Dohertija neirons

Aptuveni reizi gadā kādā brīvā brīdī, visbiežāk vēlās, saulainās pēcpusdienās, manā galvā iemirgojas neirons, kas saucas “Pīts Dohertijs”. Ja kāds gadījumā nezina – Pīts Dohertijs ir diezgan slavens angļu mūziķis. Viņa mūziku esmu dzirdējusi, bet neesmu klausījusies – nav tā, ka man tā nepatiktu, vienkārši neinteresē. Kad iemirgojas šis neirons, es tīmekļa meklētājā ierakstu viņa vārdu un uzvārdu ar vienu vienīgu mērķi – apskatīties, vai viņš vēl ir dzīvs. Līdz šim viņš vienmēr ir izrādījies dzīvs, tāpēc es izlasu, kā viņam pa šo laiku ir gājis. Viņam iet visu laiku apmēram vienādi – mūzika, koncerti, šad tad jauni ieraksti un neticami vētraina dzīve. Katru gadu viņš vismaz pāris reizes tiek apcietināts smagā narkotiku reibumā, ielikts cietumā par zagšanu, atkal izlaists ārā, piespiedu kārtā vai brīvprātīgi ievietots narkomānu rehabilitācijas iestādēs, tur pieķerts lietojam aizliegtas vielas, no iestādēm izmests vai izlaists, visai pasaulei nosolījies laboties, pēc pāris nedēļām atkal apcietināts par lietošanu vai glabāšanu, vai par braukšanu apreibinātā stāvoklī, un tā joprojām. Viņš mani pārsteidz ne tik daudz ar savu izturību kā ar to, ka šķiet – tā varēja dzīvot saulainajos 70. gados, bet tagad tā vairs nevar. Tāda dzīve vienkārši nav iespējama. Tagad viss ir ātrāks, lielāks un spēcīgāks, tehnoloģiskāks un determinētāks, un tāpēc kaut kam arī ir jāizbeidzas ātrāk – veiksmei, naudai vai sirdsdarbībai. Tomēr ne viņam.

Taču stāsts nav par narkotikām un to lietotājiem. Stāsts ir par šo īpašo neironu, kas man reizi gadā atgādina par Dohertiju, un, šiem gadiem virknējoties, es jau gandrīz jūtos tā, it kā viņu personīgi pazītu. Ja man jautāju – kāpēc tieši Dohertijs, nevis kāda cita “ārzemju slavenība”, es nevarētu atbildēt. Apaļa, bērnišķīga seja, neticami naiva sejas izteiksme? (Muļķīgi.) Tas, ka viņam patīkot Bodlērs, Kamī, Vailds un tamlīdzīgi vecās pasaules romantiķi? Jā, tiešām. Varbūt viņš man ir interesants tāpēc, ka es pieņemu, ka cilvēks, kurš daudz lasījis, spēs sakarīgi pamatot savas dzīves izvēles un, sakarīgi pamatotas, tās kļūst interesantas.

Šī gada februāra sākumā dīkais tīmekļa šķirstītājs varēja izlasīt šādu ziņu: “Tiesa Rosu Albriktu, pazīstamu ar segvārdu “Baisais pirāts Robertss”, atzina par tīmekļa narkotiku impērijas “Zīda ceļš” slepeno izveidotāju un uzturētāju. [..] Trīsdesmit gadus veco Albriktu atzina par vainīgu visos septiņos noziegumos, kuros viņš bija apsūdzēts, ieskaitot narkotiku tirdzniecības un naudas atmazgāšanas shēmu izveidošanu un “noziedzīga grupējuma vadīšanu”, kurā parasti apsūdz vienīgi mafijas bosus un narkotiku karteļu vadoņus. Zvērinātajiem bija nepieciešamas tikai trīs ar pusi stundas, lai nonāktu pie sprieduma. Albriktam labākajā gadījumā draud 30 gadu cietumsods, bet sliktākajā gadījumā – mūža ieslodzījums.”[1. Wired, 2015. gada 4. februārī. Šeit un turpmāk mani avoti ir mapes par Albrikta lietu vietnēs arstechnica.com, motherboard.vice.com, wired.com, kā arī freeross.org materiāli. Izvērsts tehnisks Silk Road darbības iztirzājums atrodams gwern.net/Silk%20Road.]Varēja arī lasīt, ka Ross Albrikts gan tiesā, gan pirms tās atteicies liecināt savai aizstāvībai, tāpēc no viņa paša nekādas ziņas un komentārus par notikušo nav iespējams iegūt. Stāsta, ka kanālā YouTube.com esot bijušas atrodamas vairākas Rosa jaunībā uzņemtas videointervijas – vienā, piemēram, viņš esot stāstījis par savu pirmo mīlestību un to, kā pēc tās sapratis, ka nedrīkst nevienam cilvēkam “tik ļoti atvērties”. Bet tagad visas šīs intervijas izņemtas. Laikā starp tiesu un viņa arestu Sanfrancisko 2013. gada oktobrī Rosu cietumā apmeklēja kāda žurnāliste. Viņa pēc tam diezgan plaši komentēja, kā viņš izskatījies (vientuļš), tomēr arī šajā sarunā apsūdzētais savu “Zīda ceļa” lietu nekomentēja.

Viņa vietā visu šo laiku ir runājuši, protams, advokāti, kas pašreiz gatavo iesniegumu apelācijai, bet visvairāk – viņa māte Lina Albrikta. Albriktas kundze ir trausla un inteliģenta sieviete, kas izstaro sirsnību, atklātību un raizes. Man neizdevās noskaidrot viņas dzimšanas gadu, taču, pēc visa spriežot, Ross viņai un vīram piedzimis diezgan ievērojamā vecumā. Gada laikā kopš dēla apcietināšanas Albriktas kundzes dzīvē ir noticis milzīgs lēciens. Pirms tam viņa mierīgi vadīja savus brieduma gadus, pārraugot Albriktu ģimenei piederošo atpūtas māju kompleksu Casa Bambu Kostarikā – debešķīgi skaistā vietā, kur lietusmeža piesātinātais zaļums gandrīz iestiepjas pludmales smiltīs un kokos lēkā vāverpērtiķi un sarkanās aras. Īsi pēc Rosa apcietināšanas Lina ieķīlāja ģimenei piederošos īpašumus un nodibināja fondu ar mājaslapu freeross.org. Fonds līdz šim ir savācis 350 000 dolāru. Divdesmit septiņi Rosa radi, draugi un paziņas ir atdevuši savus ietaupījumus Rosa glābšanai.

Albriktas kundze regulāri sniedz intervijas un pat vada piketus. Tajos viņa nenogurstoši skaidro, ka tiesas lēmums ir bijis netaisnīgs, jo Ross savu slepeno narkotiku tirgu izveidojis kā “ekonomikas eksperimentu” un pēc tam pārdevis kādam citam. Apsūdzībā esot daudz neskaidrību, tiesa esot slēpusi faktus, un aģenti esot iz-vairījušies atbildēt uz būtiskiem jautājumiem – piemēram, kā izmeklētāji, neizmantojot nelegālas urķēšanas un laušanas tehnoloģijas, spēja atrast “Zīda ceļa” serveri. Jebkurā gadījumā – viņa saka – Ross bija tikai tīmekļa vietnes uzturētājs, un no viņa nevar prasīt atbildību par narkotiku tirdzniecību, ar kuru nodarbojās vietnē reģistrētie pārdevēji. Viņa un Rosa advokāti brīdina, ka notiesājoša sprieduma atstāšana spēkā būs bīstams precedents mums visiem – tīmekļa lietotājiem. Tas, viņuprāt, līdz šim nepieredzētos apmēros ierobežos mūsu brīvību.

Rosa aizstāvības vietnē varam izlasīt, ka viņš bērnībā bija brīnišķīgs zēns un pieaugot kļuva par vēl brīnišķīgāku vīru. Tur ieliktas bildes no ģimenes albuma. Rosa ārējā pievilcība ir nenoliedzama – tas ir “kinozvaigznes skaistums”, kā raksta Albriktas kundze, – un visā lietā spēlē zināmu lomu. Vietnē varam izlasīt, ka viņš ir sabiedrisks, jautrs un draudzīgs, ar labu humora izjūtu; ka viņš ir ļoti miermīlīgs un nekad neatbalstītu vardarbību; ka viņš ir pazemīgs un nepretenciozs; ka viņš pret visiem izturas laipni un cieņpilni, neatkarīgi no viņu statusa, vecuma, ienākumiem un “stilīguma”; ka viņu virza cildeni ideāli un viņš ir “filozofs ar augstiem standartiem”. Turklāt viņš regulāri ziedojis naudu projektam, kas Kenijas nabadzīgās ģimenes apgādā ar tīru dzeramo ūdeni. Viņš bijis skauts, nodarbojies ar jogu, spēlējis džambu. Viņu nekad neesot saistījusi ne viegla peļņa, ne narkotikas.

Rosa draugu un tuvinieku mobilizācija ir tik iespaidīga (savā apjomā un organizācijas kvalitātē līdzinoties vienīgi to īpašo aģentu mobilizācijai, kas divus gadus mēģināja sadzīt “Zīda ceļa” narkokarali), ka bez mazākās ironijas var teikt – šobrīd pat Rosa vecmāmiņa (jā, ir iesaistīta arī viņa vecmāmiņa) par drošību tīmeklī zina vairāk nekā vidējais tā ikdienas lietotājs.

Mazliet atturīgāki, šķiet, ir bijušie Rosa dzīvokļa biedri, kas bija ar viņu kopā līdz apcietināšanas brīdim. Viņi, piemēram, uzskatīja, ka apcietinātā vārds ir nevis Ross, bet Džoša. Ar ko viņš nodarbojās? Tas īsti nebija zināms. Šķiet, programmēja mājaslapas vai spekulēja tīmekļa valūtu tirgos – ar kaut ko tādu. Gandrīz visu laiku pavadīja istabā pie datora.

Savā līdz šim vienīgajā cietuma intervijā Ross žurnālistei sacīja, ka viņam būtu interesanti palasīt, ko tīmeklis tagad par viņu raksta. Pirms “Zīda ceļa” krišanas, meklētājā ierakstot Rosa vārdu, varēja lasīt tikai par viņa sasniegumiem fizikā. Ross bija jauns fiziķis ar sekmīgi iesāktu akadēmisko karjeru. 2006. gadā viņš bija ieguvis bakalaura grādu fizikā un iestājies Pensilvānijas Universitātes Materiālu un inženierzinātņu fakultātē. Viņš bija publicējis vairākus rakstus profesionālajā periodikā un pat strādājis par zinātnisko tekstu redaktoru.

Taču akadēmiskā darbošanās viņu, šķiet, garlaikoja un arī izrādījās nepietiekami ienesīga. Ross sevi pārdēvēja par uzņēmēju un mēģināja strādāt par investīciju konsultantu. Nesekmīgi. Tad viņš ar partneriem nodibināja nelielu uzņēmumu Good Wagon Books, kas tirgojās ar lietotām grāmatām. Uzņēmums tik tikko vilka dzīvību. Nepārdotās grāmatas tika ziedotas lasītprasmes programmai cietumos. Īsi sakot, laiks pēc mācībām Pensilvānijas Universitātē, kuru Ross tā arī nav pabeidzis, viņam bija saraustīts un nomācošs.

“Zīda ceļa” lietas izmeklētāji uzskata, ka atkrišana no materiālu zinātnes un saules bateriju izpētes notika tāpēc, ka Ross studiju laikā bija sācis padziļināti interesēties par ekonomikas teorijām un jo īpaši – par libertārismu. Kā Koledžas libertāriešu grupas biedrs viņš pat bija kļuvis politiski aktīvs. 2008. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā viņš aģitēja par Tea Party kustības dibinātāju libertārieti Ronu Polu. Tea Party – tā nosaukta, pieminot 1773. gada tējas tirgotāju protestus pret tējas nodokļa ieviešanu, – aicina drastiski ierobežot ASV valdības lomu un funkcijas un tās aizbildniecību pār valsts ekonomiku.

Rosa LinkedIn profilā parādījās šāds it kā ļoti skaidrs un tomēr mīklains teksts: “Es vēlos izmantot ekonomisko teoriju par līdzekli, ar kura palīdzību darīt galu spaidiem un agresijai visā cilvēcē. Es ticu, ka, tāpat kā verdzība ir tikusi atcelta gandrīz visur pasaulē, arī vardarbība, spaidi un visu veidu spēka pielietošana cilvēku starpā var beigties. Visizplatītākā un sistemātiskākā spēka pielietošana notiek starp institūcijām un valdībām, tāpēc arī pret tām ir vērsti mani pašreizējie pūliņi. Tomēr vislabākais veids, kā mainīt valdību, ir izmainīt pārvaldīto prātus. Lai to paveiktu, es nodarbojos ar to, ka radu ekonomisku simulāciju, kas cilvēkiem sniegs personīgu pieredzi, kā būtu dzīvot pasaulē bez sistemātiskas spēka pielietošanas.”Viens no mīklainajiem elementiem šajā uzsaukumā bija “ekonomiska simulācija”. Tagad ir skaidrs, ka Ross tā apzīmēja savu pagrīdes tirgu. Lai nodemonstrētu, kā ir iespējams darboties ārpus “apspiedēju un agresoru” ietekmes, 2011. gada janvārī Ross izveidoja ekonomiskas darbības platformu – melno tirgu “Zīda ceļš”. Tā bija tīmekļa vietne, kas atradās tā dēvētajā dziļajā tīmeklī. Tai varēja piekļūt tikai caur Tor tīklu, kas, aizšifrējot un caur daudziem retranslatoriem izsūtot lietotāju IP adreses, paslēpj viņu identitātes un atrašanās vietas. Visus naudas pārvedumus melnā tirgus dalībnieki veica, izmantojot elektronisko kriptovalūtu – bitmonētas un norēķinu sistēmu, kas visas transakcijas padarīja anonīmas.

Lai izmēģinātu, vai veikals darbosies un kādam būs vajadzīgs, Ross pats izaudzēja un izlika pārdošanā vairākus kilogramus halucinogēno sēņu. Sēnes ātri izpirka. Vietnē pierakstījās citi pārdevēji un pircēji. Sākumā Ross visas transakcijas apstrādāja individuāli, diennaktīm salīcis pie datora. Vēlāk tās automatizēja un par katru darījumu iekasēja komisijas maksu.

“Zīda ceļš” īsā laikā kļuva ārkārtīgi populārs. Šīs popularitātes cēloņi daļēji bija paša tirgus koncepts un piedāvājums un daļēji Rosa metodiskā pieeja un apzināta tirgus tēla veidošana. Stāsta, ka narkotikas “Zīda ceļā” esot maksājušas nedaudz dārgāk nekā uz ielas, taču to iegādāšanās tīmeklī, maksājot ar pārskaitījumu un preces saņemot pa pastu, lietotājiem ļāva apiet starpniecību, kas lielākoties tiem ir nepatīkama. Izsaukt dīleri uz mājām ir bīstami. Iet meklēt savu devu uz ielas var beigties ar lodi krūtīs. Par brīvību no šīm tradicionālajām neērtībām lietotāji bija gatavi maksāt vairāk. “Zīda ceļa” ekonomiskais eksperiments pierādīja, ka tikai aptuveni 1% pasta paciņu, kas ceļoja pa visu pasauli, spēja uzost muitnieku suņi. Laikā, kad tirdzniecības apjomi tīmeklī katru gadu burtiski dubultojas, tas, protams, nepārsteidz. Kāpēc lai narkotikas turpinātu pirkt no rokas, ja ir iespējams tās nopirkt no ražotāja un nopirkt tā, kā pērk gandrīz visu – sākot ar grāmatām un beidzot ar mēbelēm? Albrikta ideja bija revolucionāra un ģeniāla – viņš piedāvāja tādu tirgus platformu, kāda acīmredzot jau sen bija nepieciešama. Un nepieciešama daudziem cilvēkiem. 2013. gada vidū “Zīda ceļā” bija jau gandrīz miljons reģistrēto lietotāju kontu (taču ne visi bija aktīvi). Dienā tika veikts vairāk nekā 1000 darījumu. Katru mēnesi komisijās par transakcijām Albrikts bitmonētās iekasēja summu, kas atbilda gandrīz 100 000 dolāru.

“Zīda ceļš” lepojās ar diskrētumu un neiejaukšanos klientu privātajā dzīvē un uzskatos. Ross bija uzstādījis dažus pamatprincipus, piemēram, nepieņemt tirdzniecībā masu iznīcināšanas līdzekļus, bērnu pornogrāfiju un slepkavu pakalpojumus. Pret visu pārējo viņš bija pilnīgi atvērts. “Zīda ceļā” pirka un pārdeva galvenokārt psihotropās vielas, taču pietiekami lielā apjomā arī citas preces (viltotas pases un citus dokumentus, pakaļdarinājumus, dažādu ļaunatūru un vēlāk arī ieročus, bet tiem nebija noieta) un pakalpojumus (piemēram, hakeru pakalpojumus un vismaz dažos gadījumos arī reketieru pakalpojumus).

Rosa mērķtiecīgums, koncepta sakarīgums un uzņēmēja talants radīja veiksmīgu zīmolu. Teicams atradums bija pats tirgus nosaukums un logo ar zaļo kamieli. Jēdziens “Zīda ceļš” vienlaikus saistās gan ar kaut ko senu, gadsimtu pieredzē norūdītu un nepieciešamu, gan arī ar kaut ko negaidītu un svaigu. Tas atgādina par seno tirdzniecības tīklu starp Tālajiem Austrumiem un Vidusjūru, par sakariem starp nepazīstamām civilizācijām. Sakariem, kas bija spēcīgāki par visiem fiziskajiem šķēršļiem (tuksnešiem, kalniem, lielo attālumu) un juridiskajiem ierobežojumiem (senie romieši vairākas reizes mēģināja aizliegt zīda importu). Sakariem, kas rietumniekiem atveda ne tikai jaunas izejvielas un preces, bet arī jaunas domas un priekšstatus par īstenību – piemēram, budismu.

Otrs veiksmīgs atradums bija Rosa segvārds, ko viņš, kāda anonīma padomdevēja mudināts, pieņēma 2012. gadā, – “Baisais pirāts Robertss”. Tā avots ir filma “Princese līgava” pēc Viljama Goldmana romāna ar tādu pašu nosaukumu. Romānā atklājas, ka šis vārds ir tikai segvārds un to laika gaitā pieņem dažādi cilvēki. (Pārmantojama segvārda argumentu, starp citu, mēģināja izmantot Albrikta tiesā, cenšoties no tā atvedināt, ka, atbilstoši uzstādījumam, “Zīda ceļa” saimnieks nemaz nevar būt viens konkrēts cilvēks.) “Robertss” ir mītiskā pirāta uzvārds, nevis vārds, un šī uzvārda avots savukārt ir 17. gadsimta beigās dzimušais velsiešu jūras laupītājs Bārtolomijs Robertss. Viens no slavenākajiem un veiksmīgākajiem tā dēvētā “Pirātisma zelta laikmeta” sirotājiem. “Baisais pirāts Robertss” tādējādi rosina visādas romantiskas vīzijas par senajiem jūras laupītājiem, kas bija tik drosmīgi un tik romantiski, ka viņu leģendas priekšā visa moralizēšana par pakļaušanos likumam izklausās nevīrišķīga un gļēva.

Īpaši pārsteidzoši ir tas, ka vietne vispār tika izveidota un darbojās. Ne bez pārtraukumiem un kļūdām, tomēr darbojās. “Zīda ceļš” Rosa biogrāfijā bija pirmais (un droši vien arī paliks pēdējais) programmēšanas projekts. Viņš to uzsāka un ilgu laiku vadīja vienatnē, bez iepriekšējas pieredzes. Kā fiziķis ar interesi par ekonomiku viņš visu ar datoriem saistīto apguva pašmācības ceļā – programmēšanas valodas, serveru pārvaldību, drošības problēmu risināšanu. Tiesā pret Rosu liecināja viņa studiju laika draugs un profesionāls programmētājs Ričards Beitss. Ričards stāstīja, ka, sākot ar 2010. gada beigām, kad “Zīda ceļš” vēl nebija atvērts, Ross viņam regulāri uzdevis dažādus jautājumus par programmēšanu “augstākajā mērā slepenam” projektam. Kad pusgadu vēlāk Ričards atteicās turpināt palīdzēt, nezinot, kas tiek radīts, Ross viņam parādīja savu lapu un piedāvāja “Zīda ceļa” administratora darbu. Ričards no tā atteicās, jo strādāja eBay.com. Tiesā jautāja, kā Ross viņam atlīdzinājis par sniegto palīdzību. “Nekā, vienīgi ar savu draudzību,” Ričards atbildēja.

“Zīda ceļš” plauka un zēla vairāk nekā divus ar pusi gadus. Tas nav maz – ņemot vērā, ka tā pastāvēšanas laikā par šo projektu rakstīja tādi mediji kā, piemēram, Forbes, ka tam bija veltīti pat veseli radio raidījumi un ka vismaz divi ASV senatori publiski pieprasīja panākt narkobiznesa platformas slēgšanu. Jau 2012. gadā vietnē bija piereģistrējušies izmeklēšanas aģenti. Viņi sekoja līdzi saimnieka darbībai, lasīja ziņas forumos un cerēja, kad Baisais pirāts kaut kā iekritīs.

Rosu iegāza viņa amatierisms, atkarība no padomdevējiem un iesācēja naivums. Par “savu” narkotiku tirgu viņš bija izstāstījis draudzenei Džūlijai. Džūlija to izstāstīja kādam citam draugam. Arī Ričards Beitss, par spīti solījumam glabāt noslēpumu, par Rosa projektu nespēja klusēt. Apmēram pusgadu pēc vietnes palaišanas kāds Ričarda vai Džūlijas draugs, vai draugu draugs uz Rosa Facebook “sienas” iekomentēja: “Esmu drošs, ka atbildīgās amatpersonas noteikti interesētu tavs narkotiku pārdošanas saits.” Komentārs Rosā izraisīja paniku.

Taču pļāpīgums nebija galvenā problēma. “Atbildīgās amatpersonas” viņu arestēja tāpēc, ka viņš pats savu tirgu tā pirmsākumos bija reklamējis forumā bitcointalk.org ar segvārdu “altoid”. Un kādā citā reizē, aizmirsis par iepriekšējo ierakstu, ar šo pašu segvārdu tur ievietojis sludinājumu. Sludinājumā bija teikts, ka meklē IT profesionāli uzņēmumam, kurš darbosies ar bitmonētām. Šī ieraksta beigās – neticami, bet tiesa – interesenti bija lūgti rakstīt uz e-adresi: . “Zīda ceļa” krišana tātad notika nevis tehniskas, bet cilvēciskas kļūdas dēļ. Slēptais tīkls nodrošina anonimitāti tikai tad, ja cilvēks pats spēj dzīvot, sarunāties un darboties anonīmi – bet izrādās, ka tas ir grūti.

Rosu apcietināja 2013. gada oktobrī kādas Sanfrancisko publiskās bibliotēkas zinātniskās fantastikas grāmatu lasītavā. Aģenti novērsa viņa uzmanību ar imitētu kautiņu un izķēra no rokām klēpjdatoru. To bija svarīgi konfiscēt atvērtu, lai neļautu tam pāriet gaidstāves režīmā. Pretējā gadījumā viss kriptētā diska saturs aizslēgtos ciet un, nezinot atslēgu, būtu faktiski nepieejams. Ross tobrīd bija pieslēdzies “Zīda ceļa” administrācijas panelim kā “Baisais pirāts Robertss”.

Lasot tiesai sagatavotos materiālus, aizkustina Rosa dziļā ticība libertārismam un brīvajam tirgum kā cilvēces “nebrīves” problēmas risinājumam. Albriktas kundzei bija taisnība – liekas, ka Rosu patiešām neinteresēja ne narkotikas, ne nauda. Sava tirgus lapā viņš bija deklarējis: ““Zīda ceļš” tika izveidots, balstoties uz libertārisma principiem, un turpina darboties saskaņā ar tiem. Tā ir jaudīga ideja un jaudīga praktiskā sistēma. Tā nav utopija. To regulē tirgus spēki, nevis centralizēta vara .. Tie paši principi, kas ļāvuši “Zīda ceļam” uzplaukt, var darboties un arī darbojas visur, kur vien cilvēki sanāk kopā. Vienīgā atšķirība, ka šeit Valsts nespēj to sagrābt savās zaglīgajās, slepkavnieciskajās ķetnās.”

Narkotirgus maliņā Ross bija izveidojis pat atsevišķu forumu – Grāmatu klubu, kurā ar citiem gribēja apspriest libertārisma idejas. Bet viņš pats tur bija galvenais rakstītājs un būtībā sarunājās ar sevi. Ross gari un izvērsti izklāstīja sava intelektuālā ceļa vēsturi: kā viņš gadiem ilgi bijis nomākts par šķietami nepārkāpjamām barjerām starp mūsdienu pasauli un to pasauli, pēc kuras ilgojies. Kā viņš meklējis patiesību. Kā cīnījies pret dezinformāciju un izšķīšanu “viedokļu jūrā, kurā mēs dzīvojam”. Un kā galu galā atradis to, kam varējis piekrist “ar visu savu sirdi”. Tā bijusi austriešu ekonomiskā teorija, un tā viņu ievadījusi voluntārismā, anarhokapitālismā un agorismā. Kā viņš lasījis Ludvigu fon Mīzesu (kurš, piemēram, rakstīja: “Jautājums vienmēr ir viens un tas pats – vai nu valdība, vai tirgus. Trešās izvēles nav.”) un Mariju Rotbardu un no viņu darbiem sapratis tirgus maģisko iedarbību. Sapratis to, kā tirgus “veicina kooperāciju starp cilvēkiem, pieklājību un iejūtību” (šie ir Rosa vārdi), kā tirgus “par tirdzniecības partneriem padara svešiniekus un pat ienaidniekus”, kā tirgus “koordinē visu planētas iedzīvotāju darbības”.

Pēdējais grūdiens Rosam esot bijis Semjuela Edvarda Konkina III “Jaunais libertāriešu manifests”. Konkins aicināja izbeigt diskusijas un ķerties pie darba. Tas ir, nostāties opozīcijā valstij un visu ekonomisko darbību vadīt caur melnajiem vai pelēkajiem tirgiem, kas apiet nodokļus un izvairās no vertikālas, centralizētas regulācijas. Konkins savu manifestu bija uzrakstījis pirms vairāk nekā 50 gadiem, pavisam citos politiskajos apstākļos, bet Ross dzīvoja un darbojās Obamas Amerikā (jā, Obamas, nevis Buša). Tomēr tieši no Konkina viņš, šķiet, aizguva “Zīda ceļa” dusmīgo retoriku un toni, sinonīmus “Valsts” un “Ienaidnieks” bieži rakstot ar lielo sākuma burtu un par “ekonomisko teoriju” vienmēr runājot tikai vienskaitlī. “Jebkāda rīcība ārpus valdības kontroles loka,” rakstīja Ross, “stiprina tirgu un vājina valsti. Es saskatīju, kā valsts parazītiski dzīvo no visiem pasaules ražojošajiem cilvēkiem un cik ātri tā sabruktu, ja nevarētu iekasēt savus nodokļus.” Tieši “Zīda ceļš” (kurš viņu šobrīd ir novedis cietumā) viņu savulaik esot padarījis par “brīvu cilvēku”.

Varētu jautāt, kāpēc tirgus tika iesākts (ar Rosa izaudzētajām sēnēm) un apzināti ievirzīts tieši narkotiku tirdzniecībā. Sekojot agorisma teorijai, tas būtu varējis pagrīdē tirgot jebko – dārgakmeņus, kviešus, velosipēdus. Arī uz šo jautājumu atbilde ir atrodama tajos pašos Rosam tuvo teorētiķu tekstos. Vismaz kopš austriešu aristokrāta Ludviga fon Mīzesa, kurš nomira 1973. gadā, libertārieši ir apstrīdējuši valsts tiesības ierobežot pieaugušu cilvēku tiesības apreibināties – tik ilgi, kamēr viņu apreibināšanās nekaitē citiem. Libertārismā totālais karš pret narkotikām, kas vēl aizvien ir standarta politika lielākajā daļā pasaules valstu, ir nepamatots, netaisnīgs un katrā ziņā nepietiekami iedarbīgs, samērojot ieguvumus ar apkarošanā ieguldītajiem līdzekļiem. Savukārt mūsdienām tuvākiem kreisā spārna libertāriešiem narkotiku kontrabanda, šķiet, ir tāds kā pretvalstiskas darbības, pagrīdes ekonomikas un brīvības īstenošanas simbols. Tā tas, domāju, bija arī Rosam.

Savā stingrajā ticībā viņš visu citu “Zīda ceļa” entuziastu starpā bija diezgan savrups. Nekā citādi kā ar vientulību nevar izskaidrot Rosa dīvainos jūtu uzplūdus. Viņš forumā rakstīja, piemēram, “Jūs man esat kā ģimene... Es jūs visus mīlu. No visiem pasaules cilvēkiem jūs esat tie, kas esat šeit – šīs revolūcijas agrīnajā posmā.” Un tālāk: “Šeit, “Zīda ceļā”, starp mums ir varoņi. Katru dienu viņi riskē ar savu dzīvību, mantu un dārgo brīvību mūsu dēļ. Viņi atrodas pirmajās frontes līnijās, pieņemot smagus lēmumus un smagi strādājot, lai veidotu šo tirgu tādu, kāds tas ir.”

Tomēr praksē – virtuāli reālajā dzīvē – biedriskuma un mīlestības saites starp komūnas locekļiem neizrādījās tādas, uz kādām Ross bija cerējis. Nebija arī nekādas komūnas. Viņa rakstītais neatspoguļo īstenību, un par to “Valsts” uzzināja no viņam konfiscētā datora. Tur Ross – iespējams, turpinot savus centīga studenta gados iegūtos labos ieradumus – bija rūpīgi dokumentējis visu, ko darīja. Rakstījis dienasgrāmatu, protokolējis katru savu soli un datora atmiņā saglabājis visus čatus ar vietnes lietotājiem. Noskaidrojās, ka jau no pašiem pirmsākumiem saimnieks cīnījāsar pārdevējiem, kas neievēroja noteikumus. Pārdeva neatbilstošu vai nekvalitatīvu preci, apgāja “Zīda ceļa” sistēmu “preci vispirms” (vietne kā starpnieks naudu pietur līdz brīdim, kad pircējs ziņo par preces saņemšanu) un viltoja atsauksmes, kuras “Zīda ceļā” – pēc eBay.com modeļa – pircēji atstāja pēc preces saņemšanas. Šāda veida problēmas ir grūti un dažkārt pat neiespējami atrisināt apstākļos, kad visi darījumu dalībnieki ir anonīmi un nav nekādu augstāku amatpersonu, kurām sūdzēties par negodīgajiem. Īpaši Rosu traumēja gadījumi, kad vietnes pircējus apkrāpa lielos apjomos. Lieli apjomi – jāpiebilst – tā dēvēto A klases narkotiku kontrabandā dolāros ir mērāmi sešciparu skaitļos.

Neuzvarams izrādījās, piemēram, pārdevēju kārdinājums iekasēt un pazust. To sauca par “beidzēju uzmetienu” (exit scam). Kad pārdevējs, kurš ar atbildīgu darbu ir nopelnījis augstu uzticamības reitingu, kaut kādu apstākļu dēļ grib pārtraukt tirdzniecību un no vietnes pazust (vai nomainīt segvārdu), viņš jūt milzīgu tieksmi izlikties, ka turpina izsūtīt preces, un iekasēt naudu tik ilgi, cik vien tas ir iespējams, – proti, tik ilgi, līdz sāk pienākt negatīvās atsauksmes.

Ross šādu uzvedību uztvēra gandrīz kā personīgu apvainojumu. “Zīda ceļa” ceļotājiem ir dota iespēja būt par revolūcijas karognesējiem, bet ko viņi? Melo, krāpj un zog. Lai pasargātu savu uzņēmumu un tā labo vārdu, Ross nonāca līdz vardarbībai. Ironiskā kārtā – līdz daudz lielākai vardarbībai par to, pret kuru pats bija vērsies savā agorisma ideoloģiskajā uzstādījumā.

Vai, pareizāk sakot, viņš nonāca līdz mēģinājumiem pielietot vardarbību. Nezinot, ka īstenībā čatā sarunājas ar izmeklēšanas aģentu, Ross samaksāja pasūtījuma slepkavam 80 000 dolāru par kāda bijušā vietnes darbinieka nogalināšanu. Šo darbinieku Ross vainoja pie tā, ka policija viņa mājās bija veikusi kratīšanu un izņēmusi lielu daudzumu kokaīna. Ross uztraucās ne tik daudz par zaudēto naudu (kuru dīvainā kārtā uzskatīja par nozagtu) kā par to, ka bijušais darbinieks sadarbosies ar varas iestādēm. Ko viņš arī darīja: spīdzināšanas laikā mirušā darbinieka fotoattēli, kurus aģents nosūtīja Rosam kā pierādījumu, ka uzdevums izpildīts, bija viltoti. Rosu neuztrauca nekādas detaļas – ne tas, ka bijušais darbinieks varbūt nav vainīgs pie tā, ka viņu arestēja, ne arī tas, ka viņš dzīvoja ar sievu un meitu.

Kā lasāms čatos, 2003. gadā Rosu sāka šantažēt lietotājs ar segvārdu FriendlyChemist jeb Draudzīgais ķīmiķis. Ķīmiķi bija apkrāpis viņa sadarbības partneris – izplatītājs, un trūkstošo naudu (pusmiljonu dolāru) viņš mēģināja izspiest no Rosa, draudot publiskot 24 “Zīda ceļa” pārdevēju un tūkstošiem pircēju privāto informāciju. Šos datus viņš bija ieguvis, inficējot pārdevēja Lucydrop datoru ar ļaunatūru. “Šāda uzvedība ir nepiedodama,” rakstīja Ross. “Īpaši “Zīda ceļā”, kur anonimitāte ir svēta.” Ross sazinājās ar pasūtījuma slepkavām un samaksāja par Draudzīgā ķīmiķa likvidēšanu. Pēc tam izrādījās, ka ar Ķīmiķi ir sadarbojies vesels “noziedzīgais grupējums” – vēl četri cilvēki. Nācās novākt arī tos. Tā mēs nonākam jau visās trijās “Krusttēva” sērijās. Kopā, ja ticam dokumentiem, Ross par Ķīmiķa grupējuma likvidāciju samaksāja vairāk nekā minēto pusmiljonu dolāru, ko no viņa mēģināja izspiest.

Par slepkavību pasūtīšanu Ross vēl nav ticis tiesāts un, iespējams, arī netiks, jo nav pierādījumu, ka šīs slepkavības vispār notikušas. Tas ir viens no šīs lietas daudzajiem paradoksiem – un ilustrācija tam, kā tīmeklis rada pasauli, kas vienlaikus ir gan reāla, gan tikai virtuāla un visu laiku balansē uz šīs robežas. Uzskata, ka lietotājs redandwhite, kurš it kā pārstāvēja Hells Angels un saņēma (reālu) naudu par asinsdarbiem, Rosu piemānījis, atsūtot viltotus likvidācijas pierādījumus. Ja tas ir tā, tad arī šajā sfērā Ross izrādījās iesācējs un amatieris.

Nav brīnums, ka šīm “Zīda ceļa” aizkulisēm, par kurām liecina čati un jo īpaši naudas pārskaitījumi, Albrikta ģimene un pārējie aizstāvji netic. Un droši vien nekad neticēs. Rosa tēvs Kērks Albrikts kādā intervijā sacīja: “Es jūtu, ka pazīstu Rosu tik labi, cik labi tēvs var pazīt savu dēlu. “Baisais pirāts Robertss” nerunāja kā Ross un nerakstīja kā Ross. Tas vienkārši nav Ross.”

Savā ziņā – labi, ka Rosu apcietināja, jo ir skaidrs, ka viņa brīvais kritiens nebūtu apstājies pats no sevis. Jo lielāks plestos tirgus, jo grūtāk viņam būtu bijis noturēt kontroli – ar kuru viņš nez kāpēc bija apsēsts, un tieši tas viņu manās acīs padara par “sliktu libertārieti”, ja tā var teikt. Izsišanas, cilvēku laupīšanas, slepkavības – tas, protams, ir mūžsenais veids, kā pagrīdē risina noteikumu neievērošanas un nelojalitātes problēmas. Bet Rosa gadījumā varēja iedomāties citus scenārijus – galu galā, ja viņš ticēja tirgus maģiskajam spēkam, viņš būtu varējis arī pieņemt, ka šad tad ir jācieš zaudējumi. Šad tad ir jānoiet vēl dziļākā pagrīdē, jānogaida, jāskatās, ko darīt tālāk.

Var iztēloties vēl citus scenārijus. Piemēram, ka nekādu šantāžu un asinsizliešanu nebūtu, ja narkotikas nemaksātu tik dārgi; bet tās nemaksātu tik dārgi, ja nebūtu aizliegtas un par to ražošanu un izplatīšanu nedraudētu cietums. Dažām Eiropas valstīm ir laba pieredze ar lietošanas dekriminalizāciju. Piemēram, Portugālē uzskaitē neesošs lietotājs, kuru pieķer ar heroīnu kabatā, saņem tikai administratīvu sodu.

Lēmums nelikt cietumos lietotājus tomēr neatrisina problēmu, ko darīt ar ražotājiem un izplatītājiem, – ražošana un izplatīšana vēl aizvien ir krimināli sodāmas. Tas varbūt kaut kad mainīsies, bet vismaz pagaidām – par spīti libertāriešu grupējumiem, kas neatlaidīgi to pieprasa, – ir grūti iedomāties tādu labklājības valsti, kas, lai apmierinātu pieprasījumu, pati uzņemtos izplatīt tā dēvētās smagās narkotikas. Bet vēlme pēc tām nemazinās – arī Portugālē. Un arī tajās valstīs, kas pārtraukušas vajāt marihuānas un hašiša smēķētājus. Kā kādā no saviem smieklīgajiem video ironiski jautā vecais Marijs Rotbards – nu ko tad darīt ar tiem narkotiku lietotājiem? Varētu, piemēram, viņus visus sadzīt vienā laukumā un publiski nocirst galvas! Par brīdinājumu citiem.

Amerikas nodokļu maksātāji par Rosa Albrikta noķeršanu, notiesāšanu un ietupināšanu ir samaksājuši vairākus miljonus dolāru. Likuma un tiesībsargu uzvara ir pārliecinoša un ir satricinājusi visu tumšo tīmekli. Tā gan nav tik salda, kāda būtu varējusi būt. Aptuveni mēnesi pēc “Zīda ceļa” slēgšanas parādījās jauns “Zīda ceļš”. Īpašā operācijā slēdza arī to. Tagad esot parādījies trešais. Tumšajā tīmeklī kopumā atrodami vismaz divpadsmit dažādi melnie tirgi, kuros var nopirkt visu, ko vien iegribas. Un var sagaidīt, ka Rosa sekotāji – nākamie “Baisie pirāti Robertsi” – būs mācījušies no viņa kļūdām. Nestāstīt par savu darbu draudzenei, nerakstīt datorā dienasgrāmatu, nesaglabāt čatu failus un nepieslēgties kriminālam pagrīdes uzņēmumam no bibliotēkas lasītavas. Tikmēr Ross Albrikts, bargo tiesas spriedumu sagaidījis ar smaidu, acīmredzami ir ticis spēcināts savā dziļajā pārliecībā, ka galvenais apspiedējs un agresors ir Valsts.

Bet ir arī labas ziņas. Pīts Dohertijs nesen pametis rehabilitācijas klīniku Taizemē ar nosaukumu “Cerība” (Hope). Tā esot pirmā klīnika, kas viņam tiešām palīdzējusi, un pašlaik viņš esot brīvs no narkotikām. Brīvs cilvēks. Par spīti tam, ka pirms ierašanās viņš lietojis neticami lielu heroīna devu – 3,5 gramus dienā. Un par spīti tam, ka kāds nelietīgs fans heroīnu uz Taizemi viņam bija atsūtījis paciņā pa pastu.