Atklātie ūdeņi

Pavisam nesen īsi pirms rītausmas es stāvēju nelielas laivas pakaļgalā; es atrados Venēcijas lagūnā. Īros ar vienu airi, stāvot ar seju braukšanas virzienā, un devos uz rietumiem. Man priekšā ūdenī atspīdēja desmit kilometrus tālo ķimikāliju fabriku ugunis. Es šķērsoju pusotru kilometru ēnainu, seklu atklāto ūdeņu (secca – sēklis – ir vārds, ar ko apzīmē šādus apgabalus, pa kuriem var pārvietoties tikai plakandibena laivās bez motora) un nonācu izbagarētā kanālā, ko sauc par Bāreņa kanālu – Canale Orfano. Tas mani aizveda līdz La Gracijai (La Grazia), apmēram 250 reiz 200 metru lielai salai, ko iejož ar marmoru pārklāts ūdenī iegrimis ķieģeļu mūris. Mūra iekšpusē atrodas ēkas ar dakstiņu jumtiem, skulptūras, pļavas un koki. 15. gadsimtā te bija klosteris. Nesenākos laikos šeit mājojusi infekciju slimnīca. Tagad sala ir pamesta. Laivu piestātnē vesela uzrakstu rinda brīdināja: “UZMANĪBU, BRUŅOTI SARGI! SARGIETIES NO SUŅIEM! UZMANĪBU, ĻOTI BĪSTAMI SUŅI! UZMANĪBU – BRIESMAS!”

Es piesēju laivu un nokliedzos:

– Ciao?

No kādas biroju ēkas dzeltenās fasādes sākās gara, ar jumtu segta eja, kas aizveda dziļāk salā. Tālāk manam skatienam pavērās zaļi džungļi. Izlēcu krastā – klusums – un piesardzīgi spēru dažus soļus. Pa noputējušu logu ejas labajā pusē varēja saskatīt sekretāres rakstāmgaldu ar putekļiem klātu telefonu un pelēku reģistratūras pierakstu grāmatu. Uz zema mūra rindojās pamesti medicīnas instrumenti: spogulītis, kirete, noslēpumains metāla stienītis, kam galā piestiprināts kaut kas līdzīgs gliemežnīcas spirālei. Taciņas veda trīs virzienos. Es ieraudzīju oļu kaudzē iespraustu lāpstu – garu, ar pamatīgu koka kātu; paķēru to līdzi gadījumam, ja vajadzēs atvairīt suņus.

Tad es izdzirdēju motora troksni. Šīrīta pirmais transports. Pagriezos un soļoju atpakaļ uz piestātni. Garām aizrūca liela, vēderaina, barkai līdzīga laiva, pazīstama kā topo jeb žurka; tādas šai pilsētā izmanto, lai pārvadātu pilnīgi jebko – atkritumus, melones, cementu. Laivā sēdēja trīs vīri. Atspiedos uz savas lāpstas un pavadīju viņus ar izaicinošu skatienu. Tad izgāju pa tunelim līdzīgo eju un nogriezos pa labi, pa aizaugušu taciņu. Atradu pamestu laivu piestātni, divpadsmitvietīgu Karrāras marmora banketa galdu ar nodauzītu stūri, aizaugušu sakņu dārzu un smalkiem akmens kalumiem rotātu aku. Man priekšā taciņu šķērsoja īsta žurka. Tā apstājās, pagriezās un veltīja man nikni īpašniecisku skatienu.

Es jau trešo dienu īros pa 550 km² lielo Venēcijas lagūnu. Paisuma laikā tas ir pusmēness formas spogulis, ko vietām pāršķeļ ķieģeļu krāvumi un koki (liekas, ka tie ūdenī peld), bēgumā – virkne vairākus hektārus lielu peļķu, kam cauri kā diegi izvērti transporta kanāli. Naktis pavadīju uz kādas no lagūnas neskaitāmajām pamestajām vai puspamestajām salām. Kad biju jaunāks, es Venēcijā nodzīvoju zināmu laiku un pieredzēju, kā pilsētas identitāte pakāpeniski atkāpjas tūrisma priekšā. Tagad es gribēju noskaidrot, vai vēl iespējama nepastarpināta saskarsme ar šo vietu – vai iespējams atklāt Venēciju, kas piederētu tikai man. Un tātad – salas. Dažas nav lielākas par benzīntanku, uz citām ir veseli ciemi, fermas, katedrāles. Venēcija atrodas tieši pa vidu savai lagūnai, kas ir līdz 13 km plata un 48 km gara. Šis viducis ir viss, ko mūsdienās ierauga vairums pilsētas viesu. Taču Venēcijas uzplaukuma laikos, no 9. līdz 18. gadsimtam, pilsēta izmantoja savas salas, lai audzētu pārtiku, aizstāvētos pret iebrucējiem, kā arī izolētu slimos, vājprātīgos, dievbijīgos, mirušos un visu, kas likās bīstams (šaujampulveri, stikla kausēšanas krāsnis un neprecētas sievietes). 19. gadsimta dzejnieks un kritiķis Luidži Karrers par salām rakstīja: “Varētu sacīt, ka šī brīnišķīgā pilsēta nokritusi no debesīm un sašķīdusi gabaliņos, izkaisot sev visapkārt skaistuma lauskas.”

Izkāpis uz šīs konkrētās lauskas, es klejoju pa karantīnas nodaļas telpām, bradājot pa sīku stikla gabaliņu paklājiem. Izrakņājos pa dokumentu plauktiem, izgāžot papīra lavīnas uz medmāsu rakstāmgaldiem. Ārā saule sāka pamazām izžāvēt agrā rīta miglu. Tauriņi un žurkas, mūsdienu Venēcijas salu galvenie iemītnieki, iznāca no savām slēptuvēm. Nepilnus simt metrus pa kreisi birztalas vidū saules staros mirdzēja doriešu kapitelis. Devos tā virzienā, ar lāpstu laužot ceļu cauri jostasvietas augstuma biezoknim un dzelkšņu krūmiem.

Es uzgāju lielu klajumu, kurā slējās divas ar sarūsējušu dzelzs stieni savienotas kolonnas. Starp tām kā celiņš stiepās pļavas strēmele, kas aprāvās pie salas perimetra dienvidu mūra – pie ķieģeļos iebūvēta marmora troņa. Uz tā sēdēja skumja, karaliska pusaugu meitene. Viņa bija krāšņi tērpta un pavisam maza – nepilnu metru augsta. Ap kaklu bija aplikta plastmasas kaklarota – tik pārspīlēti liela, ka nokarājās līdz pat viņas potītēm. Krellēs sapinies, starp meitenes ceļiem stāvēja nešpetna izskata puišelis ar bereti galvā; pirksteļus izpletis, viņš skatījās man tieši sejā. Nebija šaubu, ka figūra veidota pēc kāda palaidnīga, pirms daudziem gadsimtiem dzīvojuša venēciešu zēna līdzības. Es noņēmu kaklarotu. Tikpat viegli es būtu varējis paņemt Mariju un Jēzu ar visu troni un aizvest sev līdzi. Un tomēr es noliku rožukroni zemē. Man uzmācās spēcīga sajūta, ka esmu izsmēlis savu nelūgtā viesa veiksmes tiesu.

Skriešus šķērsoju salu, ielēcu atpakaļ laivā un sparīgi sāku airēt. Tik tikko biju sasniedzis salas ziemeļu galu, kad pie steķiem rēkdamas piedrāzās divas motorlaivas, līdz malām pilnas ar bruņotiem policistiem no Kultūras mantojuma aizsardzības divīzijas. Vīri izleca krastā un metās meklēt, domājams, nesen garāmbraucēja pamanītu aizdomīgu tipu ar lāpstu. Vēlāk Ņujorkā kāds venēciešu mākslas eksperts izteicās, ka mana madonna datējama “ar 14. gadsimtu, lai gan atsevišķas detaļas jau attiecināmas drīzāk uz 15. gadsimta sākumu”. Es centos airēt ar bezrūpīgi nevērīgiem vēzieniem un ne reizi neatskatījos.Pirmo reizi Venēcijā es ierados kā cietumnieks. Pirms 21 gada savulaik pasaules garāko tiltu pāri lagūnas rietumiem šķērsoja zils Fiat minifurgons ar sešiem labošanas skolas audzēkņiem.

Es biju pastrādājis smieklīgu noziegumu – nozadzis Yamaha motorolleru. Taču par to varēja piespriest vairāk nekā gadu cietumsoda, un tas vairs itin nemaz nebija smieklīgi. Tas notika Sanfrancisko dažus mēnešus pirms manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas. Es aizbildinājos ar faktu, ka bagātie un šķirtie vecāki bija izmetuši mani no savām mājām un man nebija naudas autobusam. Pēc pārrunām ar prokuratūru tēvam ienāca prātā novatorisks paņēmiens, kā dabūt mani ārā ne tikai no cietuma, bet arī no valsts, – nosūtīt uz skolu grūti audzināmiem jauniešiem Toskānā. Šo pāraudzināšanas iestādi finansēja Diāna Gugenheima, kura, tāpat kā viņas māsīca Pegija, lielu daļu mūža bija nodzīvojusi Eiropā. Diāna naudu ieguldīja nevis mākslā, bet gan skolā, kuras pamatprincips, citējot tās direktora interviju laikrakstā International Herald Tribune, skanēja šādi: “Katram bērnam ir pašam sava renesanse.” Kalifornijas štats piekrita mani atbrīvot. Mans ceļojums uz Venēciju piederēja pie šīs atdzimšanas programmas.

Mēs braucām ar auto, lai kādam no mums ne­rastos vēlēšanās izlēkt no vilciena un ņemt kājas pār pleciem. Tad mūs iestūma 1. maršruta vaporeto – prāmī jeb ūdensbusā. Pēc stundas izkāpām piestātnē netālu no jūras krasta. Bija janvāris, un mēs bijām vienīgie viesnīcas iemītnieki.

Tovakar, kad mēs zosu gājienā šķērsojām kādu tiltu, man pēkšņi lika atskatīties ūdens šļaksti un čīkstoša skaņa. Es ieraudzīju, kā aptuveni mana vecuma zēns iekāpj sešmetrīgā laivā, kuru, kā tagad zinu, sauc maskareta. Tad no ēnas viņam aiz muguras iznāca meitene. Puisis izņēma no jakas kabatas sveci, uzdūra to uz smaila metāla stieņa, kas bija piestiprināts pie laivas priekšgala, un, ar dažiem šķiltavu klikšķiem veiksmīgi aizdedzinājis, aizklāja ar vējstiklu. Viņa apsēdās uz šķērskoka. Viņš paņēma garu airi un sāka irties – airēt, nevis stumt kā ar kārti. Puisis stāvēja kājās, ar seju braukšanas virzienā, un bija ieņēmis pozu, kas raksturīga skeitbordistiem.

Es pats biju skeiteris. Tāpēc manis pastrādātā motorollera zādzība bija ne tikai noziegums, bet arī nodevība – kurš īsts skeitbordists zags mantu, kas padara skeitošanu nevajadzīgu? Itālijas bruģētajās ielās skeitot nav iespējams – īpaši jau nu Venēcijā. Bet noraugoties, kā pa ūdeni slīd maskareta, zēna kustības un poza man likās tik pazīstamas, ka šķita – es skatos pats uz sevi kādā paralēlā dzīvē.

Neviens cits neko nepamanīja. Laiva bez skaņas slīdēja pa tumšo kanālu – te pazūdot no redzesloka, te atkal pietuvojoties, metot līkumus ap ēkām un visbeidzot nogriežoties atklātajos lagūnas ūdeņos.

Pēc daudziem gadiem, gatavojoties atgriezties Venēcijā un izpētīt tās salas, es izraku lāsumainā papīrā iesietu kladi ar virsrakstu “Šona Vilzija personīgā dienasgrāmata”. Tajā bija aprakstīta mana pirmā uzturēšanās Venēcijā: “Šodien nopirku gondoljeracepuri, kuru vairs nenoņemu. Uz ielas kāds garāmgājējs pajautāja: Gondoliere dove va? – Kurp ejat, gondoljer?” Ceremoniālā “jūs” dēļ šī piezīme tagad liekas divkārši sarkastiska, bet tolaik mani bija pārāk apbūrusi pilsēta, lai es to pamanītu: “Pēc Venēcijas es vairs nekad nebūšu tāds kā senāk, jo šī pilsēta man parādījusi, ka cilvēks spēj radīt patiesu skaistumu. Un man liekas, ka tāda ir Cilvēka sūtība.” Es iemērcu savu gondoljera cepuri Lielajā kanālā (Canal Grande), “lai to iesvētītu”.

Kad mūsu skolas grupa devās obligātajā gondolas braucienā pa atklātajiem ūdeņiem Dodžu pils priekšā, es palūdzu, lai gondoljers atļauj paairēt viņa vietā. Viņš paraustīja plecus. Kad nostājos laivas pusmēness formā izliektā korpusa pašā pakaļgalā, man pavērās vēl papildu pusmetrs Venēcijas skata. Bet es tik tikko spēju noturēties kājās. Tas bija tikpat kā skeitot pa ledu. Izrādījās, ka vajadzīga īpaša, gandrīz neiespējama prasme, lai virzītu laivu uz priekšu un nezaudētu kontroli. Mēs sākām griezties ap savu asi. Es pavēros, cik tālu vien sniedzās mans skatiens, – pāri ūdenim, uz kokiem aizaugušajām salām ar noslēpumainām ēkām; tad gondoljers atņēma man airi. Ieraksts manā dienasgrāmatā vēsta: “Es devu sev svinīgu solījumu atgriezties Venēcijā un kļūt par gondoljeru.”Noteiktais pāraudzināšanas laiks bija galā, tēvs piezvanīja man uz skolu un sacīja:

– Varbūt tu vari sešus mēnešus pastrādāt par gondoljeru? Kā tev padodas dziedāšana itāliski? Es pats tevi nolīgtu uz īsu ekskursiju.

Viņš ieteica uzmeklēt Džino Makropodio, kurš bija viņu vizinājis trešajā kāzu ceļojumā – ar manu māti. Likās, ka tēvs pamanījis manu Venēcijas māniju un izdomājis, kā to izmantot, lai attālinātu manu atgriešanos mājās. Bet man šķita, ka tā ir arī laba iespēja samierināt manas dzīves šķietami nesavienojamos apstākļus. Pēc diviem gadiem labošanas skolā es biju reizē naiva dvēsele un izbijis zaglis – neizglītots divdesmitgadīgs zellis bez vidusskolas diploma. Tomass Manns romānā “Nāve Venēcijā” apraksta gondol­jera “blēdīgo gādību”. Man likās, ka es arī kaut ko tādu varētu sevī izkopt.

Vispirms es piezvanīju gondoljeru arodbiedrībai un lūdzu, lai mani norīko par mācekli. Tur man kāds pateica, lai es vispirms apgūstu airēšanas tehniku – nevienam gondoljeram nebūtu laika man to mācīt –, un pastāstīja, kur meklēt airēšanas klubu (tas ir pulciņš venēciešu, kuriem par zināmu samaksu ir iespēja sanākt kopā un airēt tradicionālas koka laivas). Man lika izkāpt no vaporetoDžudekas salā, sameklēt otro garāko tiltu, doties no tā uz dienvidiem un pieklauvēt pie pēdējām durvīm pirms krastmalas. Ietve nemanot kļuva par koka dēļu celiņu, ko klāja putnu mēslu un molusku čaulu kārta. Viņpus durvīm drukns, apmēram 50 gadus vecs vīrs ieaicināja mani kabinetā, kur kā dumpinieku simbols bija izlikts sarkani zeltītais Venēcijas republikas karogs. Viņš paņēma no manis 24 dolārus un pacēla gaisā baltu tēkreklu ar V veida izgriezumu, tumšsarkanu apmalīti un uzrakstu “ASS. CANOTTIERI GIUDECCA”[1. Džudekas airētāju apvienība.].

Pārvietoties ar vārdu ass[2. Pakaļa (amer. angl.)] uz krūtīm likās īstena skeitera cienīgs gājiens. Es to paņēmu.

– Bet kas mani iemācīs airēt?

– Citi kluba biedri tev palīdzēs. Palūdz, lai kāds tevi pamāca.

Kluba pagalma šķūnis bija pilns ar sandoli, s’cioponi, mascarete, pupparini, sanpierote un vipere – laivām ar plakaniem dibeniem un slīpiem sāniem; tās bija zemas, viegli manevrējamas, koši krāsotas un ātrākas par gondolām, kuras pārāk daudz sava korpusa atsedz vējam. Bija arī daži gondolas paveidi: gondola traghetto pasažieru pārvadāšanai (veca, caura un rozā), pāris šauru, strauju un gandrīz nevaldāmu gondolini un caorlina, laiva, ko parasti airē seši vīri, – tik liela, ka būtībā to var uzskatīt par barku.

Līdzās celtnim uz dambja sēdēja nīgrs pensionārs, vārdā Lučāno, un lasīja komunistu laikrakstu. Viņa darbs bija nolaist laivas ūdenī. Taču Venēcijā airēšanas sportā valdīja panīkums. Pie airiem tolaik ķērās tikai večuki. Reizēm klubā neviens neparādījās stundām ilgi. Tad es atradu resnu, puskailu vīru ar spoguļstiklu saulesbrillēm un pajautāju:

– Signore, vai es drīkstu doties jums līdzi paairēt?

Ne tikai klusums, bet pilnīga atteikšanās jebkā pagodināt manu klātbūtni. Venēcijas kastu sistēmā es biju neredzams.

Tas turpinājās vairākas dienas. Es atnācu uz klubu, sasveicinājos ar Lučāno:

– Ciao!

– Ā, ciao! – un tālāko dienas daļu tiku ignorēts, līdz beidzot kādu pēcpusdienu Lučāno negaidot nolika savu avīzi, sameklēja sarkanbaltu maskaretu, nolaida to ūdenī un lika man nokāpt pa dzelzs kāpnēm, lai iesēstos laivā. Piecpadsmit sajūsmas pilnas minūtes es nemākulīgi airēju viens pats. Tad uzradās stiegrains un ļoti iededzis vecs vīrs, kurš bija ar mieru ņemt mani līdzi. Viņš kliedza:

– Šonij! Kāja! Pilnīgi greizi! Tu neko nesajēdz!

Nākamajā dienā:

– Vēl sliktāk nekā vakar! Airē no vēdera, nevis no pautiem!

Drīz vien viņš mani jau gānīja vairākas stundas dienā.Mana tēva gondoljers Džino Makropodio bija 60 gadus vecs, valkāja līdz jostasvietai atpogātu kreklu un ķēdīti ar svētā Marka lauvu no tīra zelta. Visbiežāk viņu varēja sastapt gondoljeru piestātnē tieši Dodžu pils priekšā vai turpat ap stūri – bārā, ko viņš sauca par savu biroju. Divreiz nedēļā viņš kopā ar diviem jauniem gondoljeriem, Roberto un Romāno, strādāja mazā piestātnē aiz Svētā Marka bazilikas.

Džino piemita Manna “blēdīgā gādība”, tikai savienojumā ar zināšanām, neapvaldītu temperamentu un stilu. Sarunās viņš brīvi manevrēja starp tādiem tematiem kā Venēcijas vēsture, klasiskā mūzika un brīnumdarbi, kas paveikti, apvienojot alkoholu ar teicamu fizisko formu. (Viņš reiz kopā ar sešiem draugiem airējis piecus kilometrus pāri lagūnai, lai izdzertu četrdesmit pudeles vīna – “un tad mēs airējām atpakaļ”.) Viņam patika nākt klajā ar tādiem paziņojumiem kā: “Man piemīt briesmīgs trūkums – es mīlu skatīties uz skaistumu.” Manu lētticīgo sajūsmināšanos par 1756. gadā it kā notikušo Džakomo Kazanovas bēgšanu no cietuma caur Dodžu pils svina jumtu – tik pārdrošu soli, ka memuārists gluži viens esot nonācis “atklātā karastāvoklī ar visiem republikas spēkiem”, – Džino uzņēma ar dziļām šaubām: “Viņu palaida. No turienes neviens nav izbēdzis. Tās ir pasaciņas. Viņš strādāja valsts labā. Nopietni, Šon, grāmatas ir laba lieta. Bet jācenšas lasīt starp rindiņām un saprast, kāpēc cilvēks to raksta.” Nekad neesmu dzirdējis vēsturniekus apgalvojam, ka Kazanova no Venēcijas nonācis Parīzē kā spiegs, nevis bēglis.

Džino iecienītais komponists bija Vāgners, “nemirstīgs mākslinieks”, kurš “nomira 1883. gada 13. februārī, ja es pareizi atceros. Varbūt 82. gadā. Bet par dienu esmu pilnīgi pārliecināts. 13. februāris. Un viņš bija autodidakts”.

– Tāpat kā tu.

– Nē. Es neesmu nekas.

– Es esmu Venēcijas kanālu draņķis.Pirmajā tikšanās reizē es ierados, iepriekš nebrīdinājis – nosvīdis, izspūris un pinkains, ar savu Ass. krekliņu mugurā. Džino paspieda man roku. Viņš nevarēja līdz galam saliekt pirkstus – četrdesmit airēšanas gadu sekas –, bet stingri paskatījās manī ar kniepadatas galviņas zīlītēm acīs, kas likās tik pārsteidzoši zilas kā nesen izbagarēts kanāls. Viņš izmaksāja man kafiju un paskaidroja, ka pamatīgais metāla gabals gondolas priekšgalā esot ferro (tas nozīmē – dzelzs). Tas it kā attēlojot elfu mici, ko dodži nēsājuši kroņa vietā; katrs no sešiem zobiem, kas slējās zem tās, gauži neromantiski simbolizējot vienu no pilsētas sešiem administratīvajiem rajoniem (sestieri). (Es, savukārt, ļoti romantiski apsvēru iespēju likt to uztetovēt sev uz skausta.) Ferri uz citām venēciešu laivām izskatās kā cirvja galvas, šķēpi vai gliemežvāki.

Džino paņēma mani līdzi airēt. Jebkura veida laivā, iroties ar vienu airi, tas jāvēzē uz priekšu un atpakaļ, lai virzītos uz priekšu taisnā līnijā. Šo uzdevumu vēl sarežģītāku padara fakts, ka venēciešu airis ir četrus metrus garš un to īstajā vietā notur no riekstkoka izgriezta detaļa, ko sauc forcola (atvasinājums no vārda forca – dakša). Forkola piestiprināta pie labā borta apmales laivas pakaļgalā. Tajā izgrebts neliels robs burta C formā; to sauc par morso (kodumu), un tajā iekļaujas airis. Pie morsoatveres mazs izcilnis, saukts par nasello (deguntiņu), uztver visu taisnai virzībai nepieciešamā atpakaļvēziena spēku un, ja airētājam nav nekādu iemaņu, nenotur airi vietā. Mans airis nemitīgi leca ārā no “eņģēm”. To sauc – “pazaudēt forkolu”. Katru reizi četri metri cietkoka triecās pret gondolas labo sānu, liekot man zaudēt līdzsvaru. Laivai šūpojoties un sašķiebjoties, airi vajadzēja pacelt un iebīdīt pareizajā vietā. Tas bija tikpat kā nodarboties ar svarcelšanu uz vējdēļa. Redzot, cik nožēlojamas ir manas spējas, Džino sacīja, ka man jāturpina vingrināties, un uzaicināja mani vakariņās. Viņa stratēģija: pabarot mani, izglītot par Venēciju un paskatīties, vai no manis iznāks airētājs.

Džino man aizdeva skotu vēsturnieka Horācija Brauna grāmatu “Dzīve lagūnās”[3^. Horatio Brown. Life on the Lagoons.]. Šai 1884. gadā izdotajā darbā, kas veltīts “manam gondoljeram”, sacīts, ka “Venēcijas republikai raksturīgās tradīcijas un instinkti vissīkstāk iesakņojušies gondoljeru aprindās. Tieši viņi veiksmīgāk par jebkuru citu venēciešu institūciju spējuši turēties pretī visām progresa nestajām pārmaiņām un iespējām”. Iepazīstot Džino tuvāk, es sapratu, ka Pagātnes Sarga lomā viņš iejuties ar vislielāko nopietnību. Reiz dzirdēju, kā viņš atzinīgi izsakās par kādu savu draugu: “Viņam nekad mūžā nav piederējis nekāds motors.”

Džino visi vienmēr sauca tikai par Džino; viņš bija izņēmums venēciešu likumam, ka ikvienam gondoljeram vajadzīga iesauka. Jaunībā viņš bijis pazīstams kā Gailis, bet neviens viņu tā vairs nesauca. Džino maiņas partneri Roberto (iesauka Nanoči, proti, pamazināmā forma no Džovanni) un Romāno (iesauka Pulmans – no pullman, kā Itālijā sauc autobusus) izdomāja man iesauku Che Qua e Che Là. To visu izrunāja vienā vārdā, kas izklausījās kā no havajiešu valodas patapināts –Kekvaekela – un nozīmēja “Tas, kurš ir gan te, gan tur”. Man pašam likās, ka šī iesauka izsaka manus pūliņus izlīgt pašam ar sevi.Vairākums talantīgāko venēciešu airēšanas amatieru trenējās regatēm. Par lielo lēcienu laivinieka iemaņās man jāpateicas airētājai, vārdā Klaudija Forkolīna, kura man iemācīja pašu svarīgāko – nedomāt. Viņai bija blondi mati (kā vairumam Venēcijas sieviešu), un, kad mēs devāmies airēt, viņa mēdza valkāt bikini. Tas nu bija pāri Kekvaekelas spēkiem. Es aizmirsu, cik slikti airēju, un sāku kaut ko mācīties. Un tad viņa pateica:

– Man liekas, tu airē pietiekami labi, lai stāvētu pakaļgalā.

Tas Klaudijai ļāva zvilnēt laivas priekšgalā. Likās, ka viņai tas patīk. Man tas pilnīgi noteikti patika. Klaudijai manā dienasgrāmatā veltīti daudzi ieraksti, kas izceļas ar sevišķi satriecošu neattapību: “Viņa ir diezgan pievilcīga. Šodien viņa novilka drēbes un airēja peldkostīmā. Tas novērsa manu uzmanību no airēšanas. Bikini. Madonna! Bet mēs esam draugi, un viņa mani neinteresē kā sieviete. Viņa ir ļoti jauka, un es viņu smīdinu parecchio – diezgan daudz.” Tālāk es rakstu: “Viņa pateica jā. ES DRĪKSTU AIRĒT SOLO! Aizskrēju uz San Marko, lai pastāstītu labo ziņu saviem draugiem gondoljeriem. Viņi, kā parasti, man izmaksāja dzeramo. Es lūdzu Džino, lai viņš mani adoptē.”

Klaudija bija gondoljeru apbrīnas objekts. Var­būt vārdā Kekvaekela tomēr bija iešifrēts vairāk, nekā man toreiz likās? Bet varbūt arī ne. Manu iesauku vienmēr izrunāja ar viszinīgu smaidu, viegli un glīti pašūpojot galvu. Bez nicinājuma. Šis vārds izteica pieķeršanos. Tas lika saprast, ka man piemīt zināms šarms. Bet es miglaini apzinājos, ka šī frāze norāda arī uz citām, ne tik glaimojošām īpašībām. Roberto man sacīja:

– Tas neko īsti nenozīmē.

Un tā es nolēmu, ka tas nozīmē vienkārši mani. Vakaros bieži gadījās, ka gāju pāri kādam tiltam un dzirdēju, kā no kanāla man zem kājām kāds airējot nokliedzas:

– Ei, Kekvaekela!

Nākamajā brīdī sveicinātājs jau bija pazudis aiz stūra. Tā bija kā sērfotāja iesauka. Kā Lielais Kahuna. Tikai pēc divdesmit gadiem, uzsākot savu ceļojumu pa lagūnu, es uzzināju, ka šo frāzi mēdz attiecināt uz autsaideriem un gondoljeru leksikā, lai arī samērā sirsnīga, tā tomēr nav viennozīmīga. Kāds itāļu draugs mani apgaismoja par vēl vienu nozīmi:

– Tas ir tikpat kā pateikt, ka tu esi tāds kā pediņš.

Es sāku doties lagūnā pats uz savu roku. No Kekvaekelas dienasgrāmatas: “Ar vēju bija grūti tikt galā. Nevarēju pat īsti izkustēties no vietas un sāku braukt atpakaļgaitā. Tad es sadūros ar laivu, kurā divi čaļi makšķerēja. Es teicu: Ciao, kā klājas, es te esmu atbraucis ciemos. Un kas to būtu domājis – viņi mani pazina! Viens no čaļiem bija gondoljers. “ Kekvaekela,” viņš teica un pastūma manu laivu. Tālāk es tiku galā pats. Izbraucu lagūnā un apmetu loku ap kārti, ko pats biju izvēlējies. Tad izdzēru pienu un airēju atpakaļ.”

Es airēju pa Džudekas kanāliem. Aizairēju pusotru kilometru uz dienvidiem, uz Sanklementi (Svētā Klementa salu – San Clemente), ko vietējie dēvē par Vājprātīgo salu: uz tās atrodas sieviešu psihiatriskā slimnīca. Džino teica, ka tās iemītnieces esot “bīstamas trakās, nevis vienkārši drūmas”. Un tad piemetināja: “Tām ir cita slimnīca.” Mēģināju šķērsot Džudekas kanālu, bet neizdevās tikt galā ar motorlaivu saceltajiem viļņiem. Reiz pēc vairākiem solo braucieniem, kad es atgriezos pie airētāju dambja, Lučāno atteicās nolaist kluba laivu celtni. Tad Klaudijas pavadībā parādījās tas pats vīrietis, kurš līdz šim bija noliedzis manu eksistenci (no citiem airētājiem uzzināju, ka viņa vārds ir Džidži). Viņš novilka kreklu un pasniedza to Klaudijai – man tik ļoti gribējās izdarīt to pašu!

Viņa pasmaidīja un teica:

– Labu veiksmi!

Viņš iekāpa manā laivā, pielika tās priekšgalā otru forkolu, iebīdīja morso savu airi, un mēs izbraucām lagūnā. Kad bijām noairējuši kādus 100 metrus, viņš mani pirmo reizi uzrunāja.

– Apgriez laivu.

180 grādu pagrieziens ir vienkāršs manevrs, ja laiva tajā brīdī ir kustībā uz priekšu: iegremdē airi ūdenī, pagriez šķērsām, lai mazinātu ūdens pretestību, un tad spied uz leju. Tā darīdams, es ievēroju, ka uz dambja jau sapulcējies skatītāju bariņš. Džidži nokliedzās:

– Via! – Aiziet!

Maskareta noraustījās, un, kamēr es atguvu līdzsvaru, viņš jau bija paspējis izdarīt divus aira vēzienus. Un tad vēl divus. Es pēkšņi sapratu, ka man tagad jārīkojas kā jebkuram venēcietim manā vietā: jāizmanto priekšrocība, ko dod vieta laivas pakaļgalā, lai gūtu virsroku un novirzītu laivu tālāk no dambja. Tā bija īsta cīņa, kaut kas līdzīgs virves vilkšanas sacensībai, un man tajā bija priekšrocība, ko dod jaunība un fizisks spēks.

Mans airis izsprāga no forkolas. Es to aši iestūmu vietā un izdarīju vienu vēzienu. Kamēr sagatavojos nākamajam, Džidži jau bija ticis galā ar vēl diviem. Mēs stūrējām taisnā ceļā uz dambja mūri.

Vēl viens spēcīgs mana aira vēziens; es tajā ieliku tik daudz spēka, ka forkola draudēja sašķīst gabalos. Dzirdēju gaviles no dambja puses. Tad es atkal “pazaudēju forkolu”, angliski nolamājos – “Fuck!” – un jutu, ka laiva pagriežas uz viņa pusi. Iestūmu airi vietā un ieliku visu ķermeņa spēku nākamajā vēzienā: airis trāpīja pa ūdeni ar nepareizo lāpstas daļu, un pār mums abiem nolija varena ūdens šalts.

Kāds nokliedzās:

– Sarauj, Šon!

Es saļimu uz viena ceļa. Mēs sākām griezties uz viņa pusi. Piecēlos kājās, ieliku airi vietā un saņēmos uz diviem gluži pieklājīgiem vēzieniem. Mēs atkal nostājāmies taisni.

Nākamos desmit vēzienus es turējos viņam līdzi – viens pret vienu. Uz dambja visi jau kliedza pilnā balsī. Mēs stūrējām taisnā ceļā uz mūra un trokšņa pusi – pilnā ātrumā; ne viens, ne otrs no mums netaisījās apstāties. Vēl 15, 10, 3 metri. Es vēl joprojām airēju, cik vien bija spēka. Ūdeni vairs nekūlu. Šķēpa uzgalim līdzīgais laivas ferro šūpojās šurpu turpu – te uz viņa pusi, te manu. Mirklī, kad bijām par mata tiesu no ietriekšanās mūrī, viņa airis izlēca no forkolas un ieurbās lagūnas ūdeņos. Laiva pagriezās un ar sāniem noglaudās gar mūri.

Visi svilpa un auroja:

– Dži-džīīī! Šoniiiij!

Viņš parādīja uz sevi un noteica:

– Sessantaquattro – sešdesmit četri.Jaunība ir pilna ar aizliegumiem. Toreiz Sanfrancisko motorollera zādzība bija pašnoteikšanās žests. Pēc attīrīšanās no tamlīdzīgām kriminālām tendencēm es izvēlējos tālāk iet pa naivuma ceļu. Tāds bija Kekvaekelas ceļš – noliegt, ka jebkādi aizliegumi vispār pastāv. Un tas, ka 40 gadu vecumā es atgriezos, lai airētu lagūnas nostūros, kurus senāk man ne reizi nebija izdevies sasniegt, bija mēģinājums no jauna atgūt savu neatkarību un naivumu (abi jau sen zuduši). Savulaik, man aizbraucot no Venēcijas, vecais vīrs, kurš man bija mācījis airēt “no vēdera”, teica:

– Tu nedrīksti braukt projām, tu tagad esi venēcietis.

Bet es biju iemācījies pietiekami, lai saprastu, cik maz patiesībā zinu. Tagad man likās, ka esmu gatavs. Tā bija pusmūža krīzei raksturīga gatavība – es apzinājos, ka 64 gadu vecumā to neizdarīšu. Un vēl es sajutu izdevību atrast līdzsvaru starp divām pasaulēm un nonākt kaut kādā sen kārotā trešajā. Kur gan vēl labāk meklēt līdzsvaru kā viļņu šūpotā airu laivā?

Manhatanā, kur biju nodzīvojis pēdējos 18 gadus, es parunāju ar Dīnu Pollu, Cen­trālparka laivu piestātnes saimnieku un gondolas La Fia di Venezia (vēlāk pārdēvētas par Dry Martini) “aizbildni”; šo laivu Centrālparkam uzdāvinājis kāds filantrops, liels Venēcijas mīļotājs. Polls man atļāva pavizināties pa ezeru, iepriekš gan precizējot:

– Ja gadījumā jūs ar to kaut ko nopelnīsiet, naudu dalīsim uz pusēm. Centrālparka oficiālais gondoljers Andress Garsija-Penja, itāļu–kolumbiešu izcelsmes mākslinieks, piekrita ņemt mani par mācekli – kad biju devis vārdu, ka netaisos atņemt viņam darbu.

Vienīgie pasažieri, ko esmu vizinājis, bija divi vienpadsmitgadīgi latino zēni, Alekss un Benijs, kuri man no krasta uzsauca:

– Cik maksā viens brauciens?

Es nosaucu standarta cenu – trīsdesmit dolāru. Viņi pajautāja:

– Vai drīkst vienkārši pasēdēt?

Es viņus tik un tā izvizināju. Pēc tam puišeļi paziņoja, ka man esot “nenormālais ķēriens”, un par varītēm vēlējās samaksāt vienu dolāru. Kā jau pienākas kārtīgam kanālu draņķim, Dīna Polla piecdesmit centus es pievācu sev.Sazinājos ar Venēcijas pašvaldību, saņēmu atļauju apmeklēt salas (daudzas apmeklētājiem ir slēgtas) un pajautāju Džino Makropodio, vai viņš man nepalīdzētu sameklēt laivu – un vai nevēlētos pievienoties.

– Nē, – viņš atbildēja. – Es airi jau esmu nolicis. Un nemēģini braukt ar gondolu. Gondolas nav domātas vējainām vietām. Lai būtu droši, tev vajadzīgs piekaramais motors.

– Nu nē. Es paļaušos tikai pats uz savu spēku.

– Tikai ne gondolā.

Un tā viņš man atrada koka sacīkšu sandolo, kas piederēja airēšanas klubam uz kādas piekrastes salas starp Adrijas jūru un lagūnu. Nokārtojis airēšanas eksāmenu, es saņēmu debeszili un koši dzelteni krāsotu septiņus metrus garu laivu. Mani brīdināja no neskaitāmām briesmām. Lagūnā sācies īsts noziedzības vilnis. Albāņi ieved ieročus un slēpj tos uz neapdzīvotām salām. Odi pārnēsā Rietumnīlas vīrusu. Zināmi gondoljeri cīnās ar zināmiem ūdenstaksistiem par pilsētas kokaīna tirgu, tāpēc taksometru šoferi pasākuši gāzt airu laivas.

Ja neskaita kailu sievieti, kura sauļojās uz motorlaivas klāja, un dažus ziņkārīgus mūkus uz salas, kas 1717. gadā atdota kādam armēnim reliģiska ordeņa dibināšanai (viens no viņiem vēlējās zināt, vai es esot sastapis “nimfas, sirēnas – tās sievietes, kas dzīvo zem ūdens”), divas pirmās dienas aizritēja bez kādiem piedzīvojumiem. Trešajā dienā, uzlādējies ar adrenalīnu pēc gandrīz notikušās sastapšanās ar policistiem, es sparīgi noairēju trīs kilometrus līdz Sakai Sesolai (Sacca Sessola), kur, paslēpies no garāmbraucēju skatieniem, piesēju savu sandolo pie pāļa un aizmigu.

Neviens neieradās mani arestēt. Pēc stundas pamodies, noairēju vēl kādus trīs kilometrus vējā (tas nav daudz vieglāk kā peldēt) un nonācu pie Sandžordžo salas (San Giorgio in Alga jeb “Svētais Juris jūraszālēs”), kur 19. gadsimta 50. gados Džonu Raskinu valdzināja “ainas, kādas savulaik diendienā acu priekšā skatīja Ticiāns”. 11. gadsimtā te nodibināja klosteri, kurā 15. gadsimta sākumā pilnīgā vientulībā, novērsies no savas bagātās ģimenes (“Kristus mira pie krusta, un jūs gribat, lai es nomir­stu uz dūnu pēļa?”), dzīvoja pirmais Venēcijas patriarhs svētais Lorenco Džustiniāni, kā arī jaunais pāvests Eugenijs IV. Klostera reto rokrakstu bibliotēka un Bellīni gleznas gāja bojā ugunsgrēkā 1716. gadā. Līdz 1846. gadam, kad tika pabeigts dzelzceļa tilts, kas savieno salu ar kontinentu, Sandžordžo bija pirmais Venēcijas gabaliņš, ko viesi ieraudzīja, ierodoties no rietumiem, un tieši šeit tika rīkotas grandiozas svinības, kad bija nepieciešams atstāt uz kādu pienācīgu iespaidu. Slavenais venēciešu tiltu būves inženieris Eudžēnio Mjoci par “jūraszālēs” noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem rakstīja, ka tie “par astoņiem gadsimtiem apsteidza Nāciju Līgas lomu”.

Un tieši turp es tagad airēju, mērķējot uz salas rietumu pusi. Taču bija sācies bēgums, un ūdens strauji plūda ārā no lagūnas. Pret laivas sāniem triecās baltas ūdens šaltis. Es “pazaudēju forkolu”. Beidzot padevos un ļāvu, lai straume mani kā buru laivu nes uz austrumiem.

Vējš norima, kad es apbraucu ap salas galu un nogriezos pa kanālu, kas kalpoja par piebraucamo ceļu un ieveda salas mūru ieskautajā viducī. Piestātne kanāla galā bija sabrukusi – kā likās, tajā bija ietriekusies liela topo, kas vēl joprojām turpat arī stāvēja. Noskatīju vietu, kur varētu pietauvoties, piesēju laivu un, tikko izlēcis krastā, uzdūros saderīgam bronzas durvju rokturu pārim; rūsas kārtas klāti, rokturi mētājās ķieģeļu, pudeļu un jūraszāļu kaudzē. Tie bija smagi; kad metālu paskrāpēju, tas uzmirdzēja blāvi zeltains zem korozijas slāņa. Noglabāju rokturus laivā. Vienīgo ceļu, pa kuru varēja izkāpt uz salas, aizsprostoja vraks, ko uz sāniem apgāzis vējš, straume vai kāds dzērājs – lai nu kas laivu uz šejieni bija atvedis. Uzrausos uz topo, balansējot uz laivas borta, tad nolēcu zemē otrā pusē. Es atrados kādā telpā akmens kāpņu pakājē; trepes turējās pie mūra sienas bez kāda redzama balsta. Viss bija piebārstīts ar sīkām apmetuma plēksnītēm. Pa caurumiem griestu arkās iespīdēja saule.

Nolēmu uzkāpt pa neatbalstītajām kāpnēm. Pirms es paguvu pārdomāt, atrados jau 12 metrus virs zemes. Kāpjot piekļāvos sienai, izvairoties no iebrukušo griestu gabaliem, un gāju uz pirkstgaliem – it kā klusums varētu padarīt mani vieglāku. Ēkas augšstāvā grīda bija iegruvusi vairākās trīs metrus platās joslās. Tukšajos logos nikni pūta vējš. Bija monumentāls stulbums doties uz tādu vietu vienatnē. Bet no šejienes pavērās skats, ko vērojušas pāvesta acis.

Notipināju lejā pa kāpnēm; biju nolēmis airēt uz austrumiem, uz bijušo trakomāju. Tagad tur atradās pieczvaigžņu viesnīca. Gribēju uzmeklēt konsjeržu, palūgt atļauju nakšņot viņu zālājā un pavadīt vakaru viesnīcas bārā.

Taču šis miers mani bija nobūris. Izbraukt no mūru pasargātā kanāla bija tikpat kā ienirt viesulī. Vējš un straume bija pieņēmušies spēkā un mani savirpināja pusotrā apgriezienā – tas atgādināja skeitborda triku. Kad mēģināju meklēt glābiņu, atgriežoties Sandžordžo, laivu aizrāva 60 metrus tālāk līdz pat Fuzinas kanālam – pēdējam izbagarētajam kanālam pirms kontinenta. Metos airēt tikpat izmisīgi kā pirms 20 gadiem, sacenšoties ar puskailo Džidži. Man ienāca prātā – gari mani soda par to, ka esmu paņēmis no salas rūsas saēstos rokturus, kam savulaik pieskārušies svētie un pāvesti. Gribēju iemest tos ūdenī, bet nevarēju atraut roku no aira.

Pēc sešiem spēcīgiem grūdieniem es nonācu pie navigācijas pāļa un sagrābu – gandrīz apskāvu – to. Biju aizpūsts 400 metrus tālāk un nu jau varēju saskatīt garo tiltu uz kontinentu. Pirmo reizi pēdējo dienu laikā ieslēdzu savu mobilo telefonu. Pieliecies, lai paglābtos no vēja, es zvanīju Džino. Viņš neatbildēja. Un ko gan es viņam būtu jautājis? Divpadsmit gadu vecumā Džino esot pavicinājis mātei gar degunu katastrofāli sliktu skolas liecību un paziņojis: apakšā parak­stījies paziņo, ka viņam pietiek! Māte pateikusi: ej strādāt. Viņš samelojis par saviem gadiem, dabūjis darbu celtniecībā, sakrājis pietiekami naudas, lai nopirktu gondolu, un kļuvis par piekto Makropodio, kurš pievērsies šai profesijai. Džino nebija precējies, viņam nebija bērnu. Viņš nebija iestājies gondoljeru arodbiedrībā. Viņam nekad nebija bijusi vajadzīga citu palīdzība. Es apgūlos laivā un pēc stundas piezvanīju vēlreiz.

Viņš teica:

– Laba doma – pietauvoties pie pāļa.

– Jā. Džino, bet cik ilgi turpināsies šis vējš?

– Kas to var pateikt? Tas ir vējš. Vējš pūš tik ilgi, līdz izbeidzas. Tagad tu redzi, ka lagūna nav nekāda joka lieta. Es taču teicu, ka vajag motoru. Vai tu nepriecājies, ka tomēr neairē gondolu?

– Priecājos.

– Labi, šā vai tā – es tagad eju uz savu mašīnu. Tev paveicies – tā ir stāvvietā uz Tronketo (Isola del Tronchetto).

Tālumā es varēju saskatīt šo salu, kas pilnībā atvēlēta automašīnu stāvlaukumiem.

– Ja vari, airē šurp, un satiksimies, – Džino sacīja.

– Mēģināšu. Liekas, ka vējš pūš no pareizās puses.

Devos ceļā, kamēr vēl nebiju pārdomājis. Pret laivas sāniem triecās viļņi ar baltām putu cepurēm; es airēju ne tik daudz ar muskuļiem, cik saviem kauliem. Kāds vilnis ieblieza tik stipri, ka man likās – tas salauzīs man roku. Arvien tuvāk pienāca automašīnu prāmji, lieli kuģi un dzīva komerciālā satiksme, kas lagūnā turas uz jūras ceļa. Te man draudēja nopietnas briesmas. Ja es zaudētu kontroli pār savu laivu, mani aizrautu uz neizbraucamo joslu starp ūdeni un zemi, ko venēcieši sauc par Mirušo lagūnu (Laguna Morta), vai arī es nonāktu kāda tankkuģa ceļā. Un tomēr man izdevās šķērsot Džudekas kanālu, krustu šķērsu pilnu ar kuģu sakultā ūdens astēm un metāla korpusiem; pirms 20 gadiem man to nebija izdevies paveikt. Es notēmēju uz tukšu aili vaporeto depo, par mata tiesu izspruku no sadursmes ar automašīnu prāmi un ar būkšķi atsitos pret piestātni. Pietauvojos un apgūlos zemē. Es gulēju uz jūras autobusu stacijas grīdas.

– Un tālāk? – jautāja Džino, kad mēs viens otru atradām. – Ko tu taisies darīt? Vai tev nav nekāda plāna? Lagūna ir neuzticama.

Ceļš līdz Tronketo bija paņēmis visus manus spēkus un spējas. Man bija vajadzīga Džino palīdzība. Viņam bija 80 gadu, un viņš 14 gadus nebija turējis rokā airi. Kad vien es pajautāju, vai viņam nepietrūkst airēšanas, Džino atteica:

– Es savu tiesu esmu noairējis.

Viņš paskatījās uz sandolo.

– Tu atkūlies pats saviem spēkiem? Neviens tevi neatvilka tauvā?

– Nē.

– Bet šeit tu nevari palikt.

Es norādīju uz metāna fabriku Treces salā (Trezze), 150 metrus no vietas, kur mēs stāvējām.

– Es varētu tikt līdz turienei. Vai mēģināt izbraukt pa tilta apakšu un pārnakšņot uz Sansekondo (San Secondo).

Tā bija piemēslota paskata saliņa, ko es ar dziļu nožēlu uzlūkoju ik reizi, ar auto vai vilcienu iebraucot Venēcijā.

– Vispār jau es labāk gulētu uz kādas tīras salas, kur nav žurku. Un man ir aizdomas, ka Svētā Sekunda sala nav diez cik tīra.

– Nē. Ne sevišķi.

Mēs abi sākām smieties. Viņš uzlika man roku uz pleca.

– Ziemeļu lagūna ir rāmāka. Un, ja tu tur izturēsi nakti, no rīta airē uz Venēciju. Sameklē kādu airētāju klubu pilsētas nomalē un palūdz, lai pieskata tavu laivu, kamēr tu paēd ar mani pusdienas. Pusdienlaikā tu jau būsi Svētā Marka laukumā.

Es notēmēju uz vienu no garā tilta arkām un paslīdēju zem tās. No griestiem nokarājās pelēcīgi balti stalaktīti; garām slīdēja nebeidzamas arku izrobotas tumsas galerijas. Pavirša cementa šuve savienoja nesenāk būvēto automašīnu joslu ar veco dzelzceļa estakādi. Aukstais, mitrais gaiss oda pēc žurkām. Es ātri izairēju pa tilta apakšu un, izkļuvis zem klajas debess pie netīrās, ar medicīniski zaļiem un rozā plastmasas atkritumiem piemētātās Sansekondo, apmēram pusotru kilometru tālāk ieraudzīju vēl vienu salu. Tās kalnainās, saules pielietās pļavas vīdēja virs ūdens līmeņa kā mirāža.

Salu neiejoza mūris; mana ferro smaile norādīja uz piestātnes pontonu laipu un sarkanu sandolo, pie kura stāvēja divi vīrieši. Redzēju, ka viņi pamanījuši mani tuvojamies. Es viņiem pamāju, noņēmis vienu roku no aira. Vīrieši izbīlī atsēja tauvu un, apmezdami nevajadzīgi lielu līkumu, steidzīgi aizairēja. Es apstājos piestātnē un ieņēmu viņu vietu. Tad izdzirdēju klusas balsis. Gabaliņu no piestātnes sarkanmelnā motorlaivā sēdēja vēl divi vīrieši, ģērbušies melnā. Vienam bija sudraba zobi un deguna gredzens. Abiem bija īsi izskūti mati.

Es viņus uzrunāju:

– Ciao.

Klusums. Es aizgriezos. Mani pavadīja spēcīga marihuānas dvaka.

Paskatījos kartē. Es atrados Kampalto salā (Campalto) – vietā, kas ir kā radīta narkotiku tirgotājiem. Airētāji sarkanajā sandolo droši vien tik steidzīgi pazuda tāpēc, ka ieraudzīja manas laivas krāsas un baidījās, ka konkurējošais airētāju klubs viņus atmaskos. Cerībā, ka izskatos pēc venēcieša, es centos izturēties pēc iespējas neuzkrītoši.

Tad es izdzirdēju motora troksni. Pie violeti baltas motorlaivas stūres sagumusi stāvēja drukna padsmitniece; uz laivas priekšgala ar violetiem burtiem bija rakstīts “Baby Fragola”. Viņa piebrauca pie steķiem tehno mūzikas dārdu pavadībā, ar vienu roku aiz kaklasiksnas turot milzīgu cīņas suni – Kanāriju dogu. Viņai sekoja kārtīga izskata puisis baltā motorlaivā. Abi pietauvojās un izkāpa krastā nelielā birztalā. Viņi atgriezās pēc desmit minūtēm un abi kopā iekāpa meitenes “Baby Fragola”. Viņiem nopakaļ nāca vīrietis ar spurainiem matiem un tribālu tetovējumu joslām uz abām rokām. Skūtie pietrūkās kājās. Līdz manām ausīm atceļoja neskaidri izrunāti vārdi.

Spurainais:

– Es viņu nogrūdu no tilta pie Svētā Marka laukuma.

Skūtais nr. 1:

– Es jau izpīpēju.

Spurainais:

– Un tad es novilku drēbes.

Piebrauca neliela koka topo ar amerikāņu piekaramo motoru. Pusmūža vīrietis baltā krekliņā un haki biksēs aizdomīgi nopētīja salas iemītniekus un tikai tad izkāpa krastā; viņam pa pēdām sekoja piparsāls krāsas šicū.

Spurainais apvaicājās, cik pulkstenis, un skūtais atbildēja:

– Bez piecām astoņi.

Vakariņas. Viņi iedarbināja laivas motoru un aizbrauca Venēcijas virzienā. Es izlēcu piestātnē un izgāju cauri birztalai. Lielā, koku neaizsegtā pļavā (tā bija manis iztālēm redzētā “mirāža”) sastapu vīrieti un viņa suni.

Es pajautāju:

– Vai šeit ir droši nakšņot? Liekas, ka te apgrozās narkotikas.

Viņš atbildēja:

– Pīpmaņi ir nekaitīgi. Bet šī ir vieta, kur cilvēki brauc rīkot cīņas.

Viņš ieņēma boksera pozu.

– Un skatīties cīņas.

Ja neskaita Svētā Marka laukumu (Piazza San Marco), itāliski visus Venēcijas laukumus sauc par laukiem (campi). Tie senāk bija zālāji un kalpoja par boksa arēnām. 1574. gadā, pirms Francijas karali Anrī III ar svinīgu artilērijas atvadu zalvi pavadīja mājupceļā no Sandžordžo, augstais viesis noskatījās inscenētu kautiņu, par kuru izteicās, ka tas licies “par mazu, lai būtu īsts karš, un pārāk nežēlīgs, lai būtu spēle”.

– Jūs esat ārzemnieks?

– Jā.

– Ja ierodas cīkstoņi, sakiet, ka neesat šejienietis. Tad viņi droši vien liks jūs mierā. Nāciet, es jums parādīšu, kur ir labi augļi.

Vīrietis noveda mani ielejā, kur auga plūme ar ķiršu lieluma augļiem. Viņš noplūca vienu un paskaidroja:

– Bez pesticīdiem – gardi.

Es vienu apēdu un tūlīt pat pakampu nākamo.

– Tikai nevajag pārēsties. Ja apēdīsiet par daudz, piemetīsies pļūtāmais.

Viņš notupās, lai uzskatāmi attēlotu šo procesu.

Kad viņš aizbrauca, Kampalto palika manā rīcībā. Salu iejoza birztala, bet pašā viducī kā mūka tonzūra uz pakalna pletās salas nosaukumā pieminētā pļava – “augstais lauks”. Biezas koku audzes vidū es uzgāju arī dažas mūra mājas – pamestu ciematu.

Pļavas tālākajā galā zem vaļējas nojumes bija uzstādīti daži soli. Skatītāju vietas cīņām. Gabaliņu tālāk bija ierīkota ugunskura vieta – pietiekami liela, lai izceptu veselu vērsi. Koka dēli rotāja divi savā starpā konkurējoši grafiti:

CIENIET ŠO SVĒTO VIETU ĒDIET MANU PENI, JŪS AR SAVĀM SŪDA LAIVĀM

Es iekūru uguni, uzkarsēju pannā tomātus un pupiņas, izģērbos un nomazgājos ūdenī, ko atnesu lielā gumijas somā, kura man laivā kalpoja arī par balastu. No aprakstītā dēļa virsmas mani vēroja liels, koši zaļš sienāzis. Tad es uzvilku pidžamu, paņēmu pannu un dakšiņkaroti un ieturējos, veroties tālumā uz pilsētas kupoliem un zvanu torņiem. Kekvaekela: pidžamā tērpts ārzemnieks ar pupiņu sautējumu un piejaucētu sienāzi. Viņš atģidies pašā Venēcijas sirdī – pilnīgi viens.

Nākamajā rītā jau deviņos biju atkal ceļā – airēju uz pusdienām ar Džino. Bija bēgums, un secca bija kļuvusi tik sekla, ka aira lāpstu varēju iegremdēt ūdenī tikai līdz pusei. Bet sandolo ir radīts, lai izkuģotu jebkādos apstākļos. Ātri vien tiku līdz Jauno fundamentu kanālam (Canale delle Fondamente Nuove), Venēcijas Vestsaidas maģistrālei. Neatļauti izspruku cauri sešām dzīvas satiksmes joslām, ar skeitera izmanību izlokoties starp taksometru un ūdensbusu, un piesavinājos braucamo joslu tieši gar pašu bruģēto krastmalu. Neviena netraucēts, es uzņēmu pamatīgu ātrumu. Man garām brauca ūdensbusi. Takši. Nelielas motorlaivas. Visdažādākā izmēra topo – no minifurgona līdz kārtīga smagā auto apmēriem. Nebeidzamas mopēdiem līdzīgas laiveles. Cits pēc cita garām aizbrauca vairāki ar tūristiem piebāzti vaporeto; es nonācu pilnīgā putās sakulta ūdens, akmens un metāla ielenkumā. Sāku ar airi smalstīt ūdeni, lai noturētu laivu uz vietas; biju redzējis, ka gondoljeri tā dara, bet nezināju, ka arī es to protu. Pa labi bija kanāls, ko sauca Rio deiMendicanti – Ubagu kanāls. Mani apdzina ūdenstaksometrs, un pa tā saceltajiem viļņiem es nogriezos kanāla mierīgajos ūdeņos.

Apmēram 60 metru rāma ūdens, un es ieraudzīju airēšanas kluba piestātnē vīrieti ar sirmiem matiem. Es pastiepu roku. Ne mirkli nesvārstījies, viņš to saņēma un pievilka mani pie steķiem. Es nosaucu savu vārdu.

– Tonijs, – viņš atbildēja.

– Jūs laikam esat airēšanas klubs.

– Jā. Mēs esam “Ģenerāļi”.

Nonācis uz sauszemes, es sāku kārtot savas mantas un gari un plaši stāstīt par iepriekšējo nakti.

– Augļu koki. Zāle. Mēness. Ainava. Draudzīgais sienāzis. Tas bija neticami. Labākā nakts, kādu jebkad esmu pavadījis.

Tonijs man atbildēja:

– Uz salas senāk bija atkritumu izgāztuve. To slēdza, kad izcēlās ugunsgrēks.

Es izbaudīju ilgu dušu kluba ģērbtuvē, pārģērbos kovboju zābakos un žaketē, ko visu nedēļu biju vadājis līdzi ūdensnecaurlaidīgā somā, un devos pastaigā pa pilsētu. Svētā Marka laukumā tūristu ielenkumā Džino paspieda man roku:

– Tu izturēji.Pirms 20 gadiem, kad es posos projām no Venēcijas, Džino man pirmo reizi ļāva pavizināt savā laivā īstus pasažierus. Divas vācu meitenes – blondas dvīņumāsas – noraudzījās manī, kā man likās, dziļā apbrīnā. Es airēju pa Svina kanālu (Riodel Piombo), nerunājot ne vārda un nešļakstinot ūdeni – gribēju, lai klusums vēl vairāk pastiprina efektu, kad iebrāzīsimies Lielajā kanālā.

Tad, paņēmis airi vienā rokā, ar otru norādīju virs viņu galvām un nokliedzos:

– Ponte Rialto!

Meitenes neveikli apsviedās, sašūpojot laivu; es paklupu. Tieši šajā brīdī no kanāla asākā līkuma iegriezās 2. maršruta vaporeto ekspresis. Tas slaidā lokā pabrauca zem tilta un brāzās mums tieši virsū. Vēl mirklis, un vaporetobūtu mūsos ietriecies. Asinīs uzbangoja adrenalīns – taču man nebija ne jausmas, kā aizvākt savu vienpadsmit metrus garo skeitbordu no vaporeto ceļa. Spēcīga roka nogrūda mani tupus un izrāva airi no mana krampjainā tvēriena.

Džino visu ceļu bija mani vērojis, gatavs jebkurā mirklī pārņemt kontroli, izsakot kritiskas piezīmes un čukstot brīdinājumus. Tagad es sēdēju melns un maziņš, kamēr viņš sīki iztirzāja manas neskaitāmās kļūdas:

– Kāda iemesla dēļ tu tikko palaidi vaļā airi?

– Lai norādītu uz ievērojamākajām vietām.

– Nekad nelaid vaļā airi.

– Labi.

– Par vēsturi stāsti, nerādi uz to ar pirkstu.

– Jā.

– Un par ko tu domāji, kad gandrīz ietriecies mūrī? Tu zini, cik maksā jauns ferro?

Airi paturēja Džino. Es nokaunējies paliku tupus. Bet tad ašs skatiens mani pārliecināja, ka dvīnes vēl joprojām ir sajūsmā. Pēc piecpadsmit minūtēm meiteņu vecāki samaksāja simt dolāru par maniem gandrīz veiksmīgajiem pūliņiem noslīcināt viņu meitas.

– Vai drīkst kopā ar jums nofotografēties? – viņi jautāja nevainojamā angļu valodā.

Pēc nelielas minstināšanās – “Protams... kāpēc... ne,” – es apskāvu ar katru roku pa vienai dvīņu māsai, un Džino mūs nofotografēja. Es droši vien vēl joprojām esmu aplūkojams šīs ģimenes albumā kaut kur Vācijā – kā gondoljera dēls.

The New Yorker, 2013. gada 22. aprīlī

Tulkojusi Sabīne Ozola