Austrumu tēja ar Borisu

Atzīšos, ka ne par Borisu Grebenščikovu, ne par kulta grupu Akvarium padomju laikos neinteresējos. Tātad manā izglītībā ir nopietns robs, bet viņu muzikālai darbībai jau 30 gadu! Par B.G. uzzināju, ceļodama pa Himalajiem, kur viņu caurām dienām un naktīm klausījās mūki no Burjatijas un Kalmikijas, bet klaidoņi no Maskavas un Pēterburgas citēja B.G. dzeju. Varbūt tāpēc man B.G. asociējas ar Austrumiem. Pirms mūsu sarunas viņam kā kādam cienījamam gara Skolotājam pasniedzu hadaku — zīda tibetiešu šalli, kas izausta ar mantras un veiksmes simboliem. Bet kad B.G. uzlika manu dāvanu, pedantiski sabāzdams šalles malas zem ādas vestes, sapratu, ka esmu palaidusi garām svarīgu detaļu. Tieši — vai B.G. mugurā bija par koncerttūres “naglu” kļuvušais krekliņš ar uzrakstu NOBODY KNOWS I AM LESBIAN [1. Neviens nezina, ka es esmu lezbiete (angļu val).] Toties pamanīju divas budistu lūgšanu krelles — vienu kaklā, otru ap roku, bet uz abu roku pirkstiem — iespaidīgu Austrumu gredzenu ekspozīciju.

Jurga Ivanauskaite: Kolēģi brīdināja, ka  ar masu mediju pārstāvjiem jūs esat  īpaši ironisks, pat sarkastisks un visnopietnākos jautājumus pārvēršat par melno humoru. Taču jūsu balādes varonis ir tik jūtīgs un lirisks…

Boriss Grebenščikovs: Es arī esmu ironisks. Un lirisks. Un jūtīgs. Ironija vēl nevienam nav traucējusi. Domāju, ka humora izjūta ir vienīgais piemērotais veids, kā sazināties ar pasauli un sevi.

Ivanauskaite: Jūsu jaunākā albuma nosaukums ir Māsa Haoss. Kāpēc gan ne Māsa Harmonija, bet ja jau Haoss, kāpēc ne Brālis?

Grebenščikovs: Man ir grūti interpretēt nosaukumu, kas ir radies gluži intuitīvi. Haoss visbiežāk tiek uztverts kā negatīva parādība, bet, manuprāt, tieši tas ir pirmsākuma stihija, no kā rodas visa mūsu realitāte. Ja pastāvētu tikai harmonija, dzīve kļūtu diezgan garlaicīga un banāla. Haosu nosaucu par Māsu nevis par Brāli tāpēc, ka haotisku vīriešu nav. Viņi ir neciešami garlaicīgi un viennozīmīgi.

Ivanauskaite: Viens Akvarium albums nosaukts dēmoniskās Ādama sievas vārdā — Lilit. Jūs dziedat par Mammu Anarhiju. Ir arī Trīs Māsas, kuras lirisko varoni saplēš gabalos. Vai jums patīk raganas tipa sievietes?

Grebenščikovs: Vienkārši konstatēju faktu. Man patīk mierīgas un klusas sievietes, kaut gan tādas nekad neesmu saticis. (B.G. parausta plecus, kaut kā bikli saviebjas un precizē.) Nu, katrā ziņā man harmoniskas sievietes netrāpās. Tas nenozīmē, ka, pat haotiskas, viņas man nepatīk. Arvien biežāk nodomāju, ka matriarhāta pasaule būtu daudz labāka nekā tā, kas ir pašlaik.

Ivanauskaite: Ar vārdu “harmonija” bieži vien tiek saistīti Austrumi. Jūs esat biežs viesis Nepālā un Indijā. Ko jūs tur meklējat un vai kaut ko svarīgu atrodat?

Grebenščikovs: Meklēju visu, ko neatrodu Rietumos. To, ko, manuprāt, Rietumos pat nav iespējams atrast. Mani interesē filozofijas un reliģijas sistēmas, kas reāli palīdz cilvēkam dzīvot, kas var piedāvāt konkrētas prakses un metodes, pateicoties kurām, mainās persona un viņas vide daudz ciešamākā virzienā. Diemžēl Rietumu filozofija visbiežāk ir tikai tukšas runas, bet kristietība ir noslogota ar betona dogmu slāni, caur kuru nav iespējams izlauzties līdz būtībai. Par Austrumu glābšanās un atbrīvošanās doktrīnām jau jaunībā lasīju grāmatās. Uz Austrumiem devos, lai pārliecinātos, vai tie eksistē reāli. Biju laimīgs, kad atradu, ka visas šīs tūkstošiem gadu senās tradīcijas joprojām ir dzīvas, bet Indijā un Nepālā vēl var satikt Skolotājus, kas vēlas un var palīdzēt meklētājiem.

Ivanauskaite: Daudzi lietuvieši brauc uz Indiju pie Satjas Sai Babas. Arī jūs tur esat viesojies ne vienu reizi vien. Mūsu intelektuāļi un citi gara milži uz šo svēto raugās visai nelabvēlīgi. Vai materializētie Rolex pulksteņi un gredzeni ar dārgakmeņiem ir nepieciešams svētuma pierādījums? Pēc izglītības jūs esat matemātiķis, vai ticat brīnumiem un vai varat tos izskaidrot?

Grebenščikovs: Man nav svarīgs citu viedoklis par to vai citu parādību. Mans viedoklis par Sai Babu ir pozitīvs. Taču ne tāpēc, ka viņš prot no nekurienes izvilkt krāsainu akmentiņu un uzdāvināt nelaimīgajam, kas ārkārtīgi vēlas šo mantu. Brīnumus kā matemātiķis, ja jums joprojām tādu atgādinu, varētu paskaidrot vienkārši un loģiski. Pastāv enerģijas saglabāšanās likums. Mūsos un apkārt mums slēpjas spēcīgas enerģijas. Mēs izmantojam tikai to mazāko daļu, bet tādas personas kā Sai Baba prot daudz vairāk. Tieši tāpēc man arī patīk pavadīt laiku Babas tuvumā — tas no manis notīra ikdienas putekļus. Man šķiet, ka mūs saista lieliska saite. Tiesa, kad pirmās reizes ierados Putaparšas ašramā, mans ego mazliet bija aizvainots, jo Sai Baba man nemetās pretī kā ilgi gaidītam ciemiņam. Stāvēju pūlī un viss, bet viņš vienkārši pagāja garām. Kā jebkurš cilvēks, dziļi sirdī vēlējos, lai mani atšķirtu no pārējiem. Diemžēl izrādījās, ka esmu tāds pats kā pārējie. Sākumā tas mani drusku mulsināja. Vēlāk sapratu, ka manai iedomībai tā bijusi ļoti laba mācība.

Ivanauskaite: Ceļodama pa Austrumiem, esmu satikusi daudz rietumnieku, kuriem no visa tā, ko viņi ieraudzījuši un pārdzīvojuši, bija bezcerīgi nobīdījies jumts. Es arī pati vairākkārt esmu jutusi, ka vēl pāris soļu — un veselais saprāts uz visiem laikiem mani atstās. Vai jūs nejutāt briesmas sajukt prātā no garīgiem eksperimentiem, no kuriem, šķiet, nevairāties? Bet varbūt jums ir ļoti stabila psihe?

Grebenščikovs: Man nebija, no kā sajukt prātā. Ar stabilu psihi tiešām nevaru lielīties. Tiesa gan, paldies Dievam, esmu ļoti inerts. Tas mani arī sargā. Nekad neesmu redzējis un izjutis neko tādu, no kā varētu sajukt prātā. Brīnumi, no kuriem dažiem aizbrauc jumts, man liekas normāla parādība.

Ivanauskaite: Ja esat ar stabilu psihi, tad droši vien bieži jūtaties laimīgs?

Grebenščikovs: Laimīgs esmu tad, kad nejūtu savu svaru. Ego var pazust meditējot, orgasma laikā, rakstot dzeju, mūziku, dziedot un vēl citās situācijās. Laime piemeklē tad, kad pazūd “es”. Buda par to runāja jau pirms 2500 gadiem.

Ivanauskaite: Vai vēl bez Budas jums ir kādas autoritātes starp dzīvajiem šīs pasaules cilvēkiem? Vai ir tādas personības, kurām jūs klausītu vai pat atdotu sevi viņu rokās?

Grebenščikovs: Ja lama man teiktu: “Mīļais, tu šo vietu esi krietni piesārņojis,” es bijīgi atbildētu: “Jā,” un tūlīt sāktu visu kārtot.

Ivanauskaite: Bet kas, ja nav noslēpums, ir jūsu lama?

Grebenščikovs: Mans lama ir tibetietis. Pašlaik viņš dzīvo Katmandu lielā klosterī pie Bodanatha stūpas. Viņa vārds — Čioji Nijma Rinpoče. Šis Skolotājs man ir ļoti nozīmīgs. Viņš mani ieraudzīja starp citiem skolniekiem un pateica: “Šķiet, ka mūs saista spēcīga karmas saite.” Biju ļoti lepns un apmierināts. Un tiešām, esam ar kaut ko līdzīgi, kaut gan uzreiz to varbūt arī nepateiksi. Mēs satiekamies reti, taču katra tikšanās man ir ļoti svarīga. Cita mana autoritāte — Katmandu orākuls Lhamo. Vēl man ir laba draudzene šamane no Sibīrijas. Ja šī sieviete mani pabar: “Ei, puika, nedari tā,” es klausu, ne mirkli nešauboties. Ir cilvēki, uz kuriem paļaujies. Taču viņu nav daudz. Citi man var dot padomus un norādījumus, cik vien vēlas, visiem atbildu vienādi: “To, ko daru, vislabāk zinu es pats.”

Ivanauskaite: Jūs daudz smēķējat. Vai tiešām neviena no jūsu autoritātēm nepateica, ka tas ir kaitīgs ieradums? Vai tibetiešu lamas jūs nebrīdināja, ka no tabakas dūmiem aizsprostojas visi smalkie ķermeņa kanāli, bet nāves brīdī samaņa var aizceļot ne caur turieni, kur vajag?

Grebenščikovs: Teica, mācīja, pat biedēja. Visu dzirdēju, visu. Esmu vainīgs, ļoti vainīgs. Jā, smēķēšana — riebīgs ieradums, kas mani vienkārši iznīcina un bojā. Es arvien tuvojos un tuvojos punktam, kad atmetīšu smēķēt, taču tomēr šķiet, ka stāvu uz vietas. Tibetas lamas man visu paskaidroja, brīdināja, biedēja… Es pat nodarbojos ar speciālo jogu, lai no tās smēķēšanas, kā jūs sakāt, viss neaizsprostotos.

Ivanauskaite: Vienā kulta dziesmā stāstījāt par jogu, kas dodas uz kapiem, lai nodarbotos ar Čodo praksi ego saišu nociršanai. Kādas saites jūs vēlētos nocirst līdz pašām saknēm?

Grebenščikovs: Gribētu nocirst visas līdz pēdējai. Ja jau runājam par Čodo praksi, tad arī ar to nav iespējams atslēgt elpošanu, asinsriti vai mīlas priekus. Bet citas saites, protams, var pārcirst. Ja ir iespējams, tad arī vajag. (Pēc šiem vārdiem B.G. ar apņēmīgu kustību nodzēš kārtējo cigareti un vēl ielej tēju, kuras rezerves jau tuvojas beigām.)

Ivanauskaite: Ko jums nozīmē sapņi? Vai mēģināt noskaidrot to būtību, bet varbūt nodarbojaties ar sapņu jogu? Varbūt pat varat kontrolēt un mainīt sapņu darbību?

Grebenščikovs: Sapņi man nozīmē ļoti daudz. Kontrolēt tos neprotu, lai gan daudzas reizes esmu to mēģinājis darīt, bet pēc katra mēģinājuma spēcīgi dabūju pa galvu, nokļuvu ļoti nepatīkamās situācijās. Tas attur no eksperimentiem šajā virzienā. Nelienu divās lietās — sapņu jogā un Taro kārtīs. Vispār sapņi ne tikai var, bet tiem būtu jākļūst par svarīgu katra cilvēka dzīves instrumentu, jo sapņos mēs paši vai kāds cits sūta signālus par to, kas mūsu dzīvē ir ne tā. Ja kādi sapņi uzkrītoši atkārtojas, sāku uzmanīgi skatīties apkārt ikdienā, meklēt, kas nav labi. Daudzas lietas “neguloša” apziņa vienkārši nevar pamanīt.

Ivanauskaite: Jūs esat optimists vai pesimists? Talantīgus cilvēkus bieži vien moka depresijas.

Grebenščikovs: Manuprāt, jēdzieni “optimisms” un “pesimisms” ir mākslīgi, no pirksta izzīsti. Tajā pasaulē, kurā dzīvoju, tajā realitātē, ko redzu, nav vietas ne optimismam, ne pesimismam. Nu, bet depresijas… Tās ir biežākas, nekā vajadzētu. (Pēkšņi iejaucas Marks Šļamovičs, kas popularizē Akvarium grupu Lietuvā, un sāk skaidrot B.G. stāvokļu vieglumu, taču to  īpašnieks savas sāpes aizstāv kā lauva.)  Manas depresijas ir lielas, stipras, augstākās proves un augstākā labuma! Depresijas garastāvoklis pārņem gandrīz pēc katra koncerta, pat ja tas izdodas ļoti labi. Glābjos elementāri. Reizēm palīdz 15 minūtes ilga joga vai meditācija. Reizēm — vīns, vai arī vēl kaut kas cits…

Ivanauskaite: Kā jūs pavadāt brīvo laiku, ja tāds gadās jūsu saspringtajā darba grafikā? Kādus svētkus svinat?

Grebenščikovs: Man patīk pļaut sienu. Tad galvā nāk daudz lielisku ideju. Svētkus svinu kā visi citi cilvēki. Bet šo Jauno gadu sagaidīju pat trīs reizes. Pirmkārt, kopā ar Akvarium ierakstījām vecas dziesmas Pēterburgas studijā. Pēc tam naktī peldējos ūdenskritumā meža vidū, bet sieva ar sveci stāvēja blakus, lai nepazustu aklajā tumsā. Beigās aizlidojām uz Jamaiku, noīrējām lielu pludmali un ar puišiem sarīkojām lielisku koncertu. Ja neaizmirstu, vienmēr cenšos sagaidīt arī tibetiešu Jauno gadu, kas tiek svinēts pēc mēness kalendāra. Mēness fāzes mani stipri ietekmē. Tām vienmēr cenšos pievērst uzmanību. Piemēram, radošam darbam piemērotākās ir piecas dienas pirms pilnmēness un dažas dienas pēc tā.

Ivanauskaite: Jūs tikko ēdāt pusdienas veģetāriešu restorānā. Taču esmu dzirdējusi, ka esat briesmīgs gaļas ēdājs. Laikam esat pamanījis, budistiem bieži pārmet, ka viņi ēd savus brāļus un māsas — buļļus un cūkas?

Grebenščikovs: Budisms neaizliedz ēst gaļu. Nedrīkst tikai dzīvas būtnes pašam nogalināt savām pusdienām vai vakariņām. Kādam šāda atbilde liekas izvairīšanās. Ko darīt, ja cilvēki nesaprot būtību.

Ivanauskaite: Jums uz biksēm rēgojas uzraksts Fuck, Fuck, Fuck… Par to jau ir rakstījušas visas Krievijas avīzes.  Ko šis uzraksts nozīmē — kādu Rietumu tantras saukli, jūsu iemīļoto  lamuvārdu vai…

Grebenščikovs: Man šis uzraksts nenozīmē neko. Iepatikās pašas bikses, tāpēc arī es tās nopirku. Taču par uzrakstu visi tik uzstājīgi jautā, raksta un runā, ka droši vien tās vēl ilgi nenovilkšu.

Ivanauskaite: Jūs visur pavada piekritēju pūļi. Vai jums ir īsti draugi?

Grebenščikovs: Draugu man nav nemaz, toties ir nesaskaitāma bezgalība paziņu. (B.G. nocērt kā ar cirvi, taču, ieraugot mana ģīmja reakciju uz tādu mizantropiju, īsi papildina.) Nu protams, tuvi draugi arī man ir.

Ivanauskaite: Jums patīk vientulība?

Grebenščikovs: Vienmēr izjūtu vientulības deficītu. Gribētu būt viens daudz biežāk un vairāk, nekā ļauj apstākļi. Vienmēr sapņoju par ērtu alu Himalajos, kurā varētu baudīt vientulību. Taču no pieredzes zinu, ka, nokļūstot tādā alā, pēc divām stundām vai, labākajā gadījumā, pēc divu dienu sēdēšanas lotosa pozā pilnveidotā meditēšanā iegribēsies uzrakstīt kādu dziesmu. Man niezēs nagi kaut ko uzspēlēt. Un viss — beigas tik kārotai vientulībai!

Ivanauskaite: Kāds ir jūsu viedoklis par ģimeni? Tā ir obligāta sabiedrības šūniņa vai palieka, kas vienkārši nav nepieciešama mūsdienīgam cilvēkam? (B.G. uz dažām minūtēm apklust, bet apkārt jau sāk nervozēt viņa cilvēki, kas nepārprotami liek saprast, ka sarunas laiks ir beidzies.) Varbūt nevēlaties atbildēt uz šo jautājumu?

Grebenščikovs: Vēlos. (B.G. no tējkannas izpilina pēdējo tēju, aizsmēķē vēl vienu cigareti un ļoti klusi sāk runāt.) Es ģimeni saprotu ne kā kombināciju, kas tiek radīta cilvēces paildzināšanai, bet kā būšanu kopā ar tuvu cilvēku, ar kuru var pētīt pasauli tā, kā to nedari viens. Ģimenē tu vairs neesi viens, bet divatā — tāda būšana kopā ir jāpieņem kā liela dāvana. Tam otram ar tevi ir jābūt absolūti vienisprātis un jābūt līdzgaitniekam visās dzīves jomās. Tas ir cilvēks, ar kuru vari kopā nomirt, bet pēcāk turpināt kopā būšanu pēc nāves.

Ivanauskaite: Jūs baidāties no nāves? Varbūt jūs kaut kā īpaši pēc tibetiešu mācībām tai gatavojaties?

Grebenščikovs: Baidīties no nāves man liekas neērti, pat nepieklājīgi. Kāpēc no tās jābaidās? Mana sagatavošanās nāvei ir viennozīmīga — kamēr esmu dzīvs, cenšos izdarīt pēc iespējas vairāk. Kāpēc es šajā pasaulē esmu nācis ar veselām rokām, kājām un galvu, vai tikai tāpēc, lai veltīgi notriektu laiku? Tādēļ arī darbojos. Protams, esmu dzirdējis daudzas gudras tibetiešu pamācības, kā pareizi jāmirst. Kā ir jāuzvedas starp nāvi un jaunu iemiesojumu — laika posmu, ko, tāpat kā vienu mūsu albumu, sauc Bardo. Diez vai meditējot sasniegšu tādu līmeni, ka varēšu viegli un graciozi aiziet, pasakot uz atvadām svēto vārdu “phat”. (Šo zilbi B.G. izdveš, it kā tā būtu viņa pēdējā elpa.) Kaut gan — ej nu sazini, varbūt arī izdosies?

Ivanauskaite: Bet nobeigumā parunāsim par mīlestību, par kuru gadsimtiem ilgi visos Zemes stūrīšos tik daudz rakstīts, dzejots, tēlots, dziedāts…

Grebenščikovs: Neatkārtošu visu, kas par mīlestību jau ir teikts, tikai pateikšu savu viedokli. (B.G. vēl ietur pauzi, bet beigās sāk čukstēt, it kā stāstītu vislielāko noslēpumu.) Kad cilvēku mīl, vēlies viņam atdot visu labāko, kas tev ir. Taču šim procesam obligāti jābūt abpusējam — tikai tad to varam saukt par mīlestību. Pat nav tik svarīgi, cik tā mīlestība ilgst: visu dzīvi, gadu, pāris stundas vai dažas minūtes. Tās jūtas tevi var pēkšņi piemeklēt jebkur — Japānā, Jamaikā vai Pēterburgā… Īsto mīlestību vienmēr atšķirsi. Nu, bet mīlošais un mīļotais vienmēr atrodas blakus, un tas ir brīnišķīgi. To novēlu katram.

To pateicis, B.G., kura iniciāļus daži skaidro kā vārdu “Bog” [2. Dievs (krievu val.).], pieceļas un lēni aiziet.

Saīsināti no lietuviešu žurnāla Ieva,
  tulkoja Ronalds Tuoms