Atmiņas parazīti

“Man ir īslaicīgā atmiņa, tā ka neatceros neko vecāku par vienu nedēļu, bet atgriezties pie Rīgas Laika gribas dēļ noskaņas un melnbaltajām bildēm,” raksta viens no 515 žurnāla lasītāju aptaujas dalībniekiem. “...bet vispār dīvaini – lasīju ar prieku, bet neatceros, ko,” secina cits un uz jautājumu, kas žurnālā kaitina, atbild gluži kā Sartrs: “Nekas”.

Aptauja notika internetā, lapā visidati.lv, pagājušā gada nogalē, un tās mērķis bija noskaidrot, ko lasītāji Rīgas Laikā lasa vai vēlas lasīt nākotnē, kas viņiem no izlasītā palicis atmiņā un kas žurnālā nepatīk. Vēl aptaujā tika iekļauti jautājumi par pašiem lasītājiem, cenšoties izveidot, tā teikt, žurnāla vidējā lasītāja profilu.

Vairākumam Rīgas Laika vidējo lasītāju ir sievietes profils (56 % no aptaujas dalībniekiem bija sievietes), un žurnāla lasītāju dzimumu disproporcija ievērojami pārsniedz jau tā lielo vīriešu un sieviešu skaita nevienlīdzību valstī kopumā – no 2, 3 miljoniem Latvijas iedzīvotāju vīrieši ir tikai 46, 1 %.

Vidējais lasītājs ir ar pienācīgu izglītību: 31 % lasītāju ir ar maģistra diplomu, 27 % ar bakalaura izglītību un 21 % ar nepabeigtu augstāko izglītību. Tomēr šiem skaitļiem diezin vai vajadzētu kļūt par ieganstu Rīgas Laika lasītāju iedomībai, arogancei vai pat snobismam – visticamāk, tas kārtējo reizi aprāda vienīgi to, ka Latvijā uz katriem 10 000 iedzīvotājiem ir vislielākais studējošo skaits Eiropā.

Augstāko izglītību guvusī Rīgas Laika vidējā lasītāja strādā vai nu kultūras, mākslas un izklaides jomā (20, 6 %), izglītībā un zinātnē (9, 9 %), nodarbojas ar kaut ko “citu” (8, 5 %) vai, atbilstoši krīzes apstākļiem, ir palikusi bez darba (5 %). Pastāv ārkārtīgi maza iespēja, ka vidējā lasītāja vai lasītājs varētu strādāt ar drošību vai aizsardzību saistītās jomās, tirdzniecībā vai telekomunikāciju uzņēmumos.

Kultūras, mākslas un izklaides jomā strādājošā vidējā lasītāja (nu, labi – arī lasītājs), visticamāk, dzīvo Rīgā (69, 1 %), daži gan no šīs grupas centušies norobežoties, uzsverot, ka viņu dzīvesvieta ir Pārdaugava (0, 4 %). Pārsteidzošā kārtā anketās nav minēta Īrija, toties pa kādam lasītājam dzīvo Londonā, Berlīnē un Vīnē. Vairākums kulturālo rīdzinieču un rīdzinieku žurnālu pērk (48 %), nevis pasūtina, taču visinteresantākā aptaujas dalībnieku grupa ir tie, kas ne pērk, ne abonē, un tomēr ir lasījuši (19 %). Šīs lasītāju grupas norādītie žurnāla ieguves ceļi sniedz aizraujošu ieskatu populārākajās latvieša izdzīvošanas stratēģijās: “Lasu darbā, atrodu kādā stūrītī pie omes, māte atnes no darba mājas, parasti pats kaut kur uzpeld, vecāki atdod pēc izlasīšanas, paņemu no darba.”

48 % lasītāju šādus vai līdzīgus lasīšanas ieradumus piekopj jau 3 – 9 gadus, ilgāku laiku žurnālu lasa 18 %. Katru numuru grib izlasīt 52 %, turklāt 43 % lasītāju ir tik čakli, ka žurnālu izlasa no vāka līdz vākam. Taču, kā jau varbūt noprotams no sākumā citētajiem komentāriem, tas ne vienmēr nozīmē, ka no izlasītā kaut kas paliek atmiņā.

Drīz pēc tam, kad 2001. gadā amerikāņu vēsturnieks un aizrautīgs Vjetnamas kara vēstures entuziasts Džozefs Džons Eliss saņēma Pulicera prēmiju, atklājās, ka intervijās presei un studentiem viņš stāstījis melus par paša pieredzēto Vjetnamas karā. Kaut gan viņš patiešām tajā laikā bija dienējis armijā, Vjetnamā viņš nebija spēris kāju. Protams, Elisa gadījums ir visai radikāls atmiņas neuzticamības piemērs, tomēr arī RL aptaujas dalībnieku sniegtās atbildes par žurnālā izlasīto bieži vien uzrāda ne vien atmiņas “īsumu”, bet arī spēju atcerēties nebijušo un aizmirst bijušo.

Ilustratīvs atmiņas īsuma piemērs vārda tiešā nozīmē ir atbildes uz jautājumu par to, kurš no žurnāla vākiem ir palicis atmiņā vai īpaši paticis. Izrādās, visskaistākais un atmiņā paliekošākais ir bijis Rīgas Laika 2009. gada oktobra numura vāks ar Alvja Hermaņa portretu, aiz tā nākamais iecienītākais – 2009. gada maija numura vāks ar kadru no 1997. gadā uzņemtās Aiena Softlija filmas “Dūjas spārni”, kurā filmas varoņi redzami atlaidušies Venēcijas gondolā. Īpaši izceldami šo žurnāla vāku, lasītāji gan nonāk pretrunā ar tiem, kas anketās norādījuši, ka viņus kaitina “Prusta, Vāgnera, Venēcijas un Brodska kults”, “mūžīgais Vāgners, Nīče, Prusts un sarkanvīns pie kāda kapa” un gribētos vairāk lasīt “par aktuālo – mazāk par brodskiem un venēcijām”. Savukārt šiem nokaitinātajiem lasītājiem, visticamāk, nevarētu būt nekā kopīga ar tiem, kas rakstījuši, ka gribētu žurnālā lasīt “visu no Tīrona” (lai gan ir arī pretējs viedoklis – kā kaitinoši līdzās Ievas Lešinskas un Arņa Rītupa rakstiem minēti arī “Tīrona raksti”). No žurnāla pastāvīgajiem rakstu autoriem kā lasītākais visbiežāk gan nosaukts Ilmārs Šlāpins (viņu minējuši 13, 5 % aptaujas dalībnieku), taču vienprātības, protams, nekādas nav, jo, kā rakstījis kāds lasītājs, viņu kaitina tieši “Šlāpina un Bankovska raksti, pēdējos numuros tos vairs nelasu.” Kamēr vieni lasītāji bezmaz vai nespēj izturēt “garlaicīgos rakstus par filozofiju”, citi, minot tēmas, par kurām viņiem būtu interesanti lasīt, norāda, ka par filozofiju vajadzētu rakstīt pēc iespējas biežāk un vairāk.

Arī nosaucot konkrētus rakstus, kas palikuši atmiņā, lasītāji pārsvarā minējuši tādus, kas bijuši publicēti pēdējā gada laikā. Visbiežāk (100 reizes) minēta Ginta Grūbes intervija ar Alvi Hermani: “...jo par Latviju un latviešiem.” Aktuālo politisko un ekonomisko notikumu iespaidā vairākas (22) reizes nosaukts Jāņa Ošleja raksts par Latvijas ekonomiku un lata devalvāciju, pieminot arī Latvijas Bankas atbildi uz šo rakstu, kā arī atsaucoties uz citām ekonomikai veltītām Jāņa Ošleja publikācijām. Arī Jura Lorenca “Čigānu kalns” (minēts 20 reizes) un raksts par Leniju Rīfenštāli (18 reizes) ir no pagājušā gada numuriem, tāpat bieži vien nebūt ne pozitīvi vērtētā intervija ar premjerministru Valdi Dombrovski (17 reizes). Atmiņā paliekošs bijis arī pagājušā gada decembrī publicētais Aleksandram Pjatigorskim veltītais Arņa Rītupa raksts “Galvenais, lai būtu interesanti” (16 reizes). “Pjatigorska nekrologs iespaidoja pamatīgi. Rosina pārdomas – gan sadzīviskas, gan aizķer tos pamatus, līdz kuriem spēju aizdomāties,” raksta kāds lasītājs. Prātā paliekošiem rakstiem nebūt vienmēr nav jābūt patīkamiem un lasītājam jāiet pie sirds – līdzīgi kā par interviju ar Dombrovski, arī par intervijām ar Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu (minēta 10 reizes) un ar Imantu Kalniņu (13 reizes) nebūt ne visi bijuši sajūsmā, tomēr atmiņā tās palikušas: “Tāpēc, ka kārtējo reizi parādīja, ka māksliniekiem labāk turēt muti, t.i., mākslas darba kvalitāte bieži nav saistīta ar mākslinieka izteikumu kvalitāti.”

“Ārzemju autoru tulkotie darbi bieži ir baudāmāki par pašmāju autoriem,” raksta kāds no aptaujas dalībniekiem, taču arī šajā ziņā nav nekādas vienprātības – citi norāda, ka tulkoto rakstu līdz šim bijis par daudz un viņi labprātāk lasītu oriģinālrakstus. No tulkotajiem rakstiem visbiežāk minētais ir no žurnāla The Atlantic Monthly pārpublicētais “pētījums par laimi un cilvēku mūža gaitu ilgā laika posmā” (28 reizes), un tas, iespējams, liecina par lasītāju noskaņojumu pērnā gada laikā. Nosaukts arī raksts par parsu apbedīšanas tradīcijām “Dūngervardi rēgi” (22 reizes) un Roberta Kaplana raksts “Ģeogrāfijas atriebība” (12 reizes).

Vecākos žurnāla numuros publicētus rakstus aptaujā pieminējuši pavisam maz aptaujas dalībnieku. 2003. gada jūnijā publicēto interviju ar Kurtu Vonnegūtu atcerējušies astoņi, 2006. gada novembrī publicēto Ulda Tīrona rakstu par Marselu Prustu pieminējuši septiņi. Tikpat daudzi lasītāji nosaukuši interviju ar Sūzenu Sontāgu (“raksts, kurā Sūzena Sontāga Rīgas Laiku izliek aiz durvīm”), bet šķietami neaizmirstamo interviju ar Aināru Šleseru tālajā 1999. gada janvārī – tikai seši (tieši tikpat, cik atcerējušies pavisam nesen, 2007. gada augustā publicēto interviju ar Valdi Zatleru).

Ārkārtīgi daudzi raksti anketā minēti tikai vienu vai dažas reizes. Turklāt liela daļa no tiem tā vai citādi atbilst arī kādai no iezīmēm, kas pēc citu lasītāju uzskatiem žurnāla saturā ir kaitinošas. Tas ir iepriecinoši, jo apliecina, ka mūsu raksti ir bijuši tikpat dažādi kā mūsu lasītāji. Vieniem “vislielāko baudu sagādā Jura Lorenca ceļojumi – asprātīgi, stilīgi, skaidri,” citiem Maira Dobele patīk “vienmēr, lai ko nerakstītu,” vai, piemēram: „...no Rītupa intervijām paticis gandrīz viss, pat ja ne atbildes.” “Ja žurnālā ir kādi raksti par Indiju, tad tos es burtiski apēdu, tie man ļoti patīk, atceros vēl rakstu par tiem hipijiem, kuri apceļo Indiju, par Indijas graustu rajonā dzīvojošajiem,” raksta kāds lasītājs, savukārt citu kaitina žurnāla “modīgā aizraušanās ar austrumiem”.

Lasītājiem aptaujā tika lūgts arī nosaukt tēmas, par kurām viņi vēlētos lasīt nākotnē. Interesanti, ka liela daļa ieteikto tēmu bija tādas, par kurām Rīgas Laikā jau rakstīts, bet cilvēki, kurus ieteikts intervēt – tādi, kuru intervijas žurnālā jau kādreiz tikušas publicētas, piemēram, Ainārs Šlesers, Igijs Pops, Ilmārs Blumbergs. Tam varētu būt vairāki izskaidrojumi. Viens droši vien ir jau pieminētā atmiņas neuzticamība jeb elementāra aizmāršība. Cits izskaidrojums varētu būt paaudžu nomaiņa – aptaujas rezultāti liecina, ka vairākums lasītāju Rīgas Laiku nelasa kopš tā pirmsākumiem, bet tikai pēdējos 3 – 9 gadus. Protams, var būt, ka tie ir cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ žurnālam pievērsušies tikai vecumdienās, taču visticamāk tie ir lasītāji, kuri, tā teikt, kopā ar žurnālu uzauguši un Rīgas Laiku tā sākotnējā izskatā – krāsainu un Somijā uz spīdīga krītpapīra drukātu – nemaz nav redzējuši. Ņemot vērā to, ka vairākums redakcijas darbinieku un pastāvīgo autoru ir tie paši, kas Rīgas Laika pirmsākumos, tas varētu mudināt apcerēt žurnāla nosaukumā ietvertās jēgas un mūžības attiecības. Pirms daudziem gadiem Rīgas Laika pasūtināšanas reklāmas kampaņas sauklis bija: “Nelasiet, un mēs nerakstīsim.” Tas, ka lasītāji atkal un atkal vēlas lasīt to pašu, par ko žurnālā jau ir ticis rakstīts, un ka viņus mēdz kaitināt lietas, kuru žurnālā nekad nav bijis (pārāk sīki burti, patoss, pārāk daudz reklāmu, kļūdas, augstprātība, arogance, snobisms, neliela ateisma smaka u.c.), liecina, ka visu šo laiku esam bijuši īstajā vietā un īstajā laikā.