Būt par Polu Krūgmenu

Ja Prinstonas ekonomistam Polam Krūgmenam mājās šķiet auksti, uz pāris nedēļām viņa vienīgais pienākums ir regulārā sleja laikrakstā New York Times vai notiek kaut kas satraucošs, piemēram, gadās saņemt Nobela prēmiju, viņi ar sievu Robinu Velsu dodas uz Santakrusu. Te ir silti, dienas ir garākas un telefons lielākoties klusē. Santakrusā viņi apmetas kooperatīvās mājas divistabu dzīvoklī, ko iegādājās pirms pāris gadiem – nekas sevišķs, toties atrodas pašā jūras krastā. Ēkas sienas ir dzeltenas un zilas; dzīvoklis iekārtots ar pītām mēbelēm un izgreznots ar spilveniem un gliemežvākiem. Ceļa mala noaugusi ar krāšņiem bugenvileju krūmiem.

“Iesākumā mēs iemīlējāmies Sentdžonā,” saka Krūgmens. “Tur pārsvarā apmetušies Ņujorkas juristi, kuri nolēmuši atmest visam ar roku, dzīvot peldošās mājās un audzēt sirmas zirgastes.”

“Bet Sentdžona kļuva pārāk smalka,” paskaidro Velsa.

“Mūsu kopienā ir vairāk cilvēku no Rietumvidienes. Pensionēti automašīnu izplatītāji un tamlīdzīgi ļaudis.”

Santakrusas austrumu galu iecienījuši tūristi, bet rietumi, kur viņi nolēma apmesties, ir vietējo apdzīvots rajons. Mazajā salas rietumu gala pilsētiņā Frederikstedā ir pāris kafijas bāru, KFC ēstuve, hamburgeru restorāns, dažas baznīcas, pasts un jūras krasta promenāde ar betona piknika galdiem. Cilvēku nav daudz. Gabalu tālāk netrūkst pludmales bāru ar plastmasas krēsliem un Ziemassvētku lukturīšu virtenēm, bārdainiem vīriešiem un ļoti iedegušām pusmūža sievietēm, kas savas pēcpusdienas pavada, dīki sēžot ar cigareti pirkstos.

“Rietumu galā dzīvo baltie, kas pārņēmuši vietējo dzīves stilu,” saka Velsa. “Viņiem tur ir pāris pludmales bāru, kuros spēlē ne pārāk labas blūza un džeza grupas. Viņvakar mēs gājām garām, un kāds spēlēja Nīlu Jangu. Pols novaikstījās vien: tā esot briesmīga versija.”

“Nē, Buffalo Springfield.”

“Labi, Springfield. Es teicu: “Tādiem padzīvojušiem demogrāfiskā sprādziena paaudzes tipiņiem iet pie sirds jebkura versija, lai cik briesmīga.“

Šeit Krūgmens atļaujas vairākas dienas pēc kārtas staigāt vienā un tajā pašā rūtainajā kokvilnas īspiedurkņu kreklā un peldšortos. Viņš sēž istabā, kurā viņi mēdz ieturēt brokastis – telpā ar plašu logu, no kura paveras skats uz jūru –, un strādā pie maza galdiņa, kas izvelkams no sienas skapja. Iznāk, ka viņam vairāk vai mazāk jāsēž skapī, bet tas ir savā ziņā pat izdevīgi, jo gaisma šeit mēdz būt tik spilgta, ka žilbst acis. Ja Krūgmens pagriež galvu, viņš redz debesis.

No rīta, tikko pamodies, Krūgmens pārbauda pāris interneta lapu; ja todien viņam nav jāraksta New York Times sleja, viņi ar Velsu dodas pastaigāt pa pludmali vai aiziet līdz Frederikstedas centram un paēd brokastis kafetērijā Polly’s, kur pasniedz kafiju latte ar ledu un tīri labus olu burito. Kad Krūgmens raksta savu sleju, viņš ķeras pie darba raksta nodošanas dienas rītā un, ja iedvesma ir ar viņu, drīz pēc pusdienlaika jau ir ticis galā. Melnrakstu viņš atdod rediģēt Velsai. Sākumā viņai bija daudz darba – abiem likās, ka viņa labāk izjūt, kā izklāstīt ekonomikas jautājumus cilvēkiem no malas. (Krūgmena sieva arī ir ekonomiste – viņi iepazinās, kad Robina Velsa studēja Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā pēcdoktorantūrā, kur viņš lasīja lekcijas.) Taču tagad tas viņam padodas labāk, un Velsa galvenokārt cenšas panākt, lai raksti neizklausās tik sausi un abstrakti un ir niknāki. Nesen Krūgmens iedevis sievai izrediģēt rakstu žurnālam Rolling Stone. Viņš bija uzrakstījis: “Kad Obama mēģinās cīnīties ar krīzi, no republikāņu līderiem viņš nesaņems ne mazāko palīdzību.” Un Velsa tālāk bija iespraudusi: “Vēl ļaunāk, viņš sastapsies ar tīšu šķēršļu likšanu un meliem.” Frāzi par to, ka stimulēšanas likums labākajā gadījumā “ekonomikas pagrimumu mīkstinās, bet ne izdziedēs,” viņa bija izsvītrojusi un tās vietā ierakstījusi “nedaudz mīkstinās ekonomikas problēmas, ar kurām mums nāksies sadurties dažus nākamos gadus.” Šur un tur viņa ierosināja nelielus papildinājumus. “Šī būtu laba vieta, kur sīkāk izklāstīt republikāņu līderu un baņķieru dedzīgos iebildumus pret nacionalizāciju,” viņa norādīja 9. lappusē. “Parādi mums kārtīgi viņu tukšo skandalēšanos un tad nākamajā rindkopā noraksti to visu kā pilnīgas blēņas.”

Tajos retajos gadījumos, kad viņi kādā jautājumā nav vienisprātis, Velsa ir tā, kas mudina vīru izrādīt lielāku sašutumu vai nepiekāpību. Viņa uzskata, ka obstrukcionisms jāatmasko. Viņa būtu gribējusi, lai Krūgmens ietiepīgāk uzstāj, ka nepieciešama valsts veselības apdrošināšanas aģentūra. Krūgmens pavadīja vairākas bezmiega naktis, cīnoties ar savu sirdsapziņu, taču tad nolēma, ka nepilnīgs likums par veselības apdrošināšanu tomēr ir krietni labāk nekā nekas, un tāpēc viņam jāizsaka tam atbalsts. “Reizēm nākas samierināties ar kompromisu,” ekonomists saka. “Kad mēs ar Robinu sākām rakstīt par veselības aprūpi, nebija ne mazāko šaubu, ka vienots finansēšanas fonds ir pareizais variants. Un tad pamazām vien tu sāc piekāpties, sak, labi, jāņem tas, ko var dabūt. Pats esmu redzējis, ka cilvēki iekrīt šajās lamatās. Tu ļauj, lai tavu priekšstatu par to, kas būtu jāpanāk, pilnībā aizēno doma par to, kas šobrīd šķiet reāli iespējams, un tā nu ir lieta, no kuras es pūlos izvairīties.”

Vēlās pēcpusdienās viņi zviln pludmales guļamkrēslos kokolobas krūmu pudura paēnā, ar skatu uz okeānu. Krūgmens sūc pinakoladu un lasa finanšu krīzei veltītas grāmatas korektūru. Viņi bija apsvēruši iespēju ieturēt vakariņas kādā Frederikstedas restorānā, taču izrādījās, ka tur paredzēts Elvisa atdarinātāja priekšnesums, tāpēc Krūgmeni izlēma doties uz grillbāru, kur allaž spēlē Wings ierakstus. Pludmalē sarosās kukaiņi, un Velsa vīram pasniedz pretodu līdzekļa flakonu. Tuvojas paisums, un Krūgmens noliek grāmatu, izraušas no guļamkrēsla un ar visu cepuri un saulesbrillēm piesardzīgi iebrien jūrā.

Savās slejās Krūgmens ir kaujinieciski un kaismīgi politisks, taču patiesībā šis viņa personības aspekts parādījies tikai nesen. Viņa vecāki bija liberāļi, Jaunā kursa programmas atbalstītāji, taču politika viņus īpaši neinteresēja. Zinātniskajā darbā Krūgmens lielākoties pievērsās tematiem, kas tīri politiski nebija sevišķi aktuāli. 80. gados viņš uzskatīja, ka ekonomikas skola, kas atbalsta ražošanas veicināšanu, ir pilnīgs stulbums, taču pārlieku daudz uzmanības viņš šim jautājumam neveltīja. Atšķirībā no Velsas, kura tā pārdzīvoja Reigana ievēlēšanu, ka pārcēlās uz dzīvi Anglijā, Krūgmenam tas likās drīzāk smieklīgi nekā šausminoši. “Man tolaik bija visai maza nojausma par to, ko tas nozīmēs nodokļu jautājumos,” viņš saka. “Mani galvenokārt interesēja paša karjera, bet nekas cits nelikās pārāk svarīgs.” Viņš gadu nostrādāja pie Reigana Ekonomikas konsultantu padomē, taču pat tas viņu neuzvedināja uz domām par politiku. “Tagad man liekas, ka līdz pat 2000. gadam es veselus divdesmit gadus nodzīvoju kā mēnessērdzīgais,” viņš saka. “Es zināju, ka Amerika sadalījusies labējos un kreisajos un ka tādus cilvēkus kā Diks Ārmijs neizdosies iesaistīt racionālā domu apmaiņā, taču man nebija īsta priekšstata par to, cik dziļa ir aiza, kas šķir abas nometnes.”

Pirmos divdesmit Krūgmena apzinīgās dzīves gadus viņa pasaule bija sadalīta nevis kreisajos un labējos, bet gan gudrajos un stulbeņos. “Lielākā mācība bija zemais diskusiju līmenis,” viņš saka par savu Vašingtonas laiku. “Toreizējais finanšu sekretārs Donalds Rīgans nebija īpaši spožs prāts, un reizēm varēja dzirdēt domu apmaiņas, kurās neviena no abām pusēm īsti nesaprata piedāvāto stratēģiju.” Jaunībā Krūgmenu uz priekšu dzina un sargāja tik robusta intelektuāla vīzdegunība, ka ar to mēroties spēkiem nespēja nekādi kārdinājumi vai cita veida snobisms. “Divdesmit astoņu gadu vecumā es neveltīju ne mazāko uzmanību kaut kādiem senatoriem un tamlīdzīgiem tipiem,” viņš saka.

Krūgmens piederēja pie akadēmisko ekonomistu cilts, un, cik nu viņš vispār likās manām cilvēkus, kas pie tās nepiederēja, viņa ienaidnieki bija neaptēsti pseidoekonomisti, kas vispār nesaprata, par ko runā, bet ar kliedzošiem virsrakstiem un vienkāršotām idejām panāca, ka viņos ieklausās daudzi ietekmīgi ļaudis. Tādus tipus Krūgmens sauca par “politikas uzņēmējiem”; šis termins, nošķirot viņus no akadēmiskajiem ekonomistiem, kurus viņš cienīja, bija iecerēts šaušalīgi dzēlīgs. Viņu sevišķi tracināja Lesters Terovs un Roberts Reihs; abi bija sarakstījuši grāmatas, kurās slavināja teoriju, ko Krūgmens uzskatīja par pilnīgām blēņām – proti, ka globālajā tirgū Amerika sacenšoties ar citām valstīm tāpat, kā savā starpā konkurē korporācijas. Viņš publicēja virkni nicīgu rakstu žurnālā Foreign Affairs un citur, apgalvojot, ka patiesībā valstis ne mazākajā mērā nelīdzinās korporācijām. Citas zemes panākumi gan var ievainot mūsu pašlepnumu, taču mūsu makiem tie, visticamāk, nekādu kaitējumu nenodarīs. Tieši otrādi – pastāv liela iespēja, ka mēs šādā veidā iegūsim lielāku tirgu saviem produktiem un varēsim saviem patērētājiem piedāvāt lētākas un kvalitatīvākas preces. Pozitīvs ārējās tirdzniecības saldo var būt arī vājuma zīme, bet tirdzniecības deficīts var liecināt par spēku. Jebkurā gadījumā, nācijas dzīves līmeni gandrīz pilnībā nosaka tās ražīgums; tirdzniecība nav nemaz tik ļoti svarīga.

90. gadu vidū, kad Krūgmens sāka rakstīt populāriem preses izdevumiem, Baltajā namā saimniekoja Bils Klintons, un Krūgmens uzskatīja, ka kreiso un labējo spēku samērs ir vairāk vai mazāk vienlīdzīgs. Tālab nebija īpašas nepieciešamības nostāties vienā vai otrā pusē, un viņš varēja atļauties uzbrukt idiotismam visur, kur vien ar to sadūrās – tātad, pēc Krūgmena domām, uz katra soļa. Krūgmens pats sevi uzskatīja par liberāli, taču viņš bija liberāls ekonomists, un tas nav gluži tas pats, kas parasts liberālis. Līdz 90. gadu beigām, kad viņa prātu pārņēma Japānas nedienas, viņš uzskatīja, ka no recesijas pilnībā iespējams izvairīties ar monetārās politikas palīdzību, neaiztiekot valsts tēriņus; Krūgmens piekrita Miltonam Frīdmanam, ka, ja ASV Federālo rezervju sistēma būtu labāk pildījusi savus pienākumus, Amerika nebūtu piedzīvojusi nekādu Lielo depresiju. Un cilvēki, kas grib boikotēt Nike un citas kompānijas, kuras ārzemēs “sviedrē” lēto darbaspēku, ir sentimentāli muļķi. Protams, visi tie ārzemju strādnieki nesaņem amerikāņu algas un amerikāņu garantijas, un tomēr arī šāds darbs ir daudz labāks par alternatīvu, tāpēc jau viņi tur strādā. Turklāt pēc sviedrēšanas sistēmas iekārtotas fabrikas ārzemēs nebūt neapdraud amerikāņu strādniekus tik lielā mērā, kā to apgalvo kreisie. “Aši aprēķini parāda, ka kapitāla aizplūšana uz trešās pasaules valstīm kopš 1990. gada attīstītajās valstīs samazinājusi reālās algas par aptuveni 0,15 %,” viņš rakstīja 1994. gadā. Tas nav gluži nekas, tomēr arī ne tik daudz, lai ļautos šādai paranojai. Patiesībā pasaulē vajadzētu vēl vairāk tādu “sviedru fabriku”. Brīvā tirdzniecība ir izdevīga visiem. Krūgmens uzskatīja, ka kreiso aprindās valda naids pret tirgu – tikpat dogmatisks un iracionāls kā labējo naids pret valsts aparātu.

Strādājot pie savas pirmās plašākām aprindām domātās grāmatas “Mazo cerību laikmets”, Krūgmens sāka iedziļināties tajā, kā Reigana gados valstī bija pieaugusi nevienlīdzība. (Krūgmens ekonomistam netipiski uzskata, ka politika bieži vien nosaka ekonomiku, nevis otrādi; viņš ir pārliecināts, ka kopš 60. gadiem vērojamā nevienlīdzības pieauguma cēloņi bijuši ne tik daudz ekonomiski faktori – teiksim, tehnoloģijas attīstība, kas vairojusi specifisku iemaņu un zināšanu nozīmi –, cik politiski lēmumi, kas attiecas uz nodokļiem un arodbiedrībām.) 1990. gadā, kad grāmata nāca klajā, atradās cilvēki, kuri vispār noliedza, ka nevienlīdzība pastiprinājusies, un tas Krūgmenu pamatīgi saniknoja. Viņš sāka iesaistīties asās vārdu apmaiņās. 1994. gada termiņa vidus vēlēšanu rezultāti Krūgmenu satrieca, un impīčmenta prāvas laikā viņš sāka domāt, ka republikāņi pamazām vien kļūst noskaņoti arvien radikālāk, taču dusmas tas viņā vēl joprojām neizsauca. “Daži no maniem draugiem saka, ka es varētu vairāk uzbrukt labējiem,” viņš rakstīja 1998. gadā. “Problēma tāda, ka nav jau īsti ko sacīt. [Tie, kas atbalsta ekonomikas stimulēšanu ar ražošanas izmaksu samazināšanu,] nebeidz sludināt, ka visa ļaunuma sakne ir nodokļi, bet saprātīgi cilvēki vienkārši nogurst atkal un atkal skaidrot, ka tā nudien nav.”

Līdz pat Enron skandālam Krūgmenam nebija nekādu aizdomu, ka amerikāņu korporāciju vadībā varētu būt kādas problēmas. (Pirms sadarbības ar New York Times Krūgmens īsu laiku pat sniedza šai kompānijai konsultācijas.) Laiku pa laikam viņš saņēma vēstules no cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka korporācijas regulāri viltojot datus, taču tas likās tik neticami, ka Krūgmens šīm apsūdzībām nepievērsa uzmanību. “Es ticēju, ka visu regulē tirgus,” viņš saka. “Es ticēju Vērtspapīru un biržu komisijai. Es par to tā kārtīgi pat neaizdomājos. 1999. gadā pasaule likās diezgan saulaina, un es, neraugoties uz savu cinismu, lielā mērā pieņēmu, ka tā tiešām ir. Korporāciju krāpšanas un finanšu pārkāpumu patiesos apmērus, politisko aprindu ļaunprātība – neko no tā visa es vēl pirms desmit gadiem nesaskatīju.”

Kad New York Times Krūgmenam piedāvāja regulāru sleju, viņa reakcija bija mokoši pretrunīga. “Draugi teica, ka tā esot velta laika tērēšana,” atceras Velsa. “Mums, ekonomistiem, liekas, ka pašu svarīgāko darbu paveicam mēs, bet pārējā pasaule – tās ir tīrās pabiras.” Krūgmenu visvairāk uztrauca viņa akadēmiskā reputācija. Ja viņš sāktu rakstīt laikrakstam, vai kolēģi neiedomātos, ka viņš kļuvis par pseidoekonomistu, par bijušo ekonomistu, par banālu politikas uzņēmēju kā Lesters Terovs? Zināmās aprindās Lesters Terovs bija iesaukts par Less Than Thorough – Paviršais4. Bija pagrūti iedomāties, kādu nejauku iesauku varētu izdomāt cilvēkam vārdā Pols Krūgmens, bet ja nu kādam tomēr kaut kas iešaujas prātā? Vai viņš to spētu paciest?

2000. gada vēlēšanu kampaņa beidzot padarīja viņu par radikāli. Gadu pirms vēlēšanām Krūgmens bija sācis publicēt savu sleju, un, lai gan viņu sākumā lūdza izteikties tikai par ekonomikas un biznesa jautājumiem, pamazām vien viņš sāka pievērst vairāk uzmanības pasaulei kopumā. Priekšvēlēšanu laikā Krūgmens atklāja, ka Buša ļaudis palaikam atklāti melo, un tas viņu šokēja. Reigana cilvēki savulaik vismaz pūlējās attaisnot savu politiku ar ekonomikas modeļiem un loģiku. Krūgmens neticēja, ka šie modeļi varētu strādāt, bet tādi vismaz bija.

Pēc vēlēšanām Krūgmens sāka uzbrukt Buša politikai savā slejā un, sašutumam augot augumā, šie uzbrukumi kļuva arvien indīgāki. Krūgmenam likās, ka liberāļi vēlas izvairīties no konfrontācijas un nav gatavi atbildēt uz labējo niknumu paši ar savām dusmām; tā nu viņam neatlika nekas cits, kā to uzņemties pašam. “Viņš redzēja, cik sāpīgi 90. gados nācies savest kārtībā amerikāņu fiskālo politiku, un tagad šo pūļu rezultātam ciniskā vienaldzībā un bez īpašām pārdomām tika pārvilkta svītra,” saka Bērklijas ekonomikas profesors Breds Delongs. “Izrādījās, ka Alans Grīnspens tiešām regulāri iet uz apspriedēm Baltajā namā un saka, ka mums nāksies to visu nožēlot. Pols tolaik gluži vienkārši par gadiem sešiem atpalika no mums pārējiem, kuri bija strādājuši Klintona administrācijā un jau krietni agrāk novērojuši realitātē sakņotā republikānisma sabrukumu.” Krūgmens uzbruka Bušam par mēģinājumiem novest līdz bankrotam sociālās nodrošināšanas programmu, par ekonomiski un ekoloģiski postošu enerģētikas politikas atbalstīšanu, par nevienlīdzības veicināšanu, samazinot nodokļus bagātajiem un korporācijām, par centieniem izmantot karu pret terorismu, lai slēptu savus finanšu pārkāpumus un par ļaunprātīgu iekšējās informācijas izmantošanu pirms prezidenta amata ieņemšanas. 2001. gada 16. septembrī Krūgmens uzrakstīja drosmīgu sleju, kurā apgalvoja, ka 11. septembra katastrofa bijusi lielā mērā pašu roku darbs, jo lidostu drošības finansēšanu – ko vajadzētu garantēt valstij – valdība uzgrūdusi aviokompānijām, kuras, gluži dabiski, ik uz soļa centās ietaupīt.

Atbildē viņš saņēma sašutuma vēstuļu kaudzes. “Viņam atklāti draudēja,” stāsta Velsa. “Laikrakstu pastāvīgi apbēra ar sūdzībām. Reiz grāmatas reklāmas turnejā kaut kāds plānprātīgs labējais viņu nofilmēja ar savu videokameru. Viņiem kaut kā pat izdevās sadzīt rokā viņa rakstītos studentu sekmju novērtējumus – lai pārbaudītu, vai tik viņš neskalo smadzenes Prinstonas jaunatnei. Bija tāds brīdis, kad es jau grasījos pieprasīt, lai universitātē Pola kabinetā ierīko trauksmes pogu. Mūsu garāžas durvis apmētāja ar olām.” Pat daži no Krūgmena domubiedriem uzskatīja, ka mērena laikraksta komentētāja lomai viņš kļuvis pārāk izteikti partejisks. Taču starp kreisajiem viņš bija lielā godā. “Atceros kādu grandiozu pasākumu,” Krūgmens stāsta, “tas notika Bērklijā – kas, protams, nedaudz mazina notikuma vērtību. Zālē bija trīs tūkstoši, un, mums uznākot uz skatuves, sākās īstas ovācijas. Šķiet, ka tas bija 2004. gadā.” – “Kāda sieviete izsaucās: “Kamēr nebiju lasījusi jūs, man likās, ka es palēnām jūku prātā,” atminas Velsa. “Pēc neliela grāmatu veikala uzaicinājuma Pols nolasīja lekciju kaut kur Merinas apgabalā. Pilsētiņa bija tik maza, ka viņiem nebija pietiekami lielu telpu, un pasākums notika vietējā baznīcā. Nācās atvērt visus logus, jo cilvēki stāvēja un klausījās arī ārā.” Tas viss – gan naids, gan mīlestība – likās aizraujoši un lika Krūgmenam saprast, ka tas, ko viņš dara, ir svarīgi – kaut arī tā ir tikai žurnālistika. Velsa darīja visu, lai panākumi vīram nesagrozītu galvu:

“Es viņam sacīju: “Zini, pēc Buša dzīve būs citāda. Tu vairs nebūsi visu mīlulis, jo šis vājprāts būs beidzies.”

Pārmaiņas pienāca ātrāk nekā viņi bija gaidījuši, jo priekšvēlēšanu laikā Krūgmens bija noskaņots ļoti kritiski pret Baraku Obamu – galvenokārt tāpēc, ka no trim galvenajiem kandidātiem Obama viņam likās viskonservatīvākais (piemēram, viņa veselības aprūpes plāns neparedzēja vispārējo apdrošināšanu), taču iebildumi viņam bija ne tikai pret politiku. Viņš nevarēja ciest visas šīs sirdi sildošās runas par cerībām, dialogu un izlīgšanu. Krūgmens bija sašutis par to, ka Obama staigā apkārt, runādams labus vārdus par Reiganu, kaut arī demokrātiem tobrīd visvairāk būtu vajadzējis atmaskot mūžseno mītu par to, cik ļoti Amerikai savulaik nākusi par labu reiganomika. Viņš uzskatīja, ka Obama kļūdās, noveļot lielāko daļu no valsts problēmām uz abu partiju kašķiem, un ir smieklīgi naivs, iedomājoties, ka varēs savest kopā republikāņus un apdrošināšanas kompānijas, lai reformētu veselības aprūpes sistēmu. “Ja kāds iedomājas, ka nākamais prezidents spēs panākt reālas pārmaiņas bez niknām cīņām, tad šis cilvēks dzīvo fantāziju pasaulē,” Krūgmens rakstīja 2007. gadā. Viņš atbalstīja Džonu Edvardsu – par uzsvaru, ko šis kandidāts lika uz cīņu ar trūkumu, par viņa vērienīgo veselības aprūpes plānu un Edvardsa skarbajiem vārdiem par nepieciešamību vērsties pret bagātnieku interesēm. Kad Edvardss no cīņas izstājās, Krūgmens sāka atbalstīt Hilariju Klintoni. Viņa, lai arī ne tik kreisi noskaņota, vismaz bija īsta cīnītāja un saprotamu iemeslu dēļ neloloja nekādas ilūzijas par abu partiju harmonisku līdzāspastāvēšanu.

Taču vairums cilvēku par Obamu bija citās domās; viņi uzskatīja, ka viņš kreisajiem būs īsts glābējs. Kampaņas kaislības sita tik augstu vilni, ka pēc vairākām Krūgmena slejām, kurās viņš pazobojās par Obamu, sekoja īsts pretuzbrukums – indīgi komentāri progresīvajos blogos un kaudzēm jaunu draudu vēstuļu, turklāt ne jau no tām nekaitīgākajām. “Es nemēģināšu simulēt objektivitāti,” Krūgmens rakstīja. “Obamas kampaņa sāk bīstami atgādināt personības kultu.” – “Nu tā – viss,” savā blogā rakstīja kāds komentētājs. “Manu atbalstu jūs esat zaudējis. Esmu jūs aizstāvējis vietējos blogos, bet nu jūs esat tik tiešām zemu kritis.” – “Ar saviem rupjajiem faktu sagrozījumiem un nekompetento Klintones kampaņas aizstāvību jūs pamazām sākat pārvērsties par savu karikatūru,” rakstīja kāds cits. “Pol, jūs nogalināt pa mazam gabaliņam no jūsu lasītāju dvēselēm,” paziņoja trešais. “Tas attiecas vismaz uz tiem, kuri kādreiz tā mīlēja jūsu sleju.” – “Priekšvēlēšanas bija šausmīgs laiks, tas bija briesmīgi,” saka Krūgmens.

“Polam uzbruka cilvēki, kurus mēs līdz tam uzskatījām par saviem domubiedriem,” saka Velsa. “Es pie sevis nodomāju: “Jā, es zināju, ka viss mainīsies, bet virziena maiņa bijusi tik strauja, ka cilvēks jūtas kā iekļuvis autoavārijā.” Kāds no mūsu draugiem brīdināja: “Uzmanieties, Obamas atbalstītāji var sabāzt jūsu pastkastītē klaburčūskas.” Cilvēki runāja, ka Pola dēls strādā Hilarijas kampaņā.” (Krūgmenam vispār nav bērnu.) “Pēc Buša cilvēki bija tik neapmierināti un dusmīgi, ka šķita pilnīgi zaudējuši veselo saprātu. Viņi gribēja kādam pilnībā uzticēties un turēja ļaunu prātu uz tiem, kuri tāpat kā Pols viņus brīdināja: “Nē, nevajag nevienam akli uzticēties, domājiet līdzi tam, kas notiek.” Cilvēki gribēja sajust, ka viņi tiks glābti, un tieši to piedāvāja Obama. Taču viņam nav ne tiesību, ne spēju uzņemties pestītāja lomu; viņš to vienkārši nevar.” Pēc Obamas uzvaras priekšvēlēšanās Krūgmens viņu, protams, atbalstīja – jebkurš demokrāts būtu labāks nekā Džons Makkeins.

Jaunās administrācijas pirmajos mēnešos Krūgmens pūlējās būt iejūtīgs. Nav viņa dabā ļauties cerībām vai saprotoši uztvert cilvēciskas vājības, taču viņš pūlējās darīt gan vienu, gan otru. Viņam beidzot bija radusies iespēja kaut kā ietekmēt politiķus, kuriem ir reāla vara. Visā Vašingtonā cilvēki lasīja viņa slejas un atsaucās uz viņa argumentiem oficiālās sanāksmēs. Krūgmens tikās ar prezidentu. Viņš teju vai katru mēnesi runāja pa telefonu ar Lorensu Samersu, Nacionālās Ekonomikas padomes direktoru. Vadības un budžeta biroja direktors Pīters Orzegs ik rītu lasīja viņa blogu. Viņam zvanīja senatori, lai pateiktos par izdevušos sleju vai apspriestu kādu konkrētu jautājumu.

Baltā nama cilvēkus viņa kritika reizēm tracināja. “Pola stiprā puse ir viņa prasme izteikties ārkārtīgi skaidri,” taktiski komentē Samerss. “Medaļai ir arī otra puse – pasaulei, ar kuru saskaras prezidents, raksturīgs zināms sarežģītības līmenis, kas Polam viņa absolūtās skaidrības meklējumos reizēm paslīd garām nepamanīts.” Taču Krūgmens Baltajam namam varēja būt arī noderīgs: ja viņš iestājās par kādu iniciatīvu, kas kreisajos izraisa zināmas šaubas – piemēram, par Senāta veselības aprūpes likumprojektu –, viņš varēja piesaistīt ievērojamu atbalstītāju pulku. No otras puses, ja svārstījās konservatīvie, un tā gadījās daudz biežāk, tad Krūgmenam šajā lietā nebija ne mazākās ietekmes. “Es personīgi biju klāt, kad norisinājās liela daļa pēdējā brīža sarunu par stimulēšanas likumprojektu paketi, un ir pilnīgi izslēgts, ka lielākai paketei būtu izdevies savākt vajadzīgās sešdesmit balsis,” saka kāda Baltā nama amatpersona. “Neatkarīgi no tā, vai tīri akadēmiski viņam ir vai nav taisnība, dzīvē tas vienkārši nebija iespējams.”

“Tagad, kad pie varas ir cilvēki, ar kuriem mums ir kopīgi mērķi, es esmu sapratis, kas patiesībā nepieciešams, lai panāktu politiskā kursa maiņu,” saka Krūgmens. “Tas man bija īsts atklājums. Viena lieta ir publicēt rakstus par to, kā vajadzētu būt, bet pavisam kas cits – apzināties šībrīža situāciju Senātā, grūtības, kas saistītas ar vajadzīgā atbalsta savākšanu un sabiedrības pārliecināšanu, un tad saprast, ko reāli iespējams darīt lietas labā.”

Taču līdz Obamas inaugurācijas gadadienai Krūgmens diemžēl juta, ka viņa skepse bijusi pamatota. Viņu tracināja Obamas samiernieciskā neiejaukšanās taktika, īpaši, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka prezidenta centieni iekarot republikāņu uzticību cietuši neveiksmi. Kāpēc veselības aprūpes jautājumā viņš neizturējās ar līdera cienīgu agresivitāti, neuzticot likumprojekta detaļas visādām komitejām? Kā viņš varēja ieņemt tik pasīvu pozīciju? Kāpēc viņš necīnījās? “Man jāteic,” gadu pēc inaugurācijas Krūgmens rakstīja savā blogā, “ka daudz netrūkst, lai es pārstātu gaidīt no Obamas kunga jebkādus rezultātus.”

Šais laikos, kad Krūgmens kritizē Obamu, viņa bloga komentētāji tam pārsvarā piekrīt. Krūgmens atguvis savu labo slavu kreisajās aprindās. YouTube pat atrodama daža laba viņam veltīta dziesma. “Ei, Pol Krūgmen,” dzied jauneklis ar aizvērtām acīm un ironiski sarauktām uzacīm, “kam neej administrācijā? Kas ellē tas par politikānismu? Timotijs Gaitners [1. Timothy Geithner (1961), pašreizējais ASV finanšu sekretārs.] ir sīka zebiekste... Ei, Pol Krūgmen, vecīt, kur esi tu?”

Pērnā gada augustā Pols Krūgmens nolēma, ka pirms viņi ar sievu dosies apceļot Skotiju ar divriteņiem, viņš atlicinās dažas dienas, lai uzstātos ar runu 67. Pasaules zinātniskās fantastikas konventā, kas notika Monreālā. (Krūgmens kopš zēna gadiem ir zinātniskās fantastikas entuziasts.) Konventā varēja redzēt ļoti daudz ārkārtīgi garu vai spilgti zilu matu rotu un neskaitāmus apmetņus. Tur bija sieviete, kas pārģērbusies par kaķi, kāda cita ar zaļām smadzenēm, kas ar vadiņu pievienotas viņas galvai, cilvēks zaļā maskā un meitene, kura vērpa vilnu. Tur bija džedajs un “Zvaigžņu karu” desantnieks. Tie konventa dalībnieki, kuri nebija pārģērbušies par kaķiem, staigāja apkārt tēkreklos ar dažādiem uzrakstiem: “Es nesaprotu – un es esmu raķešu zinātnieks”; “Redzu mirušus pikseļus”, “Matemātika ir brīnišķīga”. Krūgmenam vienmēr neatvairāmi patikušas vārdu spēles un kostīmi. Reiz viņi ar Velsu sarīkoja ekonomikas tematikai veltītu Helovīna masku balli. Divi viesi ieradās, pārģērbušies par Āzijas tīģeriem, vairāki – par hedžfondiem [2. Hedge fund; vārdu spēle – hedge nozīmē gan “nodrošināties”, gan “dzīvžogs”.], bet kāda sieviete, ģērbusies kā kolonna, bija Kapitāls. [3. Capital; vārdu spēle – gan “kapitāls”, gan “kapitelis”.] Likās, ka Krūgmens uz zinātniskās fantastikas konventa skatuves jūtas kā mājās – ka tur, lai cik biedējoša liktos šī doma, sanākuši viņējie.

“Sveiki visapkārt!” viņš uzsauca.

“Sveiks!” viņam atbildēja.

Krūgmens paskaidroja, ka par ekonomistu kļuvis tieši pateicoties zinātniskajai fantastikai. Bērnībā viņš lasījis Aizeku Azimovu un aizrāvies ar viņa varoni Hariju Seldonu. Seldons bija “psihovēsturnieks”– zinātnieks, kurš tik precīzi izprata sabiedrības mehānismus, ka varēja paredzēt tūkstošiem gadu tālas nākotnes notikumus un izglābt cilvēci no barbarisma. Katra indivīda uzvedību viņš nevarēja paredzēt, tas ir pārāk sarežģīti, taču tam nav nozīmes, jo vēstures gaitu nosaka nevis indivīdi, bet objektīvi likumi un apslēpti spēki. “Lasot citus daiļliteratūras žanrus, var daudz uzzināt par to, kādi ir cilvēki un kāda ir sabiedrība,” Krūgmens sacīja saviem klausītājiem, “bet īpaši neiznāk aizdomāties par to, kāpēc viss ir tieši tā, kā tas ir vai kas būtu varējis to visu mainīt. Kas notiktu, ja…?”

Domājot par Hariju Seldonu, Krūgmens 1970. gadā devās uz Jēlu, kur gatavojās studēt vēsturi. Tomēr viņam drīz vien sāka likties, ka vēsture pārāk daudz domā par to, kas un pārāk maz par to, kā, tāpēc viņš pārgāja uz ekonomistiem. Tur viņš konstatēja, ka ekonomika pēta tieši to pašu nebeidzami sarežģīto sociālo realitāti, ar kuru nodarbojas vēsture, tikai atšķirībā no tās nevis cenšas izgaismot šo sarežģītību, bet gan meklē modeļus un likumus, kas tai liktu izskatīties pavisam vienkāršai. Kāpēc dažās sabiedrībās bija dzimtcilvēki un vergi, bet citās – ne? Var jau runāt par nacionālo raksturu, klimatu, tikumu maiņu, varoņiem, dumpjiem, lauksaimniecības vēsturi, romiešiem, kristiešiem, viduslaikiem un sazin ko vēl. Bet var uz to paraudzīties tā, kā to darīja Krūgmena ekonomikas pasniedzējs Īvzijs Domars: ja zemnieki tik tikko spējīgi izdzīvot, kāda jēga viņus paverdzināt? Viņiem nav itin nekā, ko jums dot. Turpretim, ja kļūst pieejama jauna laba zeme, no vergiem ir zināms labums – var iebāzt savā kabatā starpību starp darbaspēka saražoto un minimumu, kas nepieciešams, lai šos cilvēkus noturētu pie dzīvības. Un tā pēkšņi pavisam vienkāršs stāsts ļāva izprast milzu realitātes slāni, kas līdz šim šķitis mulsinošs. Krūgmenam tas sagādāja milzu gandarījumu.

Vēlāk Krūgmens uzzināja, ka tas ir pavērsiens, par kuru jāpateicas Keinsam [4. John Maynard Keynes (1883–1947), britu ekonomists.]. 20. un 30. gados ekonomika stipri atgādināja vēsturi: dominēja institucionālā ekonomika, kas, pretstatā neoklasiskajai ekonomikai, lika uzsvaru uz politisko, sociālo un ekonomisko institūciju sarežģīto mijiedarbību un komplicētajiem motīviem, kas diktē cilvēku ekonomisko uzvedību. Tad nāca Depresija, un vienīgais jautājums, uz kuru cilvēki no ekonomistiem gribēja sagaidīt atbildi, bija: “Ko mums vajadzētu darīt?” “Institucionālisti teica: “Tas ir ļoti dziļš, ļoti sarežģīts jautājums. Parunāsim kaut vai par to, kas notika 1890. gadā,” saka Krūgmens. “Keinsa ekonomika, kura izauga no tradīcijas, kas balstīta uz modeļiem, kaut arī pēc mūsdienu standartiem visai aptuveni ieskicētiem, būtībā pateica: “Spiediet šo pogu.”” Spiediet šo pogu – tas nozīmē, drukājiet vairāk naudas, tērējiet vairāk naudas. Un pogu spaidīšana tiešām deva rezultātus. Spaidāmpogu ekonomika ne tikai sniedza gandarījumu cilvēkam ar Krūgmena intelektuālo temperamentu, bet, kā viņš vēlāk saprata, bija arī politiski nozīmīga. Ja mēs domājam par ekonomiskajām situācijām kā kaut ko bezgala sarežģītu un tālas pagātnes cēloņu izraisītu, tas noved pie zināma fatālisma: ja krīzes cēloņi dziļi savijušies ar attiecīgās valsts kultūras mudžekli, tad pilnīgi iespējams, ka krīze bijusi nenovēršama, varbūt neatrisināma – pat pelnīta.

“Ko nozīmē nodarboties ar ekonomiku?” Krūgmens jautāja Monreālā no skatuves. “Būtībā ekonomiku pilnībā apraksta divi stāstiņi. Viens no tiem ir anekdote par vienu pavecu un vienu jaunu ekonomistu. Abi kopā iet pa ielu, un pēkšņi jaunais ekonomists saka: “Paskat, re, kur simt dolāru banknote!” Un vecākais atbild: “Blēņas. Ja tie būtu simt dolāri, kāds tos jau sen būtu pacēlis.” Ik pa laikam mēs tiešām atrodam uz ielas mētājamies simt dolāru naudas zīmes, tomēr tas nenotiek bieži – cilvēki pārsvarā tiešām reaģē uz pēkšņi atklātām iespējām. Otrs ir slavenais Jogi Berras [5. Yogi Berra (1925), leģendārs amerikāņu beisbolists.] teiciens: “Neviens vairs neiet uz Koniailendu. Tur ir pārāk daudz cilvēku.” Tā, savukārt, ir doma, ka visam ir tendence nonākt līdz zināmam līdzsvara stāvoklim, kad tas, ko cilvēki sagaida, saskan ar to, ar ko viņi tik tiešām saskaras.”

Pēc Jēlas Krūgmens iestājās aspirantūrā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā. “MTI 70. gadu vidū bija kaut kas līdzīgs ekonomikas Atēnām – tur bija pilnīgi visi,” viņš stāsta. “Un tas bija zelta laikmets maziem atjautīgiem ekonomiskajiem modelīšiem.” Krūgmens klausījās lekciju kursu, ko lasīja Rīdigers Dornbušs [6. Rüdiger Dornbusch (1942–2002), vācu ekonomists.], un ieinteresējās par starptautisko makroekonomiku. Pirms dažiem gadiem bija sabrukusi Bretonvudsas sistēma, starptautiskais monetārās kontroles režīms, ko Otrā pasaules kara laikā izveidoja Sabiedrotie; brīvi svārstīgie biržu kursi bija izrādījušies krietni nenoturīgāki nekā tas bija gaidīts, un atklājās, ka mēģinājumi saprast, kāpēc tā, ir aizraujošāki par pašu sarežģītāko prāta spēli.

Savu doktora disertāciju Krūgmens rakstīja par biržas kursu svārstībām, taču īstais iedvesmas avots bija cits priekšmets – starptautiskā tirdzniecība. “Tam visam piemīt zināms platonisks skaistums,” viņš saka. “Es atceros, kā pētīju tā saucamo “2x2x2x2” modeli – divas preces, divas valstis, divi ražošanas faktori. Tas, kā visi šie atsevišķie elementi saslēdzās vienotā Šveices pulksteņa mehānisma cienīgā sistēmā, bija tik skaisti. Es biju sajūsmā.” Tradicionālā starptautiskās tirdzniecības teorija, kuru pirms 200 gadiem formulēja britu ekonomists Deivids Rikardo, izskaidro tirdzniecību ar salīdzinošo izdevīgumu: konkrētā valsts eksportē preces, kuras, pateicoties kaut kādām tās rīcībā esošām priekšrocībām (lēts darbaspēks, klimats, tehnoloģijas zināšanas), iespējams ražot maksimāli lēti. No šīs teorijas izriet, ka visvairāk savā starpā vajadzētu tirgoties valstīm, kas ir visatšķirīgākās – teiksim, Trešās pasaules zemes piegādā attīstītajām valstīm preces, kas prasa lielu darbaspēka patēriņu, bet tās savukārt piedāvā savām partnerēm tehnoloģiju vai preces, kas prasa lielus kapitālieguldījumus. Tomēr drīz pēc Otrā pasaules kara ekonomisti ievēroja, ka liela daļa no starptautiskās tirdzniecības procesiem ne mazākajā mērā neiekļaujas šajā modelī. Starp valstīm, kuru ekonomika bija pat ārkārtīgi līdzīga, norisinājās intensīva preču apmaiņa, turklāt šīs preces bija gandrīz identiskas – Vācija pārdeva Zviedrijai BMW markas automašīnas, bet Zviedrija Vācijai – savus Volvo. Daudzi lauzīja galvu par to, kāpēc tā notiek, tomēr nevienam neizdevās piedāvāt modeli, kas spētu šos procesus precīzi izskaidrot.

Krūgmens saprata, ka savstarpēja tirdzniecība notiek ne tikai tāpēc, ka valstis ir atšķirīgas, bet arī tāpēc, ka šaurai specializācijai ir savas priekšrocības. Pieņemsim, ka viena valsts pirmā sāktu būvēt lidmašīnas; tā uzkrātu tāda mēroga priekšrocības, ka jebkurai citai valstij vēlāk būtu lielas grūtības ielauzties šajā industrijā, lai gan pirmajai valstij nepiemistu nekādas īpatnības, kas to padarītu sevišķi piemērotu lidmašīnu būvei. Bet kāpēc valstis savā starpā tirgojas ar gandrīz pilnīgi vienādām precēm? Tāpēc, ka patērētājiem patīk izvēle, un, kā dažus gadus pirms Krūgmena norādīja Avinašs Diksits un Džozefs Štiglics, viena un tā pati apgrozījuma pieauguma loģika, ko Krūgmens identificēja kā būtisku tirdzniecības virzītājspēku, var vienlīdz labi attiekties uz atsevišķu zīmolu vai veselu industriju. Zinātniska pētījuma formā Krūgmens ar savu teoriju pasauli iepazīstināja 1979. gada jūlijā Nacionālajā Ekonomisko pētījumu birojā. “Pusotra stunda, kuras gaitā es izklāstīju pētījuma būtību, bija labākās deviņdesmit minūtes manā mūžā,” viņš vēlāk rakstīja. “Filmā “Ogļrača meita” ir tāda jūtelīga aina, kurā jauniņā Loreta Linna pirmo reizi uzstājas trokšņainā bārā, un pamazām vien visi pieklust un sāk ieklausīties viņas dziesmā. Nu, lūk, un tieši tā jutos es: piepeši es biju sadzirdēts.”

Viens secinājums no Krūgmena teorijas varētu būt tāds, ka, pretēji tam, ko apgalvo ortodoksālā ekonomika, tautsaimniecības sektoru plānošanai var būt savs priekšrocības. Ja reiz jaunas industrijas dzimšanas vieta būtībā ir nejaušība, tad iznāk, ka valdība, subsidējot un aizsargājot tās rašanos un attīstību, varētu veicināt tādas paliekošas priekšrocības, ka visām pārējām valstīm būtu grūti pietuvoties šādam līmenim. Tomēr Krūgmens centās neiedrošināt rūpniecības plānošanas aizstāvjus, kuri uz viņu atsaucās: lai gan principā ekonomikas plānošana var nest augļus, praksē būtu tik grūti noteikt, kurai no industrijām vajadzētu saņemt valdības palīdzību uz visu pārējo sektoru rēķina – tik grūti prognozēt kādas industrijas nākotni un tik grūti izvērtēt katras nozares priekšrocības situācijā, kad šo vērtējumu censtos ietekmēt tik dažādu spēku intereses, ka gala iznākumā šāda politika izrādītos izdevīga lielākoties atsevišķu uzņēmumu īpašniekiem, bet visiem pārējiem tikai kaitētu. (Plānošanas aizstāvjus tas nepārliecināja. “Mums ir zināmi tādi gadījumi kā Japāna, Koreja, Brazīlija, Ķīna un zināmā mērā arī Francija, kuros pretējā situācija – vai pieņemot, ka šajās valstīs rūpniecības sektoru plānošana netiktu piekopta, to ekonomika attīstītos tādos pašos tempos? – nav iedomājama,” saka Roberts Katners, viens no žurnāla The American Prospect dibinātājiem un redaktoriem. “Taču, lai jūs pieskaitītu pie tradicionālajiem akadēmiskajiem ekonomistiem, bezmaz jānodod svinīgs zvērests, apliecinot, ka valdības nespēj prognozēt tirgus ietekmi uz kapitāla sadali.”)

Vēlāk Krūgmens aizrāvās ar ekonomisko ģeogrāfiju, mēģinot atrast atbildi uz radniecīgo jautājumu, kādēļ pastāv zināma reģionālā specializācija – piemēram, kādēļ Savienotajās Valstīs automašīnas ražo Detroitā, paklājus – Džordžijas štata Doltonā, rotaslietas – Providansā, bet mikroshēmas – Silīcija ielejā?

Atbilde jau atkal izrādījās – vēstures un nejaušības dēļ. Vispirms kādā konkrētā vietā tiek likti pamati kādai industrijai – vienalga, kāda iemesla dēļ; cik noprotams, Doltonā paklājus sākuši aust tikai tāpēc, ka 1895. gadā kāda jauna meitene pagatavojusi bārkstainu gultas pārklāju kāzu dāvanai. Pēc tam vietējie iedzīvotāji sāk apgūt konkrētās darba metodes, uz šo vietu no arī citurienes pārceļas cilvēki ar attiecīgajām iemaņām, apkārtnē cits pēc cita rodas radniecīgi uzņēmumi. Kvalificēta darbaspēka kļūst arvien vairāk, un nozare var augt un gūt labumu no mēroga ekonomikas. Ņemot vērā to, ka gatavās produkcijas transportēšana nemaksā pārāk dārgi, konkrētā vieta kļūst jau tik izdevīga, ka būtu nepraktiski dibināt līdzīgu uzņēmumu kaut kur citur. Doma, ka ekonomiskā ģeogrāfija var būt tik patvaļīga un nejauša, daudziem ekonomistiem šķita “dziļi biedējoša un nepatīkama”, rakstīja Krūgmens, taču viņam gan tā likās aizraujoša.

Jau atkal, tāpat kā Krūgmena tirdzniecības teorijas gadījumā, svarīga bija ne tik daudz ideja, cik tās tulkojums matemātiskā valodā. “Es izskaidroju [ekonomiskās ģeogrāfijas] pamatideju kādam draugam, kurš nav ekonomists,” rakstīja Krūgmens, “un viņš, nepatīkami pārsteigts, atbildēja: “Vai tad tas nav lielā mērā pašsaprotami?” Protams, ir.” Un tomēr ekonomisti šo ideju bija gadiem ilgi ignorējuši, jo tai nebija izstrādāts glīts modelis. Krūgmens sāka saprast, ka ekonomiskās zināšanas, kas iepriekšējās desmitgadēs nav pārtulkotas uzskatāmos modeļos, būtībā var uzskatīt par zudušām, jo ekonomisti vienkārši nezināja, ko ar tām iesākt. Krūgmena draugam Kreigam Mērfijam, Velleslijas koledžas politologam, piederēja antīku Āfrikas karšu kolekcija, un viņš pastāstīja, ka līdzīgi noticis arī kartogrāfijā – 16. gadsimta Āfrikas kartes bijušas daudzējādā ziņā maldinošas, taču saturējušas ne mazums informācijas par kontinenta vidieni – teiksim, tajās bija iezīmēta Nigēra un Timbuktu. Turpmāko divu gadsimtu gaitā karšu zīmēšanas māksla kļuva krietni precīzāka, taču Āfrikas vidiene šajā laikā pārvērtās par baltu plankumu. Ceļoties kritērijiem, pēc kuriem informācija tika atzīta par kartē atspoguļojamu, zināšanas, kuras šiem standartiem neatbilda – ziņas, kas netieši iegūtas no ceļotājiem, aptuvenas aplēses, kas veiktas bez kompasa vai sekstanta –, tika atsijātas un pazuda. Augstie atlases standarti pamazām atmaksājās (līdz 19. gadsimtam kartes jau atkal bija aizpildītas), taču kādu laiku tehnikas noslīpēšana ne tikai deva labumu, bet arī sagādāja zaudējumus.

Izrādījās, ka šādu kartei nederīgu faktu pārstrādāšana ekonomiskā diskursā ir lieta, kas Krūgmenam padevās labāk nekā jebkuram citam: viņš prata paņemt kādu intriģējošu domu, kas izkristalizējusies reālās pasaules diskusijās, attīrīt no liekām detaļām (svarīgi saprast, kas jāatmet un kas ir būtisks) un pārpalikumu pārstrādāt par tīru, atjautīgu, “smuku” (kā viņam labpatīk to apzīmēt) un vienkāršu modeli. “Tā ir dzeja,” saka Hārvardas ekonomists Kenets Rogofs. “Atgriezieties kaut vai pie viņa pirmās grāmatas. Tajā ir skaista diagramma, kas attēlo, kāds bija Volkera [7. Paul Volcker (1927), amerikāņu ekonomists, Federālo rezervju sistēmas priekšsēdētājs Kārtera un Reigana laikā; viņam piedēvēti lieli nopelni ASV 70. gadu ekonomiskās krīzes pārvarēšanā.] monetārās politikas iespaids uz ražošanas apjomiem. Tik daudz sīkumu atmesti kā nevajadzīgi – viņš uzzīmējis mazu graficiņu, kas vienā rāvienā attīrījis gaisu. Es jau desmitiem gadu dzirdu, kā citi ekonomisti, runājot par Krūgmenu, lieto vārdu “dzejnieks”.

Krūgmena tirdzniecības un ekonomiskās ģeogrāfijas teorijas vēl joprojām māca visās augstskolās. “Domāju, ka mani var nopietni kritizēt, apgalvojot, ka faktori, uz kuriem es savos modeļos esmu licis uzsvaru, patiesībā ir nesvarīgāki par tiem, ko es atstāju aiz svītras, jo tie nepakļaujas modelēšanai – piemēram, informācijas noplūde vai sociālie tīkli,” viņš saka. Tomēr neprecīzs realitātes atspoguļojums reti izrādīsies būtisks ekonomiskā modeļa trūkums; modeļa vērtību nosaka tas, cik labi tas kalpo kā analītisks instruments. Pašus lielākos panākumus no Krūgmena zinātniskajiem darbiem savulaik guva viņa pētījums par mērķzonām, un tas izrādījās pilnīgi aplams. Pirms eiro ieviešanas tika uzskatīts, ka, izveidojot kaut ko pa vidu starp mainīgu un noteiktu valūtas kursu – “mērķzonu”, kuras ietvaros valūtas kurss drīkstētu svārstīties –, izdotos daļēji izmantot gan viena, gan otra valūtas kursa tipa priekšrocības. Krūgmens lēš, ka ap 1991. gadu, kad viņa darbs oficiāli nāca klajā, bija parādījušās jau aptuveni 150 dažādas publikācijas, kas izmantoja viņa ideju. “Empīriski tas nekam neder,” saka Krūgmens. “Cilvēkiem tas patika kā tīri akadēmisks pētījums, bet darbs saturēja arī diezgan konkrētas prognozes par procentu likmēm mērķzonu ietvaros. Prognozes izrādījās pilnīgi nepareizas. Tomēr man neviens par to neuzbruka. Es vienkārši parādīju, ka gadījumā, ja mērķzonas tiešām funkcionētu tā, kā tam it kā vajadzētu būt, rezultāti būtu, lūk, šādi.”

Kad Krūgmens un Velsa nav Santakrusā, viņi ar saviem kaķiem Dorisu Lesingu un Albertu Einšteinu dzīvo Prinstonā, lielā ceļmalas mājā. Šo japāniski modernā stila ēku, kurā dominē gaišs koks un horizontālas līnijas un ir visai maz sienu, viņi uzcēla pirms dažiem gadiem. Līdzās apakšstāva atvērtā plānojuma laukumam, kas atvēlēts dzīvojamai istabai, ir liela brīva telpa, kurā Velsa pasniedz jogu. Sestdienas rītos viņa vada nodarbības, kā Krūgmens idišā saka, alter kaker jeb veco perdeļu grupiņai; tajās piedalās arī viņš. Viņš izvairās no darbdienu nodarbībām, uz kurām nāk gados jaunākas un lielākoties sieviešu kārtas personas. Nama priekšā ierīkots glīts dārziņš; aiz mājas lēzena nogāze aizved pie strautiņa un tālāk – uz mežu.

“Mums ir pašiem sava vietējā lapsa. Es reizēm paceļu galvu no darba un pa sava kabineta logu redzu, kā lapsa sīkā riksītī aizskrien kaut kur aiz mājas,” saka Krūgmens.

“Vēl mums ir... kā mēs viņu nosaucām? Vollijs? Kādu vārdu mēs iedevām savam gārnim?”

Krūgmena kabinets ir neliela un parasti ļoti nekārtīga istaba mājas augšstāvā. Virs rakstāmgalda viņš pie sienas pielicis nedaudzas ierāmētas fotogrāfijas: prezidents Rūzvelts jaunībā, Krūgmena vecāki jaunībā, viņš pats Baltajā namā pie galda līdzās Obamam, Larijam Samersam, Timotijam Gaitneram, Džefrijam Saksam un Džozefam Štiglicam. Tad vēl divas fotogrāfijas, kurās Krūgmens redzams kopā ar kongresmeņiem, kuru vārdus viņš piemirsis, un Hovarda Dīna kampaņas menedžeris Džo Tripijs ar Krūgmena grāmatas eksemplāru.

Domājot par savu vecāku un arī paši savām vecumdienām, Krūgmens un Velsa nopirkuši dzīvokli Ņujorkā. Ņujorkas dzīvoklis atrodas tajā pašā rajonā, kur dzīvo gan Džefrijs Sakss, gan Džozefs Štiglics, taču, kopš viņi to pirms dažiem gadiem iegādājās, Krūgmenam ar Velsu neesot gadījies sastapt ne vienu, ne otru. Krūgmens reti iet uz saviesīgiem pasākumiem. Viņš toties daudz ceļo – piedalās konferencēs, par maksu uzstājas ar runām, reklamē savas grāmatas. “Aci pret aci es neesmu diez cik komunikabls, bet nostādiet mani piecsimt cilvēku priekšā, un es būšu mierīgs un runīgs,” viņš saka. Pirms daudziem gadiem, kad Krūgmens vēl bija tikai ekonomists, viņš bieži uzstājās korporāciju pasākumos. “Tas man tik ļoti nepatika,” viņš stāsta. “Reiz pasākums notika golfa klubā. Es teicu runu pie pusdienu galda un pie sevis domāju, ka manā vietā tikpat labi varētu atrasties, teiksim, burvju mākslinieks. Pienāca vakariņas, un izrādījās, ka viņi patiešām uzaicinājuši arī iluzionistu!“ Tagad gan New York Times viņam neļauj uzstāties tamlīdzīgos pasākumos, lai izvairītos no iespējamiem interešu konfliktiem. Toties izdevējs Krūgmenam liek braukāt pa visu Ameriku. „Es nepārdodu tik daudz grāmatu, kā Toms Frīdmens,” saka Krūgmens. „Bet tas nekas. Ja parunā ar Tomu, viņš mūžam izspļauj kaut ko tādā garā: “Zini, es Bangalorā runāju ar vienu cilvēku, un tad es tur redzēju to un to...” Man tādu iemaņu nav.” Varbūt tas ir pat labi, jo Krūgmenam šādas reklāmas turnejas šķiet nogurdinošas.

“Divdesmit piecas pilsētas četrdesmit dienās,” viņš saka. “Mūžam kaut kas jāmazgā numura izlietnē, jo nevienā viesnīcā neiznāk uzkavēties pietiekami ilgi, lai izmantotu viņu veļas mazgātavu.”

Tomēr lielākās problēmas rodas nevis ar mazgāšanu, bet gan ar žāvēšanu. Gadiem ilgi eksperimenti tomēr nav ļāvuši atrast apmierinošu risinājumu. Krūgmens atklājis, ka ir ļoti gausi un diezgan riskanti izmantot fēnu, lai žāvētu apģērba vai veļas gabalu, kurā ir ieveramā gumija. Pirms daudziem gadiem Telavivā viesnīcas numura biedri viņu pieķēruši mēģinām izžāvēt apakšveļu cepešpannā.

“Svarīgi veļas gabalu vispirms kārtīgi izgriezt un tad piespiest...”

“To es savulaik iemācījos, braukājot pa jogas semināriem,” iejaucas Velsa. “Vispirms jāizspiež pēc iespējas vairāk slapjuma. Tad izklājam uz grīdas sausu dvieli. Izliekam uz tā slapjo apģērba gabalu un saritinām, lūk, šādi…”

“Un tad no rīta, kad vajadzēs to vilkt mugurā, tas būs tikai pamitrs.”

“Nē, parasti vispār jau ir izžuvis sauss. Mēs tā darām arī savos ceļojumos ar divriteņiem.”

“Nevar jau paņemt līdzi četrdesmit apakšbikses.”

“Ne jau nu vienā ceļasomā.”

Krūgmens nav liels ceļojumu mīļotājs. Pēc Berlīnes mūra krišanas daudzi no viņa līdzgaitniekiem saposās ceļā uz Austrumeiropu. Katrs ekonomists gribēja izvēlēties savu valsti, lai varētu novērot tās pāreju uz tirgus ekonomiku. Sevišķi sparīgi sarosījās Džefrijs Sakss, taču Krūgmens gan neesot jutis ne mazāko kārdinājumu. “Es zinu, kā Džefs to dara, un es vienkārši ne uz ko tādu nebūtu spējīgs,” viņš saka. “Ceļot kravas lidmašīnās, dienām ilgi pārtikt no jaka gaļas – nē, paldies. Es toties rakstu daudz ātrāk par citiem. Vienkārši vajag saprast, kam tu īsti vēlies pievērsties.”

“Polam lieliski izdodas nosargāt savu apziņu par to, kas īsti viņš ir,” saka Velsa. “Man liekas, tieši tāpēc viņš apprecējās ar mani. Viņš lieliski sajūt, kas viņam vislabāk padodas, un pie tā arī turas.” Un tāpēc, ja nu gadītos tā, ka Krūgmenam piedāvā Larija Sammersa posteni – bet tas ir visai maz ticams –, viņš no tā atteiktos. “Man nāktos ļoti, ļoti nopietni par to padomāt, jo šādus piedāvājumus tik vienkārši nevar atraidīt, taču man liekas, ka es tik tiešām varu paveikt vairāk tur, kur esmu,” viņš saka. “Tādā darbā jāizcīna katrs solis. Un tad visas tās nebeidzamās sarunas – nemitīgi jārūpējas par to, lai tie, kas pie teikšanas, tevi uzklausa. Tādas lietas man laikam nepadodas. Larijs var kādreiz aizmirst sabāzt kreklu biksēs, toties darba lietās viņš ir īsts pedants. Es savukārt protu sakārtot savas domas, bet ne kabinetu, un pilnīgi noteikti nespēju organizēt citus cilvēkus.”

Krūgmenam atšķirībā no vairuma pazīstamāko akadēmisko ekonomistu nekad nav bijis daudz aspirantu. Viņš nav īsti drošs, kāpēc tā iznācis. Vai tāpēc, ka viņa domāšanas veidu – drīzāk intuitīvu nekā metodoloģisku – ir grūti atdarināt? Vai viņš ir pārāk izklaidīgs? Pārāk aizņemts? Pārāk maza auguma? Lai kāds būtu patiesais iemesls, nu jau ir pilnīgi skaidrs, ka viņa idejas tālāk nenesīs vesela diaspora mazu krūgmeniņu, kā tas akadēmiskajās aprindās pieņemts. Tālab Krūgmena paša ziņā ir parūpēties, lai viņa vārds netiek aizmirsts. Galveno lomu šajā ziņā, protams, spēlēs viņa zinātniskie darbi un grāmatas, bet pēdējos gados viņš daudz laika veltījis savu uzskatu “destilēšanai” pirmo kursu studentiem paredzētā mācību grāmatā. 1994. gadā, kad Krūgmens apņēmās to sarakstīt, tas bija galvenokārt naudas dēļ. Pēc tam viņš vairākus gadus nesarakstīja ne rindiņas. Beidzot izdevējs Krūgmenam aizrādīja, ka pienācis laiks ķerties pie lietas, un ieteica pieaicināt kādu līdzautoru, vēlams, organizētāku un apzinīgāku cilvēku nekā viņš pats – piemēram, paša sievu. Bija vajadzīgi pieci saspringta darba gadi, lai viņi par abiem pabeigtu grāmatas pirmo redakciju.

“Tas ir ellišķīgi grūts darbs,” saka Velsa.

“Nākas atgriezties astoņpadsmitgadīga studenta domāšanā,” Krūgmens skaidro. “Un visam jābūt nevainojami. Ja es rakstu zinātnisku darbu un tajā kāds strēķītis ir mazliet miglaini formulēts, tas neko daudz nekaitēs. Ja es rakstu laikraksta sleju un trešā daļa manu lasītāju neko no tā nesaprot, tas jau ir sasniegums. Bet mācību grāmatai jābūt nevainojamai.”

Lai gan viņi šo darbu savulaik uzņēmās lielākoties naudas dēļ, tomēr abi lieliski apzinājās, ka studentiem, kuru rokās grāmata nonāks, tā var būt pirmā un pēdējā sastapšanās ar īstu ekonomisku domāšanu, un tas, protams, iespaidos viņu politisko domāšanu.

“Grāmatas, ar kurām mēs sacenšamies, parasti ir pilnas ar slavas dziesmām tirgum,” saka Velsa. “Daļēji tas ir tāpēc, ka tādi ir paša autora uzskati, bet lielā mērā arī tāpēc, ka tā ir vieglāk. Atrodam punktus, kuros viss nostājies savās vietās, un visi būs laimīgi. Daudz grūtāk runāt par situācijām, kad tirgus brūk.”

“Strādājot pie pēdējās redakcijas, pamanījām, ka citiem autoriem ir tendence arvien mazāk runāt par ekonomikas cikliem. Mēs pateicām: “Nē, tas ir nepareizi! Ekonomikas cikliem vēl joprojām ir liela nozīme.” Izrādījās, ka mēs bijām uz pareizā ceļa.”

“Mūsējā pagaidām ir vienīgā mācību grāmata, kura paguvusi aplūkot arī pašreizējo finanšu krīzi – tas tāpēc, ka mēs mūžam kavējām visus termiņus. Manuskriptu vajadzēja nodot augustā vai septembrī, bet pienāca oktobris, un mēs vēl strādājām. Un tad mēs sapratām, ka grāmatu nevar nodot tādu, kāda tā bija – visapkārt risinājās pārāk aizraujoši notikumi. Tad nu gan vienu laiku nācās grauzt nagus un plēst matus, jo, lai paspētu iekļauties vēl šajā akadēmiskajā gadā, manuskriptam jānonāk tipogrāfijā līdz noteiktam datumam.”

“Darbs vēl ritēja pilnā sparā, kad mums piezvanīja no Nobela prēmijas komitejas. Robinas reakcija uz to bija apmēram tāda: “Mums šobrīd tādām lietām nav laika!” Nākamā nedēļa pēc oficiālā paziņojuma bija tik vājprātīga, ka mēs aizbēgām uz Santakrusu. Strādājām kā negudri.”

“Es vēl Zviedrijā strādāju pie labojumiem.”

Rakstot grāmatas pirmo redakciju, viņi sadalīja darbu atbilstoši savām specialitātēm – Krūgmens rakstīja visas nodaļas par makro-, bet Velsa – par mikroekonomiku.

“Mani vairāk velk uz mikro,“ viņa paskaidro. “Mikro cilvēki parasti ir neizdevušies matemātiķi, bet makroekonomisti orientējas uz politiku un tā saucamo reālo pasauli. Makroekonomikā daudz kas vairāk paliek karājamies gaisā, un tas jāpiecieš.”

“Mikroekonomikā spēles noteikumi ir pilnīgi skaidri,” piemetina Krūgmens. “Protams, var pievērsties jautājumiem, kas skar ne gluži racionāli domājošus cilvēkus, tomēr lielum lielā daļa no tā visa ir tīrā neoklasiskā ekonomika – racionāli indivīdi mijiedarbojas ar tirgiem, kas ir vai nu pilnīgi, vai arī precīzi definētā veidā nepilnīgi konkurētspējīgi, turpretim makroekonomikā ir sasodīti daudz ārkārtas situāciju. Apmēram tā: “Man jāizdara šāds pieņēmums par to, kas patlaban norisinās; es to nevaru pilnībā izskaidrot ar mikroekonomikas pamatjēdzieniem, taču, neraugoties uz to, pieņēmumu tomēr izdarīšu, jo šķiet, ka tas varētu izskaidrot notiekošo.””

Kaut kā šī atšķirība iezīmē arī robežu starp makroekonomikas “saldūdens” un “jūras ūdens” domāšanas skolām. Saldūdens ekonomisti – kuri pārsvarā apmetušies pie ezeriem, īpaši Čikāgas Universitātē, bet arī Ročesterā un Mineapolisā – biežāk uzsver, ka makroekonomikai jābūt balstītai uz mikroekonomiskajiem pamatiem; tas nozīmē, ka liela mēroga parādības, tādas kā recesija vai inflācija, vajadzētu aplūkot kā daudzu pilnīgi racionālu indivīdu uzvedības funkcijas. Piemēram, saldūdens makroekonomists varētu apgalvot, ka kreditēti valsts tēriņi, kas vērsti uz ekonomikas stimulēšanu, nedod cerēto rezultātu, jo cilvēki sapratīs, ka nākotnē viņiem šo parādu nāksies nomaksāt ar krietni lielākiem nodokļiem, tāpēc šāda pavērsiena gaidās sāks vairāk krāt, un tīrie tēriņi tādējādi paliks praktiski bez izmaiņām. Jūras ūdens ekonomisti – tos meklējiet piekrastē, īpaši Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, Hārvardā un Bērklijā –, visticamāk, atzīs, ka konkrētajā mūsu izpratnes stadijā ir pieļaujami aplūkot atsevišķas makroekonomikas parādības, neiedziļinoties to cēloņsakarību loģikā. Tāpat jūras ūdens ekonomisti drīzāk iekļaus savos modeļos iracionalitāti vai kādas citas tirgus nepilnības; piemēram, viņi uzskata, ka vajadzētu ņemt vērā acīmredzamo faktu, ka cenas nesāk kristies nekavējoties pēc pieprasījuma samazināšanās – tām ir tendence kādu laiku noturēties iepriekšējā līmenī; tas nekas, ka nav iespējams paskaidrot, kāpēc tā notiek. Nevar teikt, ka saldūdens ekonomisti reālos cilvēkus uzskatītu par nevainojami racionālām būtnēm – viņi gluži vienkārši ir pārliecināti, ka šāds pieņēmums ļauj izstrādāt daudz precīzākus ekonomikas modeļus. Ir tikai viens veids, kā būt absolūti racionālam, bet iracionalitātes iespējas ir neizsmeļamas – kā tad lai izvēlas? Un tā nu tas viss sāk izskatīties pēc sasodīti patvaļīgiem pieņēmumiem.

Pērnruden žurnāls Times publicēja Krūgmena rakstu ar nosaukumu “Kā ekonomisti varēja tā kļūdīties?” – tās bija pārdomas par šīs profesijas pārstāvju nespēju paredzēt ekonomikas krīzi un visu, ko šis fakts pastāsta par tās vājajām vietām vispār. Viņi aizrāvušies ar savu modeļu eleganci un loģikas konsekvenci un paši noticējuši tam, ka pieņēmumi, ko Miltona Frīdmena paaudze savulaik sāka lietot kā instrumentus (absolūti racionāli indivīdi, efektīvs tirgus, utt.), ir tāds neaizskarams svētums, ka bez tiem ekonomika vairs nebūs ekonomika. Krūgmens to īpaši attiecināja uz saldūdens ekonomistiem, kuri pilnīgi aizmirsuši Depresiju, aizmirsuši visu, ko Keinss savulaik sacīja par finanšu tirgus līdzību ar kazino. Viņi pieķērušies domai, ka tirgus vienmēr visu noliek savās vietās, un daži pat izteikuši pieņēmumu, ka pie bezdarba vainīga strādnieku nevēlēšanās strādāt. Krūgmens rakstīja, ka jūras ūdens ekonomisti uz tirgu un investoru racionalitāti raugās krietni skaidrākām acīm (“jūrinieks” Larijs Samerss reiz sāka zinātnisku rakstu par finanšu jautājumiem, paziņojot: “PASAULĒ IR IDIOTI. Paskatieties visapkārt.”) un palikuši pie Keinsa uzskatiem par recesijām kā nepietiekama pieprasījuma krīzēm. Tomēr pat jūras ūdens ekonomistu domāšanā nav vietas tik pārspīlētām nepilnībām kā “burbuļi” un banku sistēmas sabrukums. “Ekonomistiem nāksies iemācīties sadzīvot ar jucekli,” tāds bija Krūgmena secinājums.

Rakstam nekavējoties sekoja sašutuma pilna reakcija. “Kuri tad ir šie ekonomisti, kuri tā kļūdījušies?” rakstīja Vašingtonas Universitātes ekonomists Deivids Levains. “Runājiet vien savā vārdā, mans draugs… Man kļūst fiziski nelabi no domas, ka tik ievērojams ekonomists tik maz saprot pats no savas profesijas.” – “Cik skumji,” piebalsoja Džons Kokreins no Čikāgas Universitātes. “Kāpēc ielaisties diskusijās, ja var uzgāzt samazgas? Pietiek uzmeklēt kādu neizdevušos citātu no vecas intervijas. Lai jums veicas, Pol. Tikai neizliksimies, ka tam ir kāds sakars ar ekonomiku.” Pēc Levaina un Kokreina domām, tas, ka saldūdens ekonomisti nav varējuši paredzēt krīzi, nevis dara kaunu viņu teorijām, bet gan, tieši otrādi, apstiprina tās: “Efektīva tirgus hipotēzes centrālā empīriskā prognoze ir tieši tāda, ka neviens nevar paredzēt, kādā virzienā tirgus attīstīsies – ne augstsirdīgie valdības ierēdņi, ne izmanīgie hedžfondu menedžeri, ne arī akadēmiķi savos ziloņkaula torņos,” rakstīja Kokreins. Ja profesionāli ekonomisti nav spējuši krīzi paredzēt vai izskaidrot, kā gan Krūgmens var apgalvot, ka birokrāti gluži labi varētu tikt ar to galā?

Krūgmenu šāda reakcija mulsināja. Tas tiesa, viņš bija pārmetis Čikāgas ekonomistiem, ka tie gluži smieklīgas idejas atbalstījuši, daļēji finansiālu labumu iekārdināti – viņus varēja vilināt iespēja gadiņu pagozēties Hūvera institūtā vai tikt pie ienesīga darba Volstrītā. Tomēr viņu pārsteidza šo ekonomistu dusmas. “Manā darbā, tur nebija nekādu personīgu apsūdzību,” viņš saka. “Es nevienu konkrēti neesmu apvainojis. Tas viss bija tikai ideju līmenī.” Ja nu runa ir par izsmieklu, tad Krūgmenam, šķiet, šajā aspektā tomēr piemīt zināma neiejūtība. Tiesa gan, arī citu izsmiekls viņam sagādā prieku (nesen kādam viņa bloga ierakstam bija likts virsraksts “Izsmalcinātu apvainojumu diena”), bet pats sevi viņš iztēlojas kā autoru, kuram raksturīgs sauss, samērā abstrakts stils un kurš visai maz uzmanības pievērš indivīdiem. Jāpiekrīt, zināmās akadēmiķu aprindās tiešām pieņemts uzskatīt, ka nebūtu pareizi uztvert kā personīgu apvainojumu to, ka kolēģis jūsu idejas nosaucis par stulbumu, tomēr Krūgmens iet vēl stipri tālāk.

Iespējams, ka šādi aizvainojoši izteikumi gadu gaitā Krūgmena karjerai krietni kaitējuši. Drīz pēc Klintona ievēlēšanas Krūgmens piedalījās ekonomikas samitā Litlrokā. Pēc tam viņš piedalījās Larija Kinga interviju šovā CNN, kur šo pasākumu nosauca par “bezjēdzīgu”. Iespējams, tieši tas, kā arī mūžīgie kritiskie izteikumi par Robertu Reihu [8. Robert Reich (1946), Klintona administrācijas nodarbinātības sekretārs.] neļāva viņam ieņemt Klintona Ekonomikas konsultantu padomes priekšsēdētāja amatu. Lai gan Krūgmens ne vienmēr pareizi novērtē, kādas var būt viņa zobgalību sekas, viņš gluži labi apzinās, ka nav nekāds diplomāts ar medainu mēli; šo faktu viņš grodi iestrādājis savā paštēlā. “Polam izteikti nepatīk, ja viņu mēģina ievilkt kaut kādos sociālos tīklos – ja viņu mēģina piejaucēt,” saka Velsa. “Uz Vašingtonu viņš nebrauc tieši tāpēc, ka negrib iekrist šādās lamatās. Katram precētam cilvēkam laikam ir savs saraksts ar lietām, kuras mēs savai otrajai pusītei nekādi nepiedosim – pa jokam, protams. Kad Pols bija tikko sācis publicēties The New York Times un devies uzbrukumā Džordžam Bušam, mūs reiz uzaicināja vakariņās ar Polu Ņūmenu un viņa sievu. Viņš atteicās, bet Ņūmens tagad jau ir miris.”

“Tas nebūtu ērti,” iebilst Krūgmens. “Es negūstu ne mazākā prieka no domas, ka apgrozos šīs pasaules vareno sabiedrībā. Man nāktos apgriezt savus plānus ar kājām gaisā tikai tāpēc, lai es pēc tam varētu teikt, ka esmu vakariņojis ar Polu Ņūmenu, un tas tiešām nav tā vērts.”

“Daimons šorīt bija neiedomājami stulbs,” viņš saka. Krūgmens apsver iespēju nākamās dienas sleju veltīt Finanšu krīzes izmeklēšanas komisijai. Viņš izlasījis Kongresa sēdes atstāstu rakstā, kurā citēti Džeimijs Daimons no JPMorgan Chase un Loids Blankfeins, Goldman Sachs prezidents. Abi sarunājuši tik netaktiskas un fundamentāli nejēdzīgas muļķības, ka Krūgmens tik tikko ticējis savām acīm. Viņš visu rītu pavadījis, dzenot pēdas sēdes atšifrējumam, lai pārliecinātos, vai tiešām rakstā nav palaista garām kāda situāciju mīkstinoša konteksta detaļa. Daimons izmetis, ka finanšu krīzes esot tāda lieta, kas mūs piemeklē ik pēc dažiem gadiem, bet Blankfeins krīzi pielīdzinājis forsmažoram – tas esot apmēram tas pats, kas viesuļvētra. Krūgmens vēlējās noskaidrot, vai šie Volstrītas giganti tiešām nesaprot, ko izdarījuši nepareizi. Abu izteikumiem ik teikumā cauri spīdējusi ciniska nevērība. Tomēr kopumā šis pasākums īstu gandarījumu viņam tā arī nesniedza – tā jau nebija nekāda Pekoras komisija [9. Tiesneša Ferdinanda Pekoras vadītā komisija, kas izmeklēja 1929. gada biržas kraha cēloņus.], kuras darbs 30. gados noveda pie Glāsa-Stīgola likuma [10. The Glass-Steagall Act, likums, kas regulēja banku darbību un zināmā mērā kontrolēja biržu spekulācijas.] pieņemšanas. Krūgmens sprieda, ka tas viss droši vien neesot nekas vairāk par kaut kādu kabuki uzvedumu, kas tāpat ne ar ko nebeigsies.

Diez, kāpēc politiski tik grūti regulēt banku darbību, prātoja Krūgmens. Kāpēc administrācija nevarēja savaldīt šo populistisko sašutumu? Kādu labumu Volstrīta vispār jebkad devusi Amerikai? “Tajā visā taču jābūt kaut kādai lietderībai, bet tiešām grūti saskatīt, kāda tā ir,” viņš spriež. “Lai katrs pamēģina – atrodiet kādu neapstrīdami pozitīvu finanšu sfēras jaunievedumu, neskaitot bankomātus – tas nevienam neizdosies. Ja rodas arbitrāžas izdevība un jūs protat to pamanīt dažas sekundes ātrāk nekā pārējie, tad varat nopelnīt lielu naudu, bet nekāda reāla sociāla ieguvuma no tā nav. Esam mēģinājuši par to runāt ar saviem draugiem, kas strādā ar finansēm, un viņi mūžam atkārto: “Likviditāte, likviditāte, likviditāte.” Jā, sabiedrībai ir zināmi zaudējumi, ja cilvēki sēž virsū lielām naudas summām, kas netiek liktas lietā, un finanšu sistēmai vajadzētu šo problēmu risināt, piedāvājot likvīdus aktīvus, kas varētu nest pieklājīgu peļņu. Taču izrādās, ka tieši brīdī, kad tas visvairāk būtu vajadzīgs, likviditāte ir iesaldēta.” Krūgmens un Velsa no biržas spekulācijām atteicās pirms desmit gadiem un tā arī nav pie tām atgriezušies.

“Lai to visu kārtīgi apsvērtu, jāiegulda milzu darbs,” saka Krūgmens, “un es neatceros tādu brīdi... Ja nu vienīgi 2009. gada sākumā, ja es būtu juties ļoti drosmīgs – akcijas tiešām izskatījās ļoti lētas...”

“Šo to mēs nopirkām,” saka Velsa. “Iegādājāmies municipālās un dažas Ford Motors obligācijas. Ja atskatās pagātnē, var redzēt, ka pat 2000. gadā akcijas nav bijušas nekādas lētās.”

“Tas bija izdevīgi, kad akciju vidējā cenas un peļņas attiecība bija trīspadsmit vai četrpadsmit, bet tagad, izņemot neseno svārstību zemākos punktus, šis koeficients pārsniedz divdesmit, un tas nozīmē, ka vēsturiskie noteikumi laikam gan vairs nav spēkā. Akcijas agrāk mēdza novērtēt pārāk zemu.”

“Interneta buma laikā es mazliet nopelnīju un mazliet zaudēju,” saka Velsa. “Tu man teici, lai es pārdodu, bet es nesadūšojos. Tomēr vajadzēja pārdot, un šo sajūtu es negribu vēl kādreiz piedzīvot.”

“Teiksim tā. Man reizēm ir diezgan spēcīga pārliecība par to, ka tirgus cenas ir pārāk uzskrūvētas – acīmredzot tas ir manā dabā. Nezin kāpēc man nekad nav bijis tādas pašas pārliecības par to, ka cenas nosistas pārāk zemu.“

Krīzei vajadzēja kļūt par mācību, ka nevajag pa galvu, pa kaklu mesties investēt jomās, kuras cilvēki nesaprot, taču Krūgmenam ir aizdomas, ka tā nav noticis. “Uguns laikam neizrādījās tik karsta, kā iesākumā varēja likties,” viņš saka. “Daudzi gan apsvilinājās, taču šaubos, vai viņi to atcerēsies. Vajadzīga tiešām īsta Depresijas laika mentalitāte, lai pateiktu: “Es labāk izvēlos skaidru naudu vai Valsts kases vekseļus nekā šo produktu, par kuru mans baņķieris apgalvo, ka tas esot pilnīgi drošs un pelnīšot divus procentus.” Tāpēc, ja vien netiks ieviesta krietni stingrāka regulēšana, tas viss var atkārtoties.” Krūgmens saka, ka arvien pesimistiskāk raugoties uz ekonomikas izveseļošanās izredzēm. Neticami, taču cilvēki jau sākuši aizmirst, ka Amerikas ekonomika tikai par mata tiesu paglābusies no pilnīga sabrukuma, un parastie deficīta izdevumu kritizētāji un tie, kas neatbalsta Krūgmena mierīgi paļāvīgo attieksmi pret inflāciju, atkal sarosījušies. Krūgmens tagad lasot grāmatu, kurā apkopoti dati no astoņsimt ekonomikas vēstures gadiem, un tajā viņš smēlies atziņu, ka finanšu krīzes apstākļos attīstīta ekonomika valstij nav nekāds glābiņš. Viņam agrāk esot licies, ka krīzes ievelkas tikai Trešās pasaules valstīs, bet tagad izrādoties, ka arī Somija un Zviedrija piedzīvojušas tikpat garus lejupslīdes posmus kā Indonēzija.

Krūgmens nezina, cik ilgi vēl rakstīs savu sleju. Varbūt viņam apniks, varbūt New York Times viņu patrieks – kas zina? Bet ko iesākt pēc tam? Krūgmens spriež, ka laikam gan izmēģinājis visas karjeras iespējas. Bet ekonomikas attīstība esot sfēra, kurā vēl palikuši daži lieli jautājumi, par kuriem viņš vēlētos nopietni padomāt. “Kāpēc ir tā, ka lielākā pasaules daļa turpina dzīvot tādā nabadzībā?” viņš jautā. “Tas agrāk bija pats lielākais noslēpums. Bet jaunā mīkla ir jautājums, kāpēc laiku pa laikam notiek tā, it kā būtu nospiests kāds slēdzis, un kāda līdz tam nelaimju apsēsta valsts piepeši uzlido neredzētos augstumos?”

Tomēr pagājis ilgs laiks – daudzi gadi – kopš viņš ķēries pie nopietniem pētījumiem. Vai viņš vēl joprojām būtu uz to gatavs? “Man patiktu pie tā atgriezties,” viņš saka. “Ilgojos pēc iespējas pamatīgāk padomāt, un pēdējā laikā ar to nav iznācis nodarboties pārāk bieži. Laikam gan patiešām radošs zinātniskais darbs prasa īpašu prāta stāvokli, ko ļoti grūti uzturēt visu mūžu. Pat Pols Semjuelsons [11. Paul Samuelson (1915–2009), amerikāņu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts.] – lielāko daļu no tā, ko mēs lasām, viņš sarakstījis līdz piecdesmit gadu vecumam. Divdesmit sešu gadu vecumā es spēju koncentrēties tik intensīvi, ka tagad, kad man ir piecdesmit seši, es to nevarēšu atkārtot. Mēs katrs attīstām zināmus domāšanas paradumus, un savā ziņā jau tas ir labi, jo tā mēs iemācāmies strādāt, taču tas nozīmē, ka izredzes izdomāt kaut ko patiešām jaunu ir visai niecīgas. Pat, ja es nenodarbotos ar šīm blakus lietām, diez vai man būtu izdevies sarakstīt daudz novatorisku zinātnisku darbu. Var jau pateikt arī tā pavisam primitīvi: ja man radīsies kāda ģeniāla zinātniska ideja, vai tad man piešķirs vēl vienu Nobela prēmiju? Jaunībā, kad izdevās kaut ko līdz galam saprast, sajūta bija tāda, it kā atvērtos debesis un es izdzirdētu eņģeļu korus. Tagad tā vairs nav. Tāda ir dzīve.”

Kādam citam šāds zaudējums varētu būt smags trieciens. Taču Krūgmenam ir savādāk. Kaut arī veselus trīsdesmit gadus vienīgais, ko viņš vēlējies, ir gremdēties dziļās pārdomās par ekonomiku, viņš no šī sava dzīves posma atvadījies bez īpašas nožēlas. “Man šķiet, viņš ir laimīgs,” saka Krūgmena draugs Kreigs Mērfijs. “Visādā ziņā daudz laimīgāks nekā savulaik, kad mēs ar viņu iepazināmies. Polam ir sajūta, ka viņš ir paveicis labus darbus, un šie labie darbi ir daudz lielāki nekā viņš pats jaunībā varēja cerēt. Ja viņā mājo kaut kādas skumjas, tad, manuprāt, tas ir pavisam niecīgs dziļu skumju kodols kaut kur viņa dvēselē. Tās ir skumjas, kuras saprastu Buda – skumjas par to, ka mēs laikam gan nevaram izmantot cilvēka racionālo domāšanu, lai padarītu pasauli labāku, un par to, ka būtu tik brīnišķīgi, ja mēs to tomēr spētu.”

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts The New Yorker 2010. gada 1. martā.