Džona Meinarda Keinsa daudzās dzīves

1913. gada 3. decembrī Džons Meinards Keinss sniedza priekšlasījumu Politiskās ekonomijas kluba biedriem viesnīcā Cecil Londonas Strandā. Tā nosaukums “Cik lielā mērā baņķieri ir atbildīgi par ekonomiskajām krīzēm un depresijām?” pašlaik skan ne mazāk aktuāli kā toreiz – mēs joprojām pūlamies saprast precīzos mehānismus, kas neseno banku krīzi noveda gandrīz vai pie globāla finanšu sabrukuma. Tiesa, 1913. gadā Keinss uzskatīja, ka skaidras un iekšēji nepretrunīgas finanšu krīzes teorijas nav vispār. Trūka faktu materiāla, un Ērvinga Fišera nesen sniegtais skaidrojums darbā “Naudas pirktspēja” (1911) bija “drīzāk atjautīgs nekā apmierinošs”. Kā Keinssatzīmēja priekšlasījuma klausītājiem, Fišers savos centienos no jauna ieskicēt to, ko viņš dēvēja par kompensētā dolāra plānu (pēc kuradolāra pirktspēja būtu fiksēta un nemainītos arī tad, ja kristos zelta vērtība), bija atstājis bez ievērības kādu nozīmīgu naudas un krīzes attiecību aspektu. Keinss aizstāvēja tēzi, ka “banku kredītresursu izsīkšanu un krīzi paātrina nevis naudas”, bet drīzāk “brīva, neinvestēta kapitāla” trūkums.

Tātad problēma – un Keinsam tā šķita aktuāla ne tikai tajā brīdī, bet visos laikos – bija attiecības starp naudas dīkstāvi, ražīgumu un acīmredzamu faktu. Nauda, kas vienkārši eksistēja kā uzkrājumi un būtībā bija neproduktīva, nekādu reālu labumu valsts ekonomikai nedeva, un kāda gan jēga naudai, ja to nevar izlietot kaut kam noderīgam? Nauda pati par sevi bija tikai līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai, un priekšstats par naudu kā pašmērķi bija kaut kas līdzīgs sabiedrības un kultūras patoloģijai, kurai, kā viņš cerēja, līdz ar sabiedrības attīstību vajadzētu iet mazumā. No šāda viedokļa “sabiedrība no bagātnieku izzušanas tikai iegūtu”, bet tiem, kuri uzkrāj naudu pašas naudas dēļ, vajadzētu griezties pie tādiem “garīgo slimību speciālistiem” kā Zīgmunds Freids. Arī indivīdi līdzinājās naudai – tādā nozīmē, ka sava ražīgā kapitāla (personiskā, intelektuālā vai materiālā) neizmantošana visā pilnībā kaut kādā ziņā nozīmēja nolaidību pret pienākuma izpildi un rakstura stingrību, šīm divām karaļa Edvarda laika liberālisma pamatvērtībām. Un, lai arī Keinss ir vislabāk pazīstams ar savām idejām ekonomikā, viņa privātajai dzīvei un dzīves izjūtai bija ne mazāk svarīga loma viņa kļūšanā par sabiedrisku figūru vai pat “universālu” cilvēku, kā viņu savā kaismīgajā un vietām apburošajā Keinsa biogrāfijā sajūsmināti tēlo Ričards Davenports-Hainss [1. Richard Davenport-Hines. Universal Man : The Seven Lives of John Maynard Keynes. WilliamCollins, 2015.].

Keinsa karstākā cerība, runājot par viņam atvēlēto laiku, bija atstāt aiz sevis pēdas – kaut ko, kas liecinātu, ka viņa dzīve nav bijusi veltīga, ka tā ir devusi cilvēcei kaut ko vērtīgu un paliekošu. Šī doma nobrieda svarīgākajā no daudzajām un dažādajām biedrībām, klubiem un vidēm, kurās viņš mēdza apgrozīties. Tie bija Apustuļi – slēgta, ļoti intelektuāla Kembridžas studentu un doktorantu biedrība, kuras dalībnieki pulcējās sestdienu rītos, lai paklusētu par politiku, bet diskutētu par lielajiem cilvēciskajiem jautājumiem – sevišķi par to, kā vislabāk dzīvot. Viņi to darīja ar nežēlīgu atklātību, intelektuālu stingrību un teju vai 18. gadsimtam raksturīgu skepticismu. Tas, ko Keinss tur iemācījās, palika viņā uz mūžu, un varbūt tas salīdzināms ar iespaidu, kādu aiz sevis atstāja pats Keinss.

Viņa pirmā intelektuālā vaduguns šajā ziņā (un ne šajā vien) bija Džordža Edvarda Mora darba “Principia Ethica” (1903) uzšķiltā dzirksts. Gluži tāpat kā Keinsadraugi un mīļākie “Blūmsberi grupā”, arī viņš pats un viņa brāļi Kembridžas Apustuļu biedrībāpirmām kārtām uztvēra šo darbu kā pamatojumu tādai labas dzīves koncepcijai, kas priekšplānā izvirza skaistuma, patiesības un, pāri visam, mīlestības vairošanu. Viņi piegludināja Mora mācības raupjākās šķautnes, ļaujot individuāliem šādas vairošanas centieniem būt atvērtiem, laika gaitā maināmiem un attīstāmiem. Mora sarežģītās ētikas teorijas daļējā uzsūkšana sevī un viena tās aspekta kritika, iespējams, vēlāk atbalsojās vienā no slavenajiem Keinsa aforismiem: kad mainās fakti, viņš maina savu viedokli – arī tad, ja neviens cits, jo sevišķi politiķi, to nedara. Šāda ētikas teorija varbūt arī labi derēja tādiem cildeniem racionālistiem un morālistiem kā Keinss, taču tā (un to viņš lieliski saprata) nebija izmantojama par ceļvedi politikā – lai gan, no otras puses, nekāds vienkāršs vai universāls “vadonis rīcībai” tajā nebija iespējams vispār. Utilitāristu morālo un ekonomisko teoriju viņš noraidīja līdzīga iemesla dēļ kā boļševismu un marksismu – turklāt viņa ieskatā tie abi bija vēsturiski saistīti. Strikta privātās un publiskās dzīves nošķiršana jeb nodalīšana, ko prasīja viņa dzīves izjūta (un pavisam nenovēršami – viņa biseksualitāte), Keinsam bija ne tik daudz problēma, cik jēgpilna darba priekšnosacījums. Dažādu dzīves sfēru nošķiršana, paškontrole, intelektuālais godīgums un krietnums gāja roku rokā ar nelabojamu optimismu, neizdzēšamu joie de vivre un seksuālo brīvību.

Keinsa kādreizējā mīlas partnera Litona Streičija brālis Džeimss viņu dēvēja par “dzelzs kopošanās mašīnu”, savukārt kādas citas nesenas mīlestības (mākslinieka Dankana Grānta) nākotnes mīļākā (gleznotāja Vanesa Bella) jūsmoja par Keinsa atvērtību diskusijai burtiski par jebkuru tēmu, sākot ar augsto politiku un beidzot ar tenkām, bet visvairāk par seksu. Kādā vēstulē, kas rakstīta 1914. gada aprīlī īsi pēc viesošanās pie viņa Ašehemā, viņa ķircinot vaicāja Keinsam, vai viņam sanākusi laba “drāte ar kādu vai kādiem no jaunekļiem, kurus mēs Tev atstājām”? Un bija diezgan daudz tādu jaunekļu, ar kuriem Keinsam bija īslaicīgas attiecības, nemaz nerunājot par attiecībām ar viņa biedriem noslēgtajās Blūmsberi un Apustuļu grupās, kas paņēma lielāko daļu viņa laika. Vairums šo dēku notika pirms viņa 1925. gada augusta laulībām ar balerīnu Lidiju Lopokovu; šīs laulības neapšaubāmi piepildīja viņa dzīvi daudz ilgāk, nekā to varēja gaidīt, ja ņem vērā milzīgo spiedienu un darba slodzi, kas gūlās uz Keinsa pleciem, sākot ar 30. gadu vidu. Lidija bija mierā ar vīra dažkārtējo vēlmi redzēt sievu tērptu visai vīrišķa stila drēbēs; viņš labprāt samierinājās ar to, ka viņa bieži vien dejoja dārzos un piemājas zālienos bez apakšveļas. Viņus vienoja acīmredzami patiesa, dāsna un maiga mīlestība.

Līdztekus Keinsa dzīves romantiskajai pusei, kuru Davenports-Hainss tīkami nemoralizējošā tonī plaši pārstāsta šai tēmai veltītā nodaļā, apbrīnas vērtais Keinsaintelektuālais un sabiedriskais veikums dokumentēts viņa paša privāto papīru kalnos. Patiesi, ja viņa privātā dzīve var (atkarībā no lasītāja izturības un jūtīguma) šķist vai nu ļoti nogurdinoša, vai uzmundrinoša, Keinsa sabiedriskā dzīve tāda bija vēl lielākā mērā. Tās abas bija izteikti ražīgas, bet, lai arī Meinards strādāja mežonīgi daudz (viņa darbu 30 sējumi manā grāmatu plauktā ir tieši manas rokas garumā), tāpat darīja gandrīz visi blūmsberieši – fakts, ko mēs bieži mēdzam piemirst, allaž meklējot tikai viņu šķietamās vaļības. Piemēram, savu varbūt slavenāko netehniskā valodā uzrakstīto grāmatu “Miera līguma ekonomiskās sekas” (1919) Keinss uzšņāpa (jāatzīst, taisnīga sašutuma vilnī, kas sekoja Versaļas miera līgumam), ik rītu pavadot trīs stundas gultā Čarlstonā un uzrakstot pa tūkstotim “drukāšanai gatavu” vārdu. Tas prasīja lielu piepūli, taču Keinsa darbs – pirmais nopietnais pētījums par šo tēmu – nonāca pārdošanā jau dažus mēnešus pēc miera sarunu noslēgšanās, pirms to bija paspējis izdarīt jebkurš cits. Grāmata tika pārdota fenomenāli labi, tā sagādāja Keinsam gan draugus, gan ienaidniekus, taču tā saturēja arī interesantas liecības par paša autora personības un darba iezīmēm: gleznotāja vērību cilvēku un telpu aprakstos, lai radītu noskaņu, apziņu, ka spēja mainīt pasauli slēpjas personības un darba sazobē un ka vēstures gaitu virza idejas, šie “zināšanu un iztēles spēki”, tādēļ praktiskajā politikā nepieciešams nosvērts, nepiekāpīgs reālisms, kas balstās faktos un vērtībās. Viņš šķendējās, ka pārāk bieži “visu nosaka politiskās spēles, nevis konkrēta rīcības politika”. Tāpēc līdztekus bieži vien spilgtajiem Vudro Vilsona nejūtīguma vai Loida Džordža divkosības pieminējumiem Keinss cieši turējās pie sava nenoliedzami loģiskā pamatargumenta: ja Vācijai uzspiestās reparācijas pārsniegs tās maksātspēju, tam būs neizmērojami negatīvas sekas kā politiski, tā ekonomiski. Šķiet, ka vēsture viņa uzskatus ir apstiprinājusi, taču tobrīd viss, protams, bija krietni sarežģītāk – kā finansiāli, tā politiski. Privātās lielā četrinieka sanāksmēs, kas notika Vilsona personīgajos apartamentos “morbidajā” Parīzē, viņam nācās krustot šķēpus ar tādiem politiķiem kā Loids Džordžs, kurš uzskatīja: ja problēma ir reparāciju samaksas termiņš, tad Vācijai vienkārši jāliek maksāt vairāk, tikai ilgākā periodā. Laikā, kad paštaisna atriebība un “aplama realpolitik” bija prece, ko visvieglāk varēja “pārdot” kara nogurdinātajam pašmāju elektorātam, Vācijas sodīšanas principi dažiem politiķiem rūpēja vairāk nekā nākotne.

Lai gan personiskā līmenī Keinss necieta lielāko daļu politiķu, viņš tomēr nekautrējās likt lietā savu personības šarmu arī attiecībās ar viņiem – tāpat, kā viņš to darīja teju ar ikvienu, kurš viņam šķita interesants vai saskarsmē atvērts. Viņš arī nenogurstoši palīdzēja Liberālajai partijai, un viņam ne reizi vien piedāvāja balotēties vēlēšanās. Viņš atteicās. Apustuļos valdošais gars bija iedvesis viņā spēcīgu tieksmi pēc personiskas, cilvēcīgas saskarsmes; šāda saskarsme raisīja viņā emocionālas trīsas, un bieži vien tā nesa līdzi arī intelektuālu, seksuālu vai platonisku lādiņu. Šādos brīžos politika atkāpās otrajā plānā. Versaļā, meklējot veidu, kā apiet ar ekonomiskās blokādes atcelšanu saistītos šķēršļus, Keinsam izdevās panākt aizkustinoši cilvēcīgu privātu tikšanos ar Vācijas pārstāvi Dr. Melhioru, kurā viņi varēja sarunāties kā civilizēti indivīdi, nevis kolektīvi ienaidnieki. Praktiskā ziņā šī tikšanās neko nedeva, taču tā apliecināja Keinsa vajadzību pēc cilvēciska kontakta, un viņš iemūžināja Melhioru burvīgā biogrāfiskā portretā. Vai citā vietā: “Vakar man bija drausmīgs flirts ar L. Dž.,” pēc tikšanās ar Anglijas premjerministru viņš rakstīja Lidijai, “un es nevaru vien beigt kaunēties par sevi!” Vēlāk viņš atcerējās vēl kādu “sīku flirtu” ar Albertu Einšteinu, un, kā vēlāk atstāstīja Virdžīnija Vulfa, Meinards bijis drūms un kluss līdz brīdim, kad viņa viņu sasveicinoties nobučojusi, – viņš uzreiz atvēries, kļuvis šarmants un runīgs. Viņa acīmredzamā tieksme apburt ikvienu sarunu biedru bija neatņemama daļa no tā, ko Davenports-Hainss gluži pareizi saskata kā pastāvīgu vingrināšanos citu pārliecināšanā. Viņš saprata, cik svarīgi ir būt vienam no “iekšējā loka”. Bet, lai panāktu to, ko viņš vēlējās vai kas viņam šķita pareizi, viņš lika lietā arī tādas īpašības, kuras mēs parasti saistām ar sekmīgiem politiķiem – cilvēkiem, kurus viņš citkārt lādēja to vulgaritātes, divkosības un demagoģijas dēļ. Tāpat kā viņi, Keinss glaimoja un lišķēja. Viņš spēja būt arī nežēlīgs, taču viņa nežēlība bija lielākoties intelektuāla un tai – jau atkal – bija sava strikti nodalīta vieta. Savu akadēmisko kolēģu vidū viņš spēja būt uzbrūkošs, reizēm nikns un bieži vien intelektuāli iznīcinošs. Bērtrands (“Bērtijs”) Rasels izteicās, ka viņš baidoties no diskusijas ar Meinardu, pielīdzinot to riskēšanai ar dzīvību, savukārt mutīgais Jesaja Berlins nodēvēja viņu par visgudrāko vīru, kādu jelkad sastapis. Tomēr garajās, grūtajās aizņēmuma finansēšanai veltītajās sanāksmēs ar amerikāņiem abu pasaules karu laikā un arī vēlāk viņa prāta ātrums un efektivitāte savienojumā ar riskantu intelektuālu akrobātiku un intuīciju – tas viss iesaiņots gludi noformulēta argumenta formā – atdūrās pret viņa skatījumā neskaidro amerikāņu domāšanas veidu un birokrātiskiem šķēršļiem pilno administratīvo praksi. Tajā, kā Keinss spēlēja savu lomu uz šīs skatuves, personiskais sajaucās ar politisko, tomēr “spēka politikas” realitāte dažkārt izrādījās stiprāka par viņa personības spēku. Tuvojās Amerikas gadsimts, un apturēt to nebija Keinsa spēkos, pat ja viņa rakstura un intelekta magnētiskās pievilcības dēļ viņa uzskatiem pieslējās visdažādākie cilvēki.

Šīm personiskajām saskarsmēm minētajā biogrāfijā ir atvēlēts daudz vietas, tomēr centrālo lomu tajā ieņem Keinss kā sabiedrisks darbinieks, un pareizi vien ir. Labi zināmas epizodes no viņa dzīves, rūpīgi ieaustas kopējā stāstījumā, veido pamatstruktūru grāmatai, kura tiecas sniegt viengabalainu Keinsa portretu, kā fotogrāfiju sērijā fiksējot dažādus viņa rakstura un uzvedības aspektus – altruists, brīnumbērns, amatpersona, sabiedrisks darbinieks, mīlnieks, lietpratējs un sūtnis –, lai gan dzīvē, kurā publiskā un privātā sfēra ir tik ļoti nošķirtas kā Keinsa gadījumā, savienojošie tiltiņi starp šīm sfērām dažādos laika un telpas punktos te iezīmējas asāk, te atkal zaudē fokusu. Tas tā varētu arī būt, ja jūs piekrītat Davenportam-Hainsam, ka Keinsa personības vienotība tās publiskajā un privātajā aspektā atbilst šīs grāmatas iecerei parādīt “universālo” Keinsu. Tādā gadījumā viengabalainais koptēls ir svarīgāks nekā atsevišķo daļu summa. Taču, ja jūs gribat zināt, kā tieši Keinss reālajā laikā dreifēja starp publisko un privāto ampluā, tad lasot jums derētu turēt pa rokai arī Roberta Skidelska sarakstīto trīs sējumu biogrāfiju un paša Keinsa darbus.

Visi galvenie Keinsa publiskās dzīves notikumi – vai tas būtu viņa darbs pie Indijas valūtas reformas specifiskajām niansēm vai centieni atrauties no garlaicīgā maizesdarba, rakstot traktātu par varbūtības teoriju, vai teoretizēšana par naudu, vai piedalīšanās starpvalstu sarunās (jo sevišķi ar amerikāņiem) par kara parādiem un maksājumiem Pirmā pasaules kara laikā, šī procesa gaitā bezkaislīgi, jebšu ar rūgtumu atzīmējot pāreju no Britu impērijas laikmeta uz jauno Amerikas gadsimtu, vai viņa radikālā ekonomikas teorijas pārstrādāšana – šajā grāmatā ir izstāstīti neparasti spilgti un dzīvi. Lasot tiešām kļūst saprotams, kāpēc universālais vīrs viņa biogrāfa acīs ir varonis, viens no tiem dižgariem, kuri, līdzīgi Napoleonam Tomasa Hārdija drāmā “Valdnieki”, “sevi sadedzina, lai dotu gaismu pasaulei”. 20. gados Keinss nosprauda vadlīnijas Lielbritānijas attiecībām ar impērijas provincēm, ASV un Eiropu, izstrādāja ieteikumus valdībai cīņā pret depresiju, parādu nastu un ekonomisko sabrukumu, runāja par progresīviem līdzekļiem kapitālistiskās labklājības sasniegšanai un kļuva par īstu internacionālistu. Būdams kritiski noskaņots Čērčila padomdevēju loka biedrs, viņš bažījās par zelta standartu, pārpirka liberālo žurnālu The Nation un nesekmīgi centās pierunāt T. S. Eliotu kļūt par tā galveno redaktoru. Viņš ļaunojās par mediju uzbrukumiem, taču atzina plašsaziņas līdzekļu nozīmi un gan publicējās presē (kam viņš deva priekšroku), gan uzstājās ar runām radio BBC un citur. Viņš allaž rūpējās par savu autordarbu tiesību aizsardzību un autoratlīdzības maksājumiem (viņš sūdzējās BBC, ka viņi šajā jomā ir pārāk nevīžīgi) un labprāt pārdeva tiesības tos pārpublicēt jebkurā pasaules valstī. 1936. gadā iznāca Keinsa “Vispārīgā teorija”, un tajā pašā gadā viņš atklāja jauno Kembridžas Mākslas teātri kā šī teātra patrons. Kā pirmās šajā teātrī tika izrādītas Ibsena lugas, un Lidija spēlēja galvenās sieviešu lomas gan “Leļļu namā”, gan “Būvmeistarā Sūlnesā”, bet Keinss sev ierastajā stilā ar vienlīdz lielu interesi iedziļinājās gan teātra bāra kases kvītīs, gan izrāžu dramaturģijā. Viņš gribēja saprast visu bildi kopumā. 40. gados viņš atkal bija notikumu epicentrā – šoreiz piedaloties sarunās ar amerikāņiem par lendlīza nosacījumiem un ASV aizdevumu (par nožēlu, ar procentiem) Lielbritānijai Bretonvudsā, kā arī par jaunajām Pasaules bankas un Starptautiskā Valūtas fonda struktūrām. Viņš pirmais sāka izmantot Valsts kasi kā valsts ieņēmumu statistikas datu avotu un savā jaunajā Tiltonas barona statusā aizstāvēja Lielbritānijas laukus un kritizēja pēckara pilsētplānošanas projektus. Šajā laikā viņš jau daudzus gadus bija atbalstījis un kolekcionējis Blūmsberi grupai tik tuvo moderno mākslu, bet mūža nogalē viņš ziedoja savu veselību un labklājību, kalpojot valsts interesēm.

Viņa idejas bija vitāli svarīgas pašas par sevi, bet vēsturiskā ziņā tikpat nozīmīgs bija arī brīdis, kurā tās tika izteiktas. Jo, kolīdz politiķi sāka sacelties pret nesatricināmi mierīgo, bet aso kritiku, ko viņš savas karjeras sākumposmā veltīja viņu tuvredzībai, Keinsa publiskā reputācija ar katru brīdi kļuva arvien spožāka. Sākot ar 20. gadiem, keinsiskā revolūcija pati kļuva par asas kritikas objektu viņa draugu un kolēģu lokā, un šī kritika pārdzīvoja pašu Keinsu. Tomēr – un tas nepārsteidz – savu kritiķu vidū visvairāk izcēlās pats Keinss. Atšķirībā no politiķiem viņš labprāt mainīja uzskatus, ja kāds spēja viņu pārliecināt, jo viņš zināja: lai arī idejas ir svarīgākas par gandrīz vai jebko citu, to mūžs nav garš un tās nevar pārdzīvot samērā īsos paaudžu maiņu un politisko metamorfožu periodus. Kā norāda Davenports-Hainss,Keinss uzskatīja, ka idejas, kas nāk un iet līdz ar katru jaunu paaudzi, ilgst kādus 12 gadus vai nedaudz vairāk. Taču tikai retais spēj turēties pretī aizkustinājumam, ko raisa “Vispārīgās teorijas” beigās izteiktā doma, ka valstsvīru īstenotās politikas pamatā parasti ir kāda sen miruša ekonomista vai filozofa idejas un ka pār pasauli valda tieši šādas idejas. Nav trāpīgāka argumenta domai, ka politikai un ekonomikai ir jāiet roku rokā ar ideju vēsturi, un, lai arī paša Keinsa ideju ievirze mainījās, beigu beigās liekot viņam kļūt par “nostalģiskāko no visiem modernizētājiem”, diez vai var apšaubīt to, ka labas idejas viņš tiešām uzskatīja par kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

Citējot Davenportu-Hainsu: “Pēc 1914.–1918. gada triecieniem, nelaimēm un smagā kritiena Eiropas pagātne Keinsamsāka iemiesot veco, rāmo veselo saprātu, kas agrāk viņam kā dumpīgam jaunam “apustulim” būtu licies neiedomājami.” 1913. gadā, klāstot savas juceklīgās idejas par banku sistēmu un finansiālajām krīzēm, viņš bija pārliecināts un optimistisks par nākotni. Divdesmit piecus gadus vēlāk likās, ka viņš ilgojas pēc vecā drošības laikmeta, kuru Lielais karš bija aizslaucījis pagātnē. Keinsa stūrakmeņi joprojām bija viņa jaunības dienu Ītona un Karaliskā koledža Kembridžā, tāpat arī ideja par intelektuālās un politiskās elites nozīmi (Keinss nebija nekāds egalitārists), taču, par spīti nezūdošajam optimismam, šis nešaubīgais atskats pagātnē viscaur jūtams arī viņa intelektuālajā autobiogrāfijā. Esejā “Mani agrīnie uzskati”, kuru viņš uzrakstīja Apustuļiem gadu pirms Otrā pasaules kara, Keinss atzina, ka pirms 1914. gada gan viņš, gan viņa domubiedri, nekritiski interpretējot Mora filozofiju un pieņemot šo interpretāciju par vaduguni, nebija sapratuši, cik “sekli un virspusīgi” ir viņu uzskati par cilvēka dabu. Arī tie izrādījās drīzāk atjautīgi nekā apmierinoši. Viņš nezaudēja ticību un neatmeta cerības, taču viņa skatījums kļuva izsvērtāks gan attiecībā uz “laissez faire politikas beigām”, gan arī uz “plēsīgajiem kapitālistiem”, kuri okupēja parlamenta Pārstāvju palātu pēc 1918. gada vēlēšanām. “Kā viņi izskatās?” viņš jautāja StanlijamBoldvinam, sastapis viņu Valsts kasē. “Bars vīru dzelžainām sejām, kuriem, pēc visa spriežot, karš ir sagādājis krietnu peļņu,” sekoja atbilde.

Tādi vīri kā Keinssbija vajadzīgi, lai mēģinātu glābt Lielbritāniju gan no ASV, Krievijas un kontinentālās Eiropas, gan arī – ja nepieciešams – no pašmāju politiskajiem līderiem. Viņa “šķira” bija zaudējusi “pārāk daudz no savas pārliecības par nākotni, lai būtu apmierināta ar tagadni”, un Keinss, būdams pārliecināts liberālis, vēlējās tai šo pārliecību atdot. Pirmā pasaules kara šokējošās sekas viņā šo vēlmi nostiprināja, un tas ļāva viņam nodalīt savas daudzās dzīves citu no citas. Un, gluži tāpat kā šī biogrāfija, laika gaitā šī vēlme kļuva par kaut ko lielāku nekā vienkārši tās atsevišķo daļu summa. Keinsa dzīve un darbi it kā norādīja uz iespēju rast daļēju risinājumu kapitālistiskās pasaules pastāvīgajai nestabilitātei – risinājumu, kas ļautu uzturēt ekonomisko efektivitāti, sociālo taisnīgumu un individuālo brīvību vismaz vienas paaudzes laikā, ja ne ilgāk, un kurā intelektuālā skaidrība kalpotu par līdzekli baiļu un neziņas kliedēšanai. Viņa vīzija, kurai piemīt dziļāka izpratne par politikas ekonomiskajiem ierobežojumiem nekā vairumam mūsdienu politisko teoriju, kas uzdrošinās saukt sevi par reālistiskām, un lielāka cieņa pret imperatīvu, kuru Virdžīnija Vulfa tik spilgti raksturoja kā “domāšanu pret straumi”, nav zaudējusi savu valdzinājumu arī šodien.

The Times Literary Supplement, 2015. gada 27. maijā