pētījums

Agnese Gaile

Demokrātijas dēmons

Atēnu valsts iekārta Grieķijas klasiskajā laikmetā

Amerikāņu Merriam-Webster interneta vārdnīcas statistikas lapā lasu, ka vārds democracy ir pirmais visbiežāk meklēto sarakstā. Otrā vietā ir quagmire, trešajā – quarantine, ceturtajā – matrix un piektajā – marriage. [1. Democracy – demokrātija; quagmire – purvs, muklājs; quarantine – karantīna; matrix – matrica, forma (populāras Holivudas filmas nosaukums); marriage – laulība (angļu val.)]Smieklīgi, vai ne, gribējās jau pasmieties par amerikāņiem – viņi skatās vārdnīcā, ko nozīmē demokrātija, un pēc “demokrātijas” uzreiz nāk “purvs”, bet tad jau es smejos arī par sevi.

Šķirklī uzskaitītas piecas vārda nozīmes ar apakšnozīmēm, un beigās visi tiek sūtīti uz enciklopēdiju lielākas skaidrības iegūšanai. Bet enciklopēdijā uzreiz kā purvā – tiešā demokrātija un reprezentatīvā, problēmas un pārpratumi, visbiežāk uzdotie jautājumi (vai demokrātija nodrošina valsts ekonomisko uzplaukumu?). Izklāsts sākas ar vārda etimoloģiju – tā arī ir vienīgā vieta, kur pieminēti senie grieķi, – un beidzas ar Rozas Luksemburgas citātu. [2. Roza Luksemburga (1891–1919) – vācu marksiste, revolucionāre. ]

Kāda rindkopa raksta vidusdaļā izmaina manus turpmākos rakstīšanas plānus. Tur teikts, ka demokrātiskas valsts pilsoņiem ir ne tikai tiesības un visādi labumi, bet arī pienākumi. Pilsoņa pienākums, pirmkārt, ir izteikt savu viedokli balsošanā, taču nevis izteikt pirmo pagadījušos viedokli, bet pirms izvēles ievākt un apkopot informāciju, pārdomāt un spriest pēc labākās sirdsapziņas un zināšanām. Baidos, ka neesmu labs šīs demokrātiskās valsts pilsonis – nē, protams, es eju vēlēt, ja ceļā negadās nopietns traucēklis, bet mana kā vēlētāja izvēle bieži tomēr ir pirmais pagadījies viedoklis, un savā ziņā es jūtos atvieglota, kad tas iejūk anonīmajā urnā, lai pēc tam to absorbētu bezpersoniskais valsts ķermenis.

Atsvešinātība – ak, šis nodrāztais, apnicīgais vārds! Un tomēr es, cilvēks, kas nekad nav sūdzējies par atsvešinātību kā dvēseles īpašību, jūtos atsvešināta no valsts pat tad, kad šo valsti pārstāvošie indivīdi ir man personīgi pazīstami, un jūtos arī atsvešināta no atribūta “pilsone”, no savas pilsonības kā statusa, privilēģijas vai pienākuma. No otras puses, fakts, ka mums šeit ir demokrātija, mani nomierina, jo pati iekārta, skaidrojot to optimistiski, no manis prasa tikai tik daudz, lai es “nostātos pareizajā pusē” – pusē, kas aizstāv demokrātiju, un principā es esmu brīva nodarboties ar to, kas man liekas svarīgāks par vēlēšanu programmu banalitātēm. Piemēram, lasīt grāmatas par seno Atēnu valsts iekārtu.

“Demokrātija” mūslaikos ir viens no modernajiem parazītvārdiem, kam ir retorisks un emocionāls svars, bet kuru atbilstība realitātei ir ne tikai grūti pārbaudāma, bet arī grūti apstrīdama, jo demokrātijā katram ir tiesības uz savu demokrātijas definīciju. Arī Ķīna sevi sauc par demokrātiju, un ir virkne režīmu, kas atgaiņājas no starptautiskajiem novērotājiem, sakot, ka viņu “vēlēšanas ir demokrātiskas”, it kā tas kaut ko nozīmētu. Pēc principa: viss, kas ir “demokrātisks”, ir labs; viss, kas ir “nedemokrātisks”, ir slikts. Platonam un Aristotelam šai sakarībā bija kas sakāms, bet nepārprotiet – es esmu atvērtās sabiedrības [3. Atsaucos uz Karla Popera grāmatu Atvērtā sabiedrība un tās  ienaidnieki (The Open Society and its Enemies), 1945, kuras 1. sējums veltīts Platona – “atvērtās sabiedrības lielā ienaidnieka” – politiskās filozofijas kritikai. Popers uzskata, ka Platona slava un talants ir veicinājuši totalitāru režīmu dzīvotspēju Rietumeiropā.] un demokrātijas aizstāvis, ar rokām un kājām – par, un demokrātijas ideoloģiskā apogeja mani traucē tikai grāmatās par Atēnu valsts iekārtu.

(Uzrakstīju un gāju parunāties ar putniem. Papagailis, bulku turot ķepā, čirkstināja no būra: “Dabūji, ja? Dabūji?”)

Ar kokiem apaugušais pakalns ir slavenais Pniksas kalns, kurā atēnieši sanāca valsts kopsapulcē apmēram 40 reizes gadā. Priekšplānā – Hēroda Atika teātris (2. gs.) (Foto - Uldis Tīrons) Ar kokiem apaugušais pakalns ir slavenais Pniksas kalns, kurā atēnieši sanāca valsts kopsapulcē apmēram 40 reizes gadā. Priekšplānā – Hēroda Atika teātris (2. gs.) (Foto - Uldis Tīrons)

Vēsture kā neiespējamā iespēja

Izdarot nelielu vispārīgas dabas atkāpi: “Vēsture, kurā fakti runātu paši par sevi,” vēl nav uzrakstīta, [4. Projekts ar tieši šādu vadmotīvu Cambridge Modern Histories tika sākts 19. gs. beigās un turpinājās 20. gs. sākumā. ] jo vēsturnieki dzīvo noteiktā laikā un sabiedrībā, un, lai kā to vēlētos, nespēj pilnībā abstrahēties no savas tagadnes. Pat ja tie ir tikai “fakti”, kas runā, pašu faktu izvēle un sakārtojums ir vēsturnieku rokās. Antīkās pasaules, it sevišķi senās Grieķijas vēsture, spriežot pēc izdoto grāmatu klāsta, atspoguļo lasošās sabiedrības vajadzības un intereses. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija modē pētījumi par sievietēm, bērniem un vergiem (un par homoseksualitāti, protams) – par visiem tiem, kas bija nevis galvenie vēstures virzītāji (pēc seno grieķu domām), bet tie pārējie, tie citi. Pēdējos divdesmit gados interesi piesaistījuši antīkie politiskie režīmi, it sevišķi pirmā demokrātija (tas ir, iekārta ar šādu nosaukumu) Atēnās 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. [5. 1994. gadā apritēja 2500 gadu kopš Kleistēna reformām, kas lika pamatus Atēnu demokrātiskajai iekārtai. Akadēmiskajās aprindās (galvenokārt ASV) šis notikums tika atzīmēts ar diezgan plašām svinībām. ] Taču starp šiem pētījumiem un tiem, ko izdarīja agrāk, pastāv būtiska atšķirība: grāmatas par sievietēm vai vergiem principā ir vēsturiskas curiosités, kas, līdzīgi izklāstiem par seno ķīniešu nāves sodu paņēmieniem, nesniedz materiālu reālam vai leģitīmam salīdzinājumam ar mūsdienām – ja nu vienīgi tik daudz kā atziņu, ka no cilvēktiesību viedokļa šajās lietās panākts nenoliedzams progress (tiesa, es zinu, par to var pastrīdēties). Savukārt ar Atēnu demokrātiju Rietumu pasaulei ir tiešas, dzīvas un radošas attiecības – galu galā iekārtu, kurā mēs dzīvojam, sauc tādā pašā vārdā, – un šīs attiecības, tas ir, mūždien salīdzinošā perspektīva Atēnu vēstures studijām ir kaitējušas. Pola Vudrafa grāmata Pirmā demokrātija, [6. Paul Woodruff, First Democracy. The Challenge of an Ancient Idea, Oxford, 2005.] ko iegādājos tāpēc, ka tā ir svaigākā pieejamā grāmata par šo tēmu, beidzas ar nodaļu Vai amerikāņi ir gatavi demokrātijai? un, grāmatu izlasot, paliek iespaids, ka viss iepriekš rakstītais pamazām vedināts uz moralizējošajiem beigu pārspriedumiem. Šāda tipa grāmatas ar nodaļām Ko mums vajag mācīties no Atēnu demokrātijas man pēdējā laikā gadījušās vairākas.

Nav gluži tā, kā rakstīja Kants, – ka ar vēsturi katrs var darīt, ko grib, – un nav arī tā, ka mums trūktu materiālu (Atēnu demokrāti piekopa apzinātu pilsoņu informēšanas politiku: neviena antīkā pilsētvalsts nav iekalusi akmenī tik daudz lēmumu un dokumentu), bet Atēnu demokrātijas kopskats, ja vispār iegūstams, ir ļoti trausls. Tā novērtēšanai, vai pat tikai saprašanai, jāņem vērā ārkārtīgi daudzi aspekti, tai skaitā tādi, par ko mēs neiedomājamies, analizējot šolaiku politiskās peripetijas.

Līdz ar Rozu Luksemburgu un citiem marksistiem, var, piemēram, kritizēt Atēnas par to, ka tā bija vergturu sabiedrība un ka pilsoņu iespēja visu dienu nosēdēt sapulcē, spriežot, kuriem kaimiņiem labāk uzbrukt, bija iespējama tāpēc, ka vergi tai laikā būvēja kara kuģus. Bet var arī domāt par verdzību, vispirms painteresējoties par to, kā paši vergturi par to domāja, un kā – paši vergi, un ņemt vērā, ka arī visas pārējās tā laika valsts iekārtas – monarhijas vai oligarhijas – bija vergturu sabiedrības. Vēl jocīgāk ir pārmest Atēnu demokrātiem, ka tie piešķīra pilsoņa tiesības tikai pieaugušiem Atēnu vīriešiem, bet ne sievietēm, ja zināms, ka lielākā daļa Rietumu valstīs dzīvojošo sieviešu tiesības vēlēt ieguva tikai mūsu ēras 20. gadsimtā. Seno laiku vēsturi nevar izmantot tiešā veidā, lai no tās izvilktu morālas dabas pamācības vai padomus politiskajā tehnikā. Vēsturei, protams, ir jāiemanās būt noderīgai, jo kā gan citādi pamatosim mūsu arheoloģiskās ekspedīcijas tāmi? – tomēr tā kļūst īsti noderīga tikai tad, kad tā apzināti necenšas būt noderīga.

Ostrakons – māla lauska, ko lietoja Kopsapulces balsojumā, lai pieprasītu pilsoņa tiesību atņemšanu uz 10 gadiem cilvēkam, ko uzskatīja par bīstamu valsts drošībai. Uz šī ostrakona rakstīts Tēmistokla vārds. Tēmistokls bija Mēdiešu kara varonis 480. gadā p.m.ē. Atēnieši viņu ostrakizēja 471.  gadā p.m.ē. (Foto: G.Dagli Orli) Ostrakons – māla lauska, ko lietoja Kopsapulces balsojumā, lai pieprasītu pilsoņa tiesību atņemšanu uz 10 gadiem cilvēkam, ko uzskatīja par bīstamu valsts drošībai. Uz šī ostrakona rakstīts Tēmistokla vārds. Tēmistokls bija Mēdiešu kara varonis 480. gadā p.m.ē. Atēnieši viņu ostrakizēja 471.
gadā p.m.ē. Atēnas, Agoras muzejs, 5. gs.p.m.ē. (Foto: G.Dagli Orti)

Politika toreiz un tagad

Mūsu laikmeta politika [7. Vārds “politika” ir cēlies no sengrieķu polis – polisa, pilsētvalsts; politika ir “valsts lietas”.] atšķiras no sengrieķu politikas gan teorētiski, gan praktiski. Pirmkārt, ar mērogu. Politiskās dzīves apmēri bija daudz mazāki un intīmāki. Vidēja lieluma pilsētvalsts, ar ko Atēnas saskārās savā ārpolitikā, bija kopiena, kas sastāvēja no 500 līdz 2000 pilsoņiem, tas ir, pieaugušiem vīriešiem ar tiesībām piedalīties politiskajā dzīvē. Atēnas, kurās klasiskajā laikmetā bija vairāk par 30 000 pilsoņiem, bija īpašs izņēmums.

Otrkārt, politika grieķu laikos bija kaut kas tāds, ar ko nodarbojas visi pilsoņi, nevis izredzētie; tā bija kopīga lieta, kas likta sabiedrības “vidū”(es meson) ne tikai metaforiski, bet arī burtiski: tā notika agorā – uz tirgus plača. Atēnieši piedalījās politikā personīgi, bez vidutāja, aktīvi sacenšoties savā starpā. Politiskā dzīve mūsdienu Rietumu valstīs ir citāda: politiku labākajā gadījumā uzskata par kaut ko instrumentālu, sliktākajā gadījumā – par amorālu varas manipulāciju, ko nacionālā līmenī veic kaut kādi valsti pārstāvoši aģenti. Senajās Atēnās nebija plaisas starp Mums – pilsoņiem un To – valsts varu vai šo varu realizējošo birokrātiju. Valsts jeb polisa, starp citu, bija nevis tur, kur ir tās zeme (jo zemi var atņemt), bet tur, kur ir tās pilsoņi. Polisa ir paši pilsoņi: valsti viņi simboliski nes sevī turp, kurp dodas.

Treškārt, nebija arī strikta nodalījuma starp publisko un privāto – šis dalījums parādījās tikai Romas impērijas laikā. “Individuālisms” un “indivīda izvēle” nebija saprotams kā alternatīvs atskaites punkts. Sengrieķu valodā arī īsti nav vārda, kas izteiktu “individualitātes” jēdzienu tā, kā mēs to mēdzam lietot – antisociālā un antipolitiskā nozīmē. Politikas pamata uzdevums senajā Grieķijā bija karošana, nevis sadraudzība un sakaru stiprināšana, un no šī uzdevuma arī loģiski izriet, ka pilsonībai ir jābūt vīriešu prerogatīvai. Galvenais tikums un pati svarīgākā pilsoņa īpašība ir andreia – “vīrišķība”, “drosme cīņā”.

Visbeidzot, grieķu polisas spēja attīstīties un uzplaukt bija atkarīga no mirstīgo spējas uzturēt labas attiecības ar dieviem. Grieķu polisā vienlaikus dzīvoja gan dievi, gan cilvēki. To var redzēt arī topoloģiski, jo pilsētai bija divi centri: akropole ar tempļiem dieviem un agora kā vieta cilvēkiem. Tomēr antīkā polisa nebija teokrātija, jo lēmumus cilvēki pieņēma paši, un paši arī izvēlējās, kuram dievam no panteona kalpot. Dievi nebija pavēlnieki un varas turētāji konkrētā nozīmē, tie tikai prasīja pienācīgu atzīšanu domās, vārdos un rīcībā. “Atzīt dievus” grieķiski ir theous nomizein, un vārds nomizein nāk no nomos – “paraža”, “likums”. Paši atēnieši sacīja, ka pie viņiem valdot nevis “tauta” vai “vairākums”, bet gan “likums”. Dievu nepienācīgu atzīšanu kā smagu likumpārkāpumu ilustrē Sokrata prāva 399. gadā pirms mūsu ēras un viņa notiesāšana, bet par to mazliet vēlāk.

Vēl ir svarīgi pateikt (joprojām pie šiem vispārīgajiem vilcieniem), ka antīkajā polisā katram bija pienākums “tikt ar sevi galā”. Tā teikt, “noturēt sevi rāmjos” cilvēku un dievu acīs. Nebija tolaik tādas oficiālas un publiskas “tolerances” un nebija arī, protams, pat metaforiskā nozīmē tādu “tiesību uz dzīvi un brīvību”, ko varētu svārstīt svaru kausos, liekot pretī pārkāpumu. Ja tu netiec ar sevi galā, ja tu pārkāp sabiedrības apziņā definētās pienācīgas uzvešanās normas, tevi var notiesāt par hybris jeb augstprātību, un tas ir pats lielākais iedomājamais pārkāpums. Antīkā izpratne par to, kas ir pieņemams vai pieciešams, tikai šķietami bija līdzīga mūsējai, jo par spīti pilnīgi fenomenālajai runas brīvībai, kas ļāva komiķiem, piemēram, Aristofanam, uz teātra skatuves nosaukt valsts pirmās personas par (atvainojiet!) “vēmekļiem” un “dirsējiem”, par spīti faktam, ka Atēnās nebija ne policijas, ne tieslietu ministrijas un slepkava varēja palikt nesodīts, ja neviens viņu neapsūdzēja, dažu labu formāli notiesāja par “jaunatnes samaitāšanu” un klausīšanu “savam iekšējam dēmonam”, kā tas bija gadījumā ar Sokratu.

Dieviete Atēna uzrauga balsojumu par to, kam piederēs Ahilleja ieroči.Vīne, Mākslas vēstures muzejs, Antīkā krātuve, 5. gs.p.m.ē. (Foto: E. Lessing - Magnum) Dieviete Atēna uzrauga balsojumu par to, kam piederēs Ahilleja ieroči.Vīne, Mākslas vēstures muzejs, Antīkā krātuve, 5. gs.p.m.ē. (Foto: E. Lessing - Magnum)

Pilsoņu vara un vājums

Ir vairākas teorijas par to, kāpēc pirmā demokrātiskā valsts iekārta izveidojās tieši Atēnās, nevis kur citur. Visas šīs teorijas ir tik pragmatiskas un utilitāras, ka nokauj garu. Piemēram: valsts iekārta esot atkarīga no valsts militārajām vajadzībām un tiek pakārtota tām. Ja valstij ir vajadzīga kavalērija, tad pie varas ir aristokrāti, jo turēt zirgu staļļus var atļauties tikai bagātie; ja ir vajadzīgi smagi bruņoti kājnieki, tad valda vidusšķira, kas var atļauties izkalt bruņas; ja ir vajadzīga spēcīga flote, tas ir, liels skaits uzticamu un patriotisku airētāju triērās, [8. Triēra – seno grieķu kara kuģis ar vismaz 50 airētāju vietām. ] – tad pie varas nāk nabadzīgie.

Stratēģisku apsvērumu dēļ Atēnas, kam piederēja osta pašā Vidusjūras centrā, jau no laika gala centās izvirzīties par “jūras valdnieci” – pretstatā ienaidniekiem spartiešiem, kas lielākoties karoja uz sauszemes. Flotes palielināšana faktiski notika vienlaicīgi ar reformām demokrātijas virzienā, kā patiesu apliecinot sakarību: jo vairāk pilsoņu ir pie teikšanas, jo vairāk viņi atbalsta politiķus un militāros līderus un jo labāki panākumi kaujās. Proti, katrs solis uz demokrātiju radīja pilsoņos lielāku pārliecību, ka viņi cīnās par savu labumu un savu zemi, kurā viņiem ir reāla iespēja kādreiz pašiem tikt pie varas. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots par to raksta kā par vēsturisku patiesību, tieši šādi paskaidrojot, kādā ziņā demokrātija ir labāka iekārta par tirāniju.

Vissvarīgākais laikam ir tas, ka Atēnu demokrātijai nebija dibināšanas brīža un nebija arī tāda dokumenta, kas apliecinātu, ka pastāvošā iekārta ir tāda un tāda un saucas kādā vārdā – šo vārdu, starp citu, pirmie sāka lietot grieķu vēsturnieki, kas nebija atēnieši. Atēnu iekārtas veidošanās vēsture stiepjas vismaz 250 gadus – no pirmajām pārmaiņām, ko šodien var nosaukt par “demokrātiju veicinošām”, bet kuru ieviesējiem [9. Demokrātijas leģendārie pamatlicēji, kas paši piederēja pie augstākās aristokrātijas, bija: Drakons, kas 625. gadā p.m.ē. aizliedza asinsatriebību starp ģimenēm un radīja visai Atikai kopīgu publisku tiesu sistēmu; Solons, kas 594. gadā p.m.ē. atcēla parādu verdzību, lai Atikas iedzīvotāji paliktu brīvi ļaudis, un radīja 400 vīru padomi svarīgo lēmumu pieņemšanai; un Kleistēns, kas 507. gadā p.m.ē. visus atēniešus sadalīja desmit ciltīs pa 4000 pilsoņiem, visu cilšu pārstāvjiem dodot vienādas tiesības kandidēt uz valsts augstākajiem posteņiem.] bija pavisam citi mērķi, līdz Peloponēsas karam (431–404), ko Atēnas sāka, vicinot demokrātijas karogu.

Perikla laikmetā, tas ir, Atēnu ziedu gados, valsts pārvalde balstījās uz trim institūcijām – Kopsapulci, Padomi un Tiesu. Kopsapulce (ekklēsia) atēniešiem bija demokrātijas simbols, un kopš Atēnu laikiem tiek uzskatīta par tiešās demokrātijas neatkārtojamu paraugu. Kopsapulcē bija aicināts piedalīties un publiski izteikties ikviens pilsonis neatkarīgi no viņa izcelsmes un mantiskā stāvokļa. Tur sprieda un balsoja par likumiem, vēlēja vai lozēja amatpersonas, un pieņēma lēmumus dažādos jautājumos.

Sapulces notika Pniksas kalnā apmēram 40 reizes gadā. Protams, ne visi atēnieši piedalījās sanāksmēs – vai nu tāpēc, ka dzīvoja pārāk tālu, vai tāpēc, ka bija aizņemti savos ikdienas darbos. Kad sapulces locekļu skaits nebija pietiekams, lai balsotu, skitulokšāvēji skrēja cauri pilsētai, vicinot virvi, kuras gals bija notriepts ar sarkanu krāsu; visiem, uz kuru drēbēm palika sarkans nospiedums, bija jāierodas sapulcē. Perikls savas valdīšanas laikā ieviesa samaksu par kalpošanu valstij (ne tikai Padomē un Tiesā, bet arī Kopsapulcē), lai veicinātu atsaucību. Naudas pabalsts bija apmēram puse no strādnieka vidējās dienas algas, bet tas bija pietiekami, lai kompensētu laika zaudējumu. Aristotels raksta, ka naudas ieplūšana politikā bija pirmais solis uz korupciju un vispārēju pagrimumu. Dienas alga par sēdēšanu sapulcē piesaistīja Pniksas kalnam visādus liekēžus un dienaszagļus: pēc laika to pašu sarkano virvi izmantoja, lai piedalīties gribošo pilsoņu skaitu vietas trūkuma dēļ ierobežotu.

Kopsapulces sastāvs katrā reizē mainījās, un tāpēc sapulce iepriekš pieņemtos lēmumus ar vieglu roku atcēla, padarot visu likumu pieņemšanas procesu ļoti svārstīgu. Perikls bija spiests ieviest arī ierobežojumus stulbu un nevajadzīgu ieteikumu apspriešanai Kopsapulcē un ierobežot oratoru runas laiku. Kopsapulce bija viena no visvairāk kritizētajām demokrātijas institūcijām, kurā, pēc kritiķu domām, “tautas muļķība” un uzpērkamu oratoru liekvārdība krita visās galējībās pēc kārtas.

Izpildvaras orgāns – Padome (boulē) sastāvēja no 500 vismaz 30 gadus veciem vīriem. Padome sagatavoja likumu priekšlikumus, ko apsprieda Kopsapulce, un nodrošināja lēmumu izpildi. Padomes tikšanās vieta bija agora. Padomnieki tika izlozēti un palika amatā vienu gadu.

Atēnieši plaši lietoja lozēšanas principu dažādu maģistrātu iecelšanai. Lozēšana simboliski iemiesoja visu pilsoņu vienlīdzību un arī izteica dievu gribu, šādā veidā dodot tiem iespēju teikt savu vārdu valsts dzīvē.

Maģistratūru lozēšana ir viens no argumentiem, ko laiku pa laikam min, lai teiktu, ka Atēnas nevar uzskatīt par īstu tiešo demokrātiju, drīzāk par tādu dīvainu demokrātiju, kur demokrātijas pārstāvji gadās uz labu laimi. Aristotels kritizē demokrātiju par to, ka šādā lozēšanas ceļā par augstām amatpersonām kļūst tie, kam nav nekādu “zināšanu”. Atēnas, atšķirībā no mūsu pasaules, gandrīz nevienā jomā, varbūt izņemot kara lietas, nebalstījās uz “ekspertiem”. Arī pilsētas galveno ārstu vēlēja nevis ārstu komisija vai kas tamlīdzīgs, bet visa tauta, kas tad arī, visticamāk, sprieda par vīru pēc cepures un daiļrunības. Sistēmu mazliet līdzsvaroja likums, ka ievēlētas vai izlozētas amatpersonas paliek amatā tikai uz vienu gadu un, izņemot stratēgus, nav pārvēlamas. Stājoties amatā, maģistrātam nebija jānāk klajā ar plānu vai programmu, un vienīgais, ko pārbaudīja, bija pilsonība, bet, termiņam beidzoties, par padarīto vajadzēja atskaitīties un pat atbildēt tiesas priekšā.

Klērotērions – akmens skaitītājs, ar kura palīdzību Tiesā izlozēja zvērinātos un sadalīja tos grupās, piesaistot noteiktām prāvām. Atēnas, Agoras muzejs, 3. gs.p.m.ē. (Foto: G. Dagli Orti) Klērotērions – akmens skaitītājs, ar kura palīdzību Tiesā izlozēja zvērinātos un sadalīja tos grupās, piesaistot noteiktām prāvām. Atēnas, Agoras muzejs, 3. gs.p.m.ē. (Foto: G. Dagli Orti)

Man ļoti patīk visādi uzskaitījumi, jo tie rosina fantāziju, tāpēc, lūk, arī Atēnu maģistratūru saraksts.

Vēlētās maģistratūras:

10 stratēgi (augstākās militārās amatpersonas) – nodarbojas ar ārpolitiku un karadarbību;
10 taksiarhi – savas cilts karapulka vadoņi;
2 hiparhi – kavalērijas vadoņi;
10 filarhi – savas cilts kavalērijas apakšvienību vadoņi;
Lemnas salas hiparhs – salas kavalērijas vadonis;
2 triēru mantziņi;
Pritanijas rakstvedis – likumprojektu un lēmumu lasītājs Kopsapulcē un Padomē.

Lozētie mandāti un maģistratūras:

500 padomnieki (pa 50 no katras cilts) – sagatavo likumus;
3 arhonti – reliģiskās dzīves uzraugi un ārzemnieku tiesību aizstāvji;
6 tesmotēti – dažādu tiesu priekšsēži;
Padomes rakstvedis – liek iekalt akmenī Kopsapulces balsojumā pieņemtos likumus;
20 hieropi – atbild par ziedojumiem dieviem valsts vārdā;
kosmēts – efēbu (18–20 gadu vecu vīriešu, kas iziet militāro apmācību) vadonis;
2 paidotribi – efēbu uzraugi un audzinātāji;
proedru epistats – vienas dienas Kopsapulces priekšsēdis;
10 astinīmi – kārtības uzraugi;
10 agoranomi – tirgus uzraugi;
10 tautas mantziņi – atbild par izdevumiem, kas nobalsoti Kopsapulcē;
20 sitolofilaki – atbild par labības piegādi pilsētai;
10 epimelēti – tirdzniecības ostas uzraugi.

Visbeidzot Tiesa (hēliaia) – pilsoņu tiesa vistiešākajā nozīmē, jo katru gadu tajā izvilka lozi viena piektdaļa no visiem pilsoņiem, tas ir, 6000 vīru. Tos sadalīja 20 klasēs pa 500 pilsoņiem katrā, 1000 atstājot rezervē. Par tiesnešiem kļuva brīvprātīgie. Visu 6000 zvērināto tiesnešu tribunāls bija ļoti reta parādība (zināms tikai viens gadījums – apsūdzība valsts nodevībā), parasti vienā lietā sprieda pāris simti. Par Sokrata dzīvību vai nāvi balsoja 501 zvērinātais – salīdzinoši daudz, netieši norādot uz to, ka Sokrata lietai bija īpašs svars. Atturēties nedrīkstēja. Tiesāšana bija grūta, jo nebija ne procedūras reglamenta, ne kodeksa. Katru reizi tiesāja tā, it kā tas būtu pirmo reizi.

Atēnu Tiesa un arī Padome bija tik lielas tāpēc, ka demokrāti ārkārtīgi baidījās no tiesnešu un padomnieku uzpirkšanas. “Korupcija” bija Atēnu retorikas jājamzirdziņš – vārds, bez kura neviena publiska runa nešķita pilnīga. Lai gan vairāki simti tiesnešu ar lietu iepazinās tikai tiesas dienas rītā, tomēr vienalga tika uzskatīts, ka viņi varētu būt uzpērkami: Padome ieviesa pretkorupcijas likumu, kas ļāva tiesāt arī par korupcijas mēģinājumu; ieviesa slēpto balsojumu; ieviesa noteikumu notiesāt vienā reizē bez iepriekšējas apspriešanās; ieviesa divkāršo tiesnešu lozēšanu, lai nepieļautu viltojumus; aizliedza tiesnešiem pieņemt jebkādas dāvanas kā amatpersonām, utt. Tas nelikās pietiekoši. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad Tiesa tiesāja par Tiesas uzpirkšanas mēģinājumu. Ja spriedums bija attaisnojošs, tad apsūdzētājs publiski paziņoja, ka tiesneši ir uzpirkti un tāpēc ir attaisnojuši uzpirkšanā apsūdzēto personu, un tādā garā. Patiesībā, apdomājot Atēnu tiesu sistēmu, ir redzams, ka korupcija praktiski bija neiespējama. Ja nu vienīgi, kā raksta kāds atēniešu orators, – korumpētas bija visas institūcijas, no pašas augstākās līdz pašai zemākai, no pašas lielākās līdz pašai mazākai – tāpēc, ka korumpēta bija “pati atēniešu tauta”.

Atēnu demokrātija pastāvēja apmēram 200 gadus: to iedragāja un vēlāk sagrāva Maķedonijas Filipa – Aleksandra Lielā tēva – iebrukums Atikā 338. gadā pirms mūsu ēras. Aleksandrs Lielais savas īsās dzīves laikā bija daudz cienītāks un mīlētāks nekā Atēnu demokrātija. No sengrieķu autoriem, izņemot dažus sofistus, rētorus un dramaturgus, nav zināms neviens, kas būtu aktīvi atbalstījis demokrātiju vai vismaz izturējies pret to bez skepses. Demokrātiju sauca par “tukšgalvainā pūļa varu”, kas pie pirmās neveiksmes demokrātiskās vēlēšanās nolinčo savus stratēgus, ko pati pirms brīža lielā entuziasmā iecēlusi. Aristokrātijas aizstāvji rakstīja, ka demokrātija gan sociāli, gan morāli ir nepieņemama, jo nabagie un stulbie, un demagogi tur valda pār bagātajiem, izglītotajiem un prātīgajiem. Platons ar Sokrata muti pat saka, ka labs cilvēks, kas iemaldās Atēnu demokrātijā, “var būt drošs, ka viņu nogalinās”.

Klepsidra – ūdens pulkstenis, ar ko mērī runas laiku tiesas prāvās. Atēnas, Agoras muzejs, 5. gs.p.m.ē. (Foto: G. Dagli Orti) Klepsidra – ūdens pulkstenis, ar ko mērī runas laiku tiesas prāvās.
Atēnas, Agoras muzejs, 5. gs.p.m.ē. (Foto: G. Dagli Orti)

Lielā prāva

Sokrata notiesāšana laikam gan ir visu laiku slavenākais tiesas process, nemūžam nenomazgājams kauna traips Atēnu demokrātijas sejā, kauna traips, ko, starp citu, atēnieši apzinājās jau drīz pēc tam, kad Sokrats bija zem zemes, un mēģināja pat nedaudz labot, kauninot Sokrata apsūdzētājus. Taču ne jau apsūdzētāji lēma – lēma 501 zvērinātais, un tas ir pietiekoši daudz, lai teiktu, ka viņu nogalināja nevis tāds vai tāds “korumpēts” tiesnesis, bet pati tauta. Kas viņiem lēcās – saprātīgajiem un kulturālajiem atēniešiem, kas, pārfrazējot Perikla runu, neraida aizvainojošus skatienus tiem, kas rīkojas un domā citādi?

Platona un Ksenofonta – divu Sokrata aizstāvības autoru viedoklis šī raksta tēmas sakarā ir mazāk saistošs nekā reliģiski politisks skatījums uz prāvu, un ir arī pārāk labi zināms. Turklāt neviens no viņiem nebija Atēnu demokrātijas atbalstītājs.

Pilnīgi iespējams, ka Sokrata aizstāvības runa bija daudz asāka un ironiskāka nekā tā, ko mums atstāstījis Platons. Ksenofonts raksta, ko Sokratu noteikti būtu attaisnojuši, ja viņš būtu noskaņojis zvērinātos sev labvēlīgi, teikdams kādu labu vārdu par demokrātiju. Pēc Hermogena vārdiem, Sokratam vispār nebija vēlmes dzīvot – viņa dēmons neļāvis viņam sagatavot īstu sevis aizstāvību, bet Sokrats uzskatījis, ka tas nav nepieciešams (jo šim brīdim viņš gatavojies visu savu dzīvi). Sokrats būtu varējis izvairīties no soda, ja būtu piekritis pamest Atēnas un dzīvot kaut kur citur. Vēsturnieki, kas cenšas kaut nedaudz attaisnot atēniešu spriedumu, raksta, ka prāvas iznākums bija nelaimīga apstākļu sakritība, jo tiesneši nemaz negribēja Sokratu nogalināt, tikai mazliet pabiedēt, un demokrātijām, kas neripo kā nākas, vispār ir tieksme meklēt grēkāžus. Bet tā visa ir tikai atrunāšanās.

No politiskā un varas viedokļa Sokrata burtiskās apsūdzības ir tikai aizsegs citām – daudz smagākām apsūdzībām. Sokrata prāva sekoja valsts zaudējumam Peloponēsas karā un diviem asiņainiem mēģinājumiem gāzt demokrātisko iekārtu. Karam beidzoties, ar spartiešu palīdzību Atēnās nodibināja tā saukto Trīsdesmit Tirānu režīmu, kura mērķis bija ieviest oligarhiju. Trīsdesmit Tirāni izvērsa šaušalīgu teroru, bez tiesas nogalinot visus reālos un aizdomās turamos pretiniekus – kopā vairākus tūkstošus cilvēku, kas mazajām, karā paplucinātajām Atēnām bija milzīgs skaits. Par laimi tirāni valdīja tikai vienu gadu, jo trimdā izveidota armija nogalināja viņu vadoni un atjaunoja demokrātiju.

Lai panāktu tautas samierināšanos un darītu galu asinsizliešanai, Atēnu varas iestādes pasludināja abu pušu pilnīgu amnestiju, aizliedzot vajāt vai sūdzēt tiesā oligarhijas atbalstītājus. Tieši šis amnestijas likums, iespējams, aizsedz Sokrata soģu patiesos nolūkus un apsūdzības, jo formālā vainošana “jaunatnes samaitāšanā” Atēnās nevienu apmuļķot nevarēja. Politiskā ziņā Sokratu saistīja ar Trīsdesmit Tirānu režīmu; viņš arī bija izteicis savas simpātijas oligarhijai un Spartai. Kritijs – Trīsdesmit Tirānu līderis bija viens no Sokrata tuvākajiem skolniekiem. Aizdomās turēja vēl vairākus Sokrata līdzgaitniekus (Kalliju un Harmīdu), nemaz nerunājot par skaisto Alkibiadu, kas divkārt bija nodevis valsti, pārbēgot spartiešu un tad persiešu pusē.

Ja ir tā, ka Sokratu pēc būtības tiesāja par ideoloģisku atbalstu Tirānu režīmam vai režīma locekļu skološanu, tad šī prāva bija pretlikumīga, jo pārkāpa izsludinātās amnestijas nolikumu. Savādi, vai ne? Tas nozīmē, ka Sokrats, kas, cietumā gaidīdams velnarutka uzlējumu, atteicās paklausīt drauga ierosinājumam bēgt no soda izpildes, sakot, ka viņš pakļausies Likumiem, tādējādi pakļāvās likumiem, kas bija nelikumīgi. Lūk, tas patiešām ir kaut kas, kam vajag gatavoties visu dzīvi.

Raksts no Marts, 2005 žurnāla