Dzīve ir integrālis

Pēdējos gados, precīzāk, kopš Lielā hadronu paātrinātāja uzbūvēšanas Šveicē, cilvēki atkal ir sākuši interesēties par fiziku. Mani draugi un paziņas ik pa laikam pēkšņi atceras, ka esmu studējis fiziku, un pat nejauši sastapti cilvēki iztaujā par melnajiem caurumiem, iespējamo Visuma galu, gaismas ātrumu un kvantu mehāniku.

Esmu piedzīvojis gan eksakto zinātņu sociālā prestiža norietu, gan atdzimšanu. Bet tā ir visai dīvaina atdzimšana. No apgaismības laikmeta līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadiem daudziem zinātne bija kaut kas līdzīgs ateistiskai reliģijai. Pasaulē, kurā visam notiekošajam tika meklēts (un parasti arī atrasts) racionāls izskaidrojums, Dievam un iracionālajam palika aizvien mazāk vietas. Tomēr ap 20. un 21. gadsimta miju iezīmējās jauna, vēl nebijusi tendence – cilvēki sāka meklēt Dieva, mūžības un savas personīgās nemirstības pierādījumus tieši zinātnē, visbiežāk kosmoloģijā un kvantu mehānikā.

Atskatoties zinātnes vēsturē, tā vien šķiet, ka pirmais impulss šai tendencei tika dots jau tālajā 1922. gadā, kad krievu matemātiķis Aleksandrs Fridmans ieguva negaidītus Einšteina vispārīgās relativitātes teorijas vienādojumu atrisinājumus. Tie paredzēja, ka laikā nemainīgs visums ir tikai viens no iespējamajiem mūsu Visuma eksistences stāvokļiem, ka iespējami arī visumi, kas saraujas vai izplešas. Pēc dažiem gadiem amerikāņu astronoms Edvīns Habls atklāja, ka mūsu Visums patiešām izplešas, tātad tam, ļoti iespējams, ir bijis sākums. Pamazām zinātne nonāca līdz teorijai par Lielo Sprādzienu, par sākuma punktu, no kura Visums radies. Daudzi, fiziķus un teologus ieskaitot, to uztvēra par Radītāja jeb Dieva eksistences pierādījumu. Savukārt melno caurumu pastāvēšana, kuri agrāk vai vēlāk ievilks sevī mūsu Visuma matēriju, šķietami norādīja uz nenovēršamo pasaules galu.

Nedaudz vēlāk, 20. gadsimta nogalē, parādījās pirmie mēģinājumi ar kvantu mehānikas palīdzību skaidrot parādības, kuras pieņemts dēvēt par paranormālām, – telepātiju, priekšnojautas, sajūtu, ka tuvam cilvēkam klājas slikti, lūgšanu iespaidu uz fiziskām parādībām. Šie pētījumi izsauca milzīgu interesi; ne velti viena no pēdējā desmitgadē Latvijā visvairāk pārdotajām grāmatām ir Maikla Talbota “Hologrāfiskais Visums”, kas, balstoties uz 20. gadsimta zinātnes atklājumiem, mēģina mest tiltu pār bezdibeni, kurš kopš zinātnes ēras sākuma ir atvēries starp prātu un matēriju un starp mums un kosmosu.

Jaunajā interesē par fiziku gan jūtamas arī pavisam mūsdienīgas vēsmas. Pavisam nesen ar kādu žurnālistu apspriedu iespējamo Higsa bozona atklāšanu. Jaunais cilvēks izteicās, ka vai nu daļiņas atklājēji esot mārketinga ģēniji, vai arī ideju nosaukt jauno daļiņu tik elegantā, tik pārdodamā vārdā – “bozons” – esot ieteikusi kāda noalgota PR kompānija. “Tas ir vienā līmenī ar Java, Oracle, Google un Twitter!” viņš jūsmoja.

Patiesībā Higsa bozons jeb “Dieva daļiņa”, kā tas tiek dēvēts medijos, pieder pie bozonu daļiņu saimes, kas jau pirms laba laika nosauktas par godu indiešu fiziķim Šatjendranatam Bozem. Viņš kopā ar Albertu Einšteinu aprakstīja kolektīvas bozonu sistēmas enerģētisko stāvokli (Bozes–Einšteina statistika). Bozonu īpatnība ir tāda, ka vienā kvantu stāvoklī var atrasties neierobežots daudzums daļiņu. Jaunekļa nezināšana gan ir piedodama. Lai sāktu saprast, ko kvantu mehānikas ābecē – Šrēdingera vienādojumā – rakstītie simboli nozīmē, manos studiju gados Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē bija jāmācās trīs gadi.

Ņemot vērā fizikas popularitātes kāpumu, es pat nejutos īpaši pārsteigts, kad daži paziņas pēkšņi izrādīja interesi par amerikāņu fiziķi Ričardu Fainmanu. Viņi pat zināja, ka Fainmans bērnībā krājis Tuvas pastmarkas, ka viņš izgudrojis īpašas diagrammas un, līdzīgi fiziķim Einaram Repšem, aizrāvies ar glezniecību. Interese par Fainmanu visā pasaulē būtiski augusi tieši pēdējos gados – izrādās, mūsdienās ne tikai Stīvens Hokings, bet arī miruši zinātnieki var kļūt par mediju zvaigznēm.

Fainmana vārds man ir zināms kopš studiju laikiem. Ir kāda aprēķinu metode fizikā un vienlaikus savdabīga kvantu mehānikas interpretācija, ar kuru es iepazinos 1983. gada pavasarī kvantu elektrodinamikas kursā, – summēšana pa trajektorijām. Tā ir ideja, par kuru es bieži esmu iedomājies aizvadītajos nu jau gandrīz trīsdesmit gados.

Fainmana autobiogrāfija “Jūs, protams, jokojat, Fainmana kungs” sākas tā: “Kad man bija vienpadsmit divpadsmit gadu, es mājās iekārtoju laboratoriju. Vecā koka iepakojuma kastē iebūvēju plauktus. Tur atradās elektriskā plītiņa (uz tās es dažkārt cepu kartupeļus), akumulatora baterija un no spuldzēm izveidots slēgums... Izmantojot paralēlos vai virknes slēgumus, es mācēju iegūt dažāda lieluma spriegumus.” Daudzus zēnus interesē šādi vienkārši eksperimenti. Atceros, mani tajos gados fascinēja kaleidoskops, stikla lēca un vilciņš. Bija tādi sarkani metāla spēļu vilciņi, iegriežami ar īpašu mehānismu. Sevišķi interesanta šķita vilciņa spēja saglabāt rotācijas ass virzienu telpā neatkarīgi no atbalsta punkta orientācijas maiņas, iegriežot to uz kustīgas pamatnes, piemēram, paceltas grāmatas. Tā es sev atklāju žiroskopisko efektu. Savukārt lēca veidoja attēlu, dodot priekšstatu par fotoaparāta darbības principu, bet spilgtā saulē ar tās palīdzību varēja aizdedzināt papīru.

Darbojoties ar kaleidoskopu, mani visvairāk pārsteidza tas, ka, neraugoties uz daudzajiem mēģinājumiem, pagrieziens atpakaļ, lai cik lēns un uzmanīgs tas būtu, nekad neatjaunoja bijušo un neglābjami izjaukto ornamenta kārtību. Šī rotaļlieta mums eleganti parāda fizikālo procesu neatgriezeniskumu. Tāpat arī tējas tasē iemests cukurgrauds izšķīst un nekad vairs nesavācas vienkopus. Reiz es pat izjaucu kaleidoskopu un atklāju, ka brīnumaino rakstu veido vien daži krāsaini stikliņi un trīs simetriski novietoti spoguļi.Ričards Filips Fainmans dzimusi 1918. gada 11. maijā Ņujorkas rajonā Kvīnsā turīgā ebreju ģimenē. Viņa vecāki bija emigrējuši uz ASV no Krievijas un Polijas. Atšķirībā no daudziem laikabiedriem Fainmana dzīve bija visai parasta tādā nozīmē, ka viņu neskāra laikmeta politiskās kataklizmas. Atšķirībā no Alberta Einšteina, Nilsa Bora, Enriko Fermi un Edvarda Tellera viņam nevajadzēja bēgt no nacistiem un pamest Eiropu. Viņš netika ieslodzīts, kā tas 1938. gadā Staļina represiju laikā notika ar Ļevu Landauu. Viņš netika internēts kā Verners Heizenbergs, kuru turēja aizdomās par sadarbību ar nacistiem. Neparastākais Fainmana dzīvē bija viņa talants, dīvainās aizraušanās un ekstravagantā uzvedība.

Viņš bija brīnumbērns, kura izcilās matemātiskās dotības vecāki pamanīja jau bērnībā un centās visādi attīstīt. Pamatskolā matemātikas stundās mazais Ričards aizstāja grāmatā redzamos matemātiskos simbolus ar citiem, “patīkamākiem”, un risināja uzdevumus jau ar savām formulām. Vasarās viņš strādāja tantei piederošā restorānā, novāca un mazgāja netīros traukus. Tas viņam netraucēja piepelnīties, apkārtnes iedzīvotājiem labojot radioaparātus. “Īstam remontam cilvēkiem nebija līdzekļu, toties klīda runas par kādu zēnu, kurš labo radioaparātus gandrīz vai par velti.”

Viens no Fainmana neparastākajiem talantiem bija spēja intuitīvi atrisināt fizikas problēmas. Fizikas grāmatās redzamas sarežģītas formulas, bet patiesībā neviens fiziķis nedomā formulās, jo fiziku nevar izskaitļot matemātiski. Teorētiskajā fizikā jauna ideja vai atklājums ir radoša dzirksts, kas rodas, lai cik tas banāli skanētu, iedvesmas brīdī. Fiziķi domā vizuālos tēlos, un matemātika, pat visabstraktākā, ir tikai noformējums, rezultātu formalizācija. Matemātiskās formulas (Fainmans tās dēvēja par “pasaules analogiem”) nav nekas vairāk kā īpaša valoda, kas palīdz aprakstīt, uztvert un saprast abstraktas konstrukcijas, kuras, ja vajadzētu, varētu izteikt arī ar parastās valodas vārdiem.

Savā autobiogrāfijā Fainmans atceras, ka doktorantūras laikā Prinstonā viņš mēģinājis aprēķināt kustībā esoša elektrona mijiedarbību ar paša izstaroto elektromagnētisko lauku. Veiktos garos aprēķinus viņš parādījis savam zinātniskā darba vadītājam Džonam Vīleram, kurš tajos tūlīt saskatījis pretrunas. “Tikai pēc tam es sapratu – tādi cilvēki kā Vīlers uzdevumu uzreiz ierauga kopumā. Tur, kur man vajadzēja rēķināt, viņš vienkārši visu redzēja.”

Kaut kas tāds ir iespējams, ja cilvēkā apvienojas talants, zināšanas, intuīcija un pieredze. Gudrs ārsts, ieraugot pacientu, nereti pat bez īpašas izmeklēšanas var noteikt slimības diagnozi. Fainmanam esot pieticis vien uzmest skatienu tāfelei, lai norādītu uz kādas matemātiskas problēmas pareizu atrisinājumu cilvēkiem, kas ar to bija cīnījušies vairākus mēnešus.

Viens no kvantu mehānikas pamatlicējiem Nilss Bors nebija visai stiprs matemātikā. Tas gan viņam netraucēja formulēt ģeniālu fizikas ideju – pirmajam postulēt ūdeņraža atoma kvantu modeli –, kas vēlāk tika novērtēta ar Nobela prēmiju. Savukārt Einšteinam, Heizenbergam, Fainmanam un Landauam virtuoza matemātikas pārvaldīšana bija pati par sevi saprotama lieta. Un te nav runa tikai par parasto augstāko matemātiku, par diferenciālrēķiniem un integrāļiem, ko Fainmans un Landaus apguva jau pusaudža gados – tāpat vien, “intereses pēc”. Vajadzības gadījumā viņi paši attīstīja nepieciešamās matemātiskās fizikas metodes savu ideju noformēšanai.Pabeidzis vidusskolu, Fainmans sāka fizikas studijas Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā Bostonā, kas jau tolaik bija viena no labākajām tehniskajām augstskolām pasaulē. Šeit viņš iestājās ebreju studentu korporācijā “Fī-beta-delta”; korporācijas biedri viņam iemācīja vadīt mašīnu, dejot un “uzvesties sabiedrībā”. Tieši augstskolā viņš nopietni ieinteresējās par tolaik pavisam jauno fizikas nozari kvantu mehāniku.

Pēc institūta beigšanas 1939. gadā Fainmans sāka meklēt pagaidu darbu, lai nopelnītu naudu turpmākajām fizikas studijām. Viņam izdevās iekārtoties laboratorijā, kur tika pētīta sudraba pārklājumu veidošana uz plastmasas virsmām. Atrast darbu neesot bijis viegli, jo, kā atceras Fainmans, “tolaik neviens vēl nezināja, ko tāds fiziķis īsti varētu darīt”. Šo situāciju vēlāk kardināli izmainīja divi notikumi – pirmās atombumbas izmēģinājuma sprādziens 1945. gada 16. jūlijā Ņūmeksikas tuksnesī un pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa palaišana 1957. gada 4. oktobrī. Šie zinātnes un tehnoloģijas sasniegumi pilnībā mainīja arī priekšstatu par kara stratēģiju un taktiku. Atombumba nozīmēja to, ka ir radīts Absolūtais ierocis, kas arī nekavējoties tika nodemonstrēts pasaulei Hirosimā un Nagasaki. Savukārt cilvēka veidota objekta ievadīšana orbītā ap Zemi parādīja, ka šo ieroci iespējams nogādāt jebkurā planētas nostūrī. Padomju Savienība, kas tradicionāli izmantojusi armijas parādes militārā spēka demonstrēšanai, savas ballistiskās raķetes izrādīja mēnesi pēc “sputņika” palaišanas – 1957. gada 7. novembra parādē Maskavas Sarkanajā laukumā. Tieši pēc šiem diviem notikumiem fiziķi kļuva pieprasīta, pat leģendāra profesija.

Bet pagaidām bija 1939. gads. Rudenī Fainmans turpināja fizikas studijas doktorantūrā Prinstonā (memuāros viņš to raksturojis kā “angļu universitātes imitāciju”), kur tolaik strādāja arī Vāciju atstājušais Alberts Einšteins. Fainmans atceras savu pirmo sastapšanos ar Einšteinu, kurš bija negaidīti ieradies uz viņa vadīto semināru: “Kad es jau biju sācis tāfeli aprakstīt ar vienādojumiem, pie manis pienāca Einšteins: “Sveiki, esmu atnācis uz jūsu lekciju. Sakiet, kur te var iedzert tēju?””

Viens no spilgtākajiem Fainmana iespaidiem pirmajā Prinstonas gadā bija universitātes ēdnīcā notiekošais neformālais seminārs. (Starp citu, manos studiju gados Latvijas Universitātes galvenās ēkas Raiņa bulvārī 19 pagrabstāvā studentu ēdnīcas vienā stūrī atradās kafetērija, kas arī kalpoja par līdzīgu diskusiju vietu.) Seminārā fiziķi kopā ar filozofijas studentiem apsprieduši arī tādas problēmas kā elektrona eksistence, proti – cik tā ir reāla un cik vien mūsu prāta konstrukcija. Studiju laikā Prinstonā Fainmans izteica visai neordināru zinātnisku hipotēzi, kas iesniedzas fantastikas, pat mistikas sfērā un tiek nopietni apspriesta vēl mūsdienās, – ka visā Visumā eksistē tikai viens vienīgs elektrons, kurš ik pa brīdim atrodas dažādos telpas punktos (Viena elektrona Visuma teorija). Šīs neparastās idejas pamatā ir fakts, ka visi elektroni ir absolūti identiski un neatšķirami.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Fainmans neilgu laiku strādāja kompānijā Bell, kur pētīja iespēju izveidot mehānisku skaitļotāju, bet tad atkal atgriezās Prinstonā, kur aizstāvēja doktora disertāciju “Mazākās akcijas princips kvantu mehānikā”. Saskaņā ar šo principu, daba kādas fizikālas sistēmas attīstībai vienmēr izvēlas pašu ekonomiskāko ceļu.Prinstonā Fainmana istabā kādu dienu ienāca kolēģis Bobs Vilsons un paziņoja, ka valdība viņam esot piešķīrusi lielus līdzekļus projektam, “par kuru gan viņš neko nedrīkstot stāstīt, bet tomēr esot pārliecināts, ka arī es tajā labprāt piedalītos”.

Noslēpumainais piedāvājums izrādījās tā saucamais “Manhetenas projekts”, kura vienīgais mērķis bija pēc iespējas ātrāk uzbūvēt atombumbu. Tolaik ASV rīcībā esošā izlūkošanas informācija (kas vēlāk gan izrādījās kļūdaina) liecināja, ka Vācija šajā jomā virzās uz priekšu ātros tempos. Pēc neilgas svārstīšanās Fainmans izlēma piedāvājumu pieņemt – pa daļai politisku (“vāciešiem bija Hitlers un ļoti liela iespēja izgatavot bumbu”), pa daļai zinātnisku iemeslu dēļ (“kara laikā zinātne stāvēja uz vietas, ja neskaita to mazumiņu, kas notika Losalamosā”).

1942. gada vasarā Fainmans un vairāki viņa kolēģi atstāja Prinstonu un ar vilcienu devās uz Albukerki Losalamosas tuvumā. Konspirācijas dēļ aizbraucējiem bija ieteikts dzelzceļa biļetes uz nomaļo Ņūmeksikas štata pilsētiņu iegādāties nevis Prinstonā, bet gan tuvējās pilsētās. Šo piesardzību gan aizmirsa, nosūtot bagāžu, un drīz vien visa Prinstona zināja, ka milzīgās laboratoriju iekārtas tiek pārvestas uz nevienam nezināmu vietu tuksneša vidū.

Losalamosā Fainmans sastapa cilvēkus, kuru uzvārdus viņš zināja no tā laika prestižākā fizikas žurnāla Physical Review lappusēm. Starp viņiem bija vairāki ebreju izcelsmes zinātnieki, kas bija atstājuši nacistu okupēto Eiropu, – Hanss Bēte, Edvards Tellers un Džons fon Neimanis, kā arī itāļu kodolfiziķis Enriko Fermi. Viņš bija pametis Itāliju, baidīdamies par savas sievas ebrejietes drošību. Losalamosā ieradās arī no Dānijas izbēgušais Nilss Bors, kurš tolaik slēpās ar pseidonīmu Nikolass Beikers. Grandiozajā “Manhetenas projektā” iesaistītās rūpnīcas un laboratorijas bija izsvaidītas pa visu ASV un Kanādu, tomēr visi svarīgākie pētniecības darbi, sagaidāmās eksplozijas matemātiskā modelēšana un pati atombumbu salikšana notika tieši Losalamosā. Šeit gan iztērēja tikai piecus procentus no projekta kopējā 74 miljonu dolāru lielā finansējuma (vismaz 950 miljonu mūsdienu cenās).

Fainmans strādāja Hansa Bētes vadītajā grupā, kas pētīja urāna izotopu atdalīšanas tehnoloģijas. Slepenās pilsētiņas pirmie iemītnieki dzīvoja lielā saspiestībā, gulēja divstāvu gultās, rītos stāvēja garā rindā pie tualetes un mocījās ar garlaicību brīvajā laikā pēc darba.

Noguris no apnicīgās “nekā nedarīšanas”, Fainmans sev atrada jaunu hobiju – seifu atvēršanu. Viņu interesēja gan pats seifu uzbūves mehānisms, gan šifrs kā matemātiska problēma un arī kā psiholoģisks kolēģu tests. Izrādās, daudzi zinātnieki slepenos dokumentus glabājuši seifos, kuru šifriem izvēlējušies pazīstamo fizikas konstanšu, iracionālo skaitļu π vai e (π = 3,14159265..., e = 2,718281828...) pirmos ciparus. Pārsteigtajiem un aizdomīgajiem kolēģiem viņš savu rīcību pamatoja ar vēlēšanos “parādīt, cik nedrošos apstākļos Losalamosā glabā slepeno dokumentāciju”. Fainmana bažas, kā vēlāk izrādījās, nebija bez pamata. Neilgi pēc kara atklājās, ka viens no viņa tuvākajiem kolēģiem Klauss Fukss, no kura Fainmans bieži aizņēmās automašīnu, bijis padomju spiegs.

Losalamosā Fainmans sāka strādāt pie sava mūža lielākā darba – kvantu elektrodinamikas teorijas izveides. Šajā laikā fiziķiem jau bija skaidrs, ka divu kvantu daļiņu, piemēram, divu elektronu, mijiedarbību nav iespējams aprakstīt klasiskās Maksvela elektrodinamikas ietvaros kā divu vienādi uzlādētu lodīšu atgrūšanos. Jaunajai teorijai, kā liecina pats tās nosaukums, vajadzēja aprakstīt elementārdaļiņu (elektronu, protonu, fotonu utt.) savstarpējo mijiedarbību un pārvērtības, turklāt ievērojot gan daļiņu elektromagnētisko, gan kvantu dabu. Garajos ikdienas autobusa pārbraucienos no dzīves vietas uz laboratoriju Fainmans pierakstīja jaunās teorijas pirmās idejas.

Trīs gadus ilgais tuksneša laboratorijas darbs, kurā bija koncentrēts milzīgs tālaika cilvēces intelektuālais un tehnoloģiskais potenciāls, noslēdzās ar pirmās atombumbas eksploziju. Atrodoties atvaļinājumā Ņujorkā, Fainmans saņēma telegrammu no Losalamosas ar tikai viņam vien saprotamu ziņu: “Mazuļa dzimšana gaidāma tad un tad...” Šis “tad un tad” bija 1945. gada 16. jūlijs, precīzi pussešos no rīta. Vieta – nevienam neko neizsakošā Alamogordo netālu no Meksikas robežas. Tieši tur tika izmēģināta “iekārta” ar kodēto nosaukumu Trinity.

Uzaicinātie novērotāji – zinātnieki, militāristi, arī daži žurnālisti – atradās 30 kilometru no sprādziena epicentra. Klātesošajiem tika izdalītas melnas brilles, kuras Fainmans gan neesot uzlicis: “Es sapratu, ka acīm var kaitēt tikai ultravioletais starojums. Tāpēc aizslēpos aiz automašīnas priekšējā stikla, kas šo starojumu nelaiž cauri.” Vēl tuvāk, tikai 10 kilometru attālumā, atradās šī eksperimenta izmēģinājuma trusīši – karavīri, kuriem gan bija pavēlēts gulēt uz zemes un neskatīties eksplozijas virzienā.

Pašu sprādzienu Fainmans savās atmiņās apraksta šādi: “Pēkšņi parādījās kolosāls gaismas uzliesmojums, tik spožs, ka es saliecos trīs līkumos. Balto gaismu nomainīja dzeltenā, tad oranžā. Veidojās un saira mākoņi, kurus sevī iesūca sprādziena apgabals. Tad iznira milzīga oranža bumba, kas nedaudz viļņojās... Tas viss ilga apmēram vienu minūti. Visbeidzot līdz mums atnāca briesmīgs troksnis – BUMMM, kam sekoja ilgi pērkona dārdi. Kļuva skaidrs, ka izmēģinājums ir noticis.” Roberts Openheimers, “iekārtas” galvenais konstruktors, vēlāk rakstīja, ka šajā brīdī esot atcerējies Krišnas vārdus no Bhagavadgītas: “Es esmu kļuvis par Nāvi, pasauļu iznīcinātāju.”

Protams, atombumba būtu uzbūvēta arī bez Fainmana līdzdalības “Manhetenas projektā”. Ar urāna izotopu atdalīšanas tehnoloģijām nodarbojās vairāki desmiti pētnieku. Patiesi neaizstājams projektā bija divu fiziķu – Openheimera un Tellera – ieguldījums, kuri izgudroja pašu bumbas konstrukciju. Kaut arī Fainmans īpaši nelepojās ar savu piedalīšanos atombumbas izstrādē, viņš, atšķirībā no Openheimera, to arī nekad nenožēloja.Noslēdzoties “Manhetenas projektam”, Fainmans vispirms dažus gadus pasniedza teorētisko fiziku Kornela universitātē Ņujorkas štatā, bet no 1950. gada līdz pat mūža beigām 1988. gadā lasīja lekcijas Kalifornijas Tehnoloģiju institūta studentiem un bija šīs augstskolas profesors. Fainmans uzskatīja, ka radošais process nav iespējams bez tieša un nepastarpināta kontakta ar cilvēkiem, kurus interesē fizika, – pat ja tie būtu tikai amatieri. Viņš bieži uzstājās ar populārzinātniskiem priekšlasījumiem, turklāt visraibākajai publikai – uzņēmumos, valdības iestādēs, skolās, biedrību namos, pat reliģiskos semināros. Fainmans atceras: “Ar nākamajiem rabīniem mēs ilgi apspriedām – kāpēc zinātnē, un jo īpaši teorētiskajā fizikā, ebreju īpatsvars ir daudz lielāks nekā vidēji sabiedrībā? Studenti bija pārliecināti, ka tas izskaidrojams ar ebreju cieņu pret zināšanām, šī tradīcija ebreju ģimenēs tikusi nodota no paaudzes paaudzē. Pret zēnu, kurš ir izcils skolnieks, attieksme bijusi tikpat laba (ja ne pat labāka) kā pret labu futbolistu.”

Tomēr pirmajos pēckara gados radošā krīze piemeklēja arī pašu Fainmanu. Neraugoties uz to, ka šajā laikā tika iegūti vairāki jauni eksperimentāli rezultāti, kurus nevarēja izskaidrot ar “klasisko” Šrēdingera un Heizenberga kvantu mehāniku un kuri tādējādi varēja vedināt jaunās kvantu elektrodinamikas teorijas virzienā, darbs uz priekšu nevirzījās.

Tad kādu dienu Kornela universitātē Fainmans skatījās, kā studenti izklaidējās, mētājot lidojošo šķīvīti. Kā mēs labi zinām, šķīvītis atgriežas metējam rokās, turklāt lidojuma laikā tas ne vien griežas ap savu asi, bet arī veic precesijas kustību – citiem vārdiem, tā rotācijas ass pati par sevi arī veic rotācijas kustību telpā. Neparastais šķīvīša lidojums ieinteresēja Fainmanu kā fizikāls uzdevums, un viņš ķērās pie tā kustības matemātiskās modelēšanas. Patiesībā šādi klasiskās mehānikas uzdevumi dažkārt var izrādīties ļoti, pat ļoti, sarežģīti. Viegli var uzrakstīt vienādojumus, kas apraksta ķermeņa kustību, bet parasti tie nav atrisināmi tikai ar pildspalvu vien – “uz papīra” (fiziķi saka, ka vienādojums “nav integrējams”). Protams, vienmēr pastāv iespēja risināt vienādojumus skaitliski ar datora palīdzību, bet tas daudziem vairs nešķiet skaisti un eleganti.

Fainmanam izdevās atrisināt lidojošā šķīvīša kustības vienādojumu. Tieši darbs pie šī uzdevuma deva viņam jaunu impulsu un jaunas idejas, kas ļāva pavirzīties uz priekšu kvantu elektrodinamikas teorijas izstrādē. “Diagrammas un viss pārējais, par ko es saņēmu Nobela prēmiju, piedzima no šīs šķietami nevienam nevajadzīgās ņemšanās ar lidojošo šķīvīti,” Fainmans vēlāk rakstīja.

Strādājot Kalifornijā, viņš ne vien lasīja lekcijas studentiem, bet arī uzrakstīja “Fainmana lekcijas fizikā”, mācību kursu deviņos sējumos. Tās ir visai savdabīgas grāmatas, kurās ir daudz fiziku izskaidrojoša teksta un visai maz formulu, kaut kas pa vidu starp pasmago “Bērklijas fizikas kursu” un padomju fiziķu Ļeva Landaua un Jevgeņija Lifšica supereleganto “Teorētiskās fizikas kursu”. Tomēr viena lieta padara Fainmana mācību grāmatu savā ziņā unikālu. Kvantu mehānika tajā sākas nevis ar Šrēdingera vienādojumu vai Heizenberga nenoteiktības sakarību, bet gan ar paša Fainmana izstrādāto kvantu mehānikas metodi, kas pazīstama kā “summēšana pa kustības trajektorijām”.Pagājušā gadsimta sākumā fiziķi izstrādāja divas teorijas, kas pilnībā izmainīja ne vien fiziku, bet arī cilvēka priekšstatus par dabu un veidu, kā mēs raugāmies uz pasauli. Tās ir Einšteina speciālā relativitātes teorija un kvantu mehānika.

Eksperimenti liecina, ka gaismas ātrums c ir vienāds visās atskaites sistēmās. Tas nozīmē – tas ir viens un tas pats gan uz Zemes, gan kosmosa kuģī, kurš traucas gar mūsu planētu ar ātrumu v. Nevis c plus v, bet gan tikai tas pats c. Vadoties no šī fakta, Einšteins pierādīja, ka pulksteņa gaita ir atkarīga no novērotāja, kurš uz šo pulksteni skatās. Attiecībā pret nekustīgu novērotāju kustībā esošs pulkstenis kustas lēnāk, un tātad arī laiks tajā rit lēnāk. Raugoties no Zemes, šķiet, ka ar lielu ātrumu lidojošā raķetē kosmonauti noveco lēnāk nekā mājās palikušie. Paradoksāli, bet, lai matemātiski pierādītu šo patiesību pietiek vien ar Pītagora teorēmu.

Einšteina relativitātes teorija ir daudzu zinātniskās fantastikas grāmatu un filmu pamatā. Tomēr patiesībā daudz dīvaināka, noslēpumaināka, bet vienlaikus arī krietni abstraktāka un matemātiski sarežģītāka ir kvantu mehānika. Tā apraksta parādības, kas pilnībā atšķiras no mūsu ikdienas pieredzes. Nilss Bors esot teicis: “Ja kvantu mehānika jūs nav pamatīgi šokējusi, jūs to vēl neesat sapratuši.”

Vecā, klasiskā mehānika, kurā procesi bija prognozējami un sarēķināmi ar 100% precizitāti, lieliski iekļāvās dievišķās predestinācijas paradigmā, kas gadu tūkstošus valdīja cilvēku prātos. Citādi tas ir mikropasaulē. Saskaņā ar kvantu mehāniku, pastāv eksperimenti, kuru rezultātu nav iespējams paredzēt principā; iespējams noteikt vienīgi tā varbūtīgumu. Šī mūsu nespēja paredzēt iznākumu nav saistīta ar aparatūras neprecizitāti vai mērījumu metodikas nepilnību, tā ir fundamentāla dabas īpašība. Mēs principā nevaram aprakstīt mikrodaļiņas kustību tādos precizitātes ietvaros, pie kādiem esam pieraduši ierastajā makropasaulē.

Pirmkārt, mēs vienlaikus nespējam precīzi noteikt daļiņas, piemēram, elektrona, atrašanās vietu un ātrumu (to pamato Heizenberga nenoteiktības princips). Otrkārt, aprakstot daļiņas kustību, mēs varam vienīgi aprēķināt varbūtību, ka daļiņa, kustoties no punkta A, pēc noteikta laika intervāla nonāks punktā B, turklāt šī varbūtība ir mazāka par 100%.

Vielas atomi sastāv no kodola un tam piesaistītiem elektroniem. Atoma enerģija var būt dažāda, atkarībā no tā, cik ierosināti, cik “ņipri” ir tā elektroni. Ar kvantu mehānikas palīdzību mēs varam ļoti precīzi izskaitļot atoma daudzos stāvokļus ar dažādiem enerģijas lielumiem. Bet mēs nevaram precīzi aprakstīt procesu, kā elektroni pāriet no viena stāvokļa otrā. Vēl vairāk – kvantu procesus mēs arī nevaram iztēloties. Cilvēka ikdienas pieredze saistīta ar to, ka mūsu auguma izmēri ir robežās no metra līdz diviem, mūsu svars ir no dažiem desmitiem līdz simt kilogramu, bet mūsu dzīves garums – līdz simt gadiem. Tie ir mērogi, kuros mēs dzīvojam. Šī pieredze mums liek domāt mehānikas analoģijās.

Tādēļ mēs nevaram iztēloties Visuma telpisko un laika bezgalību, ja kas tāds vispār pastāv. Gluži tāpat cilvēks nevar iztēloties arī mikroskopisko bezgalību, piemēram – skaitli π. Kaut kur skaitļu ass dzīlēs starp 3,141 un 3,142 ir noslēpts šis π, mēs pat varam tam pieskarties, ar pirkstu pārbraucot pār skaitļu asi, bet tik un tā nevaram iztēloties šo robežu, šo reāli eksistējošo punktu, uz kuru tiecas bezgalīgā ciparu rinda aiz komata.

Kvantu mehāniku pagājušā gadsimta 20. gados vienlaicīgi izveidoja austriešu fiziķis Ervīns Šrēdingers un vācu fiziķis Verners Heizenbergs, turklāt katrs no viņiem gājuši savu atšķirīgu ceļu. Būtībā tās ir divas kvantu mehānikas interpretācijas, pazīstamas kā Šrēdingera un Heizenberga formālismi, un attiecīgi divu dažādu matemātikas disciplīnu pielietojums (diferenciālvienādojumi un matricu algebra), kas abas apraksta vienu un to pašu fiziku.

Tomēr beigās abas interpretācijas nonāk pie viena rezultāta – kvantu daļiņas stāvokļa varbūtības apraksta telpā un laikā. Visuzskatāmāk tas redzams tā saucamajā Šrēdingera vienādojumā, kura atrisinājums ir īpaša “viļņu funkcija”, kas apraksta daļiņas atrašanās varbūtības sadalījumu telpā un laikā. Elektrons nevis riņķo ap atoma kodolu, viņš tur “kaut kur ir”. Šī iemesla dēļ mācību grāmatās elektronu parasti attēlo nevis kā ap atoma kodolu riņķojošu lodīti, bet gan kā telpā izplūdušu mākoni ar sabiezinājumu vietā, kur elektrona atrašanās varbūtība ir lielāka.

Strādājot pie kvantu elektrodinamikas teorijas, Fainmans piedāvāja jaunu pieeju visai kvantu mehānikai. Principā kvantu daļiņa no stāvokļa A uz stāvokli B var kustēties pa daudzām trajektorijām. Ar stāvokli šeit tiek saprasta ne tikai atrašanās kādā laika un telpas punktā, bet arī daļiņas enerģijas un impulsa (masas un ātruma vektora reizinājuma) vērtības.

Lielākā daļa no šīm trajektorijām ir ļoti mazvarbūtīgas, dažas – jau ar ievērojamu varbūtības pakāpi. Šeit noder šāda analoģija. Iedomāsimies daudzus citu virs cita novietotus sietus un lodītes, kas caur šiem sietiem krīt uz zemi. Haotiski atsitoties pret sietu režģiem, lodītes savā ceļā veido vairāk vai mazāk sarežģītas trajektorijas. Jo neparastāka, jo zigzagveidīgāka būs lodītes kustība, jo tā būs retāk novērojama jeb, matemātiski izsakoties, mazāk varbūtīga.

Lai aprakstītu elementārdaļiņu (piemēram, divu elektronu vai elektrona un fotona) mijiedarbību, Fainmans šo procesu aprakstīja kā trajektorijas telpā un laikā. Katru no šīm iespējamajām kustības trajektorijām raksturo cita realizācijas varbūtība. Kopējā summa, saskaitot visu atsevišķo trajektoriju realizācijas varbūtības, tad arī ir kopējā varbūtība, ka daļiņa pēc noteikta laika intervāla no stāvokļa A nonāks stāvoklī B.

Galīgā rezultāta jeb “summas pa trajektorijām” iegūšanai Fainmans attīstīja īpašu matemātisku metodi un kopā ar kolēģi Hibsu šai tēmai veltīja veselu monogrāfiju – “Kvantu mehānika un integrāļi pa trajektorijām”. Integrēšana kā matemātiska operācija šeit parādās tāpēc, ka iespējamo trajektoriju skaits, pa kurām teorētiski var kustēties daļiņa, ir bezgalīgs.

Te būtu jāpaskaidro, kas īsti ir summa jeb integrālis (no latīņu vārda integer – vesels) pa trajektoriju. Integrāli lieto tad, ja nepieciešams summēt kādu mainīgu lielumu. Iedomāsimies metāla stīgu (vizuāli tā atgādina kāda ķermeņa kustības trajektoriju!) ar mainīgu blīvumu. Lai aprēķinātu stīgas kopējo masu, mums tā domās jāsadala mazos gabaliņos ar garumu l. Zinot blīvumu katra stīgas punkta x apkārtnē, mēs aptuveni varam aprēķināt katra mazā gabaliņa masu, reizinot blīvumu punktā x ar gabaliņa garumu l. Saskaitot visu mazo gabaliņu masas, mēs iegūstam stīgas aptuveno masu. Jo mazākos gabaliņos mēs sadalām stīgu, jo precīzāk mēs varam aprēķināt tās masu. Galējā gadījumā, ja gabaliņu garums l tiecas uz nulli (un tātad saskaitāmo skaits summā tiecas uz bezgalību), summa pārtop integrālī.

Lai uzskatāmāk attēlotu elementārdaļiņu savstarpējās mijiedarbības un ar tām saistītās matemātiskās operācijas, Fainmans līdzās formulām ieviesa īpašus grafiskus tēlus, kurus nosauca par diagrammām. Saprotams, pavisam drīz tās sāka saukt par Fainmana diagrammām. Latviešu fiziķis Edgars Imants Siliņš savā grāmatā “Lielo patiesību meklējumi” Fainmana diagrammas raksturo kā “brīnišķīgu vizuālās domāšanas paraugu”.

Bet diagrammas nav tikai simboliski kvantu procesu attēlojumi. Izmantojot paša Fainmana izstrādāto diagrammu tehniku, ar tās palīdzību var aprakstīt elementārdaļiņu mijiedarbību un tikai šo pārveidojumu noslēguma fāzē nonākt pie sarežģītajiem integrāļiem pa trajektorijām. Būtībā diagrammas ir savdabīga matemātiska spēlēšanās ar pašu matemātiku.Laikā, kad es iepazinos ar Fainmana ideju par summēšanu pa iespējamajām trajektorijām, es pats tuvojos, kā man toreiz likās, vienam no svarīgākajiem notikumiem dzīvē – augstskolas diploma saņemšanai. Cilvēki dzīvi parasti uztver lineāri, kā plūstošā laika taisni, uz kuras nepārtraukti kaut kas notiek, dažkārt atstājot aiz sevis atmiņas, bet savu mūžu kopumā – kā summu, kā savdabīgu integrāli pa laika trajektoriju. Jautājums tikai, kas ir tās vērtības, kuras izvēlamies summēt. Dažam tā ir profesionālā karjera, izglītība, diplomi, uzvaras sportā un apbalvojumi, citam – mīlestība, ģimene un izaudzinātie bērni, vēl kādam – sakrātā bagātība, īpašumi un kolekcijas, varbūt apmeklēto dievkalpojumu vai veikto svētceļojumu skaits. Ne velti viduslaikos baznīcu gleznojumos attēloja cilvēka labo un slikto darbu svēršanu pēc nāves. Ērihs Fromms apgalvojis, ka šāda pieeja dzīvei (“es esmu tas, kas man ir”) esot raksturīga visai jūdu un kristiešu civilizācijai, un protestantiskajai sīkburžuāzijai jo īpaši.

Man gan šķiet, ka dzīve ir nevis integrālis pa vienu vienīgu laika trajektoriju, bet gan neskaitāmu iespējamo, varbūtīgo trajektoriju summa, kas mani aizvedušas līdz šai vietai un šim laika momentam. Dažkārt es pat vizuāli iztēlojos pavedienus, kas mani saista ar notikumu pagātnē, kaut ko līdzīgu cilpai no Fainmana diagrammas, kas sākās, teiksim, kādā noteiktā dienā pirms gadiem desmit un beidzas šodien.

Ir 2012. gada 5. jūlijs, pusdesmit no rīta. Interesanti, kāda gan, skatoties no viena konkrēta pagātnes punkta, ir “varbūtība”, ka es tieši patlaban rakstu šīs rindas Rīgas Laikam? Ka es vispār esmu nodzīvojis līdz šim momentam? Daudzi draugi un paziņas, arī gados jaunāki par mani, jau ir miruši.

Intuitīvi apzinoties, ka dzīve ir alternatīvu iespēju, alternatīvu trajektoriju summa, mēs atskatāmies pagātnē, domājot – ja toreiz mēs būtu rīkojušies citādi, mūsu dzīve varētu būt aizgājusi pa citu trajektoriju. Un tad mēs īpaši skaidri redzam, ka tādas lietas kā liktenīgi notikumi – notikumi, pēc kuriem atpakaļceļa vairs nav, – patiešām eksistē.

Bet vairākas dzīves nav iespējamas. Ceturtā dimensija – laiks –, kaut arī relatīvs (kā to parādīja Einšteins), vienā ziņā tomēr ir absolūts. Ātrāk vai lēnāk, tas nepielūdzami rit tikai vienā virzienā – no pagātnes uz nākotni. Attēli kaleidoskopā nekad neatkārtojas, atgriezties nav iespējams.

Pārsteidzoši, bet vislabāk šīs mūsu dzīves trajektorijas var novērot ikdienā. Sestdienas rītos es parasti dodos uz Centrāltirgu. Kājām šis ceļš no Ģertrūdes un Tērbatas ielas stūra aizņem apmēram divdesmit minūtes. Kad izeju no dzīvokļa, es parasti vēl neesmu pieņēmis lēmumu, pa kuru ceļu jeb trajektoriju nokļūšu tirgū. Šajā brīdī es atgādinu ar brīvu gribu apveltītu kvantu daļiņu. Arī manu kustību ceļā var iespaidot ārējs novērotājs, ārēja ietekme – nejaušs auto, telefona zvans, zaļais vai sarkanais luksofora signāls, interesants skatlogs.

Ja tā būs Barona iela, tad es noteikti iziešu cauri Berga bazāram, kur, iespējams, aizkavēšos zemnieku tirdziņā, un tad pa Elizabetes ielu nokļūšu pie dzelzceļa stacijas. Ja tā būs Tērbatas iela, es iziešu cauri Vērmanes dārzam, šķērsošu Operas tiltiņu un tad varbūt iegriezīšos grāmatu veikalā Valters un Rapa. Pastāv ļoti liela, bet ne simtprocentīga varbūtība, ka mans gājiens uz tirgu noslēgsies zivju paviljona kafejnīcā pie sviestmaizēm ar lasi, tējas un piecdesmit gramiem degvīna. Tāpat eksistē niecīga, tomēr no nulles atšķirīga varbūtība, ka es vispār nenokļūstu tirgū, jo sajūku prātā, iekāpju 6. tramvajā un aizbraucu uz Juglu.

Raugoties no Fainmana perspektīvas, mūsu dzīve ir kā liela pastaiga no stāvokļa A uz stāvokli B, no dzimšanas uz nāvi. Tas, kas ar mums notiek šīs pastaigas laikā, ir neskaitāmo varbūtīgo trajektoriju summa, un rezultāts beigu beigās ir varbūt pavisam parastā, neievērojamā, tomēr unikālā un neatkārtojamā dzīve.Padomju fiziķis Nobela prēmijas laureāts Vitalijs Ginzburgs esejā “Lielā zinātnieka un neparastā cilvēka Ričarda Fainmana piemiņai” atceras savu Kalifornijas Tehnoloģiju institūta apmeklējumu 1967. gadā. Viņš viesojies pie Fainmana mājās, abi kopā izklaidējušies Disnejlendā. Ginzburgam bijusi iespēja uzstāties ar lekciju par kosmisko staru izcelsmi, ko negaidīti pārtraucis aizkaitinātais Fainmans: “To visu mēs jau zinām, stāstiet ko jaunu!”

Man patīk, kā Ginzburgs raksturojis Fainmanu: “Iedomājieties situāciju – ārzemnieks savā sliktajā angļu valodā uzstājas plašas auditorijas priekšā, un te pēkšņi viņu pārtrauc ar prasību “stāstiet ko jaunu”. Atklāti sakot, es gan biju pieradis pie šādām manierēm attiecībās ar Landauu. Nevienu citu cilvēku es nevaru pielīdzināt Fainmanam labāk kā Landauu. Tas pats talanta un, atklāti sakot, arī tas pats cilvēka tips. Es vēl tagad nebeidzu brīnīties par viņu abu gluži vai ģenētisko līdzību, kas izpaudās gan fizikā, gan uzvedībā, gan vēl citās lietās. Manuprāt, Fainmans un Landaus ir viena mēroga cilvēki. Šādi talanti sastopami ārkārtīgi reti – ar to es domāju ne vien talanta spēku, bet arī tā veidu un formu.”

Abu raksturošanai Ginzburgs lieto apzīmējumu “gigantiskas fluktuācijas” (par fluktuāciju fizikā sauc nejaušu novirzi no vidējās vērtības). Landaus savā pašnovērtējumā bija nedaudz pieticīgāks. Viņš bija sarindojis fiziķus īpašā nopelnu skalā un salicis tiem atzīmes. Šajā skalā augstāko novērtējumu saņēma Einšteins, viņam sekoja Bors, Šrēdingers, Heizenbergs, Pauli, Diraks, Fainmans un tikai tad pats Landaus.

Taču kas bija šīs Ginzburga pieminētās “citas lietas”, kurās Fainmans un Landaus bija tik līdzīgi? Iespējams, ka aiz tā slēpjas aizplīvurots mājiens uz abu zinātnieku aizraušanos ar sievietēm. Landaus, sievai un kolēģiem zinot, atklāti veda mājās savas daudzās mīļākās, to skaitā arī studentes. Saviem draugiem, kuri bija saņēmuši drosmi doties atpūsties uz Krimu vai Sočiem nevis ar sievu, bet ar mīļāko, viņš dažkārt izmaksāja īpašas naudas “prēmijas”.

Fainmans bija precējies trīs reizes. Pirmā sieva Arlīna Grīnbauma, jau būdama smagi slima ar tuberkulozi, devās viņam līdzi uz Losalamosu, kur pavisam drīz arī mira. Otrās laulības (1952. gadā ar Mēriju Bellu) beidzās ar pavisam drīzu šķiršanos. Prāvas laikā Mērija esot liecinājusi: “Tūlīt pēc pamošanās viņš sāk galvā risināt fizikas problēmas. Viņš to dara arī braucot ar mašīnu, sēžot viesistabā un pat naktī gultā.” 1960. gadā Fainmans apprecējās ar anglieti Gvenetu Hovartu, ar kuru kopā nodzīvoja visu atlikušo mūžu. Šajā laulībā piedzima dēls, bet vēlāk Fainmani adoptēja meitu.

Par Padomju Savienību tolaik daudz konservatīvākajā Amerikā profesoram Fainmanam bija neiespējami piekopt līdzīgu dzīvesveidu kā viņa kolēģim Landauam. Taču Fainmanam negaidīta dāvana bija Riodežaneiro Brazīlijā. Viņa biogrāfs Lorenss Krauss grāmatā “Kvantu cilvēks” raksta: “Pilsēta bija nobružāta, seksīga, dzīva, draudzīga un atbrīvojoša. Šeit Fainmans beidzot varēja izmukt no ieslodzījuma mazajā universitātes pilsētiņā, no kolēģu un studentu skatieniem. Rio viņš apmetās Kopakabanas pludmalē, Miramar Palace viesnīcā, kur nodevās alkoholam un seksam. Sievietes Fainmans meklēja pludmalē, deju klubos un savas viesnīcas bārā. Kādu brīdi viņš bija īpaši aizrāvies ar viesnīcā dzīvojošajām stjuartēm.”

Tomēr arī ASV spēja piedāvāt savas, turklāt pavisam legālas izklaides. Fainmans bieži apmeklēja Lasvegasu, kur viņu interesēja iespēja gan praksē pārbaudīt savas idejas spēļu teorijā (kas patiesībā ir nopietna matemātikas disciplīna), gan iepazīt pievilcīgās rēvijas meitenes. Viņam patika arī iegriezties tuvākās apkārtnes (Fainmans dzīvoja Losandželosā) striptīza bāros (“mana sieva Gveneta – viņa ir angliete – to uzņēma ar izpratni”).Fainmans kopā ar amerikāni Džūljanu Švingeru un japāni Sinitiro Tomonagu 1965. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā par kvantu elektrodinamikas teorijas izstrādi. Izmantojot citu matemātisko modeli, tā saucamo renormgrupu teoriju, abi neatkarīgi no Fainmana, bet vienlaicīgi ar viņu radīja savu kvantu elektrodinamiku. Švingera un Tomonagas rezultāti pilnībā saskanēja ar Fainmana iegūtajiem. Kā apliecina eksperimenti, šodien Fainmana–Švingera–Tomonagas kvantu elektrodinamika ir viena no precīzākajām fizikas teorijām.

Fainmans kā fiziķis, šķiet, bija “izšāvis pulveri” jau 60. gadu nogalē. Viņš joprojām lasīja lekcijas un uzstājās kā zinātnes popularizētājs, tomēr kaut ko līdzvērtīgu kvantu elektrodinamikai viņam radīt vairs neizdevās. Iespējams, vainīgs bija laiks, kurā Fainmans dzīvoja. Tas bija brīdis fizikas vēsturē, kad daba vairs neuzdeva jaunus globālus jautājumus. Šādi brīži pienāk ik pa laikam. Kā svarīgākos robežpunktus varam minēt klasisko Ņūtona mehāniku, klasisko Maksvela elektrodinamiku, Einšteina speciālo relativitātes teoriju un vispārīgo relativitātes teoriju, kvantu mehāniku, kvantu elektrodinamiku, Hokinga kosmoloģiju. Taču atšķirībā no Ņūtona un Maksvela laika šodien nevienam vairs nešķiet, ka zinātnes attīstība ir noslēgusies.

Fainmans aizvien vairāk laika sāka veltīt neparastām izklaidēm, no kurām dažas robežojās ar nopietnu zinātni. Viņš pētīja skudru ceļu organizēšanos mājas vannas istabās, par ēsmu izmantojot cukurgraudus. Fainmans trenēja savu ožu, lai līdzīgi sunim ar tās palīdzību varētu atrast paslēptus priekšmetus. Šim nolūkam lieliski esot noderējusi sievas rokā pabijusi kokakolas pudele. Viņš eksperimentēja ar “ārpusķermeņa” pieredzēm un pat piedzīvoja halucinācijas, iegremdējoties līdz miesas temperatūrai sasildītā ūdenī īpašā, no ārpasaules trokšņiem pilnīgi izolētā kapsulā. Šo eksperimentu laikā “apziņas saasināšanai” Fainmans esot smēķējis marihuānu.

Viņš sāka interesēties par kibernētiku un pierādīja, ka pastāv mūs interesējoši reāli uzdevumi, kurus nav iespējams atrisināt ar klasiskajiem datoriem. Piemēram, principā nav iespējams uzbūvēt datoru, kurš spētu modelēt atomu, kas satur vairāk nekā trīsdesmit elektronus (cinka atoms). Šāds dators vienkārši būtu pārāk liels. Vienīgā iespēja – izgatavot kvantu datoru, kurš skaitļošanas procesā izmanto atomu kvantu stāvokļus.

Fainmans mācījās japāņu valodu un mēģināja atšifrēt maiju hieroglifus. Tomēr par viņa lielāko kaislību kļuva gleznošana. Anonīmi, ar pseidonīmu Ofey, viņam pat izdevās pārdot savus darbus. Pseidonīmu viņš lietojis, lai “cilvēki nepirktu manas gleznas tikai tāpēc, ka es esmu Fainmans”. Turklāt glezniecība viņam pavēra jaunas, vilinošas iespējas iepazīties ar sievietēm (viena no viņa modelēm pozējusi arī žurnālam Playboy). 1975. gadā Fainmans iegādājās Dodge Tradesman busiņu un uzstādīja tam īpašu numuru – QANTUM, bet pašu auto apzīmēja ar Fainmana diagrammām. Viņš ar sievu Gvenetu devās tālos izbraukumos pa Ameriku, bieži ņemot līdzi kādu draugu vai kolēģi (atkal līdzība ar Landauu, kurš Lifšica pobedā apceļoja Padomju Savienību). Kopā ar draugu, matemātikas skolotāju Ralfu Leitonu, viņš aizrāvās ar afrikāņu bungām. Kopējos muzicēšanas vakarus Fainmans izmantoja, lai diktētu Leitonam savu autobiogrāfiju, kas pārtapa jau minētajā grāmatā “Jūs, protams, jokojat, Fainmana kungs” un izdota 1985. gadā.

Leitons atceras, ka 1977. gadā kādu dienu viņi ar Fainmanu pie pusdienu galda sākuši spēli, kaut ko līdzīgu ģeogrāfiskai viktorīnai, un Fainmans uzdevis Leitonam jautājumu: “Kas galu galā notika ar Tuvu?” Izrādās, bērnībā Fainmanam piederējusi Tuvas pastmarku kolekcija. Viņi abi sāka interesēties par Tuvu, vietu, kur “neviens nav bijis”, bet kur atrodas Āzijas centrs, par valsti, kas bez pēdām pazudusi no pasaules kartes. Fainmans un Leitons pat uzsāka nepieciešamās procedūras Krievijas PFSR sastāvā esošās Tuvas Autonomās PSR apmeklējumam, tomēr viņu iecere neīstenojās. Leitons raksta, ka Maskava nav vēlējusies izsniegt tūristu vīzu, kas viņiem ļautu apmeklēt arī nomaļo Tuvu.

Man gan šķiet, ka Aukstā kara gados arī ASV varas iestādes uzskatīja Fainmana braucienu uz Padomju Savienību par, birokrātu valodā izsakoties, “nelietderīgu”. Netieši par to liecina fakts, ka, neraugoties uz daudzajiem ielūgumiem uz fizikas konferencēm, kurus Fainmans saņēma vēl pirms intereses izrādīšanas par Tuvu, viņš tā arī nekad nav apmeklējis PSRS.

1986. gada 28. janvārī ar katastrofu beidzās daudzkārt izmantojamā kosmiskā kuģa Challenger starts. Tā nesējraķete uzsprāga 73 sekundes pēc starta; katastrofā gāja bojā septiņi astronauti. Katastrofas iemeslu izmeklēšanas komisijā, ko izveidoja ASV prezidents Ronalds Reigans, uzaicināja arī tolaik jau smagi slimo Fainmanu. Tieši viņš bija tas, kurš atminēja katastrofas iemeslu. Vienkāršā eksperimentā, ko televīzijas tiešraidē vēroja miljoniem amerikāņu, ar ledus trauka palīdzību Fainmans parādīja, ka aukstumā raķetes degvielas tvertņu blīves, kas bija izgatavotas no īpašas gumijas, zaudē elastību un kļūst trauslas. Tieši tas arī bija katastrofas iemesls – zemās gaisa temperatūras dēļ tvertņu savienojumos radās plaisas un caur tiem izplūdusī degviela izraisīja eksploziju. Kā noskaidrojās vēlāk, NASA vadība apzinājās šos riskus, tomēr deva atļauju raķetes startam, kas beidzās ar traģēdiju.Neparasti uzrakstītā un uzzīmētā Fainmana biogrāfijā, faktiski komiksu grāmatā, kas tika izdota pagājušajā gadā ASV, zinātnieka nāve attēlota kā lepna sirmgalvja aiziešana kalnos. Vientuļais gājējs atvadās no sava pavadoņa un nozūd aiz horizonta.

Akadēmiķis Ginzburgs atceras: “1988. gada 15. februārī Maskavas Universitātes profesors Braginskis no sava drauga, pazīstamā gravitācijas teorijas speciālista Kalifornijas Tehnoloģiju institūta profesora Kipa Torpa, saņēma šādu telegrammu: “Pirms nedēļas Ričards Fainmans iegūlās slimnīcā nieru mazspējas dēļ, ko bija izraisījis ļaundabīgs audzējs. Pagājušajā ceturtdienā viņš pieņēma apzinātu (clear headed) lēmumu pārtraukt dialīzi un mirt. Viņš aizgāja šorīt.” Tā mēs uzzinājām par Ričarda Fainmana nāvi. Kā izrietēja no vēlāk saņemtās vēstules, Fainmans ar viņam raksturīgo domas skaidrību saprata, ka mirst, un nolēma “šķirties no dzīves ar cieņu”.” Fainmana pēdējie vārdi esot bijuši: “Es nevēlos mirt divreiz. Tas ir tik garlaicīgi.” Pēc zinātnieka nāves viņa atraitne slaveno, diagrammām apgleznoto busiņu par simbolisku cenu – vienu dolāru – pārdeva Ralfam Leitonam. 1993. gadā viņš ar to izbraukāja visu Kaliforniju, vadājot viesus no Tuvas – tradicionālās rīkles dziedāšanas folkloras ansambli –, kuri bija ieradušies koncertturnejā ASV.

Patlaban, kad es raugos datora ekrānā, caur manu smadzeņu neironu tīkliem plūst domas veidojošie elektriskie impulsi. Tie nav nekas cits kā vien kustībā esoši elektroni, kas izstaro elektromagnētisko starojumu. Atbilstoši manai domu gaitai elektroni kustas ar mainīgu ātrumu. Tas nozīmē, ka to izstarotais signāls ir kodēts un satur informāciju. Ar gaismas ātrumu tas aiztraucas izplatījumā. Viss manās smadzenēs reiz notikušais ir saglabājies starojuma formā un patlaban turpina klaiņot Visumā. Nevar noliegt, ka tā ir sava veida nemirstība – līdz brīdim, kad pēdējās šī starojuma atliekas nozudīs melnajos caurumos. Bet mēs jau nezinām, kas īsti notiek tur pēc tam, kad matērija ir šķērsojusi melnā cauruma virsmu.

Tikmēr mediji turpina ziņot par nu jau it kā ļoti pārliecinošajiem pierādījumiem, ka fiziķiem beidzot izdevies novērot Higsa bozonu, kas plašākai, nefiziķu publikai labāk pazīstama kā “Dieva daļiņa”. Pats Pīters Higss – pārliecināts ateists, kurš šīs daļiņas eksistenci teorētiski paredzēja jau 1964. gadā, – par šo nosaukumu gan neesot īpaši priecīgs.