Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kritiķa Normunda Naumaņa, muzikoloģes Ligitas Vidulejas un mācītāja Jura Cālīša saruna Žagara Jaunajā restorānā par filmu Dejotāja tumsā. Sarunu vada students Arnis Rītups.
Normunds Naumanis: Kas tas ir par stāstu, ko mums mēģina izstāstīt Trīrs? Par ko tad ir filma — par māti, cilvēku, kas mēģina nosargāt otra cilvēka dzīvību. Un viņa spēj otru glābt, izdarot tādas un tādas darbības. Viņa ir apsēsta ar šo humāno ideju, tātad ideja ir svarīgāka par realitāti, kas jau ir ticības jautājums.
Juris Cālītis: Bet es nevarēju noticēt savām acīm un ausīm, man tas viss likās tik supersentimentāli gan pieteikts, gan izveidots. Un tāpēc man tā filma ir dubultfalša. Pirmkārt, jo viņa ir tik briesmīgi sentimentāla, un sentiments ir emocijas, nopirktas par lētu naudu. Un otrs nepatiesības līmenis ir tas, ka, man šķiet, Trīrs ar šo sentimentalitāti rotaļājas. Es biju arvien vairāk un vairāk tracināts. Es pie sevis teicu, nu, labi, tā nagla šajā pārdzīvojumā būs tai brīdī, kad viņa tur karājoties, minūti pirms nāves vēl dziedās vienu dziesmu. Un kad es to tiešā tekstā pieredzēju, es zināju, ka nu gan es šeit tieku jampampelēts.
Arnis Rītups: Bet interesanti, ka pats fon Trīrs saka, ka viņš ar šo filmu ir gribējis panākt tādu pašu nopietnu attieksmi pret lietām, kāda ir operā, kas ir maksimāli samākslota, bet vienalga — cilvēki raud, un tas ir pa īstam. Un otrs, viņš saka, ka gribējis piešķirt mūzikliem to, kas tajos ir trūcis vai bijis reti, proti, patiesas emocijas. Kādā mērā viņam ir izdevies padarīt lietas nopietnas, piešķirt lietām nopietnību?
Cālītis: Man atkal likās, ka viņš ir piešķīris filmai nevis nopietnību, bet smieklīgumu.
Ligita Viduleja: Man tomēr jāsaka, ka filma mani emocionāli ļoti stipri ietekmēja.
Cālītis: Tiešām?
Naumanis: Es esmu trīsreiz redzējis.
Cālītis: Mani tas fascinē. Kāpēc?
Viduleja: Es jums pateikšu, kāpēc, bet mani vienlaicīgi arī kaitina, man ir protests, un tad es, tā domājot, kas tur ir par lietu, uzskatu, ka tas slēpjas tur, ka tas ir melodrāmas žanrs, tā nav traģēdija. Šeit ir traģiska situācija pamatā, konflikts starp viņas mērķi un neiespējamību, tāda bezizeja. It kā nav nekādas nozīmes varoņu raksturam un varoņu darbībai — konflikts ir fatāls, tas ir iedzimts aklums, ko ar to var iesākt? Tā ir tāda iepriekšnolemtība. Un mani uz to raudina, uz cilvēka fizisko nelaimi, un nedod iespējas varonim izpausties rīcībā, kaut ko likt tam visam pretim.
Cālītis: Bet tas ir dīvaini. Tieši tas ir vienīgais moments, kur es atkal saskatu šajā filmā kādu glābiņu. Tieši, ka apzināti te nav varoņa, ka šeit ir ļoti aprobežota, savu bērnu sargājoša māte, kura ir ūdeņos pāri par savu galvu, un, par spīti tam, viņa izvelk pēdējo, kas viņai ir — viņas dzīvību, un viņa to atdod. Un es domāju, ka tas vismaz ir godīgi tajā ziņā, ka dzīve patiesībā ir tāda un nevis ar varoņiem, un mēs visi esam tādās spīlēs, kur mēs būtībā nevaram būt un nebūsim varoņi. Tas man patīk. Bet kas man nepatīk… Vai jūs kā kritiķis varat atšķirt tās robežas, kad šī manipulācija ir pieņemama un “godīga” un kad šī manipulācija ir tikai manipulācija? Šī filma, manuprāt, pārkāpj šīs robežas, ja vispār tādas robežas pastāv.
Naumanis: Bet kurā vietā tad viņa pārkāpj?
Cālītis: Māte ar slimu bērnu, māte, kas pūlas sava bērna dēļ, māte, kas tiek apzagta, kad gandrīz ir sasniegusi vēlamo iznākumu, māte, kas tiek netaisnīgi, bez izpratnes notiesāta, un tā tālāk. Vēl viņu sāk pārņemt aklums, es gaidu, kad viņai misēsies, un, jā — misējas. Visi šie brīži man likās no simt dažādām iepriekš redzētām filmām paķerti — tie vislētākie, nevis dzīvākie elementi.
Viduleja: Tieši tā arī ir. Es palieku pie sava — mani kaitina tas, ka tās ir melodramatiskas situācijas, tiek ekspluatēta cilvēku nelaime, un tad uz to spiež un spiež. Es nedomāju, ka fināls ir traģisks, viņai ir mērķis — atdot bērnam redzi, uz to viņa iet un to viņa panāk, un mirst apskaidrota. Happy end.
Naumanis: Bet kur tad slēpjas, piemēram, Šekspīra ģenialitāte, ja viņš Romeo un Džuljetu ir parādījis kā vienu tipisku mīlas konfliktu, kur divi cilvēki, kas mīl viens otru, nevar savienoties. Mēs šādas situācijas vērojam katru dienu, bet vai tāpēc mēs mūsu dzīvi saucam par banālu un šo Trīra gadījumu arī saucam par banālu?
Cālītis: Kamēr es tā klausījos uz jums… es gribēju saprast, nu, kāda tad ir starpība starp Šekspīru un šo te filmu. Viens, kas man uzreiz nāk prātā, šeit tie daudzie, tipiskie, banālie kauliņi tiek sarindoti nežēlīgi viens aiz otra. Un, man liekas, ka šajā filmā pie katra ļoti banāla sižeta pagrieziena fon Trīers grib parādīt drusku to melno pusi, tā draņķība uzreiz ir klātesoša.
Naumanis: Nē, es pateikšu, kur es redzu filmas ģenialitāti, tomēr, kāpēc man liekas, tas Šekspīrs atšķiras, kāpēc viņš ir ģēnijs, un tieši to pašu es varu teikt — ilgi domājot — arī par Trīru. Šekspīrs banālo situāciju atrisina ar to skaisto dzeju. Trīrs visu atrisina, paņemot neprofesionālu aktrisi uz arhi-grūtu lomu. Otrs — kā viņš izmanto tos muzikālos iestarpinājumus, man šķiet, nu, tur parādās kaut kāds tāds gaišums, tāds maigums, tāds mīksts ekrāns, tās krāsas ir tādas dzidras, akvareliskas. Rodas sajūta, ka tu redzi kaut kādu sapni.
Viduleja: Bet man ir cits jautājums. Es tā saprotu, ja šai dzimtai ir par grēkiem uzlikts aklums, šis trūkums, tad tā māte ar savu upuri to varbūt izpērk. Bet vai tā nav zināma augstprātība? Kur tad paliek paļaušanās uz Dievu vai palīdzības meklēšana? Vai tas ir pareizi, ka viņa visu uzņemas uz sevi?
Cālītis: Nu, “pareizi” — tas ir tāds smags jēdziens. Bet pajautāsim, vai tas ir saprātīgi. Nu, viņa ir muļķīte, nu, taču! Mēs jau visi pazīstam desmit, divdesmit un piecdesmit cilvēkus, kas vienkārši nezin, kā izkulties ārā vienalga no kādām likstām… Nav jādomā par kaut kādiem pagātnes grēkiem vai tamlīdzīgi, vienkārši tu esi mēslos vai dzīve tev ir piespēlējusi veselu lērumu problēmu, neveiksmju, grūtību, un tā tālāk. Tāpēc jau cilvēki iet pie psihiatriem, pie mācītājiem, pie padomdevējiem, pie draugiem, jo viņi nezin, ko darīt. Tāpēc man tas aspekts patika.
Rītups: Bjorka saka, ka fon Trīrs viņai ir mēģinājis uzspiest to, ka Zelma ir muļķīga un vientiesīga sieviete, bet, Bjorkasprāt, Zelma ir sarežģīta, intuitīva, poētiska un jūtīga būtne, viņa jūt lietas, viņa nebūt nav muļķīte. Starp citu, fon Trīrs šo filmu sauc par pēdējo savas triloģijas filmu, un šo triloģiju saista kopā viena bērnu grāmatiņa — Zelta sirds, par kuras lasīšanu viņu tēvs ir bērnībā izsmējis. Tā ir ļoti naiva pasaciņa par meiteni, kurai ir tikai viens kancītis maizes, viņa dodas mežā, izdala to tur sastaptajiem meža iemītniekiem, beigās viņa iznāk no meža, un viņai vairs nekā nav. Taču viņa saka: “Un tomēr man viss būs labi.” Viņai nav nekā, viņa ir pilnīgi nabaga…
Naumanis:… bet viņai ir zelta sirds.
Rītups: Besa filmā Šķeļot viļņus, Kārena Idiotos un šeit — Zelma ir šādas upuri nesošas sievietes tēls, kura pamatā ir viena bērnu grāmatiņa. Fon Trīram tā ir nopietna lieta, ar filmām viņš it kā atbild savam tēvam. Un Trīram prasa: vai jūs esat sastapis šādas sievietes? — Nē, viņš saka, es nekad dzīvē neesmu tādas redzējis un, ja satiktu, es no viņām nobītos un bēgtu, viņas taču ir ķertas. Tas apstiprina manas aizdomas, ka tā, protams, ir pasaka, te nav nekāda reālisma, pat ja par katru atsevišķo vietu varētu sacīt, nē, tā tomēr var notikt. Tā atslēga, man šķiet, protams, ir apzināti pieņemta vaina un no tās izrietošs upuris.
Cālītis: Jā, varbūt tas manā galvā noskaidro vismaz vienu elementu — cilvēki uzņemas vainu par to, kas nav viņu vaina, un viss tas tālākais ir šīs vainas uzņemšanās sekas. Un elements, kas izsauc visu šito lielo ambarāžu, ir pārpratums aiz pārpratuma, viņas pārpratums par savu vainu…
Naumanis: Principā, tur es piekrītu, ka tas, ko mēs redzam filmā, ir Larsa fon Trīra dziļi personīgi kompleksi, kurus viņš kā mākslinieks atklāj mūsu priekšā, bet tieši tādēļ, ka viņš to izdara, es varu viņu tikai cienīt.
Cālītis: Man šķiet, ka Bjorka savā lomā ir nopietna, kamēr fon Trīers par šo nopietnību smīn. Un tas mani varbūt visvairāk satracināja — viņš nav atklājis, ka patiesībā tā visa ir uzspēlēta lieta, triks, bet viņa to ņem pavisam nopietni, un domā, ka šeit ir viena svarīga filma un liels tēls.
Naumanis: Nu, vispār jūs esat tuvu tai sajūtai, kāda ir arī man, bet es to filmu tieši tāpēc mīlu — man tā filma vispirms saistās ar Bjorku un ar tām ģeniālajām lietām, kuras viņa tur izdara…
Cālītis: Jāā,… un man palīdz arī tas, ka tā ir pasaka: jā, tā ir pasaka, bet kad Bjorka spēlē, viņa mani pārliecina kā dzīvs tēls. Pārējie ir pasaciņa. Nu, man neviens neiestāstīs, ka fon Denēva ir fabrikas strādniece. (Smiekli) Divi līmeņi pilnīgi savienoti, it kā tie būtu viens otram piederoši — no vienas puses bija Bjorka ar savām lielajām brillēm, ar savu vientiesīgo šļupstēšanu un bīdīšanos dzīvei cauri, tas ir īsts, bet viss tas pārējais ir neīsts, un šī disonanse mani dzen augšā pa sienām.
Viduleja: Nu, jūs pareizi esat uztvēris.
Naumanis: Tas ir konsekvents un man ļoti pieņemams viedoklis, jā.
Rītups: Vienīgais, tevi šī disonanse nedzen augšā pa sienām, bet…
Naumanis: Jā, man vienkārši ir tas vilnis, kad es to… es visu to redzu un jums pilnīgi piekrītu, bet es esmu citā vilnī, kur mani tas netracina.
Viduleja: Pašā Bjorkas mūzikā nav nekādas eksaltācijas, ne patosa, ne sentimenta, nekāda melodramatisma, mūziku jau arī varēja sakāpināt…
Rītups: Bet interesanti, šīs filmas žanriskā piederība tiek variēta no melodrāmas līdz farsam un no traģēdijas līdz…
Cālītis: Nē, nu traģēdijas gan tur nebija.
Naumanis: Bet tur ir traģisks moments… Tur ir tāds elementārs, traģisks moments kā nāve — grozies kā gribi.
Rītups: Es nedomāju, ka nāve ir nepieciešami traģiska.
Viduleja: Kam ir traģiska, kam nav.
Naumanis: Vardarbīga nāve, kā šinī gadījumā, ir traģiska nāve.
Rītups: Kādā nozīmē traģiska?
Cālītis: Traģiska tā var būt tikai tad, ja tur, kur bija paredzēts piepildījums, tu piedzīvo pretējo. Un tā nav traģiska arī tādēļ, ka viņas dzīvē, es atļaujos teikt, nav augstākās cenas, viņai nav dzīves, kurā vispār var maksāt augstāko cenu.
Viduleja: Bet dramatisms un traģisms ir šai konfrontācijā starp reālo pasauli, nelaimēm un netaisnībām, kas viņai nāk, un viņas dziesmām, viņas apskaidroto, mierīgo pasaules izjūtu. Īstā dzīves realitāte ir tieši Bjorkas mūzikā, un šie muzikālie numuri inspirē šo sadzīvisko realitāti.
Cālītis: Es tā sāku domāt, ka varbūt tiešām jums taisnība.
Naumanis: Paga, tad iznāk tā, ka viņa vispār vēlas to nāvi?
Viduleja: Jā, es uzskatu, ka viņa vēlas, un viņa to dabū.
Cālītis: Kāpēc mani tā filma neapmierināja? Jo es saskatu, ka tas viss ir pareizi, tas viss mani pārliecina, arī par to mūziku, bet kāpēc viņa mani kā veselums nepaņēma? Kāpēc man nenāca ne prātā raudāt, bet es vienkārši biju sadusmots?
Rītups: Tu taču smējies.
Cālītis: Es smējos tad, kad es zināju, nu — atkal būs gabals.
Naumanis: Diez vai jums bija dusmas, dusmas taču jums nebija?
Cālītis: Man bija. Es domāju, kā ar mani var tik negodīgi… Tā bija mana reakcija, tāpēc es biju dusmīgs.
Naumanis: Nē, es kaut kā laikam esmu lētticīgs, lai gan it kā pēc darba pieredzes un amata dēļ man nevajadzētu tādam būt, bet, pirmkārt, mani patiešām Bjorka ir vienmēr fascinējusi…
Rītups: Bet tomēr — kādā mērā ir iespējams šai filmā ar kādu identificēties? No tevis, Juri, es saprotu, ka tu ne ar vienu neidentificējies?
Cālītis: Nē, nē. Kāds man gribēja kaut ko iestāstīt. Mani pārliecināja Bjorka kā aktrise šajā tēlā — šī vientiesīte, kas muļļājas dzīvē. To es saprotu, bet es nevaru ar to identificēties.
Naumanis: Bet tas puisis, kas viņu it kā vajāja visu laiku.
Cālītis: Jā, kas plijās virsū tur… un bija uzticīgs sunītis… Man viņš patika. Jā, ar viņu es varēju… es tā sāku domāt, varbūt jums taisnība, ar viņu es varēju identificēties. (Smiekli.) Es saprotu šo apsēstību ar sievieti.
Rītups: Man šķiet, to nevar neredzēt, ka šajā filmā ir pilns ar pārdomām par mūziklu kā žanru, bet kādam žanram tad pieder pati šī filma?
Viduleja: Mūzikls kā žanrs ir ļoti izplūdis jēdziens. Tur ir ļoti dažādas variācijas bijušas, sākot jau ar 20., 30., 40. gadiem. Ir mūzikli, kuros numuri nav saistīti ar sižetu, ar darbību, bet ir saistīti ar varoņa paša pārdzīvojumiem, kā tas, teiksim, ir šinī gadījumā. Man bija tāda sajūta, ka banālais stāsts ir par sevi, un mūzika dzīvo pati savu dzīvi.
Cālītis: Tas ir redzēts jau neskaitāmas reizes…
Viduleja: Man patīk, ka ir šī apstāšanās, un ir šīs ārijas. Šim vecajam paņēmienam ir jēga — viņš apstājas un kā operu ārijā atklāj to varones pasauli.
Cālītis: Nu, jā, bet man tas žanrs, es nezinu, kāds ir tas formālais apzīmējums… Viņa iet no notikuma uz notikumu, tā ka mēs varētu šo seriālu — ja viņa netiktu pakārta — vēl pastiept garumā, nekas tur nemainītos, tā ziepju opera turpinātos.
Viduleja: Tā ir melodrāma ar patstāvīgiem muzikāliem iestarpinājumiem.
Cālītis: Tu, Arni, man iepriekš teici, ka tad, kad ir šīs dziesmas, kamera ir statiska un pārējā laikā tā nav statiska. Ko tas nozīmē?
Rītups: Izņemot pēdējo dziesmu, kad kamera sakustas — pakāršanas laikā un pēc tās. Var sacīt, ka fantāzija un īstenība te saplūst, nāve kā vienīgais punkts, kurā tavas iedomas sakrīt ar to, kas ir.
Viduleja: Jūsu jautājums par kameras kustību, es domāju, tas ir elementārs operas princips. Tur, kur notiek darbība, tur ir kustīga kamera, kur nāk ārija, tur ir stopkadrs, un nekas vairs nenotiek, un es tagad paužu savas emocijas.
Cālītis: Nu, bet ko tas saka?
Viduleja: Varones dvēseles atspulgs…
Naumanis: Viņas miers…
Viduleja:… un apskaidrība.
Cālītis: Ahā, apskaidrības pasaule, debesu miers (smejas). Tiešām, man būs jāskatās šo filmu vēlreiz, vai tiešām to visu tur var redzēt?
Naumanis: Principā, jūs varat neskatīties filmu, pietiks, ja jūs paklausīsities to mūziku un atcerēsities. Šī mūzika skan vienkārši lieliski.
Rītups: Bet kas tad šajā filmā ir tāds, kas izraisa tik atšķirīgas reakcijas — no sajūsmas līdz izsmieklam?
Naumanis: Nu, tagad iznāks, ka nekas.
Viduleja: To taču nevar vienā vārdā pateikt.
Cālītis: Man ir mana teorija.
Rītups: Es tikai gribu sacīt, ka, tīri formāli ņemot, tur ir jābūt iekšā divdomībai un nenoteiktībai, lai šīs reakcijas varētu būt tik dažādas.
Cālītis: Es domāju, ka tās atšķirības ir saistītas ar to, kā mēs… kā es izvērtēju fon Trīera godīgumu ar savām emocijām. Varbūt es maldos, bet man šī filma lika saprast, ka fon Trīers mūs vazā aiz deguna un šeit nav godīguma — nevienā aspektā, nevienā tēlojumā, nevienā sižetā, nevienā acumirklī, pat mūzikā. Es uzskatu, ka es tieku nežēlīgi dancināts.
Naumanis: Jūs noveļat vainu uz Trīru, lai gan jūs pats esat vainīgs pie tā, ka tiekat dancināts — jūs ļaujaties.
Cālītis: Nē, tas nav gluži pareizi, bet tur ir kaut kas ļoti svarīgs šajā jūsu apgalvojumā. Nē, es nejutos šajā ziņā dancināts, bet es redzēju mēģinājumus mani dancināt. Un es saku: nu, tu taču mani tik lēti nedabūsi… pie šitās mūzikas es nedejošu, šo dziesmu es nedziedāšu, un šajā filmā es neiepirkšos.
Viduleja: Nu, ļoti labi, precīzi.
Naumanis: Man šķiet, tā divdomība sastāv no diviem punktiem, kā es viņu vērtēju. Pirmā reakcija man ir apmēram tāda: par ko tur bija? Vai tiešām tur bija stāsts par vienu vientiesīgu muļķīti, kuru apčakarē visa pasaule un kura vienalga jūtas laimīga, jo ir panākusi savu. Nereāls stāstiņš. Otra puse paliek tā, uz kuru es uzpērkos — Bjorkas fascinācija, kurai, iespējams, ir maz sakara ar filmu. Tā Bjorka mani pārliecina, ka vispār ir iespējami idejas fanātiķi, ar savu apsēstību par bērnu viņa mani pārliecina, bet viņas vaina jau ir tā, ka viņa atstāj to bērnu, tur tajā cūciskajā pasaulē.
Cālītis: Bet es tomēr nesaprotu, kāpēc tad ir tik dalītas reakcijas uz šo filmu?
Naumanis: Tāpēc, ka viņš ir uzdevis tādu jautājumu, uz kuru praktiski nav atbildes.
Rītups: Kāds ir tas jautājums?
Naumanis: Tas jautājums ir par to, ko darīt… apmēram tā: tas ir ļoti individuāls jautājums — vai man ir tiesības uzņemties atbildību par kāda cita cilvēka dzīvību? Tas vienlīdz attiecas uz Trīru, kā viņš izturas pret šiem cilvēkiem — labā Bjorka, svētā mocekle Bjorka un visa pārējā, melnā pasaule, kur viss ir galīgi šķērsām, kā padomju propagandas filmās.
Cālītis: Nu, bet vai tas nav pietiekami liels iemesls, lai cilvēki iznāktu no filmas un nospļautos?
Naumanis: Nē, kāpēc nospļautos, kāpēc ir jāspļaudās?
Rītups: Juri, tu zini, ka Rīgā ir aizliegts spļaut uz ielām, tev par to var pieprasīt 5 latus.
Viduleja: Bet cilvēkiem jau patīk tas sadisms, tādi šausmīgie stāsti, tas tur šausmīgi mirst ar tādu nāvi…
Cālītis: Tas man tagad visu noskaidro. Mans pārmetums šai filmai ir tas, ka viņa nebija pietiekami manipulējoša, nemācēja mani pieklājīgi uzpirkt.
Viduleja: Par lētu naudu…
Naumanis: Nu, jā, jums likās, vai tad tu mani turi par tādu muļķi? Es jau jums varu pateikt, ka labākais, kas tur patiešām ir, ir mūzika. Nē, tiešām. Tā uvertīra sākumā, tas ir pilnīgs… es redzu visus šos no pirksta izzīstos gājienus, kas tanī brīdī uz mani neiedarbojas. Bet es aizeju mājās, klausos mūziku un saprotu, ka Bjorka tiešām ir lieliska komponiste, viņa tur tiešām ir savijusi visas tās tēmas.
Es rezumēšu, to filmu ir vērts noskatīties, tā filma ir vērtīga kaut vai tāpēc, ka tā filma ir liecība, kā Trīrs kapitulē Bjorkas priekšā.
Viduleja: Jā, tā ir galvenā vērtība.
Cālītis: Un viņam vēl palika driskas no viņa sākotnējās koncepcijas, un Bjorka uzvarēja.
Naumanis: Vispār man ir mazliet žēl tā Trīra, jo viņam tas viss ir nopietni, tur nav smīnēšanas, es zinu, ka viņam tas ir dzīvības un nāves jautājums.
Rītups: Fon Trīrs saka, ka viņš ar šo filmu nav gribējis kaut ko pateikt, izraisīt kādas sajūtas vai kādu aizkustināt, bet viņš ir gribējis sakustināt sevi. Un, manuprāt, viņš to saka ļoti nopietni, viņš nejoko.
Naumanis: Bet tas ir atkal jocīgi, ka viņš tā saka.
Cālītis: Bet tad tas nozīmē, ka viņam ir grūti ar savām emocijām.
Rītups: Man šķiet, ka viņš patiešām ir sentimentāls cilvēks.
Naumanis: Vispār viņš ir sentimentāls cilvēks, ļoti sentimentāls un ļoti nopietns cilvēks, jā, tas ir tas dīvainākais.
Cālītis: Tad varbūt viņam emocionālā puse vispār ir neizkopta. Varbūt viņš ir tāds galvas, prāta cilvēks? Un kad viņš ķeras pie emocijām, tad viss iznāk tāda naiva vientiesība. Un varbūt skatītājam, kas ģībst, ir tā pati stihija (smiekli).
Rītups: Juri, ir viena lieta, kurai tu pagāji garām, sarunbiedri par to ierunājās, bet kaut kā tas palika karājoties gaisā. Kāda nozīme, tavuprāt, šajā stāstā ir Zelmas ticībai?
Cālītis: Šī filma ir bezticības piemērs. Nu, tādā ziņā, ja mēs runājam par ticību Dievam. Tā ir ticība, jā, kādai idejai, kādai vajadzībai vai arī paļaušanās kādam iekšējam dzinulim. Bet trūkst šis plašākais apvārsnis, kad mēs sacītu: nu, tu redzi visus savus jautājumus arī vienā citā dimensionalitātē, citā perspektīvē. Te nav pat sabiedrības, kas arī tevi ievelk tādā plašākā pasaulē, kur nu vēl, ka būtu kāds apvārksnis, kur tu teiktu: visas manas dzīves likstas, kļūdas, apsēstības ir jāskata zem mūžības debesīm. Bet tu esi noslēgts, un tas nozīmē — tu esi izslēdzies, patiesībā, no iespējamās dzīves. Un tāpēc es saku, ka šeit ir tāds antiticības paraugs, kas varētu būt tāds labs sprediķis par to, kas notiek, ja tev trūkst ticības: ja tu netici — tu tiec pakārts (smejas).
Naumanis: Būtībā jau Selma ir asociāls dzīvnieks tajā sabiedrībā.
Cālītis: Asociāls dzīvnieks — pilnīgi pareizi. Ja varētu ieskatīties šādā tēlā, šādā skaidrā skatienā, tā būtu fantastiska filma, tas trāpītu starp acīm. Tad tur būtu traģika. Bet šobrīd tur ir visi tie papes tēli, papes gabaliņi. Ja viņai būtu apkārt bijis kāds īstenības tēlojums...
Viduleja: Tad tā būtu traģēdija vai drāma, bet šī ir melodrāma.
Cālītis: Tad tā būtu traģēdija.
Rītups: Melodrāma ir saistīta ar medu, melos grieķiski ir medus, tā ir tāda salda drāma.
Cālītis: Jā, tāda salda, salkana, saldināta drāma.
Jaunā rubrika “apaļais galds” Žagara Jaunajā restorānā