascinējoši, jo šie pacienti, kas bija smagi slimi un bez zālēm, rūpējās cits par citu. Piemēram, vienā attēlā redzams, kā viens pacients nes otru. Pirms tam es Londonā trīs gadus biju mācījis fotografēt cilvēkus ar psihiskas dabas traucējumiem.

Svece: Kā tas gadījās?

Džordžio: Tas bija pilnīgi nejauši. Tas notika laikā, kad Anglijā tika slēgtas vecās, Viktorijas laika psihiatriskās slimnīcas (manuprāt, mērķis bija vienkārši ietaupīt naudu), pacienti tika izmitināti līdzās citiem cilvēkiem, un viņu pieskatīšanai tika izveidoti aprūpes centri. Kāds mans draugs strādāja šādā aprūpes centrā, un viņš ierosināja, lai es vienreiz nedēļā pasniedzu fotogrāfijas nodarbības.

Svece: Par cilvēkiem ar psihiskas dabas traucējumiem grūti runāt, jo grūti atbrīvoties no aizspriedumiem. Tomēr kāda bija jūsu pieredze?

Džordžio: Es no paša sākuma izlēmu, ka nevēlos redzēt viņu slimības vēstures – kādas ir viņu kaites, vai viņi ir vardarbīgi. Lielākā daļa no viņiem bija šizofrēniķi. Es gribēju viņus pieņemt tādus, kādi viņi tobrīd bija, un, manuprāt, šī pieeja mūsu gadījumā darbojās ļoti labi. Mēs devāmies nelielos izbraucienos uz vietām, kas mūsdienās būtu neiespējami. Piemērām, mēs braucām uz parku, kur bērni šūpojas šūpolēs. Lai praktizētos fotografēšanā, bērni un šūpoles bija pateicīgi objekti. Deviņdesmito gadu vidū šādi izbraukumu ar pacientiem bija iespējami. Mūsdienās es nevarētu aiziet uz parku un fotografēt bērnus rotaļu laukumā, mani acumirklī sāktu turēt aizdomās par pedofiliju. Šajā ziņā Turcija ir fantastiska vieta, kur fotografēt bērnus, jo turku attieksme pret bērniem ir daudz atvērtāka, piemēram, citi var pieskarties tavam bērnam, un vienai no ārzemnieku ģimenēm, ko es Turcijā pazīstu, bija lielas problēmas samierināties, ka pilnīgi svešinieki pieskaras viņu bērnam. Tādā ziņā tur vēl atrodami zināmi nevainības elementi.

Svece: Protams, ir zināmi iemesli, kāpēc Rietumos šī “nevainība” ir zudusi. Drīzāk runa ir par to, kā atrast līdzsvaru starp atļaušanu un aizliegšanu.

Džordžio: Problēma ir tā, ka līdzsvars galu galā izpaužas kā aizliegums. Rezultātā tu vairs nevari fotografēt uz ielas, un tādā gadījumā, piemēram, daudz kas vairs netiek iemūžināts.

Svece: Dīvainā veidā, lai gan tu īsti nevari fotografēt garāmgājēju, daudz kur ir izvietotas kameras, kas visus filmē 24 stundas diennaktī.

Džordžio: Tā tas ir. Būtībā Londonā uz ielas tu vari fotografēt jebko, nav likuma, kas to aizliegtu.

Svece: Latvijā tāpat, jo iela tiek pieskaitīta publiskajai telpai.

Džordžio: Bet 11. septembra dēļ tika pieņemti pretterorisma likumi, un, ja tu fotografē sabiedrisko ēku, tevi var nopratināt. Rezultātā policija drīkst apstādināt jebkuru tūristu, kurš fotografē, teiksim, Svētā Pāvila katedrāli, un pieprasīt paskaidrojumus. Beigās tiek iedota tāda kā kvīts, ka tu esi nopratināts saskaņā ar 44. pantu.

Svece: Bet cilvēki patiešām tiek aizturēti?

Džordžio: Jā, piemēram, kad es sava Londonas projekta ietvaros fotografēju no autobusa loga, mani sāka iztaujāt apsargi un galu galā atsaucās uz 44. pantu. Toreiz mēs sākām diskutēt par šī likuma jēgu, jo jebkurš tūristu autobuss apstājas pie visām nozīmīgākajām Londonas vietām un cilvēki tās fotografē.

Svece: Fotografējot pacientus ar psihiskiem traucējumiem, jūs bijāt vairākās slimnīcās. Vai arī šajā gadījumā jūs pavadījāt ilgāku laiku ar šiem cilvēkiem?

Džordžio: Nē, ne gluži. Piemēram, Kosovas slimnīcu es apmeklēju kādas trīs četras reizes. Uzturēties ilgi tur bija grūti kaut vai stiprās smakas dēļ. Bet jāsaprot, ka, pretēji izplatītajam priekšstatam, cilvēki šajās vietās ilgojas pēc uzmanības un rūpēm. Viņu izskats un uzvedība var radīt vēlmi distancēties, bet varbūt tāpēc, ka man bija Anglijas pieredze, es spēju nenorobežoties, turklāt ir jāmācās saprast, ko cilvēks tev mēģina pavēstīt.

Svece: Tomēr Anglijā jūs šiem cilvēkiem mācījāt fotografēt, bet Serbijā un Kosovā fotografējāt viņus pašus. Tas nav tas pats.

Džordžio: Tas ir pilnīgi kaut kas cits.

Svece: Jūs teicāt, ka viņi vēlas komunicēt. Vai fotografēšana ir komunikācija?

Džordžio: Fotografējot notiek ļoti intensīva komunikācija. Visi komunicē fotografējoties. Bērni, piemēram, komunicē ar kameru. Daudziem patīk šāda komunikācija, bet, protams, ir arī cilvēki, kuriem, teiksim, nepatīk, kā viņš izskatās un tamlīdzīgi. Tas, manuprāt, ir atkarīgs arī no kultūras, piemēram, pēdējos desmit gados cilvēku attieksme pret to, ka viņus fotografē, ir kļuvusi nedaudz agresīvāka, agrāk tā nebija.

Svece: Skaidrs, ka fotografēšana ir komunikācija, bet es to biju domājis nedaudz citādi. Vai tomēr fotografēšana neietver zināmu vardarbības aspektu? Es atceros, kā viena tūriste tepat Rīgā fotografēja kādu večiņu, kas stacijas tunelī kaut ko pārdeva un izskatījās tā, kā nu nabadzīgi austrumeiropieši mēdz izskatīties. Večiņa gribēja tūristei kaut ko pārdot, bet tā turpināja viņu fotografēt. Un šajā ainā bija kaut kas ļoti nepatīkams. Man, piemēram, būtu ļoti grūti fotografēt cilvēkus uz ielas. Kā jūs to darāt? Kā jūs to darījāt psihiatriskajā slimnīcā?

Džordžio: Var teikt, ka visa fotogrāfija ir... Es neteiktu vardarbība, tas būtu pārspīlēti. Drīzāk ekspluatācija. Un kaut kādā mērā visa dzīve ir tāda kā savstarpēja ekspluatācija. Vienlaicīgi es teiktu, ka fotogrāfija ir arī nozīmīgs līdzeklis jeb rīks, ar kura palīdzību mēs saprotam pasauli. Tas, par ko jūs runājat, pēdējos gados ir īpaši apspriests saistībā ar fotožurnālismu, teiksim, tiek analizēti daudz atkārtotie paņēmieni, kā tiek atainoti militārie konflikti. Tāpēc šobrīd fotogrāfu vidū pastāv ļoti plaša kustība, kas cenšas pilnībā izskaust šāda veida skatījumu. Bet te pastāv arī briesmas nonākt pie sterilas pasaules izpratnes, sterilas vizuālas izpratnes. Ir tik daudz iespēju, kā uzlūkot pasauli, un tās visas ir jāatzīst par vienlīdz tiesīgām pastāvēt un attīstīties. Man savā laikā bija, es teiktu, naiva vēlme parādīt pasaulei to, kas notiek. Psihiatriskajās slimnīcās, kurās es fotografēju, nevalstiskās organizācijas ieradās ļoti drīz, un situācija mainījās.

No sērijas "Starp līnijām" (Foto: Džordžs Džordžio)

Svece: Mainījās jūsu fotogrāfiju dēļ? Vai esmu pareizi sapratis, ka jūs publicējāt šos attēlus, un tie izraisīja plašu sabiedrības reakciju?

Džordžio: Nē, tā nebija. Patiesībā šos attēlus ir ārkārtīgi grūti publicēt, gandrīz neiespējami. Iemesls varētu būt zināma sadursme starp reklāmdevēju un žurnālu interesēm. Tas ir savdabīgi, jo manā mājaslapā fotogrāfijas no psihiatriskajām slimnīcām tiek skatītas daudz biežāk nekā visas pārējās, patiesībā pirms trim mēnešiem lapa uzkārās daudzo apmeklējumu dēļ – attēli parādījās viena japāņu žurnāla mājaslapā, un pēc tam, tas bija neticami, cilvēki no visas pasaules vēlējās tos apskatīt. Šos attēlus arī visvairāk komentē. Ne obligāti viņu stāvokli, jo fotogrāfijas ir uzņemtas pirms desmit gadiem, cilvēkus vairāk fascinē vājprāta robeža, tomēr žurnāli nevēlas šīm tēmām pievērsties, jo tas īsti neiederas situācijā, kad tu svētdienas rītā kopā ar kafiju lasi žurnālu. Viņi saka, ka skatītāji nevēlas šos attēlus redzēt, bet es domāju, ka tā nav taisnība.

Svece: Tam var piekrist, vienīgi jāņem vērā, ka šiem attēliem piemīt arī zināms “eksotiskuma” aspekts.

Džordžio: Vietējā serbu televīzija šos novārtā atstātos mentālos slimniekus atklāja īsi pēc manas ierašanās Serbijā, serbi nezināja par šīm slimnīcām un bija šokā, ka viņu zemē kaut kas tāds var notikt. Mani pirmie attēli bija kā reakcija uz to, ko es šajās slimnīcās ieraudzīju, pēc tam ieradās nevalstiskās organizācijas, un es atgriezos arī vēlāk, kad situācija bija uzlabojusies. Tagad mana pieeja droši vien būtu citāda, bet nezinu, vai tā būtu, teiksim, vairāk vai mazāk ekspluatējoša. Reiz viena man pazīstama fotogrāfe, kas strādā daudzu NVO labā, kritizēja šīs fotogrāfijas, bet viņa fotogrāfē HIV inficētus cilvēkus Āfrikā – vai tas ir mazāk ekspluatējoši, kad baltais cilvēks ierodas Āfrikā, fotografē slimos un pēc tam no šādām smagām tēmām pilnībā pārslēdzas uz pavisam ikdienišķiem attēliem?

Svece: Vai pacienti pievērsa jums uzmanību, kad jūs viņus fotografējāt?

Džordžio: Mēs nepārtraukti komunicējām. Citādi nav iespējams – tu komunicē, uzņem attēlus, cilvēki staigā tev līdzi, kopā pasmejamies. Tas nav tā, ka visu laiku ir drūmi. Vispār tad, kad atrodies tādās konflikta zonās, tu visu laiku jūti emocionālo spriedzi. Tāpēc savā ziņā tu smejies tikpat daudz, cik raudi. Vienkārši ir nepieciešamība smieties. Ir cilvēki, kuri pēc tam ņem nākamo smago tēmu un tieši tādos apstākļos jūtas labi, bet man ar šādu emocionālo vētru bija diezgan. Es gribēju pievērsties citām tēmām.

No sērijas "Starp līnijām" (Foto: Džordžs Džordžio)

Svece: Savā laikā es lasīju kādas latviešu sievietes atmiņas par izsūtījumu Sibīrijā, un viņa, var teikt, priecīgi atcerējās, kā reiz viņiem, izsūtītajiem, izdevies atrast daudz melleņu. Tas bija kaut kādā pretrunā ar parasto priekšstatu par atmiņām par izsūtījumu, šeit sieviete stāstīja: “Mēs atradām daudz melleņu! Tas gan bija lieliski!” Tas būtībā ir jautājums, kā saprast psihiatriskajā slimnīcā vai Serbijā notiekošo. Viena lieta ir attēli ar cilvēkiem, kas aprok līķus, bet situācija vienmēr ir daudz sarežģītāka.

Džordžio: Jā, un tāpēc man ir būtiska šī iejušanās, kad var ieraudzīt parādību dažādos aspektus. Šis “melleņu moments” ir līdzīgs tam, kas mani šobrīd interesē, piemēram, projektā, pie kura es strādāju Ukrainā un Gruzijā. Es to nosaucu “Lāča ēnā”. Tādējādi es stāstu par Krieviju, bet Krievija nav attēlos redzama. Ukraiņi un gruzīni ir ļoti atšķirīgi cilvēki, bet es gribu radīt attēlu sēriju, stāstījumu, kas parāda arī abu tautu sasaisti ar Krieviju. Tas ir pietiekami sarežģīti. Bet šādi “melleņu momenti” varbūt ir tie, kas tās saista, un tādus momentus var atrast arī Latvijā. Katrā ziņā man liekas, ka šobrīd mans skatījums ir daudzslāņaināks un mazāk žurnālistisks nekā tolaik, kad es fotografēju Kosovā un Serbijā.

Svece: Atgriežoties pie jautājuma par cilvēkiem, kas tiek fotografēti, es atceros, ka vienā jūsu attēlā bija redzams gruzīns, kas sēž mersedesā un lūkojas uz jums diezgan draudīgi. Vai cilvēki dažādās valstīs reaģē atšķirīgi uz fotografēšanos?

Džordžio: Jā, katrā valstī citādi.

Svece: Protams, katrs cilvēks ir citāds.

Džordžio: Bet ir atšķirības arī starp valstīm, jo katrā vietā atšķiras arī veids, kā cilvēki reaģē viens uz otru. Tas atspoguļojas, piemēram, manā “autobusu projektā”, pie kura es strādāju Londonā – fotografēju pa autobusa logu. Vispirms līdzīgu projektu izmēģināju Ukrainā, un tur es konstatēju, ka cilvēki šķiet ļoti noslēgti. Es to skaidroju ar apstākļiem – ka viņi dodas uz darbu vai mājās no darba, gaida transportu. Bet pamēģināju tādā pašā veidā un ļoti līdzīgos laika apstākļos fotografēt Stambulā – pavisam cits rezultāts, cits veids, kā cilvēki pārvietojas, mijiedarbojas un apgūst telpu. Turki vairāk komunicē, stāv daudz tuvāk viens otram. Ikreiz, kad es pēc zināma laika atgriežos Stambulā, man vajag dienu vai divas, lai pierastu pie tā, cik tuvu tev stāv apkārtējie, teiksim, tu skaties kaut kādus kompaktdiskus veikalā un pēkšņi konstatē, ka kāds tev ir tieši līdzās. Pirmajā mirklī domā, ka varbūt kāds kabatzaglis, bet tā nav.

Svece: Vai, jūsuprāt, Austrumeiropai ir kādas kopīgas pazīmes?

Džordžio: Es tiešām saskatu zināmu līdzību. Tas, kas mani piesaista Austrumeiropai, ir zināma nostalģija. Savā laikā es biju tāds kā jauns panks, un toreiz, tas ir laiks pirms Tečeres nākšanas pie varas, Lielbritānija piedzīvoja panīkuma un augsta bezdarba līmeņa periodu, bet bija arī brīvības sajūta, iespēja izpaust sevi, būt radošam. Naudas taisīšana nebija galvenais. Un Austrumeiropa man atgādina šo laiku. To es pieredzēju, piemēram, Belgradā pēc kara – cilvēki bija daudz pārcietuši, bet viņi veidoja rokgrupas, rakstīja, filmēja. Man patīk šejienes enerģija, cilvēki ir radoši arī apstākļos, kad līdzekļi ir ierobežoti. Rietumi ir komercializējušies. Man patīk arī veids, kā jūs pārvietojaties laikā. Cilvēki nesteidzas, ir tāda laika un vietas izjūta, kāda mums nepiemīt. Jums vēl aizvien ir piesaiste iepriekšējām paaudzēm un zemei, kas mums ir pilnībā zudusi. Kāds mani šorīt brokastīs cienāja ar tomātiem no sava dārza, mums Anglijā nav ne mazākā priekšstata, kad ir tomātu sezona.

Svece: Vai to pašu jūs jūtat Turcijā?

Džordžio: Turcija ir ārkārtīgi sarežģīta zeme. Turkiem ir pavisam citas attiecības ar zemi, manuprāt, viņi tomēr ir nomadi. Protams, ir politika – nedrīkst atdot ne centimetru no mūsu zemes, bet tas vairāk attiecas uz valdību, ne cilvēkiem. Šajā ziņā labs piemērs ir Kipra, es tur apciemoju savu vecāku dzimtās vietas, manas mātes ciems atrodas dienvidos, bet tēva – ziemeļos.

Svece: Vai jums ir sava personiskā attieksme pret Turciju?

Džordžio: Man tiešām patīk turku cilvēki...

Svece: Es domāju – kā kiprietim.

Džordžio: Nē, manuprāt, esmu pārāk brīvs no aizspriedumiem. Uz Turciju es pirmo reizi devos 1985. gadā, un arī skolā man bija turku draugi. Iemesls, kāpēc pārcēlos uz Turciju, bija darbs pie projekta “Starp līnijām”. Tad es apciemoju Kipru, kurā konflikts nav atrisināts jau trīsdesmit gadu. Es gribēju turpināt strādāt pie šīs idejas, bet nepētīt tieši konfliktus, un Turcija šajā ziņā šķita pateicīga tēma – tā atrodas uz robežas tik daudzās nozīmēs! Fotogrāfijas, kas publicētas manā albumā “Fault Lines”, tapa divu gadu laikā, bet pirms tam divarpus gadus es mēģināju tikt skaidrībā, kas Turcijā notiek, tai skaitā savā prātā atbrīvoties no klišejām par šo vietu.

Svece: Kā jūs raksturotu mūsdienu Turciju?

Džordžio: Manuprāt, Turcija šobrīd atrodas krustcelēs, kad tai pirmo reizi pēc republikas nodibināšanas ir jādefinē, kas tā patiešām ir. Kopš Ataturka nāves līdz mūsdienām turki ir balstījuši savu dzīvi uz katru viņa vārdu. Viņa portreti ir redzami visur, biežāk nekā Ļeņina portreti Padomju Savienībā. Pašlaik diskusijas kļūst arvien atvērtākas, bet vienlaicīgi notiek arī reāla politiska cīņa. Manā grāmatā, manuprāt, var just atsvešinātību, kas ir vērojama turku sabiedrībā, un sākotnējā variantā tai bija jābeidzas ar attēlu sēriju, kurā mūsdienu turki redzami tumsā, uz tumša fona, bet es nomainīju to ar portretiem, kur turki redzami uz debesu fona. Gan tāpēc, ka es savā būtībā esmu optimists, gan tāpēc, ka šie portreti izrādījās negaidīti interesanti. Mums ir kaut kāds priekšstats par turkiem, bet tam patiesībā nav nekāda sakara ar to, kādi viņi kopumā izskatās. Es gribēju parādīt, ka kaut kādas durvis turku sabiedrībā atveras, un nedomāju, ka tās var tā vienkārši aizvērt.