Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Maija sākumā mediju pirmajās lapās ietorpedētā ziņa par Lībijā piespriesto nāves sodu bulgāru mediķiem atsvaidzināja atmiņā ar šo Ziemeļāfrikas valsti saistītās starptautiskās kolīzijas. Amnesty International vēl aprīļa beigās, Lībijas līdera Muammara Kadafi oficiālās vizītes laikā Briselē, skaļi atgādināja pasaulei, ka Lībijā turpinās politisko ieslodzīto spīdzināšana un nogalināšana. Un minētos bulgāru mediķus, starp citu, arestēja jau 1999. gada sākumā, viņiem izvirzīja apsūdzību sazvērestībā, un līdz tribunālam 2002. gada septembrī viņus ieslodzījumā arī spīdzināja. Tribunāls lietu nodeva “parastai” krimināltiesai, un tā nu spriedums šobrīd ir gatavs. Tāds kā pazīstams stāsts – ja reiz “tautas varas” valstī kas noiet stipri šķībi ar medicīnas lietām, vajadzīgi vainīgie. Tā kā, atšķirībā no Staļina padomijas, Lībijas Džamahīrijā neviena ebreju ārsta–kaitnieka sen vairs nav, tad noder arī citi ārzemnieki.
Kopš pērnā gada decembra sācies īsts atkusnis Lībijas un Rietumvalstu attiecībās, un uz šī fona augšminētais notikums var izraisīt dažādas sekas. Bet es šeit gribētu atgādināt lielo preses uzjautrināšanos pirms gada, kad Lībija kļuva par Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību komitejas priekšsēdi. Sarkastisku komentāru netrūka, un tiešām – kā gan valsts, kas apsūdzēta gan terorisma atbalstīšanā, gan pavisam reālā aviolaineru spridzināšanā virs Skotijas un Nigēras, gan savu politieslodzīto spīdzināšanā, gan, gan, gan, un tā tālāk, arvienvārdsakot, kāds ārprāts.
Protams, savs melnais humors tajā ir. Gluži vai gribas telpiskot Cilvēktiesību komisijas 59. sesijas 13. sanāksmes ņemšanos – tikšanās sasaukta Nāciju Pilī Ženēvā, 2003. gada 24. martā plkst. trijos pēcpusdienā, un 15.10 tā sāk darbu. Turpina izskatīt “cilvēku tiesības uz pašnoteikšanos un tās piemērošanu...” blablabla. Sīrijas Arābu Republikas pārstāvis (šai valstī, starp citu, ar cilvēktiesībām tā ir kā ir, un ar demokrātiskām vēlēšanām pat ne tik daudz) aizrāda kaut ko Izraēlas novērotājam, kurš savukārt atbāž tam atpakaļ, un komisijas priekšsēdētāja no Lībijas Arābu Džamahīrijas precizē, kuram kurā reizē ir tiesības uz repliku, villošanās turpinās, un starp citiem piebasētājiem jāmin demokrātijas etaloni Bahreina un Ķīna. Cirks, jūs teiksit. Bet papētīju to komisijas sastāvu, un smiekli vairs nenāk. Tajā ir vairāk par 50 locekļiem, tie tiek ievēlēti uz trīs gadu termiņiem, bieži vien atkārtoti.
Cilvēktiesību aizstāvības flagmaņa Lībijas dalība šajā komisijā nav itin nekāds jaunums – šī bija jau ceturtā reize, iepriekšējās bija 1976.–1978., 1983.–1985., 1992.–1994. Un cits cilvēktiesību čempions, Irāka, šai komisijā bijusi kopā astoņus termiņus, tai skatā arī periodā no 1987. līdz 1992. gadam! Laikā, kad notika daudzi no šausmīgākajiem Sadama režīma noziegumiem! Uz šī fona diktatoriskā Čaušesku Rumānijas dalība starptautisko cilvēktiesību sardzē 1972.–1974. gadā šķiet pagalam mazsvarīga, tāpat kā Baltkrievijas pēdējā kadence 1996.–1998. “Kā tas var būt?!” – sarkasmu un melno humoru piemirsuši, mēs sašutuma pilnās balsīs brēcam.
Nebrēksim, gluži vienkārši apskatīsim mierīgi – PSRS/Krievija rūpējas par visu mūsu cilvēktiesībām šai komisijā kopš 1947. gada bez pārtraukuma, Ķīna divdesmit gadu no 1982. līdz 2002. gadam (amizanti tomēr, ka Tjaņaņmiņas laukuma notikumi arīdzan iekrīt šajā laikā).
Uz šī fona irgošanās par vienu gadu ilgo Lībijas priekšsēdēšanu šai orgānā šķiet pilnīgi aplama. Jo pasaules divi visslepkavnieciskākie režīmi, kas aprijuši miljoniem savu pilsoņu dzīvību, šeit klāt ir bijuši vienumēr. Un tam ir pavisam vienkāršs iemesls – Apvienotās Nācijas jau dibināšanas brīdī bija globāls cilvēktiesību un demokrātijas nodevības akts.
Rietumu demokrātiju luncināšanās komunistu priekšā mūsu vēsturiskajā atmiņā nav nekāds atklājums. Manuprāt, riebīgākā un gļēvākā šai ziņā bija mūsu kaimiņvalsts Zviedrija, kuras sociāldemokrātiskā valdība izdeva latviešu leģionārus drošai mokpilnai nāvei Gulagā.
Raksturīga man šķiet arī Otrā pasaules kara perioda politiskā milža Vinstona Čērčila attieksme pret tādu indikatīvu jautājumu kā Čehoslovākijas liktenis. Pēc Minhenes konferences – arī puslīdz oficiāli sauktas par Minhenes nodevību – Lielbritānijas premjers Čemberlens atgriezās tautas sajūsmas sveikts kā dižais miernesis. Čērčils bija opozīcijā un nedēļu pēc tam, 1938. gada 5. oktobrī Parlamentā uzstājās ar runu, kurā šo aktu nosauca par pilnīgu valdības sakāvi un pareģoja Lielbritānijai un Francijai milzīga mēroga katastrofu. Savukārt 1940. gada 11. septembrī, jau kā valdības vadītājs radiorunā vēršoties pie Čehoslovākijas tautas, viņš lieto diezgan gludenus izteicienus – Minhenes vienošanos pasaule vienmēr atcerēšoties kā traģisku upuri, ko čehoslovāku tauta nesusi Eiropas miera interesēs. Manuprāt, izklausās diezgan jezuītiski. Bet tālākajā runas daļā viņš sola, ka cīņa pret fašismu ir arī britu un čehu kopīga cīņa un Čehoslovākijas brīvības atjaunošana ir viens no Lielbritānijas mērķiem šajā karā.
Un tikai atkal jau kā opozīcijas līderis Čērčils deva pasaulei atskurbinošu nākotnes perspektīvu savā 1946. gada 5. marta runā Vestminsteras koledžā, kura vēsturē iegājusi kā Fultonas runa un kurā viņš precīzi nosauc jauno, raksturīgāko 20. gadsimta otrās puses kārtību kā dzelzs priekškaru, priekškaru, aiz kura kādreiz nenozīmīgās komunistiskās partijas sagrābj varu un sāk represijas pret saviem politiskajiem pretiniekiem. Raksturīgi, ka Čehoslovākiju viņš min kā vienīgo demokrātisko izņēmumu. Bet tam nebija lemts ilgs mūžs – 1947. gadā Gotvalda komunisti sāk varas sagrābšanu, ko veiksmīgi pabeidz 1948. februārī. Čehoslovākija pilnībā iekļaujas sociālistiskajā nometnē, Austrumeiropas fronti komunistu režīms ir nostabilizējis, un pēc gada varēs sākties latviešu zemnieku deportācija uz Sibīriju, – metodiski un nežēlīgi, kā jau pie plānveida saimniecības.
Oficiālā ANO vēstures mājaslapa kā svarīgākos punktus savā hronoloģijā vēl pirms pašas organizācijas dibināšanas min arī Maskavas, Teherānas un Jaltas konferenču lēmumus, tās pašas Jaltas, kurā Rietumu sabiedrotie Rūzvelts un Čērčils rupji pārdeva Staļinam visu Austrumeiropu. Ne velti, apcerot pēdējo NATO un ES paplašināšanos, ne reizi vien tiek pieminēts arī tas, ka līdz ar šīm vēsturiskajām pārmaiņām Eiropā likvidētas pēdējā pasaules kara, Minhenes konferences un Ribentropa–Molotova pakta sekas. Lielā mērā tas tā tiešām arī ir, ja neskaita Jaltas konferences vislielāko nodevību – starptautiskas superorganizācijas izveidi, kurā modernajā vēsturē noziedzīgākajam režīmam, komunistiskajai Padomju Savienībai tika piešķirtas ekskluzīvas tiesības. Un tālāk vairs nebūtu jābrīnās, ka turpmāko pusgadsimtu starptautiskā sabiedrība nekādi nav varējusi efektīvi aizsargāt cilvēktiesības ne pašā komunisma impērijā, ne trešās pasaules valstīs. Jo visas sūdzības – vai tā būtu par Ungārijas vai Čehoslovākijas revolūciju asiņaino apspiešanu, vai neredzētu proporciju komunistisku genocīdu Kambodžā, – tā vai citādi tās visas nonāk izskatīšanā pie paša apsūdzētā, pie padomju komunistiem vai ķīniešu maoistiem. Un kas komisijā būs par priekšsēdi, tas ir tikai formas jautājums. Būtība nemainās – ANO ir organizācija, kas dibināta uz nelietīgiem, komunismu leģitimizējošiem pamatiem, un tās demontāža ir pilnīgi nepieciešama, ja vēlamies, lai mūsu kuslajiem mēģinājumiem panākt starptautisku komunisma nosodījumu būtu kaut jel vismazākais realitātes kvants.