Eu, Rokij!

Sīkāk nepakavēšos pie iemesliem, kas pavasarīgā pirmdienas vakarā mani noveda līdz ērtam krēslam kādā no Coca Cola Plaza kinopleksa zālēm, lai noskatītos “Rocky Balboa” – sesto “rokijādes” filmu. Pa daļai tas varbūt bija pārsteigums, lasot kritikas (gan pašmāju, gan ārzemju) gandrīz vienbalsīgi pozitīvās atsauksmes. Varbūt – ziņkārība, ko tad nu sešdesmitgadīgajam Silvestram Stalonem būs izdevies no sevis uztaisīt. Bet pieļauju arī, ka par vienu no trim tā vakara seansa skatītājiem kļuvu aiz vecišķa sentimenta. Jo pirmais “Rokijs” (1976) bija viena no manām pirmajām Amerikā redzētajām filmām, turklāt atšķirībā no “Grease” (mūzikls par man tolaik pilnīgi neatšifrējamo 50. gadu Ameriku ar Džonu Travoltu un Olīviju Ņūtoni-Džonu, kuri abi šķita šķebinoši derdzīgi) vai “Star Wars” (man riebās fantastika, turklāt te jau nebija ne tuvu nekā tik psiholoģiski satricinoša kā, piemēram, padomju “Solārisā”; tāda vulgāra hi-tech pasaka, es nicīgi pie sevis prātoju, kam tādas vispār vajadzīgas?) es vismaz sapratu, par ko ir runa.

Filadelfija. Septiņdesmito gadu vidus. Rokijs ir trūcīgs itāļu izcelsmes neveiksminieks, izsitējs ar zelta sirdi, kuras dēļ viņu draud atlaist priekšnieks, organizētās noziedzības pārstāvis. Rokijs mīl Adrianu, kautrīgu meiteni ar brillēm, kas strādā zooveikalā. Adrianai ir brālis Polijs, maza auguma maita, gaļas kombināta strādnieks. Mikijs, (arī maza auguma, bet ar zelta sirdi), nolaista boksa ringa īpašnieks un treneris, pierunā Rokiju cīnīties ar pasaules smagsvara čempionu melnādaino Apollo Krīdu, atraktīvu un gudru bokseri, Muhameda Alī līdzinieku, kurš reklāmas nolūkos nolēmis dot iespēju nepazīstamam, bet pieklājīga līmeņa amatierim atņemt viņam titulu. Rokijs sākumā netic saviem spēkiem, taču viņu spārno Adrianas mīlestība un Mikija pārliecība, un viņš sāk trenēties. Strauji mainīgu kadru montāža uz Bila Konti lipīgā mūzikas gabala “Gonna Fly Now” (“Tagad lidošu” – bet, kā atzīmēja kāds man pazīstams asprātis, izklausās gandrīz kā gettin’ high now, t.i., “tagad ķeršu kaifu”) fona: Rokijs pievelkas pie stieņa, Rokijs zvetē pa dažādiem boksa piederumiem, Rokijs vālē pa liellopu karkasiem, Rokijs dauza treniņpartneri, Rokijs skrien augšup pa kāpnēm, kas ved uz Filadelfijas Mākslas muzeju (Kopš “Rokija” tās Amerikas kinomīļu vidū ir vismaz tikpat slavenas kā Odesas ostas kāpnes no “Bruņukuģa Potjomkina”), kāpņu galā Rokijs triumfējoši lēkā un žestikulē. Tad – pēc pāris reklāmas pasākumiem – pienāk cīņas diena. Pretēji treniņiem, tur viss nozīmīgākais action notiek palēnināti. Roka... lēni... atvēzējas... un... BUMMM! trīssimtgramīgais cimds trāpa pa pretinieka žokli – kuņģi – zodu – aci... Atvēzējas...un...BUMMM! Un tā piecpadsmit raundus no vietas (lai gan ieplānoti bija, šķiet, tikai četri!). Šķīst asinis un sviedri. Pārtraukumos Rokijs aizelsies atkrīt krēslā. Izskalo muti. Viņam aizpampusi acs. No brūcēm tek asinis. Rokijs par sevi šaubās. Mikijs viņu uzmundrina. Apkopj ievainojumus. Arī Krīds nav neskarts. Viņi atgriežas ringā. Savstarpēji nokdauni. Viss beidzas ar neizšķirtu, līdz ar to Krīds saglabā titulu. Taču tas nav svarīgi. Rokijs ir sevi apliecinājis. Viņš nav nekas, viņš ir kaut kas! Filma beidzas ar Rokija un Adrianas daudzkārt atkārtotiem savstarpējiem: “I love you... I love you... I love you!” Konti refrēns: TĀ–dā–dā, TĀ–dā–dā. Gonna fly now! Un skatītāji pacilātā noskaņā atstāj kinozāli.

Filmēts bija ziemā, trūcīgā apgaismojumā, kas Filadelfijas nabadzīgajam Dienvidu rajonam lika izskatīties vēl noplukušākam, bet tur valdošo bezcerību padarīja jo skaudrāku. Tāda – bedraina, apskretusi, grūstoša – tolaik daudzviet, ziniet, izskatījās arī Ņujorka. Taču par spīti šim nožēlojamam stāvoklim, tai piemita savādi uzmundrinošs dzīvelīgums. To mēdz dēvēt arī par garu. Un tāds pat gars piemīt arī pirmās Rokijsērijas filmas marginālajiem varoņiem. Viņi ir smieklīgi, bet paši to – vismaz dažbrīd – apzinās. Nu, piemēram, Rokijs Adrianai saka apmēram tā: “Man liekas, no mums abiem sanāk spicie riekstiņi: es i’ stulbs, tu – kautrīga... Ne, ko?” Folklorizējusies un daudzkārt intelektuālajos (ciktāl tas iespējams televīzijai) vēlā vakara šovos Saturday Night Live un Late Night with David Letterman (un ne tikai – vēl pavisam nesen arī kādā New York Times virsrakstā) apspēlēta ir Rokija lakoniskā frāze “Yo, Adrian!” (apmēram: “Eu, Adrian!” vai “Klau, Adrian!”), ar kuru viņš pauž savu maigumu/pazemību/erotisko interesi. Kad Krīda apstrādātais Rokijs atkrīt ringa stūrī, Mikijs konstatē: “Tev salauzts deguns.” Rokijs: “Kā izskatās?” Mikijs: “Labāk.” Kaut gan Rokijs/Stalone ir teicamā fiziskā formā, viņš nav nekāds supermens. Kā 1976. gadā atzīmēja kašķīgā New Yorker kino kritiķe Polīna Kēla: “Pretīgs vienā kadrā un cildens nākamajā, bet dažbrīd abi vienlaikus,” viņš ir “kā bērns, par ko nevari vien beigt brīnīties.” Viņas vērtējumā filma ir tik atbruņojoši naiva, ka tai piemīt jebšu lempīgs, taču nenoliedzams šarms.

Diemžēl šis šarms tika atalgots ar 1976. gada Oskaru (vai, pareizāk sakot, veseliem trim Oskariem), kuru daudzu ieskatā togad drīzāk būtu pelnījis Skorsēzes “Taxi Driver” (Taksometra šoferis) ar Robertu De Niro galvenajā lomā. “Diemžēl” tāpēc, ka balva viņu pamudināja taisīt jaunas filmas par Rokiju pēc pirmajā scenārijā (Stalone lepojas, ka to uzrakstījis vienā nedēļas nogalē, taču pārējiem diez vai bija jāpatērē pat tik daudz laika) uztaustītās formulas: paplāns sižets, kāds nieks humora, neticība un šaubas, kuras apslāpē dialoga partnera uzmundrinoša runa, un tad katarse: trenēšanās-divcīņa-uzvara (ja ne šajā, tad katrā ziņā nākamajā sērijā). Nav lieki jālauza galva, vai publika nākamo pienesumu pieņems vai ne – ja pirmā filma bijis labs kases gabals, tad gluži zaudētājos nebūs arī pārējās. Ja esi ticis pie piena govs, tad slauc, kamēr pupi tukši. Protams, būtu muļķīgi pārmest Holivudai, ka tā ir holivudiska, vienkārši gribu uzsvērt, ka šai pirmajā “Rokijā” bija kaut kas īsts, kam nebija nekāda sakara ar muskuļiem, boksu vai ticību sev, kaut kas pilnīgi nestilīgs, netverams un līdz ar to arī netiražējams. Par to, ka Stalone nenojauš, kas šis “kaut kas” ir, varbūt liecina arī viņa otrs daudzsēriju “diždarbs” “Rembo”, kur pārņemta nesalīdzināmi meistarīgākā “Taxi Driver” premisa (psiholoģiski dziļi traumēts Vjetnamas veterāns uzspļauj civilās pasaules kārtībai un ar vardarbības palīdzību mēģina ieviest savējo), bet izpaliek jēga, kuru nodrošina tieši, ja tā var teikt, faktūras graudainums. Apmēram tā pati “ārpus laba un ļauna” šķietami amorālā, taču ētiski pilnvērtīgā morāle, kas atrodama blūza tekstos un balsīs.

Nē,Stalone gan spēja ierakstīt kādam no saviem varoņiem (varbūt pašam Rokijam, neatceros) mutē vārdus: “Jābūt plānprātiņam, lai cīnītos,” taču sešas sērijas no vietas to vien dara kā cīnās. “Rokijā II” – atkal ar Apollo Krīdu, kurš viņu izaicinājis uz atbildes maču, “Rokijā III” ar blondo monstru, profesionālo cīkstoni Tanderlipsu (“Pērkoņlūpām”), kuru tēlo... blondais monstrs, profesionālais cīkstonis Halks (“Lempis”) Hougans un bokseri Klaberu (“Vālētāju”) Lengu, kuru atveido aktieris Mr. T (tāds ir viņa oficiālais vārds, mainīts no Lorensa Tero), kurš arī īstajā dzīvē izskatās pēc madinku cilts karavīra ar “seksti” un vājprātīgi hipertrofētiem muskuļiem, visbeidzot ar krievu gigantu (2, 20 m!) Ivanu Drago, kura smadzeņu darbība aprobežojas ar impulsa “sist no visa spēka” apstrādi (patiesībā piecās valodās runājošais zviedru aktieris Dolfs Lundgrēns). Ar katru sēriju Rokija uzvaras kļūst mazāk ticamas, kaut arī iepriekš paredzamas, un savā ziņā bezjēdzīgas, jo pamatojums, kam viņam tās vajadzīgas – turklāt par spīti mīļotās Adrianas aizvien žēlabainākajiem iebildumiem – nav diez ko pārliecinošs (otrajā sērijā visai ticama šķita iespēja, ka trūcīgs, neizglītots cilvēks, piepeši ticis pie 37 tūkstošiem, tos ātri vien izšķiestu par sporta auto un kažokādām, bet pārcelšanās no lepnas muižas atpakaļ uz Filadelfijas pavēderi negodīgu grāmatvežu dēļ – tas jau ir par daudz). Savukārt boksa rings, no kura pirmajā filmā nudien šķita uzvēdījam ar vīrišķiem hormoniem pārbagāta skāņa sviedru smaka, tikpat labi varētu būt sterils datorspēles ekrāns – kaut gan programmētāji noteikti nepieļautu tādas kļūdas kā Stalone (viņš ir režisors II, III, IV un VI) un viņa redaktori, kuriem mača kulminācijas brīžos bokseri tuvplānos redzami pretinieka sitienus atvairām, atslīguši pret virvēm, taču sekundes desmitdaļu vēlāk, kamerai attālinoties, lēkā un vicinās ringa vidū, bet Rokija zilums “pārvietojas” no labās uz kreiso aci, tad atkal atpakaļ u.tml.

Taču tas viss ir sīkums, salīdzinot ar histēriski uzjautrinošo “Rokiju IV”. Saturs īsumā šāds: Filadelfija. Astoņdesmito gadu vidus. Rokijs dzīvo rāmu dzīvi ar sievu un dēlu plašā savrupmājā, brauc ar lamborgīni un pērk tādus niekus kā milzu mēslu mušai līdzīgs zils robots, kas spēlē mūziku un pienes alu. Taču idillei pienāk gals. Savas runīgās, maucīgai modelei līdzīgās sievas pavadībā Amerikā ieradies steroīdiem piepumpētais krievs Ivans Drago, lai izaicinātu uz divcīņu labākos Amerikas bokserus. Patriotisku jūtu vadīts, paraugmačā Lasvegasā viņam stāties pretī nolemj Apollo Krīds (viņi ar Rokiju ir draugi jau kopš 3. sērijas). Kaut arī Rokijam ir šaubas par emocionālā un ne vairs jaunā Apollo spējām pieveikt auksto supermeni Drago, viņš tomēr piekrīt vadīt treniņus. Ringā Apollo ierodas kā žilbinošs tēvocis Sems, pūļa patriotisku gaviļu, Džeimsa Brauna klipa un himniskas mūzikas pavadīts. Taču jau otrajā raundā mačs, kas bija iecerēts kā izrāde, vēršas traģēdijā – skarbi tēstajā sejā nepakustoties ne vaibstam, milzonīgais krievs mazo amerikāni bez liekām ceremonijām nosit. Bēdu sagrauztais Rokijs nolemj izsaukt Drago uz revanšu. Drago (ar sievas starpniecību) kategoriski pieprasa, lai mačs notiktu Maskavā. Par spīti Adrianas žēlabām Rokijs dodas uz Krieviju kopā ar Apollo bijušo treneri, lai (ar padomju varas iestāžu sankciju!) kaut kādā sniegotā nekurienē pielāgotos “vietējiem apstākļiem” un sagatavotos cīņai. Šoreiz treniņi sastāv no skrējieniem pa kupenām, malkas skaldīšanas, baļķu vilkšanas un tamlīdzīgi, kamēr Drago, pieslēgts dažādiem digitāliem mēraparātiem, siltā, gaišā sporta zālē cilā svarus, boksējas ar treniņpartneriem un vālē pa modernām ierīcēm. Reiz, atgriezdamies no nogurdinoša skrējiena, Rokijs ierauga sniegā stāvam Adrianu. Vēl viens, pats labākais iemesls, saņemt visus spēkus un pieveikt briesmoni Drago!

Maskavas arēnā sapulcējies milzīgs skaits skatītāju, atsevišķi sēž Politbirojs pilnā sastāvā. Pūlis ir tikpat naidīgs Rokijam kā savulaik amerikāņi Drago. Visi (izņemot drūmo Politbiroju) vicina mazus, sarkanus karodziņus un skandē “I-van! I-van!” Šoreiz cīņa ilgst piecpadsmit raundus. Rokijs ir sadauzīts lupatās, taču sīksti turas kājās un gaida brīdi, kad Drago būs piekusis no sišanas... Kreisais āķis! Nokauts! Drago krīt kā milzu priede. Rokijs lēkā no prieka! Viņa jūsmai pievienojas publika, kas apbrīnā par amerikāņu boksera izturību sākusi skandēt viņa vārdu jau kaut kur mača vidū. Kad gaviles mazliet pierimušas, Rokijs, ietinies zvaigžņoti strīpainajā karogā, saka kvēlu runu, atzīst savstarpējo naidīgumu sākumā, kuru, pateicoties viņa pūlēm, nomainījušas publikas simpātijas. Abas puses iemācījušās cienīt un novērtēt viena otru! Un labāk taču, ka viņi ar Drago cīnās viens ar otru ringā, nevis krievi karo ar amerikāņiem, vai ne? “Un ja es varu mainīties un jūs varat mainīties, tad jebkurš var mainīties!” sauc Rokijs. Pie šiem vārdiem publika sarīko viņam vētrainas ovācijas, sākumā negribīgi, tad aizvien dedzīgāk aplaudē arī Politbirojs! Uzvarāāā! Nu, vai Amerika nav lieliska?

Tā, lūk, Rokijs uzvarēja Aukstajā karā. Jau 1985. gadā. Tas vis nav jums nekāds doktors Streindžlavs, kurš, uztupies atombumbai, trauc iznīcināt “ļaunuma impēriju” Stenlija Kubrika filmā “Dr. Strangelove or How I Stopped Worrying and Learned to Love the Bomb” (Doktors Streindžlavs jeb Kā es beidzu raizēties un iemācījos mīlēt bumbu, 1964)! Te, lūk, vienīgais rekvizīts ir boksa cimdi, turklāt, kā atzīmē Adriana, Rokijs jau necīnās “ar dūrēm, bet ar sirdi!” Varētu likties dīvaini (bet varbūt gluži otrādi) ka tieši šis “Rokijs”izrādījies visienesīgākais no visiem (filmas ražošanas izdevumi 31 miljona dolāru apmērā atpelnīti vairāk nekā desmitkārtīgi). Un nevajag, lūdzu, domāt, ka (atkal atšķirībā no “Dr. Strangelove”) te darīšana ar parodiju – nē, viss ir pa nopietnam un “ar sirdi”. Arī Švarcenēgers galu galā ir Kalifornijas gubernators no tiesas, nevis pa jokam. Un Amerikas prezidents ir Džordžs Bušs. Un vai kāds brīnums, ka tieši Silvestrs Stalone ir Džordža Buša mīļākais aktieris? Varbūt pa daļai tas izskaidrojams ar empātiju – un es te nerunāju par disleksiju, kuru Bušs padarījis slavenu, un kura piemīt arī Stalones varonim (viņš nevar pelnīt naudu ar televīzijas reklāmām, jo nespēj izburtot “špikerus”): par spīti zvaigžņoti strīpainajam, Rokijs Krievijā uzvedas kā nabadzīgas trešās pasaules valstiņas pārstāvis, savukārt Buša retorika nereti tēlo Ameriku kā naidīgu spēku ielenktu morāles saliņu, kuras spēks ir – nē, ne jau militāristu un multinacionālo korporāciju dūrēs. Sirdī taču! Un Stalones filmas ir lieliska reklāma šai sirdij. (Nebūsim naivi un neiedomāsimies, ka tās skatās un par tām fano tikai Amerikā – viena no nopietnākajām patērētājām ir, piemēram, prātīgā Zviedrija.)

Pēc visādā ziņā triumfālā “Rokija IV”, protams, sekoja arī “Rokijs V” (1990), režiju no jauna uzticot pirmās filmas režisoram Džonam Avildsenam un mūziku – pārbaudītajam Bilam Konti. Taču cerības uz vēl vienu megahitu nepiepildījās: publikai sižets esot šķitis par savārstītu.

Pēc finansiālā fiasko Rokijs, ar veco ādas praķi mugurā un melno hūtīti galvā, kopā ar sievu un dēlu atgriežas pirmās sērijas Filadelfijas nomalē. Nejauši satikts trūcīgs, bet talantīgs jauns bokseris Tomijs, kuru tēlo īsts smagsvara čempions Tomijs Morisons, liek viņam atcerēties jaunību, un Rokijs nolemj no viņa izveidot sev līdzīgu varoni. Taču puisis pēc pirmajiem panākumiem pievēršas glumiem menedžeriem, kļūst aizvien ciniskāks, iedomīgāks un pērkamāks un galu galā noplukuša bāra pagalmā iesaistās asiņainā kautiņā ar Rokiju. Rokijs, protams, parāda čalim, kur vēži ziemo, un atgūst greizsirdīgā dēla mīlestību. Nemaz nerunājot par Adrianu. TĀ-dā-dā... TĀ-dā-dā. The End. Turklāt bija notikusi atkāpšanās no parastās, ienesīgās “Rokija”formulas. Neapmierināts bija arī pats Stalone, kurš bija vēlējies noslēgt Rokija sēriju ar emocionālu kreščendo, vienubrīd pat apsvēris iespēju savu varoni piebeigt, taču pārdomājis. Un tā, lūk, Rokijs VI, oficiāli saukts par “Rokiju Balboa”.

Filadelfija. Jaunās tūkstošgades sākums. Adriana ir mirusi no “sieviešu vēža”, un Rokijs, kad nesēž uz salokāmā krēsliņa pie viņas kapa, baro savus bruņurupučus (vēl no pirmās sērijas) un sava mazā itāļu krodziņa apmeklētājiem stāsta par saviem kādreizējiem varoņdarbiem ringā. No dēla, japija, kurš, protams, atšķirībā no tēva, savu mūžu “th” nav izrunājis kā “d”, nejauc “condom” – prezervatīvs, ar “condominium” – kooperatīvais dzīvoklis (vienā no smieklīgākajām pirmās sērijas epizodēm Rokijam iesaka ieguldīt naudu “condominiums”, un viņš, saraucis pieri, atbild: “Bet es tos nelietoju!”), viņš ir atsvešinājies. Kaut kur iekšā, kā viņš saka, “pagrabā”, kaut kas tā kā vēl kust (vēlāk izrādās, tas esot viņā mītošais “zvērs”), bet ko nu vairs... Un tad pavērsiens – kāda TV kanāla dators sapāro pašreizējo čempionu, melnādaino Meisonu “Līniju” Diksonu (no Mason-Dixon Line, proti, demarkācijas līnijas, kas savulaik nošķīra vergturu štatus no brīvajiem) ar Rokiju (t.i., viņa jaunības digitālo mulāžu), un Rokijs uzvar! Diksona menedžeriem šķiet, ka reāls mačs čempionam būtu lieliska izdevība atgūt popularitāti (saniknotie fani uzskata, ka viņš necīnās ar līdzvērtīgiem pretiniekiem) un pašiem – nopelnīt, turklāt tas taču būtu vienreizējs šovs! Galu galā piekrīt i Diksons, i Rokijs, kurš pat izpelnās juniora atbalstu – tas pamet savu garlaicīgo karjeru, lai varētu sekot līdzi tēva treniņiem un dežurēt ringa stūrī ar dvieli. Nu, un aiziet pēc atstrādātās formulas!

Visus šos mīļos niekus atmetot malā, varu teikt, ka paliku visnotaļ apmierināta. Jo šajā “Rokijā”, kur Stalone ir gan scenārists, gan režisors, gan galvenās lomas tēlotājs, ir atgriezies kaut kas no pirmās filmas. Tāds kā godīgums, vai. Un tas nebūt neizskan Rokijam atmiņā uzausušajos nelaiķa Mikija uzmundrinājuma vārdos (kas esot kopēti no leģendārā trenera Kasa d’Amato intervijas pēc visu laiku jaunākā smagsvara čempiona Maikla Taisona jeb Malika Abdula Aziza pirmās lielās uzvaras) vai citos liriskos ekskursos pa paša jaunību (t.i., iepriekšējām filmām). Netveramais “tas” runā no Stalones ķermeņa. Jā, protams, tas ir ķermenis visnotaļ cienījamā formā, sevišķi jau priekš sešdesmitgadnieka. Un tomēr pār muguru skrien aukstas tirpas. Jo šis ķermenis, kas rūpīgi un ar mīlestību būvēts, attīstīts un kopts vairākus gadu desmitus, tomēr izskatās šitā... Vienkārši pēc stiegraina, bet savādi uzburbuša, ļoti nesvaiga gaļas gabala. Stalonem par godu jāsaka, ka viņš to arī nekādi nav mēģinājis uzlabot – nav nekādu uzprišinošu “vecuma filtru”, nekādu glaimojošu gaismēnu vai pustumsiņu. Nav arī nekādas tīstīšanās karogā, un pat Konti izklausās tāds kā surdinētāks. Ir vienkārši tas, kas ir. Kā kādā intervijā atzīst pats Stalone: “Visi saka: “Šie ir labākie dzīves gadi.” Nu, muļķības. Nav. Taču nav arī ne vainas. Un jā, es esmu “bijušais”, izbijušais. Bet tas taču nozīmē, ka esmu bijis, nevis nebijis – vai ne tā?”

Jā, Silvestr, jā. Man ir tikai bažas par vienu, par “būs” – ja nu, Dies nedod, tomēr būs vēl arī “Rokijs VII”?