Bezdievis un viņa Kungs

1976. gadā iznāca jauna britu darvinista Ričarda Dokinsa pirmā grāmata, kurā piedāvātā Darvina evolūcijas teorijas interpretācija itin drīz kļuva par sensāciju, bet nu jau tiek uzskatīta par klasiku. 30 gadus vēlāk Dokinss nolēma reizi par visām reizēm izrēķināties ar ticību Dievam, jebkādām reliģijas izpausmēm un to nesto postu, un sarakstīja grāmatu “Dieva māns”(The God Delusion), tādējādi izpelnoties slavu, kas savā skaļumā noteikti pārspēj domu apmaiņu, kādu līdz šim bija spējušas izraisīt visas viņa iepriekšējās grāmatas kopā. Tomēr Dokinsa “radošā biogrāfija” nebūt nav tikai stāsts par evolūcijas teoriju vai ateisma propagandas mēģinājumiem, bet pirmkārt un galvenokārt tas ir stāsts par rakstīšanu, par centieniem atrast vistrāpīgākos salīdzinājumus un metaforas, un tādējādi saprotami pateikt kaut ko, kam ir jēga. Šajā ziņā Dokinsam un Darvinam ir daudz kopīga, taču Dokinsam liktenīgs izrādās atšķirīgais.

1830. gada februārī angļu kapteinis Roberts Ficrojs ar kuģi Beagle devās ekspedīcijā uz Ugunszemes rietumu piekrasti.[1. Izvērstāku šī dīvainā pasākuma aprakstu var lasīt Kembridžas universitātes fizioloģijas profesora emeritus un Čērčila koledžas biedra Ričarda Darvina Kīnesa ievadā grāmatai “Čārlza Darvina Beagle dienasgrāmatas”. Gatavojoties Čārlza Darvina 200 gadu jubilejai 2009. gadā, vairāki uzņēmīgi vīri Lielbritānijā grasās uzbūvēt kuģa Beagle kopiju un ar 30 vīru zinātnieku un jūrnieku komandu Darvina jubilejas gadā doties ceļojumā apkārt pasaulei. ] Ceļojumu krietni vien apgrūtināja vietējo iedzīvotāju zaglīgums. Viņi nozaga visu, kas tika atstāts bez pieskatīšanas – pat tik lielus priekšmetus kā kuģa glābšanas laivu. Cenšoties apkarot zagļus, kapteinis Ficrojs lika vairākus iezemiešus sagūstīt, izmantot par ķīlniekiem un nozagto atgūt. Tomēr iezemiešiem šāda tirgošanās nebija pa prātam. Tā nu laiva palika pie viņiem, bet uz Ficroja kuģa nonāca trīs “mežoņi”, kurus kuģa ļaudis nodēvēja par Uguns Grozu, Laivas Piemiņu un Jorku Minsteru. Vēlāk viņiem piebiedrojās zēns, kuru nosauca par Džemmiju Pogu, jo par viņu tika samaksāts ar vienu perlamutra pogu. Kapteiņa galvā dzima plāns par gūstekņu izglītošanu – viņš nolēma trofeju patagoņus aizvest uz Angliju, izskolot un vēlāk jau kā civilizētās pasaules sūtņus nogādāt dzimtenē. Tomēr viss nebūt negāja tik gludi. Laivas Piemiņa drīz pēc ierašanās Anglijā saslima ar vējbakām un nomira. Trīs atlikušie tika paskoloti un celti priekšā karalim un karalienei, un kapteiņa veikums izpelnījās karalisku atzinību. Krietni vien vēsāk pret kapteiņa ieceri šurpu turpu transportēt trīs mežoņus izturējās admiralitātes pārstāvji. Nonāca pat tik tālu, ka Ficrojam tika ieteikts doties gadu ilgā atvaļinājumā un pašam par savu naudu nofraktēt kuģi. Tikai ar dažu ietekmīgu radinieku palīdzību kapteinim izdevās šo lietu nokārtot – kuģi viņam tomēr piešķīra admiralitāte, taču ar noteikumu, ka pa ceļam jāpabeidz Dienvidamerikas krastu izpēte. Iepriekšējās Beagle ekspedīcijas laikā kapteinis bija novērojis dīvainības kompasa rādījumos, un tas ļāva izteikt pieņēmumu, ka Fūrijas un Magila salu apkaimē, kā arī Ugunszemes rietumu kalnos varētu būt meklējama dzelzsrūda. Tāpēc Ficrojs ekspedīcijā vēlējās iekļaut arī naturālistu ar ģeologa prasmēm. Viņam tika ieteikts kāds Kembridžas students, kas aizrāvās ar zirnekļu kolekcionēšanu un tikai pirms neilga laika bija pārvarējis riebumu, kāds Edinburgas universitātē dzirdēto garlaicīgo lekciju dēļ viņam bija izveidojies pret tobrīd tik populāro ģeoloģiju. Students nekavējoties bija gatavs piekrist. Viņa vārds bija Čārlzs Darvins. Pēc krietni ilgiem sagatavošanās darbiem, vairākus mēnešus ilgas kvernēšanas ostā, gaidot ceļavēju, un baznīcas apmeklējuma Ziemassvētku rītā, kur Darvins sastapa “sprediķojam savu veco Kembridžas draugu Horu”, un pēc tam, kad kuģa komanda bija izgulējusi svētku dzērumu, 1831. gada 27. decembrī Beagle beidzot pacēla enkuru.

2007. gada 12. februāra vakarā Londonā līņāja lietus, tomēr bija pietiekami silts, lai no savas apmešanās vietas pie Kingskrosas stacijas līdz Londonas Universitātes koledžai varētu aizstaigāt kājām. Darvina ēka bija nepievilcīga paskata pelēka dzelzsbetona celtne Goverstrītā. Šajā vietā reiz esot bijis nams, kurā Čārlzs Darvins dzīvojis no 1839. gada 1. janvāra līdz 1842. gada 15. septembrim. Un tas ir iemesls, kāpēc tieši šeit kopš 1994. gada ik gadus 12. februārī jeb Darvina dienā pulcējas darvinisti un citi interesenti, tādējādi atzīmējot Čārlza Darvina dzimšanas dienu un pieminot viņa zinātnisko mantojumu. Darvina dienu nevajag jaukt ar Evolūcijas svētdienu, kas ir Amerikā 2006. gadā dzimuši savdabīgi baznīcas svētki. Darvina dzimšanas dienai tuvākajā svētdienā togad pirmoreiz 467 draudzēs notika aizlūgumi, godinot Darvinu un evolūcijas teoriju. Evolūcijas svētdienu iedibināja pret burtisku Bībeles interpretāciju noskaņoti kristieši, kas gan nenozīmē, ka tāpēc viņi iemantotu darvinistu un citu humānistu uzticību. “Pagājušogad ziņa par Evolūcijas svētdienu mani satrauca, šogad man sāk likties, ka varbūt viņi evolucionē,” Darvina dienas kulminācijā – “Darvina lasījumu” atklāšanas runā paziņoja zoologs un zinātnes žurnālists Mets Ridlijs. Zālē atskanēja jūsmīgi smiekli. “Darvina lasījumi” ir publisks priekšlasījums, kas tā vai citādi saistīts ar Čārlza Darvina darbu. Pasākumu kopš tā pirmsākumiem organizē Britu humānistu asociācija (BHA), kuras sēdeklis ir turpat, Goverstrītā 1. Apvienojot vairākas laicīgas ētikas biedrības un organizācijas, 1896. gadā BHA nodibināja amerikānis, “Ētiskās kultūras kustības” vadītājs Stentons Koits, un kopš tā laika nu jau vairāk nekā simt gadus organizācija nodarbojas ar visai plašu problēmu loku, sākot ar laicīgu jeb “humānistisku” bēru rituālu popularizēšanu un “humānistisku” (ar reliģiju nesaistītu) vārdu došanu jaundzimušajiem, un beidzot ar atšķirīgu uzskatu diskriminācijas apkarošanu. BHA mājaslapā internetā ir iekārtota atsevišķa sadaļa “Ievērojamākie atbalstītāji,” kurā ar lepnumu uzskaitīti sabiedrībā pazīstami ļaudis. Tur ir rakstnieki Ians Makjuans un Salmans Rušdī, filozofs Saimons Blekbērns, dažādu zinātņu jomu profesori, pāris lordu, baroni, pa kādai baronesei un vikontam. Viena no lielākajām sarakstā iekļautajām autoritātēm, bez šaubām, ir 1941. gadā dzimušais zoologs, pazīstamais zinātnes, evolūcijas teorijas un racionālisma popularizētājs, Ričards Dokinss, par kura īpašo vietu mūsdienu zinātnes un humānistu aprindās liecina kaut vai fakts, ka tieši viņam ar ungāru izcelsmes datorzinātnieka un filantropa Čārlza Šimoņī atbalstu Oksfordas universitātē tika izveidota “sabiedrības izpratnes par zinātni” profesora vieta.

Iespēja skatīt vaigā Ričardu Dokinsu, un krietni vien mazākā mērā izdevība noklausīties priekšlasījumu par ģenētiķi un biofiziķi Frānsisu Kriku (Kriks kopā ar Džeimsu Votsonu 1953. gadā pierādīja, ka DNS pamatā ir stingra dubultā spirāle), arī bija iemesls, kāpēc ierados uz šo pasākumu. Un tā vien šķita, ka es tāds nebiju vienīgais. Pērn iznākusī Ričarda Dokinsa grāmata “Dieva māns”, viņu no daudzu populārzinātnisku grāmatu autora, kurš gan arī agrāk bija pazīstams kā “cilvēks, kas, dzirdot vārdu “Dievs”, no dusmām piesarkst”, padarījusi par savdabīgu populārā ateisma pravieti; par vienu no “brāļiem intelektuāļiem” (līdzās neirozinātniekam Semam Harisam un filozofam Danielam Denetam), kas 21. gadsimtā sākuši “krusta karu pret ticību Dievam”, un par “vienu no trim pasaules vadošajiem intelektuāļiem” līdzās Umberto Eko un Noamam Čomskim, kā apgalvots britu žurnālā Prospect. Dokinsa “Dieva māns” kļuvis par iedvesmas avotu neskaitāmiem kritiskiem, atmaskojošiem un atzinīgiem rakstiem, recenzijām, publiskām diskusijām, strīdiem, lamām vai pat jokiem abos Atlantijas okeāna krastos (pusgada laikā, vācot materiālus šim rakstam, Dokinsa grāmatai veltīto recenziju kolekcija pārsniedza četrsimt lappuses un apjoma ziņā tuvojās pašai grāmatai). Kaut gan kopš grāmatas iznākšanas pagājis turpat vai gads, tā vēl arvien ir pārdotāko grāmatu plauktos – gan grāmatnīcās, gan lidostās un pat Londonas Viktorijas dzelzceļa stacijas laikrakstu un grāmatu kioskā. Vārdu “humānisti” BHA nosaukumā jāsaprot kā eifēmismu, kuru zinātāji izmanto, lai apzīmētu darvinistus, bet jo īpaši ateistus. “Ir daudz cilvēku, kas sirds dziļumos uzskata, ka ir ateisti, taču neuzdrošinās to atzīt pat ģimenes lokā, un bieži vien arī paši sev,” Ričards Dokinss raksta “Dieva mānā”.

Humānistu asociācijas interneta mājaslapā izveidots Jehovas liecinieku sektas pasaules gala skaitītājam līdzīgs mērītājs, kas uzrāda, ka Apvienotajā Karalistē patlaban humānistu esot 17 miljoni jeb 36 procenti no visiem iedzīvotājiem (bet 42 % nebaidās atzīt, ka valdība pārāk lielu vērību veltī reliģiskām grupām un to līderiem).[2. Vārdam “ateists” parasti ir visai negatīvs skanējums jeb, kā raksta Dokinss, ja pie viesību galda pavaicā, kurš no klātesošajiem ir ateists, godīgu atbildi var saņemt visai reti, jo pat tie, kas atzīst, ka netic Dievam, nelabprāt sevi dēvē par ateistiem. Saskaņā ar 2004. gadā veiktu aptauju, par ateistiem Latvijā sevi uzskatījuši 6 % iedzīvotāju; Dievam netic 20 % iedzīvotāju, kas ir krietni vien mazāk nekā 1994. gadā, kad neticīgo bija 42 %. Pēc neticīgo, agnostiķu un ateistu skaita Latvija ierindojas 21. vietā uzreiz aiz Kanādas (19–30 %) un pirms Slovākijas (10–28 %). Visā pasaulē varētu būt 500 līdz 750 miljoni neticīgo. Skat.: Zuckerman, Phil. Contemporary Numbers And Patterns / The Cambridge Companion to Atheism. Ed. by Michael Martin. Cambridge: Cambridge University Press, 2007.] Tāpēc biju pārsteigts, ka tajā lietainajā pirmdienas vakarā pie Darvina ēkas nemanīju priecīgi saviļņotu ļaužu burzmu. Ēkas priekštelpā nebija neviena cilvēka, pat stikla būcenis, kurā vajadzētu sēdēt sargam vai dežurantam, bija tukšs. Pie vienas sienas bija maza plāksnīte, kas apliecināja, ka šajā vietā kādreiz mājojis Darvins. Vēl tur bija apputējis Āzijas ūdensbifeļa galvaskauss ar ragiem, staltbrieža un izmiruša milzu aļņa ragi. Pie auditorijas ieejas apmeklētājus sagaidīja asociācijas pārstāvji, kas sektantiskā neatlaidībā ikvienam spieda saujā bukletu ar īsu organizācijas vēstures un pašreizējās darbības izklāstu (“Ja uzskatāt, ka esat viens no strauji augošās britu humānistu sabiedrības vai arī nosodāt “reliģisko līderu” arvien pieaugošo ietekmi valdības politikā, lūdzu, iestājieties BHA!”). Komplektā bija arī aicinājums ziedot, kā arī Racionālistu asociācijas žurnāla New Humanist jaunākais numurs, kura vāku rotāja atbaidoša pāvesta Benedikta XVI karikatūra.

Ja man lūgtu raksturot, kāds tad ir uz Darvina lekciju atnākuša britu humānista tips, es teiktu, ka tas ir 60 gadus vecs, ne pārāk gara auguma vīrs ar paplāniem matiem, briļļains un bārdains, lai arī bija sastopami gan jaunāki, gan pretējā dzimuma īpatņi. Tomēr arī šis raksturojums nav īsti uzticams, jo, kā izrādījās, nebūt ne visi pasākuma viesi bija humānistu asociācijas popularizēto ideju adepti.

Darvina ēkas Darvina auditorijas amfiteātri pamazām piepildīja klausītāji, un drīz vien gandrīz visas sēdvietas bija aizņemtas. Man aiz muguras apsēdās divas kundzes un kungs. Gaidot lekcijas sākumu, trijotne dzīvi apsprieda Ričarda Dokinsa jaunāko grāmatu un ap to uzvirmojušās kaislības.
“Es to iedevu četriem draugiem, rūdītiem kristiešiem, patiesībā divi no viņiem ir pat mācītāji,” teica kungs. “Man tā vien šķiet, ka viņi par grāmatu nebija sajūsmā.”
Atskanēja saprotoši smiekli.
“Es dzirdēju par kādu Finanšu ministrijas ierēdni, kam paziņa bija iedevusi izlasīt Dokinsa grāmatu. Un draudzība vējā,” stāstīja kundze. Visi apmierināti grudzināja.
“Tādi jau tie kristieši ir,” noteica kungs. “Viņi negrib diskutēt, viņi tikai apvainojas. Viņi neoperē ar faktiem, viņi tikai tic.”
Man līdzās iekārtojās omulīgs vīriņš ar kailu galvvidu un baltu zoda bārdu.
“Vai jūs arī esat ateists, tas ir – humānists?” es viņam vaicāju.
“Nē, nē,” viņš smaidot teica. “Es tikai atnācu paskatīties, kā viņi sevi pataisa par muļķiem”.

Visu kuģa Beagle ekspedīcijas laiku no 1831. gada 16. decembra līdz 1836. gada 7. novembrim kapteiņa Ficroja “naturālists un džentlmenis kompanjons” Čārlzs Darvins rūpīgi rakstīja dienasgrāmatu. Saīsinātā un nedaudz pārstrādātā variantā šie pieraksti vēlāk kļuva par 1839. gadā pirmoreiz publicētā ceļojuma apraksta pamatu.[3. Sākotnēji Čārlza Darvina piezīmes tika izdotas apjomīga kuģu Beagle un Adventure ekspedīciju aprakstu trešajā daļā (visa darba nosaukums bija “Vēstījums par viņa majestātes kuģu Adventure un Beagle braucieniem, kurā aprakstīta D-Amerikas dienvidu krastu izpēte un Beagle ceļojums apkārt zemeslodei”). Pirmo un otro daļu bija rakstījuši kapteiņi Ficrojs un Filips Pārkers Kings. Mūsdienās Darvina piezīmes parasti tiek izdotas ar nosaukumu “Beagle ekspedīcija”.]

1832. gada 2. aprīlī Čārlzs Darvins no kuģa Beagle vēstulē savai māsai Karolīnei rakstīja: “Paciņā nosūtu savus ikdienas pierakstus. Man jau tie apriebušies un vēlos tos dabūt prom no acīm; tos drīkst lasīt ikviens no jums, kam vien ir vēlēšanās. Lielākā daļa ir absolūti bērnišķīgi: tomēr atcerieties, ka tie rakstīti vienīgi tāpēc, lai neaizmirstu šo ceļojumu, un tas nav faktu, bet manu pārdomu pieraksts. Un vēl man par attaisnojumu lūdzu atcerēties, ka parasti brīdī, kad ķeros pie rakstīšanas, esmu jau ļoti noguris.”[4. The Correspondence of Charles Darwin. Volume 1. 1821–1836. Cambridge: Cambridge University Press, 1985.] Darvinam tobrīd bija tikai 23 gadi, un ir zināms pamats uzskatīt, ka viņš vēl bija visai tālu no tā cilvēka, kuru mēdz pieminēt vēl šobaltdien. Darvins pats vēlāk rakstīja, ka tolaik bijis vien neveiksmīgs un intelektuāli pilnīgi ne ar ko neiezīmīgs students, kas pametis novārtā medicīnas studijas. Viņš vēl nebūt neizskatījās pēc tā sirmā, bārdainā un no pārstrādāšanās pagurušā vīra, kāds viņš iemūžināts vairumā fotoattēlu un kāds paliks nākamo paaudžu atmiņā (garās un sirmās pilnbārdas Darvinam nebija arī 51 gada vecumā, kad iznāca pats nozīmīgākais viņa darbs “Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par izdzīvošanu”; tajā laikā, tāpat kā 23 gadu vecumā, viņam vēl arvien bija tikai vaigu bārda, kaut gan mati nu jau bija kļuvuši pagalam šķidri, bet uzacis – kuplas un pinkainas).

Pēc četriem gadiem viņš vēstulē no Maurīcijas māsai rakstīja: “Tikai tagad sāku aptvert, cik grūti rakstiski izklāstīt savas domas. Kamēr vien tie ir tikai apraksti, nav nekādu grūtību; taču kolīdz tiem pievienojas pārdomas, lai vērojumus aplūkotu kopsakarībā, lai ieviestu skaidrību un kaut viduvēju plūdumu, es saskaros ar grūtībām, par kurām, kā jau teicu, man iepriekš nebija ne jausmas. Kapteinis jo dienas, jo kļūst arvien priecīgāks, un ar prieku raugās uz gaidāmajiem darbiem. Tāpat kā es, viņš gandrīz visu dienu raksta, taču nevis par ģeoloģiju, bet par ceļojuma norisi. Dažkārt man uzmācas bailes, ka viņa “Grāmata” varētu iznākt visai izplūdusi, taču citādi tā pilnīgi noteikti būs laba: viņa rakstītajam piemīt ļoti vienkāršs un izcils stils.”

Centieni pārvarēt izteiksmes grūtības un vēlme nonākt pie “vienkārša un izcila stila” Darvinu pavadīja visu turpmāko mūžu. “Es raugos uz dabas ģeoloģiskajiem pieminekļiem kā uz nepietiekami rūpīgi saglabātas pasaules vēstures daļu, kas pierakstīta mūždien mainīgā dialektā; no visas šīs vēstures mums pieejams tikai pēdējais sējums, kas aptver tikai divas trīs zemes. Un arī no šī sējuma tikai daža īsa nodaļa ir saglabājusies; un no katras lappuses tikai pa kādai atsevišķai rindiņai. Katrs šīs lēni mainīgās valodas vārds, kurā būtu šī vēsture jāpieraksta, ir ar vairāk vai mazāk atšķirīgu nozīmi ikvienā nepilnīgajā nodaļā,” Darvins rakstīja grāmatā “Sugu izcelšanās”. Šī teju vai Borhesa cienīgā aina vienlīdz labi atspoguļo gan nemitīgo evolūciju, par kādu kopš pirmā uzmetuma 1842. gadā izvērtās Darvina mūža darbs, gan mēģinājumus ietērpt vārdos domas vispār un līdz ar to arī manus centienus.

1976. gadā 35 gadu vecumā Oksfordas universitātes zooloģijas pasniedzējs Ričards Dokinss publicēja savu pirmo grāmatu – “Savtīgais gēns”(The Selfish Gene). Autoram par lielu pārsteigumu grāmatu par sensāciju uzskatīja ne vien plašai publikai visai nepārskatāmajā dabaszinātņu pasaulē mītoši zinātnieki, bet arī dažādās citās jomās nodarbināti ļaudis, kas populārzinātniskas grāmatas, iespējams, pirms tam vispār nebija lasījuši un par bioloģiju bija pārstājuši interesēties kopš skolas beigšanas. “Savtīgajam gēnam”sekoja virkne drīz vien arī par bestselleriem kļuvušu grāmatu – “Aklais pulksteņmeistars”, “Upe no Ēdenes”un citas – kas nostiprināja Dokinsa reputāciju zinātniskajā un populārzinātniskajā rakstniecībā, un ne tikai. Viens no viņa grāmatu panākumu noslēpumiem nenoliedzami bija izcils stils un prasme sarežģītas lietas loģiski izskaidrot vienkāršiem vārdiem, izmantojot asprātīgus piemērus un salīdzinājumus. Ja vien pārmantojamībai varētu ticēt ne vien ģenētiskā līmenī, bet arī skolnieka un skolotāja attiecībās, varētu uzskatīt, ka Dokinss savu rakstnieka talantu mantojis no sava skolotāja, ar Nobela prēmiju apbalvotā etologa Niko Tinbergena, kurš daudzināja, ka itin visu nepieciešams izskaidrot, cik vien iespējams skaidri un saprotami.[5. Tāpat varētu pieļaut (un par šo tēmu ir ne mazums spekulāciju), ka arī Čārlza Darvina evolūcijas teorija, kuras pirmo uzmetumu viņš pabeidza 1842. gadā, ir “iedzimta”, jo jau viņa vectēvs Erasms Darvins darbā Zoonomia (1794–1796) izvirzīja “protodarvinistisku” teoriju par dzīvo būtņu pilnveidošanos, no paaudzes paaudzē kļūstot arvien sarežģītākām un pilnīgākām.] ““Savtīgā gēna” valoda tik pievilcīgā veidā nedaudzos rūpīgi izraudzītos vārdos izskaidroja aizraujoši oriģinālas idejas, ka lasītāji sākumā pat nepamanīja, kā ir iekrituši pašu atrastās lamatās,” apcerot Dokinsa darbu atstāto iespaidu uz studentiem un studijām, iespējams, nedaudz pārspīlēti jūsmīgi rakstīja Oksfordas universitātes dzīvnieku uzvedības pētniece, profesore un tobrīd Ričarda Dokinsa sieva Meriena Stampa Dokinsa. “Aizrāvušies ar poētiskā valodā aprakstītām sarežģītām idejām, viņi tās norija nesakošļātas, bet pēcāk tādas pat nesagremotas atrija paši savā runā un rakstos. Tajā brīdī lamatas bija aizcirtušās, un varēja sākties īstā izglītošanās. Un tādi jautājumi kā “ko gan jūs īsti esat domājis, raksturojot ziloni kā gēnu vadītāju?” varēja izrādīties krietni vien nepatīkamāki un sarežģītāki, nekā atbildes meklēšana uz jautājumu: “Ko, jūsuprāt, Dokinss domājis ar…?”[6. Grāmatā Richard Dawkins. How A Scientist Changed The Way We Think: Reflections by scientists, writers and philosophers. Ed. By Alan Grafen and Mark Ridley. Oxford: Oxford University Press, 2006.]

Vēlme nonākt pie skaidrības un jo īpaši pie skaidrības, cenšoties rakstiski izklāstīt savas domas, darvinisma tēvu un “neodarvinistu” Dokinsu vieno un tomēr šķir. Lasot skrupulozos Darvina ceļojuma pierakstus, kuros rodamās ainas no 19. gadsimta angļu ceļotāju ikdienas spilgtumā noteikti pārspēj Žila Verna iztēloto ceļojumu aprakstus, nav grūti sazīmēt šajos piecos Beagle ekspedīcijas gados secīgi izkārtotu savstarpēji saistītu notikumu ķēdīti, kas sākās ar teju vai nejaušo nonākšanu uz kuģa, bet galā Darvinu aizveda uz Galapagu salām un pie atklājumiem, kas kļuva par pamatu vispirms šaubām, bet vēlāk jau pārliecībai par to, ka augu un dzīvnieku sugu daudzveidība nav nekas dots, bet ir ilgstošas evolūcijas un tās pamatā esošas dabiskās izlases rezultāts. Darvina ceļojums sākās ar jauneklīgu apņemšanos visu līdz pēdējam sīkumam pierakstīt un izpētīt (un to nespēja mazināt nedz nīkšana ostās, nedz mocības ar jūras slimību, nedz pat tik amizanta problēma kā gulēšana šūpuļtīklā – Darvins mēģinājumu un kļūdu ceļā atklāja, ka, lai apgultos, vispirms tīklā jāapsēžas, nevis jāmēģina ierāpties ar kājām). Kapteiņa Ficroja kuģa telpās pamazām vien krājās fosiliju kastes ar atradumiem no Darvina “ģeoloģizēšanas” pārgājieniem, herbārija paraugi no “botanizēšanas” klejojumiem, dažnedažādas dzīvnieku valsts trofejas, un tā vien šķiet, ka Beagle jau pēc dažiem ekspedīcijas gadiem sāka līdzināties Noasa šķirstam. 19. gadsimta angļu džentlmeņu ceļošanas ieradumi un zinātkāres apmierināšanas metodes nepavisam nelīdzinājās Discovery Channel un Lonely Planet propagandētajam ekoloģiski atbildīgajam mūsdienu tūrismam. Piemēram, izkāpuši uz mazas Svētā Pētera un Paula arhipelāga klinšu saliņas un pārsteigti ieraudzījuši lielu daudzumu dažādu putnu, kas bija “tik nepieraduši pie cilvēka, ka pat nekustējās,” ceļotāji metās tiem virsū. “Straujos un ātros zīriņus mēs notriecām ar akmeņiem un manu āmuru,” dienasgrāmatā rakstīja Darvins. “Par šaušanu nevarēja būt ne runas, tā nu mēs paņēmām palīgos divus no kuģa ļaudīm un slepkavošanas darbi varēja sākties. Drīz vien viņi savāca kaudzi putnu un pilnas cepures olu.” äajā izpētes braucienā un ornitoloģiskajos dabiskās izlases pētījumos ar veseri bija piedalījies arī kapteinis Ficrojs, kas vēlāk atcerējās: “Pati pirmā doma, kas ienāca prātā uz putnu noklātās klints izkāpušiem kuģotājiem, bija gluži skolnieciska – tos nosist; pat ģeologa āmurs kļuva par ieroci. “Iedodiet man āmuru!” kāds lūdza. “Nē, nē,” atsaucās tā īpašnieks, “jūs vēl salauzīsiet tam kātu!” Bet tūdaļ pēc tam, pārņemts ar visas šīs ainas neparastumu un pārējo vīru izrādīto piemēru, āmurs viņa labajā rokā sāka zibēt ar pilnu sparu”.

Pirmās izmirušu dzīvnieku fosilijas, kas Darvinu uzvedināja uz domām par sugu evolūciju, viņš uzgāja 1832. gada septembrī pie Argentīnas krastiem: “Es atradu dažus akmeņus. Tādus es redzēju pirmoreiz, jo tajos bija daudz gliemežvāku un lielu dzīvnieku kaulu.” Ficrojs rakstīja: “Tur viņš atrada dažus no tiem lielajiem fosiliju kauliem, kas aprakstīti viņa darbā; par spīti mūsu smīkņāšanai par nepārprotamajām gružu kaudzēm, ko viņš bieži vien stiepa uz kuģi, viņš ar savu kalpu lika lietā cērtes un ieguva, kā pēcāk izrādījās, vienus no interesantākajiem un vērtīgākajiem izmirušo dzīvnieku atlieku paraugiem.” Taču tas bija tikai Darvina atklājumu sākums. Četrus gadus vēlāk Darvins Galapagu salu ornitoloģiskajās piezīmēs ierakstīja: “Es atminos, ka spāņi pēc ķermeņa formas, daļu samēra un izmēriem varēja nekavējoši noteikt, no kuras salas bruņurupucis ticis atvests; kad es redzu šīs salas redzamības attālumā vienu no otras, un zinu, ka tās apdzīvo pavisam neliels skaits dzīvnieku, un ka tur dzīvo tie paši putni, kas, lai arī nedaudz atšķiras pēc savas ārienes, tomēr Dabā ieņem to pašu vietu, man rodas aizdomas, ka tās ir tikai [vienas sugas] variācijas. Ja vien šīm aizdomām ir kaut mazākais pamats, arhipelāga dzīvnieku pasaule ir izpētes vērta, jo šādi atklājumi var sašķobīt teoriju par sugu stabilitāti.”

Darvina nojausma izrādījās pareiza, ekspedīcijas gaitā viņš uzgāja arvien vairāk apstiprinājumu savām aizdomām, un četrus gadus pēc atgriešanās mājās kapteinim Ficrojam varēja rakstīt: “Lai kādas par Beagle ekspedīciju būtu atmiņas citiem, tagad, kad sīkās nepatikšanas jau aizmirsušās, es uzskatu, ka līdz ar jūsu piedāvāto naturālista vietu man pavērās iespēja, kas bija pats laimīgākais gadījums manā dzīvē. Bieži vien man acu priekšā iznirst krāšņas un brīnišķīgas ainas no ceļojuma laikā redzētā. Šīs atmiņas un to, ko uzzināju par Dabas Vēsturi, es nebūtu ar mieru mainīt ne pret kādu naudu.”

Evolūcijas teoriju mēdz pamatot ar divu veidu argumentiem – verbālajiem jeb konceptuālajiem, kuru pamatā ir Darvina veikums, un matemātiskajiem, kuru pamatā ir 20. gadsimta sākumā no jauna atklātie “modernās ģenētikas tēva”, čehu izcelsmes augustīniešu mūka Johana Gregora Mendeļa veiktie pētījumi 19. gadsimta vidū, krustojot zirņus un ar statistikas metodēm aprakstot iedzimtības likumsakarības. Lai gan ik pa laikam kāds pētnieks, piemēram, Ronalds Eilmers Fišers, kuru Dokinss nodēvējis par “ievērojamāko Darvina pēcteci”, ir centušies izveidot vienojošu teoriju, daudzi matemātisko jeb mendelisko argumentu piekritēji darvinistu argumentus un arī paša Darvina rakstīto uzskata par nezinātnisku prātuļošanu, bezmaz vai “sapņos un refleksijās” balstītu daiļliteratūru, kuras pamatā nav nekādu drošticamu pierādījumu un faktu, par kādiem, protams, būtu jāuzskata skaitļi.

Ričards Dokinss ir darvinists, un “Savtīgais gēns” turpināja konceptuālās argumentācijas jeb “literāro” tradīciju. Cenšoties loģiski izskaidrot dabiskās izlases mehānismu, Dokinss ieviesa replikatora un vadītāja (vehicle) jēdzienus, replikatora jēdzienu saistīja ar savtīguma jeb “tehniskā egoisma” principu un ar šiem paša radītajiem instrumentiem vienotā darvinisma sistēmā iekļāva vairāku kolēģu veikumu – piemēram, Viljama Donalda Hamiltona idejas par aptverošo piemērošanos un altruisma evolūciju un Roberta Traiversa teoriju par savstarpējo altruismu.

“Iedalījums replikatoros un vadītājos atrisina vairākas problēmas. Piemēram, tas ļauj nonākt pie skaidrības nogurdinošajā diskusijā par to, kurā līmenī īsti norisinās dabiskā izlase. Pavirši raugoties, varētu likties loģiski uz iztēlotām dabiskās izlases līmeņu kāpnēm “individuālo izlasi” novietot pa vidu starp “ģenētisko izlasi” un “grupu izlasi”. “Individuālā izlase” šķiet vidusceļš starp abām šīm galējībām, un daudzi biologi un filozofi ir ļāvušies kārdinājumam doties pa šo vieglāko ceļu un tā arī uzskatījuši. Taču tagad mēs redzam, ka tā nepavisam nav. Tagad mēs redzam, ka organisms un organismu grupa patiesībā ir konkurenti, kas cīnās par vadītāja lomu, taču neviens no viņiem nav pat kandidāts replikatora lomai. Pretruna starp “individuālo izlasi” un “grupu izlasi” patiesībā ir konflikts starp vairākiem iespējamajiem vadītājiem. Pretruna starp individuālo izlasi un ģenētisko izlasi vispār nav pretruna, jo gēns un organisms šajā kopainā katrs pretendē uz pilnīgi atšķirīgu lomu – viens ir replikators, bet otrs – vadītājs,” Dokinss rakstīja “Savtīgajā gēnā”,un, domājams, jau no šī pavisam īsā citāta nojaušams, ka izteikums “zilonis ir gēnu vadītājs” ir kodolīga un izsmeļoša atbilde uz jautājumu “kāda ir dzīves vai dzīvības jēga?” “Atmetot gēnu intereses, zūd arī iemesls, kāpēc kādam organismam būtu “jārūpējas” par veiksmīgu savu un savu radinieku vairošanos, tā vietā, lai paildzinātu savu mūža ilgumu.” Zilonis, tāpat kā cilvēks vai Galapagu salu bruņurupuči, Dokinsa zīmētajā pasaules ainā ir tikai vadītājs, transportlīdzeklis, kuru savām savtīgajām vajadzībām izmanto replikatori – vienības, kuras tiek raksturotas ar četrām universālām pazīmēm, kas kopīgas gan gēniem, gan, piemēram, datorvīrusiem: cēloniskums (replikatora avotam ir kaut kāda nozīme jaunu kopiju izveidei nepieciešamo apstākļu radīšanā), similaritāte (kopijai pēc būtiskākajiem raksturlielumiem ir jālīdzinās tās avotam), informācijas tālāk nodošana (kopijas līdzība avotam izriet no avota īpatnībām) un duplicēšanās (avotam un kopijai kādu brīdi jāeksistē paralēli).

Tomēr tā nebūt nebija, ka Dokinsa teorija būtu izpelnījusies tikai nedalītu sajūsmu un atzinību. Un viņa kritiķi nebūt nebija tikai rūdīti mendelisma piekritēji. “Kāds kritiķis man pārmeta, ka mani argumenti esot “filozofiski”, it kā tāpēc vien es būtu pelnījis nosodījumu,” Dokinss 1989. gadā rakstīja “Savtīgā gēna” otrā izdevuma pēcvārdā. “Filozofiski vai ne, taču nedz šis kritiķis, nedz kāds cits manis teiktajā nav atradis nekādu vainu. Turklāt tādi argumenti kā manējie, kas ne tuvu nav atrauti no reālās pasaules, “principā” var būt daudz spēcīgāki par argumentiem, kuru pamatā ir konkrēti faktu pētījumi. Manas pārdomas, ja vien tās nav aplamas, ļauj uzzināt kaut ko nozīmīgu par dzīvību visā Visumā. Laboratorijas un lauka pētījumi ļauj mums kaut ko uzzināt tikai par tām dzīvības formām, kuru paraugus esam savākuši.”

Kaut gan Dokinss savas pārliecības izklāstu cenšas nedaudz atšķaidīt ar frāzi “ja vien tās nav aplamas”, šīs frāzes nozīme nepārprotami ir pretēja – viņš zina, ka tās nav aplamas, un par apliecinājumu tam uzskatāms arī fakts, ka šis jau bija otrais viņa pirmā zinātniskā darba izdevums. Arī Darvins savā autobiogrāfijārakstīja: “Mana pirmā literārā darba panākumi allaž kņudina manu godkāri krietni vien vairāk par visiem nākamajiem darbiem,” tomēr šajā cilvēciskajā atzinumā nav saklausāma iedomība, drīzāk tas “tikai” ir dabaszinātnisks vērojums.

Īpaši “filozofiska”, ja tā var teikt, ir Dokinsa “Savtīgā gēna” 11. nodaļa “Mēmi: jaunie replikatori”, un tieši šajā nodaļā izklāstītā mēmu (ar šauro ē) teorija, kas pēc Dokinsa grāmatas iznākšanas turpināja jau pati savu dzīvi, mutējot un sapumpurojoties visai raibos memētikas atzaros, sākot ar tā dēvētā vīrusu mārketinga koncepcijām un beidzot ar muzikoloģiju. Dokinss apgalvoja, ka ar viņa replikatoru dabiskās izlases teoriju iespējams izskaidrot ne vien dzīvu būtņu evolūcijas mehānismu, bet arī ideju, kultūras iezīmju un tendenču dabisko izlasi un evolūciju. “Mums nepieciešams jaunā replikatora nosaukums; lietvārds, kurā būtu ietverta kultūras tālāk nodošanas vienības ideja vai imitācijas vienības ideja. “Mimēma” varētu būt vārds ar piemērotu grieķu valodas sakni, taču es vēlējos vienzilbīgu vārdu, kura skanējums līdzinātos vārda “gēns” skanējumam. Es ceru, ka mani draugi klasiskie filologi man piedos, ja es šo vārdu noīsināšu par “mēmu”. Lai cik spekulatīva varētu likties manis izstrādātā mēmu teorija, ir kāds būtisks aspekts, par ko es vēlreiz vēlētos atgādināt. Aplūkojot kultūras tendenču evolūciju un izdzīvošanu, mums jābūt skaidrībai, par kā izdzīvošanu ir runa.” Un jāpatur prātā, ka “kultūras tendence varbūt evolucionējusi par to, kas tā ir, tikai tāpēc, ka tai ir priekšrocības pašai par sevi.” Viens no pirmajiem mēma piemēriem, ko Dokinss šajā grāmatas nodaļā analizē, ir Dieva ideja: “Ja vien Dievs eksistē, tas eksistē vienīgi kā cilvēku kultūras nodrošinātā vidē mītošs mēms ar augstu izdzīvošanas spēju vai inficēšanas spēju.”

Lasot šos 1976. gadā publicētos apgalvojumus, var rasties kārdinājums tajos meklēt atminējumu Dokinsa vēlmei un apņēmībai trīsdesmit gadus vēlāk sarakstīt un izdot grāmatu “Dieva māns”, kuras priekšvārdā skaidri, gaiši un varbūt pat ar izmisuma pieskaņu paziņots: “Grāmata būs sasniegusi savu mērķi, ja reliģiozi noskaņots lasītājs pēc tās izlasīšanas būs kļuvis par ateistu.” Tomēr nav tik vienkārši; katrā ziņā tik vienkārši kā “Dieva māns” priekšvārdā noteikti ne. “Savtīgā gēna” 11. nodaļa un tās izplatītais mēmu “mēms”, atgādina ģeologa āmuru, ar kuru “Dieva māns” autors Dokinss rīkojas tik neveikli, ka pats sev iecirtis kājā.

Darvina dienas lekcijas tēma šogad bija Frānsisa Krika zinātniskais mantojums; ar populārzinātnisku ieskatu viņa darbos un biogrāfijā uzstājās pērn iznākušās Krika biogrāfijas “Frānsiss Kriks: ģenētiskā koda atklājējs” (Francis Crick: Discoverer of the Genetic Code) autors Mets Ridlijs. Formālais priekšlasījuma tēmas izvēles iemesls, bez šaubām, bija Krika veikums, kopīgi ar Džeimsu Votsonu atklājot DNS molekulas uzbūves principus, par ko abiem 1962. gadā tika piešķirta Nobela prēmija medicīnā. Tomēr fakts, ka pasākumu rīkoja humānistu asociācija, un Ričarda Dokinsa īpašā viesa statuss, ļāva nojaust vēl kādu iemeslu, kas, iespējams, bija pat krietni vien svarīgāks nekā pakavēšanās pie evolūcijas zinātnes trim fāzēm – darvinisma (ar evolūcijas teorijas dzimšanu), mendelisma (ar ģenētikas dzimšanu) un “darvinisma triumfa” jeb krikisma (ar izpratni par veidu, kā ģenētiskajā kodā tiek ierakstīta informācija).

1960. gadā Kriks piekrita kļūt par Kembridžas Čērčila koledžas asociēto profesoru, taču ar noteikumu, ka koledžas teritorijā nekad netiks uzcelta kapela. Tolaik Kriks bija, maigi sakot, visai skeptiski noskaņots pret ticību Dievam un reliģiju, un kad koledžas pārstāvji mēģināja viņu pārliecināt par to, ka plānoto dievnamu varēs apmeklēt ikvienas ticības pārstāvji un pat neticīgie, Kriks izrakstīja čeku par 10 mārciņām un paziņoja, ka naudu ziedo koledžas mauku mājas celtniecībai, kuru arī varēšot apmeklēt gan ticīgie, gan neticīgie.

Meta Ridlija izstāstītā anekdote, kuru, šķiet, vairums klātesošo jau labi zināja, tika sveikta ar vētrainiem publikas aplausiem un smiekliem. Kāds no klausītājiem lektoram vaicāja par Krika attieksmi pret reliģiju mūža nogalē, kad tā bija kļuvusi krietni vien pielaidīgāka. Tobrīd Kriks jau bija atstājis novārtā pētījumus molekulārajā bioloģijā un pievērsies neiroloģijai, un konkrēti – centieniem noskaidrot apziņas veidošanās mehānismu cilvēka smadzenēs. “Tajā laikā, visticamāk, ASV pavadīto gadu un Amerikā valdošās reliģiozās gaisotnes iespaidā, Kriks jau bija kļuvis diezgan mīksts,” atbildēja Ridlijs, un zāli atkal pārņēma jautrība. Ridlija uzstāšanās bija galā, un pasākuma vadītājs pieteica īpašo viesi, kas visu šo laiku, kāju pār kāju pārmetis, ar garlaikotu izteiksmi koptajā un Londonas lietainajā pelēcībā neparasti iedegušajā sejā bija sēdējis turpat līdzās Ridlijam. “Agrāk teica, ka Dievs esot visur, bet kopš pagājušā gada mēs zinām, ka visur ir Dokinss,” nu jau konferansjē gandrīz vai gavilēja, un zālē sēdošie līksmoja.

Iepriekšējos Dokinsa darbus varēja raksturot, lietojot apzīmējumus “populārzinātnisks” vai “zinātnisks” un varbūt pat “filozofisks”, taču “Dieva mānam” nevienu no šiem epitetiem vairs nevar piemērot, un gluži loģiski, lasot šo grāmatu, rodas vēlme atrast vārdu vai vārdus, kas ļautu definēt tās žanru vai paust savu attieksmi.

Viena no iespējamajām metodēm varētu būt mēģinājums izdibināt grāmatas žanru, par pamatu ņemot tās saturu – rūpīgi uzskaitot visu, kas “Dieva mānā” atrodams, un pēc tam cenšoties izprast, ko ar to iesākt. Šāda aprakstoša metode pirmajā mirklī var likties vispateicīgākā, jo grāmatā rodamās informācijas raibums un tai piemītošā absolūtas nejaušības piegarša, jau pēc pirmajām simt lappusēm lasītājam uzdzen savādu apdullumu.

No gaisa grābti un vispārākajā pakāpē sakāpināti apgalvojumi (piemēram, ka katoļticība ir “bezkaunīgs izgudrojums”) mijas ar misijas apziņas aizmiglotiem saukļiem: “Es neuzbrūku kādam noteiktam Dieva vai dievu paveidam. Es uzbrūku Dievam, visiem dieviem, visam un jebkam pārdabiskam, lai kur un kad tas ticis vai vēl tikai tiks izgudrots.” Aizraušanās ar visai apšaubāmām autoritātēm teoloģijā (viens no biežāk, – vismaz reizes desmit, – citētajiem autoriem ir amerikāņu astrofiziķis, astronoms un daždien arī ufologs Karls Sagāns) Dokinsa grāmatā sadzīvo ar viltīgu izlikšanos, ka jomas, par kurām Dokinsam nav bijis tas gods uzzināt ko vairāk, nemaz neeksistē (grāmatā par Dievu un reliģijām budisms ir pieminēts trīs reizes, tieši tikpat bieži, cik Aurēlijs Augustīns). Lielu daļu no četrsimt lappušu biezās grāmatas aizņem kaut kas, ko nevar nodēvēt citādi kā vien par intelektuālu kompostu, proti, tie ir it kā nozīmīgi statistikas datu salīdzinājumi vai populārzinātniski fakti, kādus ik dienas simtiem un tūkstošiem publicē plašsaziņas līdzekļi. Piemēram: “Bieži vien tiek minēts paradokss, ka Amerikas Savienotās Valstis, kuru pamatā bija sekulārisms, mūsdienās ir kļuvušas par pašu reliģiozāko kristīgo zemi, savukārt Anglija ar baznīcu, kuras priekšgalā ir konstitucionāls monarhs, ir viena no mazāk reliģiozajām valstīm. Man atkal un atkal vaicā, kāpēc tas ir tā, taču atbildes man nav.” Taču brīžiem Dokinsa rakstītais vairs nav pat smieklīgs – viņš aizvainoti analizē 14. psalmā sacīto: “Tie ģeķi saka savā sirdī: “Dieva nevaid!””, ar dzelžainu loģiku vingrinās visu pazīstamāko Dieva eksistences pierādījumu apgāšanā un ik pa laikam atceras kādu anekdoti: “Kad es Kleirā intervēju Džeimsu Votsonu, es ar nodomu viņam sacīju, ka daži, atšķirībā no viņa un Krika, nesaskata nekādu pretrunu starp zinātni un reliģiju, un apgalvo, ka zinātne cenšas noskaidrot to, kā viss darbojas, bet reliģija to, kāpēc tas viss ir. Votsons cirta pretī: “Ziniet, man nešķiet, ka mēs te būtu kaut kāpēc. Mēs vienkārši esam evolūcijas produkts. Protams, jūs varat teikt: “Fui, ja jau jūsu dzīvei nav jēgas, tai vajadzētu būt visai nomācošai.” Tomēr, nē, jo es, piemēram, ar nepacietību gaidu, kad varēšu tikt pie pusdienām.””

Visai apšaubāms ir arī grāmatas pamatā esošais vispārinājums, ka viss pasaules ļaunums ceļas no reliģijām un ka daudz lielāku postu par fundamentālistiem sabiedrībai nodara mēreni ticīgais vairākums un pat tie, kas, piemēram, uz baznīcu dodas tikai Ziemassvētkos. Ja nu no kaut kā ļaunums ceļas, tā ir cilvēku pārliecība, ka viņu uzskati ir vienīgie patiesie, izliekoties nemanām, ka šos uzskatus viņi paši vien ir izveidojuši.

Saprotot, ka aprakstoša metode nekādi nepalīdz izprast “Dieva mānā” rakstītā jēgu, visbeidzot es nonācu pie šķietami vienkārša skaidrojuma, kurā vieta atradās gan Dokinsa un Darvina centieniem pēc rakstītā skaidrības, gan arvien precīzāku metaforu meklējumiem, aprakstot pasauli visā tās dažādībā, un pat mēmiem. Es sapratu, ka par Dokinsa grāmatu nav jēgas domāt vai rakstīt, iekams nav gūta skaidrība par to, kas gan ir tās nosaukumā minētais “dievs”.

Pilnīgi noteikti tas nav cilvēka prātam, valodai un jebkam cilvēciskam netveramais Dievs, par kuru kādreiz domāja Augustīns un Akvīnas Toms. Dokinsa Dievs (vai varbūt dievs?) ir pēctecis tam no ontoloģiskās transcendences brīvajam, racionāli izsecināmajam un aprakstāmajam Dievam kā “lietai” ar nenosakāmu “atrašanās vietu”, kas Dekarta laikā piedzima līdz ar moderno matemātiku un moderno zinātni un kā apziņas parādība ir pazīstams vēl šobaltdien; proti, Dievs bez dievišķas atklāsmes, Dievs, kuram iespējams pietuvoties ar prātu; nevis ar ticību, bet ar loģiskiem jautājumiem un zināšanām, meklējot pierādījumus un faktus; Dievs, kuru ir iespējams verificēt. Citiem vārdiem sakot, Dokinsa dievs ir modernās pasaules Dievs, kas laika gaitā priekšmetiskojies un apaudzis ar cilvēciskām, pārāk cilvēciskām iezīmēm. Un Dokinss, šķiet pat neapjaušot, ka arī pats ar “Dieva mānu” ir līdzdalīgs šāda Dieva uzturēšanā pie dzīvības, metas to apkarot.

Tas, ko viņš nepamana, ir nevis “Dieva mēms”, bet apbrīnojamā līdzība, kāda pastāv starp viņa ieviesto mēma metaforu un šo modernās pasaules Dievu, jo tie abi ir tikai vārdi jeb mēģinājumi saprotamā veidā ietērpt vārdos kaut ko, kas līdz galam, mēģinot to aptvert ar skaidru prātu, nav izprotams.

Atšķirībā no agrīnajām grāmatām, “Dieva mānu” apliecina, ka Dokinss tagad diemžēl ir tikai vēl viens zinātnieks, kuru pēc tam, kad viņš nonācis pie kāda atklājuma vai secinājumiem kādā zinātņu nozarē, pievārējis kārdinājums ķerties arī pie citu jomu izskaidrošanas. Tādējādi viņš, visticamāk, negribot, ieslīdējis krēslas zonā, kurā jau mājo tādi autori kā fiziķis Fritjofs Kapra ar grāmatu “Daoisms fizikā”, ķirurgs Leonards Šlains ar grāmatu “Māksla un fizika” vai mūsu pašu fiziķis, nu jau nelaiķis, Edgars Imants Siliņš ar grāmatu “Lielo patiesību meklējumi”. Angļu literatūras kritiķis Terijs Īgltons London Review of Books publicētā recenzijā rakstīja: “Iztēlojieties kādu, kas gari un plaši spriedelē par bioloģiju, bet kura zināšanas par šo jomu veido vienīgi Lielbritānijas putnu noteicējs, un jums radīsies aptuvens priekšstats par sajūtu, kāda pārņem, lasot Ričarda Dokinsa ieskatus par teoloģiju.” Īgltons ir precīzi raksturojis šo “modernā cilvēka traģēdiju”, kas izriet no pieņēmuma, ka demokrātiskā sabiedrībā, piemēram, filoloģijas profesoram būtu nepieciešamas arī zināšanas par neironiem. Protams, ļoti iespējams, ka šādas tādas zināšanas viņam ir, un kamēr šis iedomātais profesors tās izmanto, tā teikt, mājas kārtībā, nav ne mazākā iemesla viņam ko pārmest. Nepatikšanas sākas brīdī, kad dažādo zināšanu druskas sāk nomākt šaubas un kļūst par vispārinājuma izejvielu.

Es mēģināju par to Dokinsam pavaicāt, taču tajā brīdī pašpārliecinātā izteiksme viņa sejā apdzisa, viņš tramīgi sāka lūkoties apkārt, ar klikšķi aizcirta portfeli un, atstājis man savu e-pasta adresi, aizskrēja. Iespējams, viņš uzskatīja, ka esmu traks ticīgais. Un tāpēc uz maniem jautājumiem vēl arvien nav atbildējis.

Tūliņ pēc Darvina lekcijas es gāju atpakaļ uz Kingskrosu, kur līdzās savai viesnīcai biju ievērojis pārtikas veikaliņu. Lai savā izpratnē nosvinētu Darvina dzimšanas dienu un varbūt arī aizmirstu dzirdēto, man bija vajadzīga pudele baltvīna. Iepretī stacijai pamanīju burzmu. Krustojumā kāvās astoņi jauni vīrieši. Divi bija nogāzti gar zemi, pārējie vai nu lēca tiem virsū, vai mēģināja iespert. Šķita, ka visi kaujas ar visiem. Gulošajam tika iesperts pa galvu, kāds cits dabūja ar ceļgalu pa seju. Pelēkajā Londonas puskrēslā īpaši spilgti izcēlās viens no kautiņa dalībniekiem, kam mugurā bija žilbinoši balts krekls. Garāmgājēji notiekošajam nepievērsa uzmanību, un es, lai iekļautos pastāvošajā lietu kārtībā, rīkojos tāpat – ierāvu plecos galvu un steidzos tālāk. Aiz muguras atskanēja satraukta sievietes balss, un es tomēr atskatījos. Sīkā riksī man garām paskrēja žilbinoši baltā kreklā ģērbtais kautiņa dalībnieks, viņam piedurknē ķērās, klaigāja un vaimanāja ar izdzīvošanas instinktu apveltīta sieviete. Kauslis viņā neklausījās, viņa sejā atspoguļojās nicinājuma pilns niknums. Es iegāju veikalā.

Kad pēc brīža iznācu laukā, sieviete bija nozudusi, bet kauslis sēdēja uz veikala kāpnītēm un rezignēti vērās tālumā. Pār viņa melno pieri plūda melnas asinis un tikai uz baltā krekla tās uzziedēja sarkanas. Un es miglaini atcerējos un pēcāk uzmeklēju to, ko Frīdrihs Nīčerakstīja “Dievu mijkrēšļa jeb Filozofijas ar āmuru” “nelaikmetīgu pārdomu” 14. sadaļā “Pret Darvinu”: “Domājot slaveno “cīņu par izdzīvošanu”, man tomēr šķiet, ka tas drīzāk ir nepierādīts pieņēmums. Sugas netiecas uz pilnību: vārgie atkal un atkal uzkundzējas stiprākajiem, jo viņu ir vairākums – turklāt viņi ir gudrāki… Darvins ir aizmirsis par garu (kā jau anglis!); vārgajiem ir stiprāks gars.” [7. Nietzsche, Friedrich Wilhelm. Götzen-Dämmerung. www.gutenberg.org/dirs/etext05/8gtzn10.txt.]

Ja vien gars ir kaut kas, ko būtu iespējams attiecināt arī uz grāmatām, šis varētu būt viens no precīzākajiem Dokinsa “Dieva māņu” raksturojumiem. Pilnīgi noteikti tā nav Dokinsa labākā grāmata un arī nebūt ne izcilākais darbs, kas veltīts ateismam. Lasītājiem, kas kādreiz dzīvojuši Padomju Savienībā, “Dieva māņi” varētu uzvēdīt spēcīgu déjà vu sajūtu, jo Dokinss ir sarakstījis visai bālu variāciju par 1962. gadā arī Latvijas PSR izdoto un no krievu valodas tulkoto “Ateista rokasgrāmatu”. Par grāmatas piederību rokasgrāmatām liecina arī beigās pievienots pielikums – “saraksts ar draudzīgām adresēm, kur vērsties personām, kam nepieciešama palīdzība, meklējot glābiņu no reliģijas.” Šajā virsrakstā saklausāmais aizbildnieciskais tonis atgādina Uguns Groza, Laivas Piemiņas, Jorka Minstera un Džemmija Pogas skumjo likteni, nonākot gūstā pie cilvēkiem, kas pārliecināti, ka nekļūdīgi zina, ko nozīmē būt cilvēkam. Un tādā brīdī patiesi būtu nepieciešama palīdzība, meklējot glābiņu.

Nākamajā rītā aizbraucu līdz Vestminsteras abatijai, kur Anglijas karalisko personu un citu izcilnieku sabiedrībā, pavisam netālu no Īzaka Ņūtona un Vinstona Čērčila kapa sānejā ir atradusies vieta arī Čārlzam Darvinam; bārdainajam 19. gadsimta naturālistam, kuru nu jau divus gadsimtus vēl vienmēr turpina cildināt un izsmiet par teoriju, no kuras izriet, ka cilvēcība nav nekas dots, bet gan iegūts ilgstošu pūļu, mēģinājumu, kļūdu un arī šaubu ceļā.

Kad bija iznākusi “Sugu izcelšanās”, Darvinu arvien biežāk sāka mocīt vemšana, drudzis, uznāca histēriskas raudāšanas lēkmes, ģīboņi, sajūta, ka viņš mirst, un viņu pārņēma grūti izturams nemiers ikreiz, kad “E. izgājusi” (iespējams, tās bija Beagle ekspedīcijā izslimotas tropu malārijas sekas). “E.” bija Darvina māsīca un laulātā draudzene Emma Vedžvuda [8. Šogad internetā pilnībā publicētas Emmas Darvinas dienasgrāmatas, kas rakstītas no 1824. gada, kad viņai bija 16 gadu, līdz pat viņas nāvei 1896. gadā. Skat.: http://darwin-online.org.uk/EmmaDiaries.html.], bez kuras atbalsta Darvins, iespējams, jau itin drīz būtu ieslīdzis nevarībā, bet evolūcijas teorijas atklājēja gods būtu ticis Alfrēdam Raselam Volesam vai kādam citam laikabiedram. Būdama pati pirmā darviniste, Emma tomēr visu mūžu bija un palika kristiete un regulāri apmeklēja anglikāņu baznīcu.