Camera lucida telefonā

Tas ir pats ērtākais, vienkāršākais un nekaitīgākais no visiem sociālajiem tīkliem. Formulēsim to citādi. Facebook ir Saurons. Facebook ir arī mammas dīvāns, jogas centra ziņojumu dēlis, skolas autobuss, televizors, kas rāda visus kanālus reizē. Twitter ir Londonas Grabstrīta, reportieru pūlis, drūzma pie bāra ieejas. Reddit ir folijas cepure un renstele. Snapchat ir liddēļi, robotu bokss (Rock ’em Sock ’em Robots) un sestdienas rīta multenes. Instagram ir dārzs – mērķtiecīgi stādīts un cirpts, tīrs un skaists. Instagram ļauj būt radošiem ‒ taču ne pārāk, uzturēt sarunu ‒ taču nepasakot par daudz. Nekādas iekļaušanas, nekādu saišu ‒ tikai fotogrāfijas, paraksti un tēmturi. Eleganti. Vienkārši. Divdesmit trīs filtri. Katrs kadrs lakoniskā kvadrātā.

Sociālo mediju pasaulē Instagram ir oāze, bet šīs lietotnes kā kolektīva radoša projekta apjomi ir satriecoši, gandrīz neaptverami. Pēdējā gada laikā augšuplādēti 30 miljardi fotogrāfiju. Ik dienu parādās 80 miljoni jaunu. Ko tas vispār nozīmē? Pirms dažiem gadiem es redzēju holandiešu mākslinieka Erika Keselsa izstādi “24 stundas fotogrāfijās”. Keselss bija izprintējis visus uzņēmumus, kas viņa izvēlēto 24 stundu laikā parādījušās fotoattēlu koplietošanas vietnē Flickr (viena no Instagram priekštecēm, kura tagad lēni iznīkst Yahoo liktenīgajos skāvienos). Fotogrāfijas piepildīja veselu istabu, sniega kupenām līdzīgos krāvumos paceļoties vairāk par metru augstumā. To bija tik daudz, ka tajās varēja vārtīties vai iegremdēties kā vannā. Ja tagad to pašu atkārtotu ar Instagram, būtu vajadzīgs basketbola laukums vai koncertzāle. Instagram neaptveramie mērogi padara neiespējamus mēģinājumus aprakstīt to pa daļām. Tas ir milzīgs vizuālās informācijas paisuma vilnis, kas, triecoties pret krastu, aizskalo līdzi visus vecos mākslas kritikas šablonus.

Pirms 40 gadiem izcilais mākslas kritiķis Maikls Baksandols ieviesa jaunu jēdzienu ‒ vēsturiskā acs (period eye). Teiksim, renesanses mākslas baudītāji gleznas aplūkoja caur savas pieredzes prizmu. Viņi bija raduši novērtēt, lēst un aprēķināt. Viņiem bija kopīga vizuālā valoda, kurā jēgu varēja izteikt krāsu harmonijās, dārgos audumos un metaforiskās nozīmēs. Skatoties uz gleznu, kurā attēlota Marijas pasludināšana, viņi novērtēja, cik maksā drāna uz Dievmātes galda, un minēja, cik mucu graudu varētu sabērt kristāmtraukā, bet apsīdas vitrāžā prata saskatīt atsauci uz neoplatoniķu mācību par formām. Retais no mums tagad mēra pasauli vīna mucās vai tafta olektīs. Taču būtība paliek nemainīga: skatiens nav neitrāls, to veido vēstures brīdis, kurā mēs dzīvojam.

Mēs Instagram fotogrāfijas pētām tikpat vērīgi kā renesanses tirgoņi, kuri pārrēķināja madonnas dukātos. Mainījušies vienīgi sprieduma kritēriji. Vai lietotājs (-a) ievēro Instagram pieaugušo pasaules nerakstītos likumus ‒ augšuplādēt savas fotogrāfijas retāk nekā reizi dienā, izvairīties no pārāk daudziem kadriem, kuros redzama viņa seja, un nepārspīlēt ar tēmturiem? (Pusaudžu Instagram noteikumi ir citi, taču ne mazāk stingri.) Kādas ir viņa vai viņas brīvdienas? Vai skaudība, ko tās iedveš citos, ir vilinoša vai vienkārši vulgāra? Vai viņš (viņa) ēd pareizajās vietās? Varētu likties, ka Instagram ir mūsu pašmārketinga un pašnovērošanas laikmeta tikumu rādītājs. Taču, aplūkojot fotogrāfijas un spiežot like pogu, mēs bieži nepamanām, cik lielā mērā mūsu pašreizējā attēlu pasaule sakņojas pagātnē. Instagram pagaidām nav ieviesusi sevišķi daudz jauna mākslā – vai pat tajā, kā mēs skatāmies. Lielākoties tā tikai pārstrādā vecas klišejas, ko pēc tam pasniedz mums zibenīgā ātrumā un grandiozos apjomos.

Tas sāk kļūt skaidrs, kad aplūkojam desmit visu laiku populārākās Instagram fotogrāfijas. Visas personas, kas tajos redzamas, ir slavenības – lielākoties ar iespaidīgiem pielūdzēju pulkiem tīņu rindās: Džastins Bībers, Bijonseja, Teilora Svifta, bariņš dažādu Kardašjanu un cilvēku no viņu svītas. Situācijas ir saistītas ar laulībām, bērna piedzimšanu, draudzību, mīlestību. Ilgu laiku pati populārākā Instagram fotogrāfija piederēja Kendalai Dženerei; tikai nesen to apsteidza miglaina bilde, kurā Bībers skūpsta Selenu Gomesu, – ar parakstu “Jūtas” (“Feels”). Kendalai ir 20 gadu, viņa dzīvo Kalabasasā Kalifornijā, un viņai ir vairāk nekā 60 miljoni sekotāju. Ja var ticēt Vikipēdijai, mēs esam vienā augumā. Fotogrāfijā viņa guļ uz paklāja klātas grīdas, ģērbusies, vismaz tā izskatās, kāzu kleitā. Viņas acis ir aizvērtas un mati pa šķipsnai izkārtoti sirsniņu formā, atsaucot atmiņā Botičelli gleznoto galma dāmu sarežģītās frizūras, kam uzlikts prerafaelītu perioda ‒ šī stila atdzimšanas ēras – filtrs. Ja būtu jāizvēlas viens vienīgs šī Instagram attēla priekšgājējs, tā būtu 1852. gadā gleznotā Džona Evereta Mileja “Ofēlija”. Kendalas portrets Florences princešu matu sakārtojumu apvieno ar pozu, kas Viktorijas laikmetā iemiesoja traģisku sievietes likteni. Un meistarīgu punktu uz “i” uzliek paraksts: viens vienīgs sāniski pagriezts sirds simbols.

Māksla mainās visu laiku ‒ un tai līdzi arī mākslas vēsture. Spēcīgas mākslas formas laiž pasaulē pašas savus priekštečus. Apzīmējums “selfijs” jeb pašiņš radies tikai 2002. gadā, pirmo reizi tas parādījās kādā austrāliešu interneta forumā (ieklausieties, kāda senatnes elpa jau dvašo no šī vārda: “forums”). Tā autors bija kāds neveikls uzdzīvotājs, kurš nofotografēja pats sevi pēc kritiena uz kāpnēm drauga divdesmit pirmās dzimšanas dienas ballītē; plašākā apritē šis vārds nonācis tikai pirms dažiem gadiem. 2013. gadā tas kļuva par Oksfordas angļu valodas vārdnīcas Gada vārdu. Tagad, 2016. gadā, selfijs ir gluži parasta lieta un atbildīgs par kaudzīti atbaidošu uzparikšu, kā arī vairākiem desmitiem traģisku nelaimes gadījumu, ieskaitot lidmašīnas avāriju, laivas apgāšanos un vismaz vienu (nepierādītu) delfīna slepkavību.

Vārds “selfijs” ir jaunievedums, taču pati ideja nebūt nav dzimusi, pateicoties Instagram vai mobilo telefonu fotokamerām – un pat ne Kodak vai dagerotipijas tehnikai. Tās aizmetnis ‒ pašportrets, kas radīts bez īpašām mākslinieciskām pretenzijām un domāts rādīšanai citiem, ‒ pazīstams jau gadsimtiem ilgi. Sešus gadsimtus, ja gribam būt precīzi. Pirmo selfiju, par kuru saglabājušās vēsturiskas ziņas, radīja Leons Batista Alberti Florencē ap 1435. gadu. Alberti izgreba savu pašportretu vaskā un tad lika to izliet bronzā. Tas ir portreta medaljons, turklāt neparasti apjomīgs, un izskatās pēc lielas, nemākulīgi veidotas ovālas monētas. Zinātāji saka, ka tas nepārprotami ir amatiera roku darbs. Uz vaiga ir defekts, kas radies atliešanas procesā, un auss, lai gan prasmīgi veidota, ir nesamērīgi augsta uz pārējā reljefa fona, radot dīvainu iespaidu, ka virs Alberti sejas līdzenuma slejas kalns gliemežnīcas formā. Taču amatieriskais izpildījums pieder pie šī medaljona idejas. Monētas un medaļas bija imperatoru un karaļu lauciņš. Bet te nāk Alberti, tirgoņa ārlaulības dēls, dzimis trimdā un tā arī nekur īsti neatradis sev vietu, un saka pasaulei: “Šī ir mana seja. Apskatiet labi ‒ tam ir vērts tērēt laiku.”

Tā sākās īstena Kopernika stila revolūcija mākslas vēsturē ‒ apvērsums, kura sekas tā īsti ir sajūtamas tikai mūsdienās: pavērsiens no reliģijas, politikas un vēstures uz cilvēka personības universu. Alberti bija īstais cilvēks, kam šādu revolūciju aizsākt. Viņš bija arhitekts, mākslas teorētiķis, dramaturgs un zinātnieks. Viņš bija Jākoba Burkharta renesanses universālā cilvēka prototips ‒ Leonardo da Vinči melnraksta versija. Viņš bija arī iedomīgs, turklāt vēl melis. Vismaz es tā uzskatu. Alberti apgalvoja, ka spēlējot ērģeles, lai gan visdrīzāk to nemaz neprata. Viņš pierakstīja pats savas asprātības. Viņš teica, ka varot uzmest monētu tik augstu, lai trāpītu pa Florences augstākās katedrāles jumtu. Bet izšķirošais šajā jautājumā man liekas kas cits: savā autobiogrāfijā Alberti raksta, ka pat ar sasietām kājām varot pārlēkt pāri cilvēkam. Kurš gan kaut ko tādu apgalvotu? Un kādēļ? (Un kāpēc cilvēkam varētu likties, ka tam kāds noticēs – ja vien viņš nav Vinss Kārters?)

Savulaik to, ko Alberti ar savu medaljonu gribēja pateikt, pasaule tik tikko saklausīja, bet šodien šī vēsts kliedz mums sejā no katra vizuālās pasaules stūra: “Te es esmu. Tas esmu es. Tas ir mans.”

Lietotne Instagram rada atbruņojošu ilūziju, ka tu esi tuvu pazīstams ar cilvēkiem, kurus nekad mūžā neesi pat saticis. Es pēdējā laikā sekoju abiem Instagram dibinātājiem, Kevinam Saistromam un Maikam Krīgeram. Abi ir jauni vīrieši (katrā ziņā jaunāki par mani) un dzīvo Sanfrancisko. Es pats esmu apmeties turpat otrpus Sanfrancisko līča, un daudzas vietas, ko šie divi apmeklē vai kur strādā, man ir pazīstamas. Maiks ir sirsnīgākais un aizrautīgākais no viņiem abiem. Kevins ir “īsts vecis”. Maiks savā profilā bieži publicē sava suņa foto. (Viņš to ved uz parku, kur es reizēm eju skriet.) Kevins braukā pa vīna dārziem. Viņš bieži apmeklē arī viskija brūžus. Cik noprotams, pie viņa interesēm pieder arī mode, modeles un brokastis.

Instagram dibināšanas laikā Maikam bija 24 un Kevinam ‒ 26. Bakalaura grādu abi saņēma Stanfordā. Pirms Instagram Kevins strādāja pie lietotnes, ko sauca Burbn (viņš ir liels mucās izturētu spirtoto dzērienu cienītājs); tā bija “atzīmēšanās” aplikācija, kas darbojās aptuveni pēc Foursquare principiem. Burbn izgāzās, taču gūtā pieredze ļāva Kevinam secināt, ka cilvēkus vairāk interesē iespēja publiskot savas fotogrāfijas nekā uzskaitīt, kur viņi bijuši. Šī atziņa kļuva par Instagram stūrakmeni.

Savu sadarbību abi jaunie cilvēki sāka kādā Koulvalijas daudzstāvu namā bez lifta. Maika ziņā bija koplietošanas vietnes tehniskā puse, bet Kevins pievērsās lietotāja saskarnei. Abi kopīgajā projektā ielika kaut ko no sevis. Instagram kvadrāta formāts bija mantojums no semestra, ko Kevins Stanfordas laikos pavadīja Florencē un studēja fotogrāfiju, strādājot ar Holga markas fotoaparātu. Savukārt Maiks jau agrāk bija strādājis pie fotogrāfiju koplietošanas lietotnes. Viens no viņa kursa darbiem bija aplikācija sezonālo garastāvokļa traucējumu (SAD) ārstēšanai. Tās nosaukums bija “Send Me Some Sunshine” ‒ “Atsūti man drusciņu saules”. Lietotāji vienā pasaules malā sūtītu saules gaismas pielietas fotogrāfijas cilvēkiem, kas dzīvo saltākā klimatā, ‒ lai uzmundrinātu.

Kāda mīļa, aušīga un pilnīgi bezjēdzīga ideja.

Viens no Kevina iecienītākajiem Instagram kontiem saucas “Symmetry Breakfast” – “Simetriskās brokastis”. To 2013. gadā izveidoja Londonā dzīvojošs geju pāris, Marks van Bēks un Mihaels Zē. Mihaels gatavo, bet Marks ēd. “Simetriskās brokastis” sākās, kad Mihaels augšuplādēja kādas viņu nevainojami izkārtotās rīta maltītes attēlu. Šogad, parakstījis ienesīgu līgumu ar grāmatizdevējiem, Mihaels pameta darbu Viktorijas un Alberta muzejā. Nesen Saistroms ar šo pāri satikās Sanfrancisko. Viņi, gluži dabiski, ieturēja kopīgas brokastis, un Saistroms, tikpat dabiski, maltīti nofotografēja. Jāteic gan, ka trešā ēdāja šķīvis ļoti bojā iespaidu.

Ēdiena atainojums mākslā savu zelta laikmetu piedzīvoja līdz ar klusās dabas žanra uzplaukumu 17. gadsimtā Holandē. Holandieši, pirmā sabiedrība, kas sastapusies ar naudas un mantu pārpilnības problēmu, pazina vairākus ar ēdienu saistītus klusās dabas paveidus. Viņi sāka ar pieticīgajiem ontbijtjes jeb brokastu atainojumiem, pārgāja pie nedaudz sarežģītākajiem banketjestukken jeb “mazajiem banketiem” un visbeidzot nonāca līdz karaliskajiem pronkstilleven – gleznojumiem, kuru nosaukums atvasināts no holandiešu vārda ar nozīmi “ārišķīgs”. “Mazās brokastis” bija vienkārša ēdiena valstība: šķīvis ar siļķēm, svaigi izcepts veģis, dažas olīvas, krāsas akcentam varbūt kāds nomizots citrons. Šajos audeklos valda kārtība un kalvinisma gars. Spilgts kontrasts tiem bija pronkstilleven, kuros valdošā noskaņa ir līksms haoss. Uz sudraba paplātēm bīstami ļodzīgās kaudzēs sakrauti omāri. Galdi nokrauti ar austeru šķīvjiem, apgāztiem dzērienu kausiem, pārpildītiem augļu groziem un dekoratīviem biķeriem. Iedobi gaļas pīrāgi cīnās par vietu ar lautām un palaikam ar kādu pērtiķi.

Vismaz gadsimtu mākslas zinātnieki meklē dziļāku jēgu šajās un citās klusajās dabās. Pusapēsts siers simbolizēja vakarēdienā pārtapušo Kristus miesu, bet valrieksti ‒ krustā sisto Jēzu: rieksta mīkstums bija viņa miesa, bet cietā čaumala ‒ koks, no kura izgatavots krusts, pie kura viņš nomira. Daži mākslas vēsturnieki apgalvo, ka žanrs aizsācies kā alegorijas paveids, konkrētāk – vanitas. Visi šie pārgatavojušies ķirši un mušu apsēstie siera rituļi runā par vienu un to pašu: nāve ir tepat tuvumā, viss ir pārejošs. Taču ‒ tā viņi apgalvo ‒ holandiešu mākslinieki tik labi gleznojuši šīs alegorijas, tik virtuozi atainojuši simbolisko objektu fizisko eksistenci visā tās priekpilnajā pārpilnībā, ka, paši to negribot, novērsuši skatītāja uzmanību no darbu morāles, piesaistot juteklisko iespaidu pasaulei. Gleznu aplūkotāji, kuriem būtu vajadzējis nodoties pārdomām par nāvi, ļāvās sajūsmai par mākslinieku meistarību, un viņu prātus pildīja domas par sudraba galda piederumu šķindu, pralinē aromātu, svaigi izcepto maizīšu gaisīgumu un fazāna tikko apgrieztā kakla izliekumu.

Instagram kaismīgā aizraušanās ar ēdienu nav vienīgais, kas to vieno ar holandiešu mākslas zelta laikmetu. 17. gadsimta Holandē mākslas bija daudz, un tā bija lēta. Vidusšķiras ģimenes namā varēja atrasties simt vai vēl vairāk audeklu, un gleznu varēja iegādāties lētāk nekā galdautu vai smalku šķīvi. Pirmo reizi vēsturē vienkāršajiem cilvēkiem bija bez kādas piepūles pieejama māksla, kas attēloja viņu pašu vidi – turklāt darīja to bez aizspriedumiem. Rezultāts bija vizuālā pasaule, kas bija vienlaikus plaša un vērsta uz ikdienišķo. Tā bija māksla, kas grāva sociālo šķiru un tematikas hierarhiju, ‒ māksla, kas varēja bezrūpīgi ļauties brokastu apcerēšanai.

Uzskatu, ka Instagram raduraksti sniedzas tālāk par renesanses portretu glezniecību un holandiešu klusajām dabām. Piemēram, gandrīz jebkurš Instagram dabas foto tā vai citādi atvasināts no romantisma laikmeta ietekmes. Pirms Vērdsvērta, Konstabla un Frīdriha ēras par attēlošanas cienīgu atzina tikai tādu dabu, ko kultivējuši un pieradinājuši cilvēka pūliņi. Kalnus atainoja draudīgus un ļaunu vēstošus; varavīksnes zaigoja tikai uz eņģeļu spārniem. Dzīvnieki gleznās parādījās vienīgi tad, ja tos varēja uzskatīt par noderīgiem ‒ kā melanholiskie lopi Reisdāla ainavās –, vai arī ja tie kalpoja par statusa simbolu, kā Džordža Stabsa lieliski uzgleznotie trauksmaini trīsošās zirgu miesas kalni karaļa Džordža laika Anglijā. Tieši pateicoties tam, kā šis skatījums mainījās 19. gadsimta sākumā, līdz ar romantisma uzplaukumu, mēs šodien dzīvojam pa zaļojošiem laukiem auļojošu rotaļīgu suņu, nebeidzami peldošu mākoņu karavānu un neskaitāmu saulrietu universā.

Uz Instagram iespaidu atstājis arī modernisms. Vesela fotogrāfiju kategorija par savu eksistenci var pateikties sirreālisma mantojumam. Jebkuram attēlam, kura centrā ir savādas nedzīvu objektu kombinācijas vai vizuāli izteiksmīgi lūžņi un krāmi – vienalga, izbalējuši, sarūsējuši, antropomorfiski vai vienkārši dīvaini –, saknes meklējamas darbos, ko uzņēmuši tādi fotogrāfi kā Ežēns Atžē, Manvels Alvaress Bravo un Volkers Evanss. Tā ir vecu ielu plākšņu, mulsinošu veikalu skatlogu, bezroku leļļu, mazu būdiņu un pravietisku grafiti pasaule. Šīs fotogrāfijas uzlūko pilsētu kā detektīvs, kurš meklē nozieguma pavedienus. Ja citējam Lotreamonu, tās cenšas atrast kaut ko tikpat skaistu kā nejauša šujmašīnas un lietussarga tikšanās uz operāciju galda.

Taču daudzējādā citādā ziņā Instagram izrādījusies krietni noturīga pret modernisma ietekmi. Tā nav ne īpaši kontemplatīva, ne arī aktīva. Tās vizuālā pasaule ir tuvāka 17. gadsimta Holandei nekā jebkam, kas nācis pēc tam. Pašpārliecinātu, savu pūliņu augļu un visa to baudīšanai nepieciešamā ielenkumā dzīvojošu sīkpilsoņu pasaule ‒ dīvaini, ka mēs pie tā esam atgriezušies. Būtiska atšķirība gan ir apstāklis, ka šiem sīkpilsoņiem nevajadzēja raizēties, kā būt pašiem savas dzīves kuratoriem. To viņu vietā paveica mākslinieki, izraugoties priekšmetus un ainas un piepildot tos ar jēgu. Tagad šī nasta mums katram jānes pašam.

Dzīve Instagram burbulī prasa pastāvīgi vērtēt, kā tā izskatīsies no malas. Jau pati nepieciešamība padarīt dzīvi estētiski baudāmu, atkal un atkal uzdot sev jautājumu: “Kā tas izskatīsies kvadrāta formātā?” – izdara uz mums vieglu, taču pastāvīgu spiedienu. Tas var būt patīkami, bet var arī sažņaugt kā spīlēs. Stanfordā, kur Instagram – vai vismaz tās garīgie “senči” ‒ nāca pasaulē, šim fenomenam ir pašam savs apzīmējums: pīles sindroms. Kā izteicies kāds šīs universitātes students, “tas ir tā, ka, no malas raugoties, visi šeit cēli slīd pa ūdens virsmu bez mazākās piepūles, taču tur lejā, dziļāk, mēs visi izmisīgi kuļamies ar savām pīļu plezniņām ‒ tirinām savas spalvotās astītes, cik spēka”.

Kāda ir sajūta, dzīvojot uz šīs dīķa virsmas? Vai vērts samierināties ar pastāvīgās pašnovērošanas sajūtu, lai šad un tad izjustu dopamīna uzplūdu sagādāto baudu? Poļu dzejniece Vislava Šimborska reiz rakstīja: “Pa logu paveras brīnišķīgs skats uz ezeru, taču skats jau pats sevi neskata.” Par Instagram sagādātajām tīkamajām izjūtām daļēji jāpateicas tam, ka tā izrediģē neglītās emocijas, kas aizņem tik lielu daļu no pārējo sociālo mediju pasaules. Taču, lai dzīvotu dzīvi, kas pakārtota ārējiem iespaidiem, nepieciešama milzu enerģija. Jo ilgāk cilvēks dzīvo šajā pasaulē, jo kārdinošāk liekas aizbēgt un pazust.

Pirms pāris gadiem pavisam neilgu brīdi es izdzīvoju kādu šī sapņa versiju. Es apmetos mazā būdiņā ‒ viesu namiņā, kas atradās tā īpašnieces mājas pagalmā, augstu Bērklijas kalnos. Iekšpusē būdiņa bija nepilnus 20 kvadrātmetrus liela. Man šķiet, to varētu saukt par “mikromāju”. Mana virtuve bija arī mana guļamistaba. Un arī darbistaba. Ledusskapis atradās vannas istabā. Mājiņai bija arī otrais stāvs ‒ apmēram zārka platuma dēlis, uz kura varēja apgulties un pa mazo apaļo lodziņu noraudzīties uz pilsētu tur lejā. Wi-fi pieslēgums bija pārāk saraustīts, lai pasāktu kaut ko vairāk nekā šad tad no rītiem pārbaudīt e-pastu.

Es modos līdz ar saullēktu. Vakaros pāri līcim atvēlās migla. Kondensējusies par ūdeni, tā ritēja pa piemājas priedes adatām un pilēja uz mana jumta loga, ieaijājot miegā ar klusu lietus lāšu grabināšanos. Es jutos brīvs ‒ vai tā, it kā dzīvotu haiku. Es pārstāju raizēties par to, ko domā internets. Pirms gulētiešanas lasīju grāmatas, īpaši par vientuļniekiem un izraidītajiem. Es lasīju japāņu dzeju un par to, kā viņi radījuši savu mākslu. Viena no šīm vēstures grāmatām uz mani atstāja īpašu iespaidu. Tā bija par Asikagu Josimasu.

Josimasa bija 15. gadsimta japāņu šjoguns jeb karavadonis un valdnieks. Viņš bija ļoti slikts šjoguns. Politika viņu garlaikoja. Viņam nebija ne mazāko karavīra dotumu. Viņš nespēja izlemt, kuram jākļūst par viņa mantinieku ‒ dēlam vai jaunākajam brālim. Sekojošais pilsoņu karš gandrīz iznīcināja Japānu. Astoņdesmit tūkstoši cilvēku nomira bada nāvē, bet Josimasa tikmēr uzraudzīja jaunas pils celtniecību. Kad Kioto plosījās ugunsgrēks, viņš raizējās par sava dārznieka veselību ‒ jo tas bija vienīgais cilvēks, kurš prata iekārtot akmens dārzu Josimasam pa prātam.

Josimasa pacēla tējas ceremoniju līdz šīs tradīcijas lielākajiem augstumiem. Viņš ar savu naudu atbalstīja dzejniekus, priesterus, ziedu kārtotājus un aktierus. Kamēr galvaspilsētā plosījās pilsoņu karš, Josimasa visu dvēseli ielika sava kalnu mājokļa, Sudraba paviljona, celtniecībā. Tā arhitektūra ar tukšajām telpām, izteiktajām līnijām un papīra sienām kļuva par paraugu visai pārējai Japānai. “Vabi sabi” estētikas noslēpumus Josimasa mācījās no Japānas lielo budistu klosteru priekšniekiem, ne mazāk pasaulīgiem vīriem kā viņš pats, kuriem patika pļāpāt, sēžot savos nevainojami koptajos dārzos. Gandrīz viss, kas mums saistās ar japāņu estētiku, ‒ vienkāršība, caurspīdīgums, mīlestība uz visu, kas trausls un gaistošs ‒ iesakņojies, pateicoties Josimasas aizbildniecībai.

Ar laiku Josimasa nonāca līdz dzīvei savā pasaulē, kur mazām baudām bija daudz lielāks svars nekā vīru un ieroču sadursmēm. Viņa kaimiņu mājas dega, viņa dēli sašķēla valsti, viņa zemē plosījās karš un bads, taču viņa pils palika viņa patvērums ‒ askētiski iekārtots, nevainojami kopts un šausmīgi dārgs: ideālā vieta, kur izbaudīt ideāli pagatavotas tējas tases aromātu vai izsmalcināti nepilnīgas porcelāna tases skaistumu.

Marks Zakerbergs savā Facebook lapā starp galvenajām interesēm nosauc minimālismu. Bijušais IT kompānijas Oracle vadītājs Larijs Elisons savā Kalifornijas īpašumā Vudsaidā, netālu no Paloalto, licis nevainojami precīzi atveidot samuraja pili. Maiks Krīgers aprīlī savā Instagram kontā publicēja foto no Nezu mākslas muzeja dārziem Tokijā. Pirms dažiem mēnešiem tur pabija arī Kevins Saistroms.

Kad Saistromam nesen intervijā vaicāja, ar kādām funkcijām viņš nākotnē vēlētos papildināt Instagram, viņš atbildēja šādi:

Iztēlojieties pasauli, kurā eksistē virtuālā realitāte, un tā ir visur, un mūsu rīcībā ir attiecīgas iekārtas, kas nepieciešamas, lai to izbaudītu. Cik kolosāli būtu, ja jūs atrastos kaut kur brīvdabas koncertā laukos un es varētu pabūt tur kopā ar jums – dzirdēt, saost, redzēt? Vai arī prezidenta inaugurācijā – tas būtu fantastiski. Un tieši tas Instagram ir jau šodien, tikai ļoti vienkāršā veidā. Man patīk teikt, ka mēs strādājam pie iespējas ceļot laikā; atšķirība tikai tāda, ka mēs jūs nekur nesūtām ‒ viss atnāk pie jums pats.

Nepievērsīsim uzmanību tam, ka Saistroms šeit laikam gan citē Dona Dreipera “karuseļa monologu” no seriāla “Trakie vīri” (“Mad Men”) vai ka viņš, šķiet, jauc telpu ar laiku. Šis izteikums iemieso jebkura patiešām veiksmīga Silīcija ielejas jaunuzņēmuma mesiāniskās ambīcijas. Pakļaujam sev telpu, izdzēšam laiku, pārveidojam īstenību. Vienīgā nelaime, ka tas ir pilnīgā pretrunā ar visu, kas Instagram atnesis panākumus, ‒ pieticīgi mērķi, ierobežots darbības spektrs, nediferencēta auditorija. Saistroms var sapņot, ka izdosies radīt šādu telpisku, visus jutekļus apvienojošu pārdzīvojumu, taču Instagram pasaulē pats svarīgākais vienmēr bijis tas, kas paliek ārpusē.

To pašu varētu sacīt par Josimasas un viņa galma piekopto izsmalcināto minimālismu, kas balstījās uz rūpīgi izraudzītiem kontrastiem un centīgi kultivētu atturību ‒ kā ideālā tušas gleznojuma un pāris vāzē sakārtotu ziedu kombinācijā. No visām Sudraba paviljonā piekoptajām mākslām Josimasa visvairāk mīlēja dārzniecību un ziedu kārtošanu. Kad šjoguna vasaļi devās kaujā viņa vārdā, Josimasa pat lāgā nepūlējās iegaumēt, kā viņus sauc. Kad saslima pils galvenais dārznieks, viņš personīgi uzraudzīja ārstēšanu un noturēja dziedniecisku lūgšanu ceremonijas.

Dārzs ir pasaule miniatūrā. Saskaņā ar budisma virzienu, kura mācībai sekoja Josimasa, šādiem bezūdens dārziem, kādiem viņš deva priekšroku savā pilī, vajadzēja mudināt cilvēku nodoties apcerei par augstākām pasaulēm. Taču dārzu nevarēja pilnībā uztvert bez rāmja. Par šādu rāmi varētu saukt visu Sudraba paviljonu. Tā askētiskais baltais interjers ārpusē atstāja konfliktu, politikas, karu un ciešanu pasauli. Tas bija iekārtots ar nedaudziem rūpīgi izvēlētiem priekšmetiem, kuri bija tikpat ievērojami ar savu pieticību kā ar nevainojamo izvietojumu. Paviljona papīra sienas ielaida telpās tikai izkliedētu baltu gaismu. Un, kad atvērās bīdāmās šjodži durvis, tās vienmēr veda uz Josimasas brīnišķīgi manikirēto dārzu.

Instagram, atsakoties no saitēm, līdz minimumam samazinot pieļaujamo teksta apjomu un atbalstot dažādu caurspīdīgu filtru lietošanu, jebkuru viedtelefonu pārvērš par mazu Sudraba paviljonu, ar kuru lietotājs var gan kopt savu pasauli, gan izdzēst visu, ko nevēlas redzēt. Taču kas šādā gadījumā ir tas, ko Instagram rāmis ielaiž? Mēs vairs neveltām īpaši daudz laika pārdomām par pasaules gaistošo dabu (visādā ziņā ne tik daudz, lai ar to pietiktu miljardiem fotogrāfiju). Tāpat kā citu sociālo tīklu gadījumā, arī Instagram panākumu pamatā, iespējams, ir tās augstākajā mērā iedarbīga smadzeņu parazīta loma ‒ parazīta, kurš barojas no mūsu vajadzības veidot acumirklīgus kontaktus un saņemt tūlītēju apstiprinājumu. Taču kā mākslai ‒ un kaut kādā ziņā, lai cik neviendabīga, izkliedēta, neapkopojama un neskaitāmos veidos banāla, tā tomēr ir sava veida māksla ‒ Instagram par saviem panākumiem jāpateicas ikdienišķuma uzvaras gājienam.

Nekas, pat ne internets, pēdējo 20 gadu laikā nav spējis īstenot tik spožu karjeru kā ikdienišķais. Televīzijā un sociālajos medijos slavenības, brīvas no talanta vai atbildības, pilda mūsu ikdienišķuma avatāru lomu. Ikdienā mūs visvairāk vilina ne jau māksla, politika vai ticība, bet gan apkārtējo ‒ un arī nekad nesatikto ‒ cilvēku dzīve. To varētu nosaukt par Lielo disintermediāciju ‒ starpnieku izslēgšanu. Šī tendence aizsākās ar renesansi un holandiešu zelta laikmetu. Un tā turpinās līdz šai baltai dienai 200 miljonos ekrānu un 70 miljardos fotogrāfiju gadā.

Ludvigs Vitgenšteins 1930. gadā paredzēja šādu attīstības gaitu. Savās piezīmju grāmatiņās kādā rindkopā viņš kavējās pārdomās par mākslas nākotni. Filozofs vispirms iztēlojās, kā būtu vērot cilvēku, kurš nezina, ka viņu vēro:

Nekas nevarētu būt iespaidīgāk kā vērot, kā cilvēks, kurš domā, ka viņu neviens neredz, nododas kādai gluži ikdienišķai nodarbei. Iedomāsimies teātri; priekškars paceļas, un mēs redzam personu, kura gluži viena savā istabā pastaigājas šurpu turpu, aizsmēķē cigareti, apsēžas utt., un tā mēs pēkšņi vērojam cilvēku no malas tā, kā parasti nevaram novērot sevi, ‒ it kā savām acīm skatītu kādu biogrāfijas nodaļu. Tas taču noteikti būtu vienlaikus dīvaini un brīnišķīgi. Brīnišķīgāk nekā jebkas, ko uz skatuves varētu darīt vai runāt pēc kāda dramaturga gribas. Mēs vērotu pašu dzīvi. Taču patiesībā mēs to jau ik dienas redzam, un tas uz mums neatstāj ne mazāko iespaidu!

“Pašu dzīvi.” Dzīvei, kuru vērojam bez pareizās perspektīvas, vienkārši eksistences līmenī, nav nekāda svarīguma, nekādas nozīmes. Taču, skatīta caur pareizo objektīvu, tā kļūtu brīnišķīga. Vitgenšteins tālāk saka, ka tas, protams, ir neiespējami. Nevar inscenēt ikdienas dzīvi, pārcelt to uz teātri un skatīties, pašiem paliekot neviena nenovērotiem. Un bez šī pastarpinājuma ikdiena kļūst auksta, garlaicīga, nedzīva. Runājot Vitgenšteina vārdiem, tā ir kā momentuzņēmums, “viena no tām pliekanajām ainavu fotogrāfijām, kas fotografētājam ir interesantas tāpēc, ka viņš pats tur bijis un kaut ko pārdzīvojis, bet uz ko cilvēks no malas noskatās ar saprotami vēsu attieksmi”.

Piezīmē par “saprotami vēso attieksmi” ir zināma ironija, ņemot vērā, ka Vitgenšteins pats mīlēja fotogrāfiju. Viņš mēdza pirms katra izbraukuma pirkt lētus fotoaparātus un vairāk par visu mīlēja fotografēties kopā ar draugiem. Ja viņa laikos kaut kas tāds būtu pastāvējis, Instagram Vitgenšteinam droši vien būtu gājusi pie sirds. Bet vai tas būtu tas rāmis, kuru viņš meklēja? Es tā nedomāju, vismaz vēl ne. Pagaidām Instagram ir drīzāk kinetoskops jeb lūramā kaste nekā teātris. Lai cik milzīga būtu tās auditorija, Instagram skats uz pasauli ir šaurs kā atslēgas caurums. Pa to ieplūst tikai tik daudz gaismas, lai varētu saskatīt vāzi stūrī un gleznas rulli pie sienas. Nepievērsiet uzmanību vētrai, kas plosās ārā, vai ugunsgrēkam aiz pils vārtiem.

The Point nr. 12, 2016. gada vasara