MITOLOĢIJAS

Kirils Kobrins

Cigarešu paciņa

Manā priekšā ir divas Marlboro Gold paciņas, ražotas dažādās valstīs. Uz vienas rakstīts (tulkojumā): “Smēķēšana var izraisīt neārstējamu kakla vēzi”, “Smēķēšana izraisa nopietnu atkarību – nesāciet smēķēt”, “Smēķēšana paaugstina infarkta risku un veicina šūnu atmiršanu”, “Smēķēšana grūtniecības laikā kaitē jūsu bērnam”, “Smēķēšana stipri kaitē jums un apkārtējiem”, “Sargiet bērnus – nelieciet viņiem elpot tabakas dūmus” un, visbeidzot, “Smēķēšana var nogalināt”. Uz otras paciņas brīdinājums ir lakonisks kā Klinta Īstvuda varonis filmā “Labais, ļaunais un neglītais”: “Smēķēšana nogalina”. Atšķirība starp šiem diviem vizuālās pretsmēķēšanas kampaņas piemēriem ir milzīga, tā runā par bezdibeni starp Šveika stila muldēšanas kultūru un padomju aģitācijas plakātu – galu galā, viena no šīm paciņām izgatavota Čehijā, bet otra – Krievijā.

Varētu likties, kas gan tur liels – cigarešu marka taču viena un tā pati, tāpat arī varas iestāžu labie nodomi rūpēties par savu iedzīvotāju veselību. Tomēr tā gluži nav. Atšķiras pat dažādās valstīs ražotu Marlboro cigarešu garša – vismaz tā saka zinātāji. Taču mēs šeit runāsim nevis par tabakas kvalitāti, bet gan par “rūpēm par cilvēkiem”. Par to, kas aiz tām slēpjas un uz ko tās ved.

Pēdējos piecdesmit gados pasaule izmainījusies tik pamatīgi, ka daudzas lietas mums ir grūti pat iedomāties. Man nesen feisbukā atsūtīja saiti uz video ar ainu no kādas padomju 60. gadu sākuma filmas. Tajā viens no varoņiem slimo – vai nu ar gripu, vai angīnu. Viņš guļ spartiskā gultā, kas atrodas spartiskā istabā, kurā, šķiet, izņemot to pašu gultu un tikpat spartisku galdu, nekā cita nav. Pavasara vēsmā, kas velk pa puspavērto logu, šūpojas tilla aizkariņš. Varonis guļ un fiziski cieš. Ne stipri, bet tomēr. Nav izslēgts, ka viņš cieš arī morāli – padomju filmās mūždien kāds cieta –, taču galvot par to negalvoju, jo neatceros ne filmu, ne šīs epizodes jēgu. Pie sirdzēja atnāk biedrs. Viņš pievelk pie gultas krēslu, apsēžas, izvelk papirosu un aizsmēķē. Aizsmēķē arī sirdzējs. Abi smēķē, daudznozīmīgi klusējot. Es iedomājos neizturamo smirdoņu šajā istabā – vairākas dienas nemazgājies liela vīrieša ķermenis plus vēl indīgā, no mūsdienu Marlboro maigi elegantā aromāta tālā papirosu dvinga. Un vēl es iedomājos par nelaimīgo slimnieku, kurš tikko vēl neganti kāsēja, par viņa kaklu, bronhiem un plaušām. Un par to, ka spēkavīri – tie neesam mēs. Paldies Dievam, ka ne mēs.

Filmās, kas tajā laikā uzņemtas Dzelzs priekškara rietumu pusē, notika aptuveni tas pats. Kūpināja visi – vīrieši, sievietes, vecīši un pat vecenītes. Starp citu, uz smēķējošām sievietēm Padomju Savienībā skatījās ar lielām aizdomām, dāmā (vēl jo vairāk meitenē) ar cigareti tika saskatīts kaut kas netikls, kaut kas tāds, kas met izaicinājumu vai nu patriarhālajām, vai pat padomju morāles normām. Tikai 80. gadu vidū padomju sabiedrība samierinājās ar nosacīto dzimumlīdztiesību nikotīnatkarīgo nometnē; pēc pāris gadiem, kā zināms, PSRS sabruka. Bet līdztiesība palika. Tad lūk, Rietumu filmās kūpināja gandrīz visi – Marčello Mastrojanni un Anuka Emē, Belmondo un Sofija Lorena, Marlons Brando un Džeina Bērkina. Klints Īstvuds, neizlaižot no mutes cigāru, neatvairāmi vīpsnāja. Par Seržu Gensbūru vispār nerunāsim – tiesa, Padomju Savienībā viņu gandrīz nerādīja. Īpaši nepiepūloties, uzreiz varu atcerēties tikai vienu nesmēķējošu aktieri no vecā Rietumu kino – Vudijs Allens pāris reizes uz ekrāna centās to darīt, taču tas beidzās apmēram kā “Anijā Holā”, kur Pols Saimons piedāvā Alvijam Singeram iešņaukt kokaīnu.

Tālāk šo tēmu vairs neiztirzāšu – par to jau uzrakstīts tūkstošiem tekstu un simtiem grāmatu. Par to, ka cigarete bija vienlaikus gan vīrišķības, gan intelekta, gan dendijisma, gan seksuālās emancipācijas, gan Dievs zina kā vēl simbols. Par to, kā dubļainos ierakumos cīņu biedri dalījās pēdējā cigaretē – tabakas lapā ievīstītā frontes brālība tika apdziedāta pat padomju dziesmā “Uzsmēķēsim, biedri, pa vienai”. Jāsaka, ka nikotīna terapeitisko funkciju ekstremālos ciešanu un nāves tuvuma apstākļos notušējusi kā padomju, tā nepadomju masu kultūra, bet žēl. Jo ir taču zināms, ka smēķēšana mazina bada sajūtu – tādā veidā, piemēram, glābiņu meklēja daudzi ļeņingradieši blokādes laikā (palasiet Lidijas Ginzburgas dienasgrāmatas, tajās par to tiek runāts). Karā un smaga fiziskā darba apstākļos tabaka tika uzskatīta par draudzības, brālības, biedriskuma, vīrišķības, kolektīva saliedētības simbolu, taču nebūt ne par zālēm no bada, sala un pat ne no vientulības. Šī tēma saistībā ar smēķēšanu ir ārkārtīgi svarīga. Vientuļš cilvēks alkatīgi velk dūmu savas istabas pustumsā vai uz lauku būdas lieveņa, vai vienkārši uz ielas, atspiedies pret krastmalas parapetu, – lūk, romantisks, kaut kādā mērā pat eksistenciāls tēls, viens no galvenajiem 20. gadsimtā.

Visbeidzot, tas, ko smēķēja, bija sociālās piederības zīme, šķiru sabiedrības simbols. Lētas cigaretes un smirdīgi papirosi pret cigāriem un tievajām dāmu cigaretēm – tā popkultūrā (un ne tikai tajā) izskatījās konflikts starp bagātajiem un nabagajiem, starp valdošo šķiru un apspiestajiem. Atsevišķa kategorija bija pīpes pīpētāji; pīpe liecināja ne tik daudz par ienākumiem vai sociālo statusu, cik par profesiju un rakstura noslieci. Pīpi pīpēja profesori un jūrnieki, detektīvi Šerloks Holmss un Megrē, diktators Staļins un mākslinieks Magrits, kā arī padomju aktieri un rakstnieki, kas pretendēja vai nu uz vecmodīgumu, vai īpašu stilu. Vispār jau 20. gadsimts bija milzīga tabakas dūmiem piekvēpināta pasaule, kurā svaigu gaisu elpot izdevās vien bērniem un fizkultūriešiem baltos sporta krekliņos. Smēķēja Brežņevs, Gurčenko, Niksons, Čārlijs Pārkers un Agata Kristi. Dabūt izziņu par atbrīvojumu no nikotīna nebija vienkārši: Prustam nācās uzrādīt savu astmu, bet Kafkam – diloni. Lai gan arī diloņslimnieki kūpināja – atcerēsimies Tomasa Manna “Burvju kalnu”.  

Un tad pēkšņi kādos nieka 20–25 gados tas viss sabruka. Pat ne sabruka, bet izgaisa – tādā mērā, ka nosacītā 1965. gada smēķējošā pasaule tagad liekas krietni tālāka nekā, piemēram, 1465. gada nesmēķējošā pirmskolumba Eiropa. Taču es nesākšu sīki aprakstīt pretsmēķēšanas gara pārņemto dzīvi 2016. gadā, tā visiem tāpat labi zināma. Atļaušos atzīmēt tikai pāris detaļas. Uz ekrāna cigarete pavīd tika īpašos gadījumos un visbiežāk – ne Holivudas, bet ārthausa filmās. Kādas popdziedātājas vai modeles reklāmas foto ar cigareti zobos izraisa skandālu. Smēķēt ir vienkārši aizliegts – es ar to domāju sabiedriskās vietās, tādās kā stacijas, transporta līdzekļi, bāri un restorāni, pieturvietas, dažviet arī uz ielas un parkos, tik un tik metru rādiusā ap iestādēm, pašās iestādēs, izglītības iestādēs un zinātniski pētnieciskos institūtos, tualetēs, visur. Vairumā valstu tabakas izstrādājumus pārdod gandrīz vai slepus, lielajos veikalos skapjus ar cigaretēm sedz īpašas vērtnes; vēl vairāk, nopietni tiek apspriests jautājums par to, ka visām cigarešu paciņām būtu jāizskatās pilnīgi vienādi – uz balta fona tikai markas nosaukums un antireklāma. Vesela tabakas dizaina kultūra gatavojas nāvei. Līdzās tīri administratīviem līdzekļiem darbā tiek laisti arī sociāli un ekonomiski pasākumi, kuri, starp citu, spiež ne tikai uz statusu un naudas maku, bet arī uz psihi. Akcīze tabakai aug – Lielbritānijā paciņa tā paša Marlboro jau maksā tikpat, cik divas pudeles viegla sausā vīna. Tiek runāts arī par to, ka smēķētājiem jāliedz pieeja daļai bezmaksas medicīnisko pakalpojumu un ka viņiem jāpaaugstina maksa par veselības apdrošināšanas polisi. Turklāt smēķētāji tiek “stigmatizēti” – publiski izrādot viņiem lai arī maigu, tomēr nosodījumu: sak, tik jauks cilvēks un smēķē! Visbeidzot, smēķētāji tiek iebaidīti – vispirms jau ar pašu cigarešu paciņu izskatu. Fotogrāfijas, kurās redzami šausminoši tabakas radītie postījumi organismam. Krunkainas, novārgušas sejas. Briesmīgas, gļotainas čūlas. Tumšsarkani uztūkumi. Visas iespējamās cilvēka organisma katastrofas. Tiem, kuri vieglprātīgi laiž gar acīm asinis stindzinošās bildītes, – uzraksti. Ar tiem mēs arī sākām šo tekstu. Un ar tiem arī turpināsim – taču pēc nelielas atkāpes par pretošanos.

Totālais uzbrukums tabakai, protams, izsauc arī pretestību – vēl vairāk, šī uzbrukuma blaknes reizēm ir pilnīgā pretrunā ar labajiem nodomiem. Lielbritānijā smēķētāji, izdzīti no bāriem, drūzmējas uz ietves, liekot garāmgājējiem burtiski smakt dūmos, laužoties cauri cilvēkiem, kuri stāv ar glāzi vienā rokā un cigareti otrā. Stipri cieš arī tie, kuri dzīvo virs bāriem, – pa viņu logiem veļas iekšā no smēķētāju plaušām izpūstie dūmu mutuļi kopā ar sarunu drumslām par nevienu neinteresējošām tēmām. Dažās lidostās smēķēšanai ierīkotas īpašas stikla būdas; cilvēki tajās – ja raugās no ārpuses – izskatās kā uz postmodernistisku high-tech tirgu atvesti gūstekņi. Visbeidzot, vairākās valstīs – kuras, lai cik tas būtu dīvaini, visos citos jautājumos visnotaļ paklausīgi ievēro starptautiskās vai Eirosavienības normas – pretošanās jau sāk atgādināt trīssimt spartiešu varoņdarbu. Vīnē lielākajā daļā bāru iekšā labāk neiet – var aizrīties ar dūmiem. Smēķē tur nepārprotami vairāk nekā pirms smēķēšanas aizlieguma Eiropā. Tas pats notiek arī daudzās Vācijas dzertuvēs. Čehijā alus bāri formāli sadalīti divās zonās, smēķētāju un nesmēķētāju, taču pirmajās nav gaisa nosūcēju, bet otrās no pirmajām ne ar kādu aizsargbarjeru nav atdalītas. Tas viss izskatās pēc tādiem kā bērna draudiem – sak, tūlīt nodarīšu sev gauži, un jums, vecākiem, būs kauns. Bet varbūt vispār nomiršu, tad gan jūs raudāsiet.

Bet atgriezīsimies pie uzrakstiem uz cigarešu paciņām un pie tā, kas aiz tiem slēpjas. Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka mūsu priekšā ir universāls trends – visur cīnās pret smēķēšanu, atšķiras tikai baidīšanas pakāpe. Un visur aiz šīs cīņas it kā stāv visnotaļ slavējama vēlme – atsvabināt ļaudis no bīstama un ne pārāk lēta ieraduma. Padarīt dzīvi labāku. Bet šeit sākas visādas sīkas ķibeles un problēmas. Sāksim ar to, ka šis trends nebūt nav universāls. Ķīnā un Indijā smēķē, it kā nekas nebūtu noticis. Tāpat arī Brazīlijā, nerunājot nemaz par citām Latīņamerikas valstīm. Pieskaitīsim vēl arī visu Dienvidaustrumāziju, izņemot vienīgi Singapūru, kur pat košļenes nomešana uz tilta var beigties ar tiesas darbiem. Par Āfriku un Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm vispār nav ko runāt. Bijušajā padomju Vidusāzijā – ja neskaita komiski baiso Uzbekistānas režīmu – uz cigarešu dūmiem tāpat skatās ar dziļu vienaldzību. Iznāk, ka lielākā daļa planētas iedzīvotāju cīņā pret tabaku nekādi nav iesaistīta un ka arī šo valstu valdībām ne īpaši rūp savu pilsoņu veselība. To, protams, var norakstīt uz “civilizētības trūkumu”, “nedemokrātiskiem režīmiem”, uz “atpalicību” un tamlīdzīgi – bet kāda tur “atpalicība”, ja runa ir par “pasaules ražotavu”, kur tiek izgatavots pilnīgi viss, ko mēs velkam mugurā un ko lietojam ikdienā? Nemaz nerunājot par to, ka šādi nievājoši vērtējumi stipri ož pēc neokoloniālisma un pat rasisma. Nē, te slēpjas kas cits.

Lieta tāda, ka karam pret tabaku ir tīri ideoloģisks raksturs; īpaši amizanti ir tas, ka tik dažādi – arī ideoloģiskā ziņā – režīmi kā putinisms Krievijā un liberālās demokrātijas Eiropā un ASV ir vienojušies kopīgā dziesmā vienā kampaņā. Gan tur, gan tur tiek runāts par smēķēšanas kaitīgumu, par to, cik tā bīstama cilvēka veselībai un sabiedrībai kopumā. Krievijā piedevām vēl tiek bilsts par nikotīna nodarīto ļaunumu valstij. Pēdējais apstāklis netieši norāda uz lietu patieso stāvokli – uz to atšķirību, kuru var nojaust, lasot uzrakstus uz dažādās valstīs ražotu cigarešu paciņām.

Sāksim ar “rietumnieku pieeju”. To veido ideoloģiskas kampaņas savienojumā ar pragmatisku ekonomisko aprēķinu. Aiz mūsdienu pretsmēķēšanas koncepcijas, protams, stāv kreiso, “zaļo” ideja tajā izskatā, kādā tā noformējās pagājušā gadsimta 70. gados. Īsumā to var aprakstīt šādi. Mūsdienu cilvēks, mūsdienu sabiedrība un cilvēce kopumā ir gaužām sabojāti. Vēl vairāk, viņi bojā Dabu. Cilvēks pārstājis būt “viņš pats”, viņš pārstājis būt “dabisks”; būvējot fabrikas un rūpnīcas, viņš ir atteicies no sava – sākotnēji labā un dabiskā – pirmsākuma par labu mašīnām un dūmojošiem skursteņiem. Ar to pašu viņš ir nodevis Dabu, kas viņu audzina un baro. Tādēļ mūsdienu cilvēka galvenais uzdevums ir atgriezties pie sava sākotnējā dabiskā, organiskā tīrības stāvokļa. Interesanti, ka šādu primitīvu Ruso mācības atgremojumu pirmie masu apziņā propagandēja hipiji – tie paši, kuri rija LSD, smēķēja uz nebēdu un rokfestivālos aiz sevis atstāja atkritumu kalnus. Kad hipiji pieauga, viņi – un pēc tam viņu bērni – sāka pārvaldīt Eiropu un ASV. “Tīrības”, “organiskuma”, “atgrie-šanās pie sava es” ideja transformējās, iegūstot detalizēti izstrādātas ideoloģijas raksturu – ideoloģijas, kas pēkšņi izrādījās tik ienesīga gan politiskā, gan, protams, arī ekonomiskā ziņā. Pietiek vien pastaigāt gar Rietumu lielveikalu plauktiem un paskaitīt, uz cik procentiem produktu rakstīts fairtrade, natural, organic un tā tālāk. Un salīdzināt šo produktu cenas ar produktiem, uz kuru iepakojuma šādu vārdu nav. Līdzīgā kontekstā smēķēšanu sāka uztvert kā cilvēka ķermenim sākotnēji piemītošā jaunavīgā dabiskuma – kā arī dabas dotā tīrā gaisa – sagandēšanu. Atteikšanās no tabakas sāka nozīmēt “atgriešanos pie normas”, bet par “normu” tika pieņemta situācija pirms smēķēšanas izplatīšanās. Šeit blakus visam citam ir vēl kāda interesanta ideoloģiska iezīme. Rietumu pasaule “modernitāti” (modernity) – ar visām tās fabrikām, dūmojošajiem skursteņiem, mašīnu klaboņu un ar smēķējošiem pilsoņiem mājās, restorānos un uz ielas – vēl šodien uztver kā kaut kādu nelāgu novirzi no tās pašas normas. Rūpniecība ir apkaunojums; labāk aizmirst to, ka par savu varenību Rietumiem vispirms jāpateicas tieši tai (un, protams, koloniālismam). Tā ka būtu labi pārcelt netīkamo, trokšņaino, smirdīgo, strādniekus ekspluatējošo rūpniecību kaut kur patālāk no mājām – uz Birmu vai Vjetnamu, bet smēķētājus izdzīt uz ielas, taču arī ne vispārējai apskatei. Cilvēks ar cigareti ir Rietumu vēstures iepriekšējā, modernisma laikmeta simbols, no kura mūsdienu Rietumi cenšas visiem spēkiem atbrīvoties. Tomēr vienkārši ņemt un aizliegt dūmu pūšanu gaisā nevar – demokrātija taču! –, tādēļ lietā tiek likti visdažādākie eifēmismi un mājieni. Pretsmēķēšanas kampaņa – līdztekus administratīviem, galvenokārt vietējas izcelsmes līdzekļiem izmanto ekonomisko sviru un pārliecināšanas spēku. Iznākumā mēs Eiropā uz cigarešu paciņām lasām to, ko lasām, – dažādas replikas, kurām vajadzētu iedarboties uz nelaimīgo nikotīnatkarīgo prātiem, liekot viņiem aizdomāties par kaitējumu, ko viņi nodara sev un apkārtējiem. Šādas kampaņas galvenais instruments ir spiediens uz individuālo apziņu.

Krievijā, neraugoties uz ārējo līdzību ar Rietumu pretsmēķēšanas kampaņu, darbojas pavisam citi ideoloģiskie motīvi. Sākotnējās dabiskās tīrības ideja un priekšstats par industriālo grēkā krišanu ir pilnīgi svešs postpadomju sabiedrībai un jo īpaši valsts varai. Tieši pretēji, zaudētā paradīze viņu ieskatā ir PSRS ar tās rūpniecību un to apkalpojošo zinātni. Ekoloģiskās problēmas lielu daļu sabiedrības neinteresē vispār, tās tiek uzskatītas par kaut kādiem rietumnieku pekstiņiem – ar visu to, ka atsevišķas pirmsmodernisma laika prakses sabiedrībā tiek vērtētas diezgan augstu. Pat Krievu pareizticīgā baznīca, neraugoties uz savu garbārdaino konservatīvismu, tiek uzlūkota par kaut ko līdzīgu PSKP aizstājējai, proti – par ideoloģisku 20. gadsimta institūciju, kas pēc krievu mērauklas skaitās “moderna”. Stareci, svētie muļķīši un tamlīdzīgi personāži gan bauda zināmu popularitāti, tomēr galvenā persona šeit ir pops, kurš svēta raķešu palaišanas iekārtu vai jaunu mersedesu. Tā ka ideja par atteikšanos no cigaretes kaut kādas tur pirmsindustriālās “tīrības” vārdā Krievijā nav iespējama. Un vispār, pretsmēķēšanas kampaņa šeit, atšķirībā no Rietumiem, tiek organizēta no augšas, bez īpaša sabiedrisko organizāciju atbalsta, ja neskaita neonacistus un dažādu veidu kriptofašistus, kuri uzskata, ka ar tabakas un alkohola palīdzību “žīdu masoni” cenšas samaitāt “krievu tautu”. Arī ekonomiskie apsvērumi te nespēlē nekādu lomu. Valsts apmaksāta veselības aprūpe Krievijā ir fikcija, zaudējumi, ko darba devējam nes smēķētāji, vispār netiek uzskaitīti, ņemot vērā katastrofisko kaitējumu, ko nodara šņabis. Cigarete kā bija, tā joprojām ir normāls krievu vīrieša atribūts neatkarīgi no viņa sociālā statusa. Pret smēķēšanu Krievijā cīnās vienīgi valsts – un lūk, kāpēc.

Krievijas varas pārņemtībai ar “veselīgu iedzīvotāju” ideju pamatā ir viņas pašas iedomātie priekšstati par šo iedzīvotāju funkcijām. Vēl vairāk, “veselības” un “veselīga dzīvesveida” joma ir gandrīz vai vienīgā, kur totāli korumpētā un sociāli netaisnīgā valsts var izrādīt savas rūpes, ne ar ko neriskējot. Kurš gan nopietni apstrīdēs to, ka smēķēt ir kaitīgi? Neviens. Taču galvenais te ir kas cits. Pašreizējās krievu varas ideoloģija ir daudz tuvāka klasiskajai fašistiskajai ideoloģijai, nekā tas varētu šķist. Tātad, runājot par iedzīvotājiem piedēvētām funkcijām: sievietēm ir jādzemdē un jāaudzina bērni. Vīriešiem ir jākaro vai jābūt gataviem ņemt rokās ieroci. Kā viens, tā otrs paredz nevainojami veselīgu ķermeni. Bet, ja smēķēšana ķermeņa veselībai kaitē, tad ar to jācīnās. Bonusi varas reputācijas spožumam, kā jau minēts, ir acīmredzami: vara uzstājas kā krietnais, gādīgais tēvs, kurš tur rūpi par saviem bērniem. Tas, kurš iestājas pret šo varu – es domāju, publiski un artikulēti –, ir nosacītās “veselīgās nācijas” un “katra atsevišķā krieva veselības” ienaidnieks. Smēķēt ir kaitīgi, skaidrs kā diena. Krievijas vara ar prieku apropriējusi šo banālo patiesību, tāpat kā daudzas citas. Bet, tā kā viss ir tik vienkārši, tad nav tur ko daudz izrunāties uz cigarešu paciņām. Visam ir jābūt vienkārši, vienādi un efektīvi. Kā lozungam. “Smēķēšana nogalina.”

P. S. Šī teksta autors nesmēķē jau gandrīz divdesmit gadus. Personiskiem motīviem viņa spriedumos nav ne mazākās lomas.

Raksts no Aprīlis 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">