Kaspars Eihmanis

Biezās grāmatas

“...Tu esi viens no retajiem cilvēkiem politikā, kuram es līdz galam uzticos. Par kuru varu teikt – viņš mani nenodos. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka tu esi īstens kristietis. Ir cilvēki, kuri skaitās kristieši, bet viņos nav daudz no kristietības. Bībele ir ļoti bieza un gudra grāmata. Tajā ir vairāk nekā tūkstoš lapu.”

No Gunta Ulmaņa intervijas ar Aināru Šleseru “Es esmu tiešs cilvēks, prezident!”
Partiju apvienības Par labu Latviju! izdevums, 2010. gada augusts

Pastkastītes atvēršana ir viens no tiem regulārajiem rituāliem, ko, līdzīgi kā daudzi citi, veicu ik dienas – pat tad, ja zinu, ka saņemtās vēstules un avīzes būs tik vien kā kārtējā desu reklāma tuvējā lielveikalā. Krāsains papīrs ar produktu attēliem kļūst par apsveikuma kartītes vai mīlestības vēstules simulakru. Lai cīnītos ar papīra kalniem, mans dzīvokļa biedrs Taipejā uz pastkastītes uzlīmēja uzrakstu ķīniski ar lūgumu nemest reklāmas lapiņas, turklāt piezīmēja vēl klāt miroņgalvu. Efekts bija jūtams tikai kādu nedēļu. Acīmredzot galvaskauss un sakrustoti kauli nespēj ilgi atturēt no vēlmes iebāzt kādu papīrīti durvju spraugā, līdzīgi kā veselu un slimu plaušu attēli neattur mūs no smēķēšanas. Lai piedod man kaimiņi, bet visu šo makulatūru es bez sirdsapziņas pārmetumiem krauju vien turpat uz pastkastēm, tomēr ir reizes, kad iracionāla impulsa vadīts es paķeru līdzi politiskās aģitācijas garadarbus.

Vēl pāris nedēļas pirms Ainārs Šlesers kļuva par “mocekli” un visa Latvijas tauta pieredzēja publisku “cilvēciskuma epifāniju” ar asaru starpniecību, partiju apvienības Par labu Latviju! izdotajā priekšvēlēšanu aģitācijas avīzē premjera kandidātu, kuru man nesaprotamu iemeslu dēļ visu laiku salīdzina ar dažādas iekšdedzes dzinēju kapacitātes mehānismiem, kā arī cildina, izmantojot īpašības vārdu priekšmetu blīvuma aprakstam, intervēja eksprezidents Guntis Ulmanis. Viss pārējais politiskās reklāmas izdevums iecerēts vidējā līmeņa latviešu cietpaurim – homoseksuālisma noliegums, sorosiskā kosmopolītisma kritika, numeroloģiskais ezotērisms partijas saraksta numura astoņi analīzē, kā arī atvērums mīļam un jaukam staļinisma laikmeta jūtu uzplūdam: bērnu zīmējumi no sērijas “mans Ainārs Šlesers”. Un ja tam vēl klāt pievieno fotogrāfijas ar Aināru dažādās pozās, jūsu sirds atplaukst un sāk likties, ka dzīvot kļūst interesantāk.

Uz pragmatiskās sarunas fona par Latvijas nākotni un Šlesera rakstura īpatnībām Ulmanis intervijas laikā ļoti ātri nonāk arī pie Himalajiem. Tā acīmredzot ir īpatnēja latviešu ekspolitiķu idiosinkrāzija – Džomolungmas sindroms. Der atminēties, ka Šambalu kalnos kopā ar Ulmani meklēja gan Gundars Bērziņš, gan Aigars Kalvītis. Žēl, ka šo politikas darboņu realitātes šovu neiemūžināja LNT, tagad lieti noderētu, lai izveidotu kādu mītu par latviešu mahatmām. Tas būtu kaut kas jauns – latviešu darboņi brauc uz Himalajiem, amerikāņi uz tuksnesi starp Jeruzālemi un Jēriku, bet Krievijas valdošais tandēms varētu uz nedēļu ieslēgties Ļeņina mauzolejā.

Visa intervija atgādina tādu sarunu starp skolotāju un mācekli, tikai inversijā, ja par vieduma kritēriju ņemam nodzīvotos un politikā pavadītos gadus. Lomām mainoties, skolnieks izrādās gudrāks un enerģiskāks par sirmo eksprezidentu. Šīs izaugsmes cēloņi ir meklējami grūtajā bērnībā, kļūšanā par ekonomikas ministru intelektuāli maigā vecumā, dažāda veida atturībā no stimulantiem un seksuālām pārmērībām. Šlesers ir tiešs un atbildīgs, ir darba zirgs, traktors un no dubļiem ārā vilcējs, vārdos skops un ne pārāk daiļrunīgs, proti, ne-dzejnieks. Gribas nekavējoties paķert Bhagavadgītu, lai 11. nodaļas 39. pantā kopā ar Ardžunu slavētu Krišnu: “Tu – Vāju, Jama! Tu – Agni, Varuna! Tu – senais Pirmsenci! Pradžāpati! Mēness! Slava! Slava tev tūkstoškārtīgi! No jauna un jauna: Slava Tev! Slava!” Krišna šeit jau ir tikai spēlmanīga metafora, tā kā Ainārs Šlesers ir visiem labi pazīstams kristietis – uzticams, īstens ticīgais, kas lasījis biezu un gudru grāmatu – Bībeli, kurā ir vairāk nekā tūkstoš lapu. Mazliet gan izbrīna pārliecība, ka lappušu daudzums grāmatā ir jāsaista ar teksta vēstījumu.

Tomēr, neskatoties uz šīs intervijas un sarunas dalībnieku gandrīz bērnišķīgo vientiesību, desmit minūtes no rīta jums var kļūt par iedvesmu domāšanai. Līdz ar to šķiet, ka šīs politiskās kustības sauklis vienlīdz labi skanētu, ja tajā iekļautu arī īpašības vārdu savienojumu “Par plānprātīgu Latviju”, taču valodiskā ampelēšanās jāmet pie malas, tiklīdz ir iespējams interesanti padomāt par šo fenomenu. Ir skaidrs, ka šīs intervijas autors nav ne Ulmanis, ne Šlesers, bet intelektuāļu grupa, kas cēli saucas “priekšvēlēšanu kampaņas veidotāji”. Lai vai kā, autorības jautājums tekstos vienmēr ir bijis problemātisks. Par piemēru varam minēt reliģiskos tekstus – mums nav un nekad nebūs drošticamu zināšanu par to, vai Kristus teiktais, Laodzi rakstītais un Budas sludinātais nav ārkārtīgi radošu un dziļdomīgu autoru kopdarbs vairāku gadsimtu garumā. Patiesībā tas tā arī ir, taču ticīgajam tekstuāla pasaule iegūst jau savas ontoloģiskās īpašības. Tā ir arī ar šo abu vīru sarunu: raksta cits, bet ar cēlu nodomu, lai notic! Bet vārds jau ir izteikts, un visam diskursam piešķirta autorība. Par ilustrāciju var kalpot doktrināli atšķirīgie budistu teksti, kas tapuši dažādos laikmetos un kultūrās, ar to domājot pirmkārt jau hinajānas un mahajānas sūtras. Budistu hermeneitika to visu atrisina ar apgalvojumu, ka Budas gudrība ļāva viņam runāt ar dažādiem cilvēkiem viņiem saprotamā valodā. Ar vieniem par dharmām, ar citiem par šūnju, bet ar izredzētajiem par tantru.

Balstoties uz šo līdzību, man gribējās padomāt par to, pie kura intelektuālā līmeņa pieder tie, kam domāta šī saruna un kādu vēstījumu mums par šīm metaforām, kuras jārealizē Ulmanim un Šleseram kā tādiem profesionāliem aktieriem, sniedz intervijas sacerētāji. Lai noticētu šai sarunai, ir jābūt ne tikai ar zemu inteliģences koeficientu apveltītam, bet savā ziņā arī morālam deģenerātam. Ja politiskās aģitācijas autoru mērķis bija uzrunāt garā vājos, tad šī nav tā adrese, lai gan jājūtas pateicīgam par izklaides minūtēm pie brokastu galda. Taču nepamet nepatīkama sajūta, ka pārāk ilgi smejies par patiesi atpalikušiem ļaudīm, kuriem turklāt ir lielummānija pārvaldīt pat veselu valsti.

Raksts no Oktobris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela