Būt vai nebūt kamanās

Mārtiņš Rubenis: Varētu mēģināt.

RL: Mūsu saruna, kā tu noproti, varētu būt saistīta ar tuvojošos olimpiādi un tām kaislībām, kas ir sacēlušās ap sportu un politiku. Kā tev šķiet, ir vai nav sports saistīts ar politiku?

Rubenis: Man liekas, ka kopš laika gala tas vienmēr ir gājis roku rokā. Ja mēs skatāmies uz antīkajām olimpiskajām spēlēm - tās radās, lai kaut kā noklusinātu nemierus, kas tobrīd notika. Tā ideja bija - satiekamies sporta laukumā un mazliet civilizētākā veidā atrisinām savas ambīcijas.

RL: Bet mēs vairs nedzīvojam antīkajā pasaulē, lai gan mēdzam to izmantot kā argumentu. Bet paskaties uz to ideoloģisko medaļu pelnīšanu lielajām nacionālajām komandām vai - atceries, piemēram, hokeja maču nākošajā pasaules čempionātā pēc 1968. gada maija notikumiem Čehoslovākijā, kur čehi spēlēja pret krieviem un kur čehu uzvara tika uztverta vairāk kā politiska atriebība nekā sportisks sasniegums.

Rubenis: Sešdesmit astoto nav manos spēkos atcerēties, bet iedomājoties to, man liekas, ka sportisti tomēr pirms spēles nedomā, ka, teiksim, te vajadzētu atriebties krieviem. Bet cita lieta, kas notiek ārpus laukuma, kad spēle beigusies, tad parasti parādās kāds, kas sāk šim mirklim siet kaut ko klāt. Tas viss ir tikai piedevas. Augstas klases sportisti mūsdienās lielākoties ir ļoti pedanti profesionāļi, vērtību tabulas pamatā ir rezultāts un viņi maz interesējas par to, kas notiek ārpus viņu pasaulītes. Vismaz man ir tāda sajūta, ka sabiedrībā ir izveidojies tieši šāds priekšstats par “Sportistu”. Man brīžiem ir smagi noskatīties, ka tas ir tā, taču, no otras puses, es arī saprotu, ka visa viņu dzīve ir pakārtota un atdota vienīgi rezultātam, nu un, ja kaut kas sanāk, tad, protams, arī līdzjutējiem tiek tas prieks.

RL: Un kāda sajūta bija tev, kad dabūji bronzas medaļu Turīnā?

Rubenis: Patiesībā tā bija tāda gaiša sajūta par labi padarītu darbu. Un nav svarīgi, kā vārdā un kāpēc, bet vienkārši saproti, ka uz to brīdi tas ir labākais, ko tu varēji izdarīt. Un ja vēl ir arī rezultāts, tad ir patīkami apzināties, ka viss šis garais ceļš nav iets pilnīgi aplamā virzienā.

RL: Ja es pareizi saprotu tevis teikto, tad sportiskais rezultāts tev ir tāda kā blakus lieta kaut kam citam.

Rubenis: Sportiskais rezultāts man ir atskaites punkts par manu padarīto darbu. Par to, kā es esmu spējis - protams, ar daudzu cilvēku palīdzību -, izmantot tās iespējas, kas man ir dotas uz to brīdi.

RL: Kā tu raksturotu savus rezultātus pēc Turīnas?

Rubenis: Ja skatās sezonu kopumā, Pasaules kausa apriti, man nav bijusi neviena tāda īsti stabila sezona, kad es varētu pateikt, ka visas sacensības esmu nobraucis labi. Ir gājis kā pa viļņiem. Bet tas arī tāpēc, ka esmu daudz eksperimentējis, arī ar kamanām, kā arī pats mēģinājis mainīt savu izpratni par to, ko es daru un kā - un ne vienmēr tas ir izrādījies pareizais virziens.

RL: Ko nozīmē - mainīt sev izpratni par to, ko tu dari?

Rubenis: Sports - es to sajūtu kā pilnveidošanās procesa daļu. Un, ja noķertu sevi pie domas, ka es nākošo sezonu labprāt sāktu ar sajūtu, ka man vajadzētu braukt tāpat kā iepriekš, tad tas jau būtu pirmais trauksmes zvans tam, ka esmu pārstājis augt. Tomēr ir arī reizes, kuras norāda, ka strikti noliedzot iepriekšējās formas, nākas sakostiem zobiem tomēr rāpties ārā no kārtējās paša izraktās bedres. Izmainīt izpratni man nozīmē nevis kaut ko noliegt vai pacelt pāri visam, bet atrast to saknīti, kāpēc darīt tā un nevis savādāk.

RL: Bet kas tad tur - tu iesēdies ragaviņās un brauc...

Rubenis: Jāsaka godīgi, es braucu 20 gadus ar kamanām un joprojām ik pa brīdim parādās kāda maza niansīte, kaut kāds klikšķītis, kad jūti - re, visu mūžu braucis, bet šo es nekad nebiju pamanījis.

RL: Un tomēr - vai šī izaugsme, par ko tu runā, tev iespējama tikai sportā, vai arī sportā tu pilnveido kādas savas spējas vispār?

Rubenis: Es sportoju tāpēc, ka vēl joprojām redzu sev sportā izaugsmes iespējas.

RL: Bet tu varētu redzēt izaugsmes iespējas arī kā dīdžejs, kas tu esi.

Rubenis: Es esmu mēģinājis darīt daudz ko. Esmu meklējis savu vietu dzīvē. Klausījies, ko sirds saka. Es patiešām vēl turpinu spēlēt, jo tā ir mana sirdslieta. Bet, ja runā par sportu, tad, par spīti vai tomēr pateicoties tam, ka esmu pamēģinājis daudz ko, ceļš mani ir visu laiku vedis atpakaļ pie kamanām un parādījis - te ir mana vieta šobrīd un te viss vēl nav izdarīts līdz galam.

RL: Ko nozīmē sportā kaut ko izdarīt līdz galam?

Rubenis: Es pat neņemos likt punktu un teikt - tam jāizskatās tā. Šobrīd svarīgāks par pārējo šķiet pats process. Man tā ir komunikācija ar pasauli. Es esmu tajā vidē un tajā vietā, kur varu būt starp tiem cilvēkiem, kas šeit ir man apkārt. Tādas iespējas man nebūtu, ja nebūtu šajā sportā. Es esmu saticis daudzus jaukus un pat izcilus cilvēkus, tā nu tas ir, un to ar pateicību pieņemu.

RL: Tu varētu būt arī kādā citā, piemēram, teātra pasaulē, kur tu arī sastaptu daudzus izcilus un lieliskus cilvēkus, varbūt pat vēl izcilākus.

Rubenis: Bet es saprotu, ka visi nekad nebūs ģenerāļi, un visi nekad nebūs sētnieki. Mēs katrs esam savā vietā un laikā nākuši šajā pasaulē, lai aizpildītu tieši mums atvēlēto vietiņu, jautājums tikai, vai esam spējīgi to pieņemt un izmantot šo iespēju būt šeit.

RL: Bet vai tev nav tā kā neērti būt tikai par sportistu? Darboties tikai ar ķermeni?

Rubenis: Bet, lai kādu lietu patiesi labi darītu, vai tad kaut kas ir ērti paveicams, un ir ērtāks vai neērtāks ceļš? Man liekas, ka tas ir atkarīgs no tā, cik daudz un kādā formā cilvēks spēj pieņemt šo pasauli. Varbūt vienam ir pilnīgi pietiekoši, ka viņš iziet pagalmā un paspārda bumbu pret sienu, un viņš ir sevi piepildījis, bet citam, lai gan viņš ir apceļojis pasauli, saticis visus pasaules izcilākos cilvēkus, vienalga pietrūkst un ir par maz.

RL: Bet, kad tu runā par pilnveidošanos sportā, kādu vērtību bez fiziskās pilnveidošanās vēl tu tajā saskati?

Rubenis: Tur tā lieta, ja man būtu tā truli jāiet darīt kaut kādu fizisku darbu, tad diez vai būtu tur, kur esmu. Mans sporta veids jau ir diezgan tehnisks un liela daļa laika jāveltī tam, lai izveidotu kamanas, ko ar prieku, protams, daru. Tāpēc es nez vai varētu būt vieglatlēts vai svarcēlājs. Es noņemu cepuri Viktora priekšā un citu vīru priekšā, kas dara ļoti smagu un vienmuļu darbu. Bet zinu, ka es noteikti tā nevarētu.

RL: Tu taču pats konstruē savas kamanas?

Rubenis: Jā, es konstruēju un projektēju, lai gan jāsaka godīgi, ka man nekādu inženierzināšanu nav Tas ir vairāk balstījies uz intuīciju un uz to, kā es tās lietas dzīvē redzu. Sākotnēji tam vairāk esmu piegājis kā mākslinieks. Pirmajām kamanām es visu taisīju ar rokām un skatījos - ja man tā daļa patīk, tad es atstāju, kāda tā ir, ja nepatīk, ja kaut kas lec acīs, tad kaut kas tur nav pareizi.

RL: Tad tu uz kamanām raugies pēc tāda kā estētiska kritērija.

Rubenis: Nu, man liekas, ka lietas, kas tā dabīgi, skaisti izskatās, tās arī labi strādā.

RL: Vai arī par pašu nobraucienu var teikt, ka tas ir skaists?

Rubenis: Patiesībā tā sajūta, šos daudzos gadus braucot, man arvien mainās, un tas priecē. Pirms kādiem gadiem pieciem es braucu un cīnījos ar trasēm, lai tiktu līdz lejai, bet tagad ir reizes, kad ir sajūta, ka vienkārši lidoju. Es ļauju trasei parādīt savu dabu. Kad pārstāj cīnīties, tad pazūd arī tās lietas, ar kurām cīnies. Šķiet, ka tā, nevis otrādi...

RL: Kāpēc tad vieni nobrauc ātrāk un citi lēnāk?

Rubenis: Tāpēc, ka vieni mēģina spītīgi braukt pēc sava prāta, bet citi ļauj trasei parādīt ceļu. Man liekas, ka būtiskākais mūsu sporta veidā ir tas, ka jāpielieto pēc iespējas mazāks fiziskais spēks, lai atrastu pareizo ceļu lejā.

RL: Tas atgādina kādu austrumu cīņas veidu.

Rubenis: Aikido?

RL: Atgriežoties pie jautājuma par to, ka sports tiek izmantots, kādēļ tu esi izvēlējies visai kategorisku pozīciju attiecībā pret vasaras olimpiskajām spēlēm Pekinā?

Rubenis: Te laikam jāsāk no paša sākuma, no tā, kā es augu un kā es esmu nonācis līdz tam, kur šobrīd esmu. Tāda dziļāka izpratne par sportu man radās tikai Murjāņos, Sporta ģimnāzijā. Šis laiks sakrita ar brīdi, kad man sākās tāds skaļāks ego periods - gribējās to pasauli pataustīt vairāk un no visām pusēm paskatīties, kas tad ap to visu griežas un kā. Tā bija 10. klase, cik gadu? Bet tobrīd es uz skolu braucu otrdienā, un ceturtdienā atkal mājās. Dzīvoju rajona puikas “cienīgu” dzīvi. Un tad nāca pirmais tāds kārtīgs pagrieziens priekšā, par to, būt vai nebūt tur, kur esmu šobrīd. Mani no Murjāņiem gribēja atskaitīt. Īsti neatceros, bet iespējams, ka uz vasaru pat atskaitīja.

RL: Un ko tu darīji Rīgā?

Rubenis: Rīgā ķimerēju savu moci, braucu, kur deguns rāda. Puikas. Meitenes. Un viss pārējais... Bet tad treneris pateica - ja gribi palikt Murjāņos, tev tas ir jāpārdomā kārtīgi, un vasaras beigās būs jākārto kontroltesti ar tādiem pašiem atlases kritērijiem kā tiem, kuri vēlas iestāties Murjāņos. Tajā brīdī man dzīve apgriezās par 180 grādiem un sapratu vai, pareizāk sakot, nojautu, ka ir vai nu vai nu.

RL: Tas tev tagad tā liekas, vai toreiz jau likās?

Rubenis: Toreiz man absolūti tā nelikās, toreiz laidu, kā straume nes.

RL: Un šādā veidā tu atbildi uz jautājumu, kāpēc tu tā attiecies pret vasaras olimpiskajām spēlēm?

Rubenis: Es sāku no paša sākuma. Lai nonāktu līdz Murjāņiem... Murjāņos bija tāds priekšmets - sporta teorija, kur mums stāstīja par senajiem sporta morāles un ētikas principiem un to, kāda ir sporta loma “harmoniskas un miermīlīgas sabiedrības veidošanā”. Tajā brīdī man tas šķita kā absolūta, neapstrīdama patiesība - nu, ja reiz skolotājs tā saka... Bija skaidrs, ka tā tas ir, tā tam ir jābūt - Olimpiskās spēles - olimpiskie pamatprincipi - viss mīļā miera un saticības vārdā - tās ir nedalāmas lietas. Šobrīd apzinos, ka klausījos to kā tādu pasaku, bet sirdī pieņēmu tieši tā, kā man to teica. Tajā vecumā jau cilvēks ļoti viegli apēd to, ko viņam noliek priekšā, pat pats nenojauzdams, kāpēc. Bet, ja runā tieši par Ķīnu, es tā īsti neredzu nevienu punktu, kurš šobrīd dotu Ķīnai kaut vai morālas tiesības rīkot Olimpiskās spēles. Es gan saprotu, ka, pateicoties šīm Olimpiskajām spēlēm, pasaulei tiešām ir iespēja ieraudzīt to monstru, kāds tas šobrīd ir, bet ar to, manuprāt, ir par maz.

RL: Tu esi bijis Ķīnā?

Rubenis: Es neesmu bijis.

RL: Droši vien tāpat kā Padomju Savienībā - no ārpuses tur neko daudz nevar ieraudzīt.

Rubenis: Tomēr ir cilvēki, kas no turienes ir dzīvi tikuši ārā un stāstījuši par lietām, kuras parastam cilvēkam sapņos nav rādījušās. Kā es saprotu, šī mašīna strādā pietiekoši perfekti, lai savus noziegumus slēptu aiz tā visa it kā milzīgā un skaistā ekonomiskā progresa.

RL: Tātad tu saskati šajās Olimpiskajās spēlēs sporta saistīšanu ar politiku.

Rubenis: No Ķīnas kompartijas puses, pat ļoti konkrēti. Varbūt Starptautiskā Olimpiskā komiteja, dodot iespēju rīkot šīs spēles, patiešām cerēja, ka pasaulei kļūs mazliet pārskatāmāks, kas tur notiek. Bet šo cēlo žestu Ķīnas valsts pārvaldes mērogā ir nopietni pārpratuši. Runājot par cilvēktiesībām, izskatās, ka strādā formula: “Nav cilvēku, nav problēmu ar cilvēktiesībām.” Olimpiskās spēles Ķīnai ir iespēja parādīt pasaulei savus tehniskos sasniegumus un nelielas tautas daļas labklājību, kas patiesībā ir balstīta uz ļoti daudzām melnām lietām. Ideoloģija, kuras pamatā ir cīnīties ar debesīm un pakļaut savam prātam zemi, ir par iemeslu dabas katastrofām un cilvēku ciešanām. Piecdesmit gadu laikā sagandētas upes un gaiss, kultūras revolūcijas laikā nīcinātas tradicionālās vērtības, gandrīz 100 miljoni vardarbīgā nāvē mirušu cilvēku un virzība uz pasaules ekonomisko kundzību, balstītu uz darba un koncentrācijas nometņu stratēģiju - tās ir lietas, kuras šobrīd mēģina aizklāt ar Olimpisko spēļu priekškaru.

RL: Bet vai pēc šādiem kritērijiem olimpiādes rīkošana vispār būtu iespējama daudzās valstīs?

Rubenis: Bet es saprotu tā, ka rīkotājvalstij ir jāizrāda iniciatīva, jāparāda, ka tā patiesi grib sasniegt to līmeni, lai spētu rīkot olimpiskās spēles. Bet, ja paskatās uz Ķīnu, tad, manuprāt, tur viennozīmīgi viss notiek pēc viņu stabules. Un tagad tikai tāpēc, ka vārds “Pekina” ir ierakstīts Starptautiskās Olimpiskās komitejas dienasgrāmatā un tur ir ieguldīti milzīgi līdzekļi, laiks un darbs, neviens vairs nav gatavs tam pārvilkt pāri svītru.

RL: Kā tu sāki nodarboties un vai tu joprojām nodarbojies arfaluņgun?

Rubenis: Tas bija aptuveni gadu pirms Turīnas Olimpiskajām spēlēm.

RL: Tad tavus panākumus varētu saistīt ar šo praksi?

Rubenis: Iespējams. Bet tas vairāk saistās ar otru varbūt asāko pagriezienu manā dzīvē. Es pamanīju, ka tas, kā esmu dzīvojis līdz šim, kaut kā neiet kopā ar tiem principiem, kā šajā pasaulē lietas virzās. Bija viens gads, kad es sabeidzu muguru, sabeidzu veselību, it kā uz līdzenas vietas.

RL: Ne no kā?

Rubenis: Tas parādījās ļoti virspusējā formā - ar domu, ka reiz kas līdzīgs jau ir bijis, bet tam var mierīgi tikt pāri, pasāpēs un pāries... Bet vienā brīdī es sapratu, ka nevaru izkāpt no gultas un zeķes uzvilkt. Tad domāju - nu jā, laikam kaut kas īsti nav kārtībā. Tomēr tobrīd es uz to skatījos ļoti virspusēji, tīri tehniski. Bet tas bija kārtējais trauksmes zvans, ka pienācis laiks pārskatīt iestigušos priekšstatus - kāpēc forma atkārtojas, bet sajūtas pavisam citas.

RL: Kā tu vēl varētu raksturot šo krīzes situāciju - biji nemierā ar to, ko tu dari? Tu taču nodarbojies ar sportu, ar kuru gribēji nodarboties, kas tad bija par pamatu šim nemieram?

Rubenis: Tas brīdis man bija smags finansiāli. Ar 40 latiem mēnesī, stipendiju no Sporta pārvaldes, būvēju savas kamanas. Pa nedēļas nogalēm braucu spēlēt diskotēkas, lai man būtu mazlietiņ naudas, no kā iztikt. Pa dienu taisīju savas kamanas, vēl daļu dienas pavadīju treniņā pēc savas iniciatīvas un programmas. Tuvojās 2002. gada Olimpiskās spēles, taču pat nezināju, vai es uz turieni aizbraukšu. Un sezonas sākumā mūsu komandā notika lielas izmaiņas - gan treneru sastāvā, gan arī tajā veidolā, kādā komanda bija gatava strādāt tālāk. It kā gāja uz labo pusi, bet, nu, tā diezgan strauji un diezgan augstos toņos. Tas droši vien arī savu paņēma. Bet tik tālu mēs bijām nonākuši. Savādāk laikam nevarēja.

RL: Tu runā mīklās.

Rubenis: Bija treneri, kas savā starpā nespēja sadzīvot, bija sportisti, kas no sporta klubu sistēmas laikiem bija bijuši daļa pie viena trenera un daļa pie otra. Un visu laiku notika kaut kāda rīvēšanās savā starpā. Tā gaisotne stimulēja nevis rezultātu, bet ambīciju izpausmes dažādās formās. Jāsaka godīgi, nezinu, kā tas izskatījās no malas, bet no sava skatu punkta šobrīd varu teikt - nožēlojami. Es biju dziļi ierāvies sevī, mēs varējām aiziet iedzert, pagvelzt muļķības, bet tā, lai runātu par kaut ko dziļāku, patiešām svarīgu - nekā tamlīdzīga. Šobrīd es saprotu, kā šajos treneros padomju skola un sarkanā ideoloģija bija iespiedusi savu zīmogu. Zobs pret zobu un nekādas iecietības. Šī inde tika arī mums.

RL: Un ko tu darīji?

Rubenis: Es vienkārši eksistēju.

RL: Un tu pieņēmi otru savu svarīgāko lēmumu dzīvē. Kas tas bija?

Rubenis: Pirmkārt, tas atkal bija - būt vai nebūt, palikt vai nepalikt kamanās. Tajā brīdī, pateicoties apstākļu sakritībai, mainījās treneru kodols. Tad palīdzēt sasmelt izlieto ūdeni uzaicināja Pēteri Cīmani - viņš vēl šobrīd ir Latvijas izlases galvenais treneris. Un viņš savukārt pieaicināja klāt savu labu draugu un treneri no Murjāņiem - Jāni Liepu. Patiesībā šie ir tie divi cilvēki, pateicoties kuriem es vēl joprojām esmu kamanās un komanda ir tāda, kāda tā ir šobrīd.

RL: Bet kā tu nokļuvi līdz šai ķīniešu skolai?

Rubenis: Bija viens brīdis manās attiecības ar krustmāti un treneri vienā personā, Veru Zozuļu.

RL: Kādā ziņā krustmāti?

Rubenis: Viņa ir mana krustmāte, lai gan tas nevarēja būt mans apzināts solis, jo tad, kad tas notika, man bija 11 gadu, tomēr daudzu apstākļu sakritību virkne atveda līdz tam.

RL: Īstā krustmāte?

Rubenis: Jā, baznīcā. Bet viņa bija tieši tas trenera modelis, par kuru runājot, es varu teikt, ka tā bija tā sarkanā skola. Tajā gadā, kad es pats trenējos pirms Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm, kad visu vasaru pats savā nodabā kūlos un mēģināju izdarīt darbu tā, kā tajā brīdī to redzēju un izpratu, viņa pāris reizes visas vasaras laikā atnāca uz treniņu un teica: “Tagad darīsim tā!” Kad iebildu, tad teica: “Vai gribi, lai atnesu savu 1976. gada dienasgrāmatu, kad es kļuvu par olimpisko čempioni?” Es teicu: “Nē.” Sapratu, ka ar šo treneri es savas izaugsmes iespējas esmu izsmēlis. Tagad redzu, ka toreiz tam jautājumam esmu piegājis ļoti kategoriski, bet tas laikam arī bija tas, ko no šī cilvēka biju “iemācījies”. Ar savu taisnību par katru cenu. Kaut ar pieri sienā.

RL: Un tu arī brauci ar tādu pašu pārliecību - kā ar pieri sienā?

Rubenis: Es mēģināju darīt visu pa jaunam, gan kamanās, gan treniņos, bet vienu, visbūtiskāko aizmirsu - mainīt attieksmi. Un tam kā punkts bija mans kritiens Olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā.

RL: Ar ko bija saistīts tas kritiens?

Rubenis: Patiesībā uz līdzenas vietas.

RL: Kāda mistisku spēku iejaukšanās?

Rubenis: Es tos vairs nesaucu par mistiskiem spēkiem, šobrīd skaidri redzu tajā likumsakarības. Laikam mani tā kārtīgi bija jānopresē pie zemes, lai es sāktu meklēt veidu, kā piecelties.

RL: Tu atskaties uz to kritienu kā uz būtisku punktu, pēc kura kaut kas izmainījās.

Rubenis: Tas man vēlreiz diezgan tieši parādīja, ka tā nav īstā upe, kuras straumē esmu laidies. Pāris gadus vēlāk sanāca saruna ar manu šī brīža treneri Jāni Liepu. Biju dzirdējis, ka viņš kādreiz esot nodarbojies ar taidzi. Kādu dienu Jānis zvana, saka - es te atradu internetā informāciju par pilnveidošanās praksi faluņgun, varētu būt interesanti, varbūt aizejam aprunāties ar tiem cilvēkiem, ko viņi tur dara, kas tas ir un kāpēc. Nākošajā dienā jau aizstaigājām līdz Kronvalda parkam. Mans pirmais priekšstats bija tik viegls un tīrs, varbūt pateicoties tieši Tatjanai Aleksejevai, kuru todien satikām. Viņa arī laikam bija gājusi ļoti līdzīgu ceļu kā es. Ar dūrēm, kājām un spītu, cauri savām sportistes gaitām, kur 1998. gadā pat spējusi izcīnīt 3. vietu pasaules čempionātā ašihara karatē. Un, runājot ar viņu, pamanīju tādas tā kā paralēles ar savu spītu, ar to, kādā veidā mēģinot iet savu ceļu, esmu lauzis savu ķermeni un arī apziņu.

RL: Ko sevī ietver faluņgun prakse?

Rubenis: Tā ir sena ķīniešu sevis pilnveidošanas sistēma, kas apkopo gan ķermeņa, gan gara pilnveidošanu. Šīs mācības teorētiskā puse ir aprakstīta grāmatā, kurā skolotājs Li Hundži ir izklāstījis principus par pasaules uzbūvi un veidu, kā mēs varam asimilējoties izmainīt savu iekšējo un arī apkārtējo pasauli. Otra puse šai mācībai ir enerģētiskie vingrinājumi. Tas ir cigun vingrinājumu komplekss, lai atvērtu ķermenī enerģētiskos kanālus, lai apmainītos ar enerģiju ar kosmosu, pastiprinātu šo enerģiju un ievirzītu pareizos mehānismos, gan ķermenī, gan ap to. Piektais vingrinājums ir meditācija.

RL: Piektais? Tu nosauci tikai vienu.

Rubenis: Es ļoti virspusēji pastāstīju to, ko ietver sevī pirmie četri, bet meditāciju nodalīju, jo tā stipri pārsniedz terminu “vingrinājums”.

RL : Vai tu vari savu nodarbošanos ar faluņgun sasaistīt ar sportu?

Rubenis: Līdz šim es daudzas lietas uztvēru kā neveiksmes, pārpratumus, netaisnības un meklēju tam cēloņus visapkārt. Bet tagad es saprotu, ka patiesībā tas, kas notiek ar mani, ir saistīts tikai ar to, kāds esmu es pats, gan iekšēji, gan ārēji. Ja manā iekšējā pasaulē kaut kas nav kārtībā, ja neesmu patiess pirmkārt jau pats pret sevi un neesmu izdarījis visu, kā pienākas, tas ir par pamatu tam, kāpēc nav vēlamā rezultāta. Un šāda lietu kārtība atspoguļojas it visā. Šobrīd skaidri redzu, ka viss ir savstarpēji saistīts. Es nevaru nodalīt sportu, es nevaru nodalīt praksi, dīdžejošanu un ikdienas dzīvi. Es saprotu arī to, ka tās lietas, ko es daru nepareizi vai pareizi, veido manu nākotni, tepat uz katra soļa. Man var sāpēt ķermenis, es varu slikti nobraukt sacensībās, ieskriet ar galvu stenderē, bet viens man ir skaidrs - tās ir tikai zīmes un “par labiem darbiem tiks atdarīts ar labu, bet par sliktiem būs jāsaņem sods”.

RL : Vai tā nav sarežģīti dzīvot, ka tu zemē nokritušu sērkociņu kastīti uztver gandrīz vai kā augstāku spēku iejaukšanos, kā to, ka tu atkal kaut ko esi salaidis grīstē.

Rubenis: Nē, sīkumiem nemēģinu pieķerties. Tā jau nebūtu iespējams dzīvot... Uz pirkstgaliem un pusčukstus. Bet es saprotu, ja kaut kas tāds nopietnāks ir noticis, tad katra šāda situācija dzīvē man par kaut ko stāsta. Ja esmu spējīgs to pieņemt, tad, parokot sevī dziļāk un paskatoties, no kurienes vējš pūš, parasti atnāk arī atbilde un dažreiz pat risinājums.

RL: Pie šādas diezgan striktas nostājas mani pārsteidz tas, ka tu labprāt piedalies raidījumos par ēst gatavošanu kopā ar savu draudzeni Marinu. Tas tevī acīmredzami neizraisa nekādu pretestību.

Rubenis: Es nezinu, man liekas, ka ir ļoti daudz veidu un formu, kā komunicēt ar cilvēkiem. Ēst gatavošana - kāpēc nē? Ja tā ir sēdēšana un pusdienošana, tad arī - kāpēc nē? Tās visas ir šīs pasaules sabiedrībā izveidojušās formas, un, ja reiz esam šeit, tad kāpēc tās neizmantot.

RL: Kāpēc vienas uzskatīt par pareizām un otras par nepareizām?

Rubenis: Es neesmu gatavs nosaukt pareizas un nepareizas formas. Man liekas, ka tā ir tāda iekšēja sajūta, kura balstās vairāk uz sirdsapziņu. Ja es spēju to pieņemt, tad man tas šķiet vairāk pareizi, nekā nepareizi. Bet es pieļauju arī to, ka tas, ko šobrīd redzu un kas man liekas varbūt simtprocentīgi pareizi, rītdien tā var arī nebūt.