IDEJAS

Pauls Bankovskis

Apokalipse N. ciemā

Vispirms Pjotrs Kuzņecovs apgalvoja, ka Apokalipse jau sākusies kopš laba laika, vēlāk pravietoja, ka pasaules gals pienāks šā gada maijā. Viņa sekotāji to sāka gaidīt iepriekšējā gada rudenī. Bet daži uzskata, ka viņš devies uz Kremli.

Foto: Pauls Bankovskis Foto: Pauls Bankovskis

Pagājušā gada novembrī daudzu valstu ziņu aģentūras un masu saziņas līdzekļi uz īsu brīdi pievērsa uzmanību nelielai sādžai 625 kilometrus uz austrumiem no Maskavas un aptuveni 110 kilometrus no Penzas. Kāds Pjotrs Kuzņecovs savu vecāku mājās bija nodibinājis “Patieso pareizticīgo baznīcu” un kopā ar sekotājiem sāka gaidīt pasaules galu, kas pienākšot 2008. gada maijā. Kaut kādu iemeslu dēļ lielākā daļa Kuzņecova mācekļu 7. novembrī gluži kā pirms atomkara bija iebarikādējušies zemnīcā vai alā, nodrošinājušies ar pārtikas rezervēm un it kā draudēja uzspridzināties, ja varas iestādes viņus mēģinās “atbrīvot” ar varu. Tomēr pats Kuzņecovs jeb Peķka, kā viņu sauca cieminieki, bija palicis virszemē. Žurnālistu un droši vien arī Skotijas laikraksta The Scotsman lasītāju interese drīz vien noplaka – uzsniga sniegs, Kuzņecovs bija ielikts trako namā un pret viņu bija ierosināta krimināllieta pēc Krievijas federācijas krimināllikuma 239. paragrāfa 1. panta (tādas reliģiskas organizācijas dibināšana, kas mudina pilsoņus atteikties no pilsoņu pienākumu pildīšanas), taču pasaules gala gaidītāji vēl joprojām sēdēja savā patvertnē. Nekas ziņu cienīgs vairs nenotika. Iepazīstoties ar ziņu rakstiem, kas tika publicēti īsajā intereses kulminācijas laikā, neizdevās gūt skaidrību pat par notikuma vietas nosaukumu – vai ciemu sauc Nikoļskoje, Paganje, vai varbūt tomēr tas noticis rajona centrā Bekovā. Tāpat ikviens rakstītājs, šķiet, atbilstoši savas iztēles plašumam sektantus bija izmitinājis vai nu zemnīcā, vai daudzus gadsimtus senā un par svētvietu uzskatītā (vai varbūt tomēr pašu rokām raktā) alā.

Penzas viesnīcā Rossija bija ieviesti nesmēķētāju likumi, tomēr istabiņa un mēbeles bija pamatīgi pievilkušās ar tabakas dūmu smaku, tāpēc turēju vaļā logu. Ārā bija trīspadsmit grādu sals, pagalmā spīdēja dzeltena spuldze, tās gaismā lēnām virpuļoja lielas pārslas. Pa televizoru rādīja jūras ūdens dzeršanas un citronu ēšanas sacensības, līdzjutēji kliedza: “Rij, rij, rij!” Atšķīru “ātršuvēja” mapi pelēkos mīksta kartona vākos ar uzrakstu Дело No_ un tukšu aili “Glabāt… gadus” – mape bija tieši tāda pati, kādas atceros redzējis jau bērnībā. Vāku augšējā stūrī ar zilu pildspalvu bija rakstīts un pasvītrots: “Paraugs”. Nedaudz zemāk: “Nepazīstamā shimonaha Maksima pēdējās piezīmes”. Vāka iekšpusē tajā pašā rokrakstā: “Šajā mapē jūs atradīsiet gan visu nepieciešamo, lai saprastu, kas notiek pasaulē, Krievijā un baznīcā, gan ceļu uz atpestīšanu sev un saviem tuvākajiem. Tā tas tika atklāts Maksimam. Lai notiek pēc jūsu ticības. Nodrukāts un izplatīts ar Dieva svētību. Izlasi un nodod tuvākajam.” Mapē bija nepilns simts A4 formāta lapu, dažas no vienas, citas no abām pusēm apdrukātas sīkiem burtiņiem, tieši tik sīkiem, lai katra no piezīmēm, apcerēm jeb sprediķiem satilptu uz vienas lapas. Izņēmu no somas fotoaparātu un sāku tās pārfotografēt. Fotografēdams lasīju virsrakstus: “Par to, ka cilvēka dzīve ir viens mirklis”, “Par lamāšanos”, “Pārdevējiem un ražotājiem”, “Par krievu valodu”, “Par garšu un citām baudām”, “Par to, ko nedrīkst darīt”, “No visa kā pa druskai”, “Par elektroniskajām identitātes kartēm”. Pamanīju, ka autoru nodarbinājušas arī žīdu perinātas ļaunprātības un bažas, ka varētu atkārtoties 1917. gads. Uz galdiņa no mapes izbira peļu mēsli. ““Labāka valdība” ir meli, jo apgredzenos visus un visiem piešķirs numurus,” bija rakstījis četrdesmit trīs gadus vecais bijušais celtniecības inženieris Pjotrs Kuzņecovs jeb shimonahs Maksims, ar numuriem, protams, domājot zvēra skaitli no Jāņa parādīšanās grāmatas: “Še tā gudrība! Kam ir saprašana, tas lai pārskaita tā zvēra skaitli; jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir sešsimt sešdesmit seši.” Mapi man kā lielu dārgumu uz vienu vakaru bija uzticējis laikraksta Penzas pravda korespondents Dmitrijs Guļins. Viņš to bija nočiepis Kuzņecova mājā drīz pēc “patiesās baznīcas” pārstāvju iebarikādēšanās pazemē. Pārfotografējis visas lapas, es tās saliku atpakaļ mapē un devos vakariņās uz turpat viesnīcas ēkā esošo “dīdžejbāru” Sakvojaž. Vienubrīd prātā pazibēja neprātīga doma – ja nu manas prombūtnes laikā kāds ielaužas numurā un mapi pievāc, kā tas parasti ar svarīgiem dokumentiem mēdz notikt aizraujošās filmās. Lai gan varbūt šī doma nemaz nebija tik neprātīga – uz visapkārt vērojamā nepārtrauktā pasaules gala fona.

Atšķirībā no vilciena Rīga–Maskava, kas gadu gaitā pārvērties par sagrabējušu žēlīga padomiskuma un nemākulīga kapitālisma robežzonu, Kuibiševas dzelzceļa līnijas firmas vilciens Sura (Volgas labā krasta pieteka, mariešu valodā – “Šur”), kas no Maskavas Kazaņas stacijas iet uz Penzu, izskatījās pilnīgi jauns; pavadones tērptas garos tumšzaļos mēteļos ar pūkainām apkaklēm, galvā vēl pūkainākas cepures. Daudzus pasažierus viņas, šķiet, pazina jau sen, un, kaut gan vilciens bija aizkavējies par pusstundu un visbeidzot pienācis uz pavisam cita perona, nekā sākumā izziņots, neviens par to īpaši nekurnēja. Izņemot dūšīgu vīru ar sārtiem vaigiem, pakausī atstumtu kažokādas cepuri, vaļā atsistu mēteli, plandošu šalli un “diplomāta” koferīti.

– Nu, jūs man skatieties! – pavadone viņam teica. Vīrs, kuram tika piekodināts skatīties, elsdams pūzdams taisījās iekšā tieši tajā pašā kupejā, kur vieta bija paredzēta man.

– Labvakar! – viņš kareivīgi nodārdināja, izvilka no mēteļa kabatas pustukšu šņabja pudeli un sāka iekārtoties, ar savu lācīgo rosību piepildīdams visu telpu. Mazliet pierauties viņš bija spiests vien brīdī, kad kupejā iespraucās sīka auguma meitene garā melnā mētelī. Šķita, ka viņa ir par pilsētnieci visiem spēkiem pārģērbties centusies lauciniece; vēl mums piebiedrojās jauns, omulīgs, tomēr pabikls vīrietis.

– Mani sauc Vladimirs, – stādījās priekšā lielais vīrs, pieliecās pie loga un samiedza acis: – Vai jau braucam? Nē-e. Stāvam kā finieris. Meiteni sauca Marina, biklais vīrietis kaut kā nemanāmi pamanījās savu vārdu neizpaust.

– Tā, – Vladimirs teica. – Meitenīt, lūdzu, izejiet, man jāpārģērbjas.

Sākās vilciena rituāli, kurus es jau esmu pamanījies aizmirst, tāpēc kādu brīdi minstinājos – vai Vladimira pārģērbšanās laikā būtu jāiziet arī man, vai varbūt mums visiem reizē, arī biklajam bez vārda, jāizmanto Marinas iziešana un kaut kā jāpārģērbjas? Vladimirs tikmēr jau bija novilcis un rūpīgi salocījis uzvalka bikses un pletkreklu, palicis apakškreklā un nopaukšķinājis treniņbikšu gumiju.

– Meitenīt, jūs tad uz augšējā plaukta. Labāk pavadonei palūdziet tos tur, – kad kupejā atkal bijām visi četri, Vladimiram nebija miera.

– Ko tur?

– Ko uzlikt, lai jūs nenokrītat no plaukta.

Drīz vien Vladimirs bija noskaidrojis mana ceļojuma mērķi, bet es – uzzinājis, ka viņš strādā papīra rūpniecībā, akciju sabiedrībā Majak, un Maskavā bijis tikai uz vienu dienu. Par pasaules gala gaidītājiem Nikoļskoje ciemā dzirdējuši bija visi kupejā sēdošie, taču Vladimirs varēja palepoties ar to, ka ir bijis turpat netālajā rajona centrā Bekovā.

– Kādreiz tur bija tādi ābeļdārzi, tādi aroniju lauki…! Un vīna rūpnīca... Ābolu vīna rūpnīca. Meitenīt, vai arī jūs uz Bekovu? – viņš vaicāja Marinai. – Nē? Tad varbūt radošā braucienā? Ja iedvesmas nav, pie mums Penzā to var smelties vairumā.

– Mūsu ceļš nebūs viegls… – pravietoja vilciena radiomezglā skanoša dziesma.

Marina tikmēr bija sākusi lasīt lekciju pierakstus.

– Meitenīt, nebojājiet acis! – Vladimirs teica. – Nelasiet tumsā.

– Redze nebojājas no tumsas, bet no tā, ka attēls kustas.

– Bet ko tad es saku? Lūk! (Šajā brīdī iedegās gaisma.) Var tomēr visus gaismas ķermeņus iedegt. Kad vilciens apstājās Hruščovā (vai varbūt Čemodanovkā), iezvanījās Vladimira telefons.

– Vilcienā esmu, esmu vilcienā, es jau braucu, – viņš kliedza, un pārējiem braucējiem atvainojās: – Laulātā uztraucas, kur esmu. Kontrolē.

Pavadone tikmēr atnesa kārbiņas ar maltīti “Racion pitaņija ekonomičeskogo klassa” un tēju – glāzēs un metāla glāžturos. Pamanījusi Vladimira pudeli, viņa vēlreiz piekodināja uzmanīties, jo spirtotos dzērienus kupejās dzert neesot atļauts.

– Neuztraucieties, es taču ar jums kopā jau vakar braucu, – Vladimirs teica.

– Tieši tāpēc jau arī es jūs brīdinu.

Kad pavadone aizgāja, viņš no “diplomāta” izcēla plastmasas kārbu, uz kuras bija zīmīte ar vārdu “Sobačkins”. Kārbā bija vārīta vista. Vladimirs to ar troksni plēsa, ēda un ielēja šņabi. Piedāvāja arī pārējiem. Biklais vīrietis, kurš bija atklājis, ka nodarbojas ar medicīnas instrumentu tirdzniecību un dzīvo Maskavā, atteicās un no somas izvilka nākamo Carlsberg alus pudeli. Marina lasīt uzrāpās augšējā plauktā. Es neatteicos, un pamazām vien sāka likties, ka brauciens izvērties tīri omulīgs. Līdz brīdim, kad dzirdēju Vladimiru sakām:

– 1964. gadā Hruščovs Izraēlai pārdeva mūsu misiju! Viņi ierīkoja tur cietumu! Amerikāņi slauka kājas Krievijas ģerbonī! Tā vietā Krievijai vajadzētu parādīt zobus Dānijai un Holandei!

Vladimirs izskatījās vienlaikus samulsis un nikns, viņš bija tumši piesarcis un nosvīdis.

– Un kāda mums gar to daļa? – pēkšņi atdzīvojās biklais medicīnas instrumentu tirgotājs. – Mums laukos vecenes mirst badā, bet mums – ka tik kādu citu pie vietas nolikt.

– Un pareizi ir! – drūmi norūca Vladimirs, pēkšņi sanīka un taisījās uz gulēšanu.

– Paskat, tai pašā Ukrainā – vecene ar bizi lien priekšā.

Nākamajā rītā nekādu sarunu vairs nebija, tikai drūma klusēšana un īsas atvadas.

– Veiksmi! – novēlēja Vladimirs, un, vairīdamies ielūkoties ceļabiedriem acīs, izslīdēja no kupejas pirmais, vēl krietnu brīdi pirms Penzas, brīdī, kad garām pazibēja stacija Studeņec.

Paganja gravas nogāze pusotru kilometru no ciema  - vieta, kur pēc Kuzņecova ieceres, tika izraktas alas. Noskaidrots, ka tur patvērušies 35 cilvēki. Vidējā gaisa temperatūra zem zemes esot 12 grādu (Foto: Pauls Bankovskis)

Viesnīcā pie Penzas dzelzceļa stacijas nebija vietu, viesnīcniece paskaidroja, ka pēdējos brīvos numurus aizņēmuši žurnālisti no Maskavas. Bet varbūt kāda vieta atradīšoties viesnīcā Rossija. Iznācu ar piebrauktiem un piemīdītiem nenotīrīta un netīra sniega pauguriem klātajā stacijas laukumā un starp maršruta mikroautobusiem sāku piesardzīgi slidināties uz pilsētas centra pusi. Pagāju garām vairākām rūpīgi koptām un droši vien regulāri atjauninātām goda plāksnēm ar apgabala, rajona un vēl kaut kādu labāko un čaklāko pilsoņu portretiem, garām uz postamenta novietotam darba slavas ordenim un drīz vien biju uz centrālās gājēju ielas pie apgabala domes, pie Ļeņina pieminekļa un pie turpat pieminekļa priekšā uzlietas slidotavas. Kaut kas šajā ainavā ar atstatus gar ielu malām izkasītām zemām vēsturiskajām ēkām, padomju laika celtnēm un pēdējo desmit gadu laikā tapušiem pilsētbūves veidojumiem atgādināja Daugavpili – visticamāk, tā bija centība, kurā jaušama vēlme apliecināt, ka šī ir īsta pilsēta, ne par mata tiesu sliktāka par metropoli. Iegāju mobilo telefonu veikalā izdibināt, kāpēc Penzā nedarbojas Maskavā nopirktā SIM karte, un pārdevējas, gluži vai vainīgas juzdamās, man teica, ka šī operatora kartes Penzā pagaidām vēl nedarbojoties, toties jau esot lietojamas divas citas. Ar uzsvaru uz vārdiem “vēl”, “pagaidām” un “jau”. Arī slidotava Ļeņina pieminekļa pakājē šķita kā sveiciens valsts pašai galvenākajai slidotavai – pie Kremļa iepretī Ļeņina mauzolejam uzlietajam universālveikala GUM ledus laukumam. Visticamāk, tas bija tikai paviršs mirkļa iespaids, taču jau pēc pāris stundām to apstiprināja šoferis Pāvels, kas bija piekritis mani aizvest līdz Nikoļskoje ciemam. No viesnīcas pagalma stūrēdams laukā savu Ladu Kaļinu, viņš pamāja uz slidotavas un tai līdzās esošās sarkanu ķieģeļu mājas pusi un ar lepnumu teica, ka “vietējie investori” pagaidām vēl tukšajā ēkā esot iecerējuši ierīkot “tādu kompleksu kā Maskavā, pat ar Makdonaldu vai kaut ko tam līdzīgu”.

Pāvels arī pats agrāk esot strādājis pie šāda vietējā investora, par miesassargu. Viņam ir zelta zobs, 30 gadi, pīpēt sācis tikai pirms gada, “personiskajā dzīvē bija lūzums”. Penzā esot kādi 700 000 iedzīvotāju, vienistabas dzīvoklis maksājot 1,5 miljonus rubļu, kas esot gandrīz tāda pati cena kā Maskavā, daudzi strādājot “oboronkā” jeb Krievijas federālās atomenerģijas aģentūras pakļautībā esošajā uzņēmumā Start – upes otrā krastā 50. gadu sākumā dibinātajā un padomju laikā iebraucējiem slēgtajā armijas rūpnīcas pilsētiņā, ko kādreiz sauca Penza-19, bet tagad tā pārdēvēta vienkārši par Pārupi.

Pie Penzas robežas Tambovas šosejas malā uzstādīts liels zils pareizticīgo krusts ar uzrakstu: “Lai Dievs jūs sarga!” Tādus uz visiem ceļiem esot salicis apgabala gubernators. Turpat līdzās krustam gulēja uz jumta apgāzies UAZ busiņš, apkārt staigāja nelaimīgs tā saimnieks. Sagruvušām kolhozu laika fermām līdzās bija vairākas jaunas celtnes, Pāvels paskaidroja, ka arī tas esot “vietējo investoru” veikums – “viņi uzpērk zemes un beidzot sāk visu atjaunot”.

Šoseja nebija tīrīta, tikai nokaisīta ar sāli, apdzenot kravas mašīnas, Pāvela Lada pa brūno sniega žļurgu nepatīkami svaidījās. Kļuva aukstāks, un pēc kāda laika sāka snigt – pāri šosejai slīdēja gaudojoša vēja dzīti sniega plīvuri, kas vietām sablīvējās kupenās. Bekovas ceļš, šķiet, nebija tīrīts visu ziemu, un bija grūti iztēloties, kā baltajos laukos to varētu saskatīt, braucot tumsā.

– Te jau tikai ar uazikiem var izbraukt, – teica Pāvels.

Kad putenis pierima, sāka līt, un lietus lāses tūdaļ pat piesala pie mašīnas logiem. Ik pa brīdim apstājāmies un kāpām laukā skrubināt nost apledojumu. Ceļmalā kaut ko knābāja ērglis. Lielu gabalu nebija nevienas apdzīvotas vietas, jo agrāk te ceļa nemaz neesot bijis. Taču tad parādījās zirgs ar kamanām un sākās ciemi – Aleksandrovka, vairākas Arčadas, Pustiņa, Škoļnija. Mūs apdzina zaļš žigulis ar uzrakstu “Fast and furious” aizmugures logā, un beidzot bijām klāt. Nikoļskoje ciema mājiņas ir izkasītas pa plašas lēzenas ielejas malām, cauri ielejai mazā graviņā tek upīte.

Pāvels jau dažus žurnālistus bija turp vedis un zināja stāstīt, ka ciemā dienu un nakti dežurējot milicija un, iespējams, pie pasaules gala gaidītāju patvertnes nemaz nevarēšot piekļūt. Iesākumā milicijas mašīna esot stāvējusi jau uz šosejas pie ciema robežas un ļāvusi iebraukt vien caurbraucējiem, kas devušies tālāk uz Bekovu.

Uzbraukuši paugurā, kas, novērtējot māju blīvumu, varēja būt Nikoļskoje centrs, pamanījām, ka no aizsniguša šķērsceļa izgriežas un lielā ātrumā aizbrauc melna volga un liels melns džips. Pie šķērsceļa sākuma bija uzstādīta pavisam jauna zīme “Braukt aizliegts”. Pa iebrauktajām sliedēm uz mūsu pusi virzījās savāda procesija – četras pūkainos lakatos satinušās sievas, bet viņām pa priekšu atpakaļ kāpās televīzijas filmēšanas brigāde. Nofilmējuši tantes, viņi vaicāja, no kurienes esmu ieradies es. Viņi esot no Krievijas telekanāla NTV, nu jau kādu laiku dzīvojot Penzā. Uz Nikoļskoje viņus atvedis Dmitrijs baltā žigulī ar melniem logiem. Dmitrijs arī pats gan filmē, gan fotografē, tagad esot noslēdzis līgumu ar NTV, bet vispār esot “stringers”.

– Tās bildes, kas pašā sākumā visur parādījās, tās ar Kuzņecova māju un ar viņu pašu, tās bija manas. Es arī priekš Reuters strādāju, – viņa bērnišķīgā seja kapuces pūkainās apmales ielokā staroja no lepnuma. Uz ciemu viņš ar televīzijas ļaudīm bija atbraucis tāpēc, ka Nikoļskoje bija ieradušies vietējās varas pārstāvji un svētais tēvs, skolas ēkā esot paredzēts apspriest baznīcas celtniecību sādžā. Pie gravas, kur nobēdzinājušies Kuzņecova sekotāji, nupat esot bijuši.

– Nekā jauna tur nav. Sēž.

Mašīnu iebrauktās sliedes beidzās pie pirmās mājas. Pie vārtiņiem stāvēja vecs sarkans auto, tā saimnieks, pēc skata pilsētnieks, kopā ar mājas saimnieci bagāžniekā lika burkas ar sālītiem dārzeņiem. Sveicienu abi atņēma negribīgi. Bridu pa filmētāju iemītajām pēdām. Lielākā daļa māju pamestas, aiznaglotiem logiem, tikai no dažu skursteņiem stīdzēja dūmi. Bailīgi ierējās suns, kaut kur dziedāja gailis. Pāris cilvēku, ko pamanīju – vīrs ausainē pagalmā jūdza zirgu, melnā lakatā satinusies sieviņa slaucīja lieveni –, ieraudzījuši mani, žigli nozuda mājās. Atkal sāka līt, un gan drēbes, gan sniegs pārvilkās ar ledus garozu. Taciņas malā pie elektrības staba sniegs bija pamatīgi notašķīts asinīm, laikam kauta cūka. Taciņa sadalījās – vienas pēdas aizveda līdz ciema priekšpēdējai sētai. Aiz tās nākamā bija Pjotra Kuzņecova vecāku māja, uz kuras jumta uzsliets liels pareizticīgo krusts. Krusti bija saspraudīti visās malās – ar krītu uzvilkti uz slēģiem, ar krāsu uz durvīm, mazi krustiņi uz pakšiem, kur, kā varēja nomanīt pēc nenokrāsotām vietām, kādreiz bijušas kokā grieztas sirsniņas. Krusti arī virs turpat upītes malā uzceltas nojumes jeb vasaras virtuves. Cauri ciemam no mājas uz māju pa gaisu stiepjas šķībi greiza gāzes vada caurule, tādas manīju visās sādžās, un, kā paskaidroja Pāvels, tās ir vērienīga lauku gazifikācijas projekta sekas. Pie Kuzņecova mājas gāzes vads bija pārgriezts, gals aizmetināts; arī elektrības vadi pārrauti.

 “Kuzņecova ala” atrodas kādus pāris kilometrus no ciema centra, augšup pa upīti, gravas pretējā nogāzē. Ja vietā, kur sniegotais līdzenums pāriet gravas slīpumā, nestāvētu milicijas vagoniņš un bobiks, sniega baltumā nevarētu samanīt nekādas dzīvības pazīmes. Ar sarkanbaltu norobežojošu lenti apvilktajā nogāzes laukumā, rūpīgāk ieskatoties, varēja redzēt samelnējušu sniegu – tur bija pazemes mitekļa skurstenis. Pamanījis mani, viens no miličiem iznāca no vagoniņa un aizdomu pilns panācās uz gravas malas pusi.

NTV filmētāji tikmēr jau bija devušies uz skolas ēku – mazu zilu namiņu, kurā, tāpat kā visā ciemā, nemanīja nevienu bērnu. Silti sakurinātā telpā sēdēja jau iepriekš sastaptās sievas un gaidīja vietējo garīdznieku. Prasīju, vai viņām nav jau apnikusi filmēšanās, bet viņas tikai smējās.

– Mēs jau esam pieraduši, – viena, zibot zelta zobiem, teica. – Katru vakaru mūs kādā raidījumā parāda. – Un nosauca raidījumus, kuros bijušas pirms pāris dienām un vakar.

– Latvieši nav labi cilvēki, – padzirdējusi, ka esmu no Latvijas, viņa paziņoja.

– Kāpēc tā? – gribēju zināt.

– Kara laikā es dažus satiku. Bēgļu gaitās. Prasījām viņiem ceļu, bet viņi parādīja aplamā virzienā. Lai gan varbūt tie bija lietuvieši.

– Tā tomēr ir starpība.

– Nezinu. Man nepatika.

Svētais tēvs kavējās.

– Pie Kuzņecova jūs negājāt? – vaicāju.

– Nē, nē, ko nu mēs tur būtu gājušas, viņam jau tur bija sveši cilvēki, sava darīšana.

– Bet baznīcas taču jums nav?

– Bija, bija, turpat iepretī veikalam bija baznīca, bet 74. gadā nodega. Tad nu tagad domā, ka varētu tai pašā vietā būvēt jaunu.

Pie mājas piebrauca tā pati melnā volga, ko redzējām pirmīt. Plāni bija mainījušies. Nevis svētais tēvs ieradīsies pie ciema sievām, bet viņām jābrauc pie tētiņa uz pagasta namu. Divas aiziet mājās, divas kāpj volgā. Pagasta nams ir zema silikātķieģeļu ēka ar koši zili izkrāsotu priekštelpu. Šoferis kopā ar abām sieviņām nozuda aiz brūni polsterētām durvīm. Pa durvju šķirbu paguvu redzēt kalsnu vīru ar garu sirmu bārdu, nosmaržoja pēc skābu kāpostu zupas.

– Un ko jums, lūdzu? – aizdomu pilna man vaicā adītā jakā ievīstījusies kundzīte.

– Vai es arī drīkstu piebiedroties apspriedē? – vaicāju.

– Nē, nē, tur nedrīkst, tētiņš tagad pusdienos.

 “Stringers” Dmitrijs bija apņēmības pilns Nikoļskoje tuvumā grozīties tikmēr, kamēr kaut kas patiešām notiks un varēs tikt pie “ekskluzīva”.

– Kaut vai līdz pavasarim te sēdēšu, bet gan jau tik ilgi nevajadzēs. Cik tad viņi tur tupēs? Gan jau saplēsīsies. Jau tagad esot salamājušies. Vai varbūt kaut kas cits atgadīsies. Viņiem tur pusotru gadu vecs bērns arī līdzi. Runā, ka vai tikai neesot saslimis un nomiris. Nevar zināt. Varbūt tikai Federālais drošības dienests zina, viņi tur ar mikrofonu visu laiku noklausās, ko iekšā dara. Viņiem tur pazemē ne vien ūdens un kanalizācija, bet arī kapi esot. Mēs te tā domājam, varbūt naktī jāmēģina līdz turienei aizrāpot, pielīst pie ventilācijas cauruma un mēģināt parunāties, tikai nezin, vai izdosies aizvilināt prom miličus. Vispār tā lieta ir tīri politiska padarīšana, saistīta ar vēlēšanām un prezidenta pēcteča izvirzīšanu. Gan jau būs tā, ka beigsies vēlēšanas, nāks jaunais prezidents, un viņi līdīs laukā.

Tādā garā Dmitrijs runāja ilgi. Baumas, absurdi minējumi un pieņēmumi viņa stāstītajā jaucās ar naudaskāri un ambīcijām tikpat brīvi, kā Kuzņecova rakstos samaisījušās pliekanas patiesības, sazvērestības teorijas un reliģiska retorika. Klausoties viņā pamazām radās arī apjausma, kā Nikoļskoje ciems daudzās ziņās varēja pārtapt par Paganji – kaut vai tikai tāpēc, ka izklausās labāk.

– Nekad ciems tā nav saukts, – piktojās skolas ēkā sastaptās sieviņas. – Nevar saprast, kurš un kāpēc to izdomāja. Mēs tā tikai saucam gravu. Kādreiz gravas malā bija lopkautuve, visu tur gāza iekšā, no tā tad arī laikam tas nosaukums.

– Man ir dažas fotogrāfijas, kādu nevienam citam nav. Piemēram, tās baltkrievietes, ko izsūtīja. Neviens jau nezina, ka uz Baltkrieviju aizbrauca tikai daļa, bet dažas vilcienā parāva avārijas bremzi, izlēca un atgriezās te, – Dmitrijs centās uzkurināt ziņkāri un laikam bija saskatījis manī potenciālu pircēju. Runa visticamāk bija par Olgu Denisoviču, Valentīnu Poņeģeļņiku un Zoju Ņikitinu – Pjotra Kuzņecova sekotājām, kas nebija paguvušas patverties pazemē un kopā ar bērniem iebarikādējušās Kuzņecova mājā, skaitījušas lūgšanas un, kā apgalvoja Dmitrijs, “gulējušas zārkā”.

Varas pārstāvjiem šķita, ka vismaz ar šo Kuzņecova sekotāju daļu varēs tikt galā vienkārši. Trīs sievietes ar trim bērniem bija iebraukušas Krievijā no Brestas apgabala Žabinkovskas rajona un atbilstoši Kuzņecova sludinātajai pārliecībai sadedzinājušas pases, dzīvoja bez Krievijā obligātās reģistrēšanās, tātad pārkāpa imigrācijas likumu. Saskaņā ar Penzas administratīvās tiesas lēmumu viņas tika izsūtītas no valsts. Kur viņas ir patlaban, Dmitrijs nevēlējās izpaust, jo cerēja uz vēl kaut ko ekskluzīvu.

– Bet vai tad milicija par viņām nezina? – prasīju.

– Zina, zina, tikai negrib atzīt savu bezspēcību. Tā tas te notiek visu laiku. Blakus sādžā mēnešus sešus slēpās viens čečens, un milicija to pat nenojauta. Kuzņecovs jau vairākus gadus raka un pulcināja sektu, bet neviens tam nepievērsa uzmanību. Ne milicija, ne vietējā vara.

Atšķirībā no Kuzņecova, kas uzskatāms par organizatoru, un Baltkrievijas pilsonēm, kas pārkāpušas imigrācijas likumus, pārējiem pazemē iegājušiem nekādus likumpārkāpumus nevar pierakstīt. Lai pierādītu faktu, ka atrašanās sabiedriskā organizācijā, pat ja tā nav oficiāli reģistrēta, kaitē tās biedriem, ir jāveic ekspertīze, un tikai pēc tam ar tiesas lēmumu organizāciju var pasludināt par pretlikumīgu.

Penzai ir sena laicīgās nepakļāvības un reliģiskas šķeltniecības vēsture. 1774. gadā pilsētu iekaroja Jemeļjana Pugačova karaspēks, lai gan par iekarošanu to nodēvēt grūti – pilsētnieki dumpīgos kazakus paši vien ielaida. 1904. gadā laikrakstā Penzas eparhijas ziņas bija rakstīts: “Penzas guberņā nav nevienas pilsētas (izņemot Gorodišču), kurā nebūtu lielāks vai mazāks skaits šķeltnieku, tomēr visvairāk viņu ir Penzā.” Kā noskaidrojusi Penzas pravdas žurnāliste Olga Sidorina, tolaik oficiāli Penzas apkaimē bijuši saskaitīti 1200 no oficiālās pareizticīgo baznīcas novērsušos dvēseļu, taču tie nav bijuši vecticībnieki, bet galvenokārt tā dēvētie bēdzēji (бегуны) jeb “pagrīdnieki”, kas tāpat kā Kuzņecovs uzskatīja, ka pilnībā jāsarauj saites ar grēcīgo pasauli – kaut vai apmetoties uz dzīvi mājas pagrabā zem grīdas. Piemēram, Mokšanskas apriņķa Carevščinas ciemā dažu māju pagrīdē esot mitinājušies pat vairāki desmiti cilvēku. Varas iestādes iemanījās sektantu mitekļus atklāt veļas dienās – pēc žāvēties izkārto drēbju gabalu daudzuma. Notvertos mēdza nosūtīt atpakaļ uz viņu sākotnējām dzīvesvietām, viņu vadītājus jeb kūdītājus sodīja ar dažiem mēnešiem aresta vai naudassodiem. Jau 1897. gadā Penzas eparhijas ziņas vēstīja, ka sektanti mēdzot atteikties no pasēm un viens no iemesliem esot pasēs iespiestie zīmogi, ko viņi uzskatot par “zvēra skaitli”: “Un es redzēju kā glāzes-jūru ar uguni jauktu; un tos, kas uzvarēja to zvēru un viņa bildi un viņa ģīmi un viņa vārda skaitli, kā tie stāvēja pie tās glāzes-jūras, turēdami Dieva kokles.”

Olga Sidorina un Dmitrijs Guļins ir vieni no pirmajiem, kas rakstījuši par Kuzņecova pasaules gala plānu. Ar viņiem satikos Penzas pravdas redakcijā, Dmitrija kabinetā, kura sienas aplīmētas ar visdažādākajām Ļeņina ģīmetnēm. Abi stāstīja par saviem atradumiem Kuzņecova mājā drīz pēc Kuzņecova aizturēšanas un ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā. Olga Sidorina uzskatīja, ka Kuzņecovs vienkārši ir plaģiators. Taču tikpat labi var teikt, ka viņš, sludinot atteikšanos no svītrkodu, nodokļu maksātāju kodu izmantošanas un aicinādams izvairīties no elektrības, gāzes, datoriem, neskatīties TV, neklausīties radio un nelasīt daiļliteratūru, ir noteiktas tradīcijas turpinātājs, turklāt nebūt ne vienīgais.

 “Atcerieties, kas ticis izgudrots nesen un kas nedaudz senāk. Tā mēs nespējam iztikt bez telefona, kas valda pār mūsu sakariem, bez televizora, kas valda pār mūsu redzi. Bet vēl ir magnetofons, kalkulators, telegrāfs, iespiedmašīna, rasējamais dēlis, visvisādas spēles, fotoaparāts, arhīvs. Tas ir desmit funkciju komplekts, ko piesavinājies zvērs, proti – dators. Varbūt kāds šo sarakstu var precizēt, un tad lai slavēts Dievs, jo es varu kļūdīties. Citi ķēniņi, kas nodevušies [zvēram], ir desmit firmas, kas šo baiso zvēro ražo, tādas kā Soni (Sic!), Panasonik (Sic!), Samsung un citas” (no manifesta “Kas ir desmit ķēniņi, kas nodevušies zvēram”). “Kuram gan no mums galvā ir tikai viena doma – par pestīšanu? Tādu nav. Garīdznieki dienu un nakti lauza galvu par to, kur ņemt naudu remontiem. Mēs visi domājam, ka Dievam vajadzīgs ārējais skaistums, taču maldāmies. Bet ja domājam pareizi, kāpēc rīkojamies nepareizi? Viņam vajadzīgas jūsu bezgrēcīgās dvēseles, nevis spoži kupoli un fajansa tualetes podi” (no apceres “Komforts un dzīve nav savienojami”). Kuzņecova mājā atrasta 2005. gadā iznākusi kāda hierodiakona Ābela (Semjonova) brošūra “Pases skaitlis”, kurā arī sludināta atteikšanās no naudas un pasēm un novēršanās no pasaules, kurā “balli vada sātans”. Brošūras un Kuzņecova sprediķu saturs un stils ir tik līdzīgi, ka tos varētu būt rakstījis viens autors. Arī Kuzņecovs pirms kāda laika esot izdevis pāris grāmatiņas un mēģinājis tās izdāļāt pat Bekovas baznīcā.

– Tagad var drukāt visu ko, pirms drukāšanas jau neviens pat neizlasa. Un pēc tam tikai brīnās, ka cilvēki salasās un sāk līst pazemē, – šūpodamies savā biroja krēslā sprieda Dmitrijs. Viņš bija ģērbies pelēkā uzvalkā ar kaklasaiti un atgādināja oficiālu amatpersonu. Olga, satīstījusies lielā adītā džemperī, sēdēja uz rakstāmgalda malas, nervozi pīpēja un, šķiet, centās izskatīties pēc tādas žurnālistes, kādas mēdz rādīt filmās.

Arī alu rakšanai šajā apvidū ir vēsture. Pirms vairākiem gadiem netālu no Bekovas esošajā Serdobskā tēvs Andrejs esot atklājis milzīgas aizbērtas vai aizbirušas alas, tā tagad esot iecienīta pareizticīgo svētvieta. Dmitrijs uzskata, ka, iespējams, tieši šis notikums iedvesmojis Kuzņecovu uz pašam savas alas rakšanu.

– Nezinu, cik tur taisnības, bet Kuzņecovam pirms daudziem gadiem esot uzstādīta diagnoze, it kā šizofrēnija un it kā tikai tāpēc, lai izvairītos no dienesta armijā, – stāstīja Dmitrijs. – Vēl esmu dzirdējis, ka viņam esot bijis kāds draugs, kas tad arī Peķku vadājis apkārt pa svētām vietām, cerot, ka viņš tiks dziedināts. Nezinu, cik no tā visa ir taisnība. Manuprāt, viņi nebija domājuši aiziet pazemē tik pēkšņi. Tāpēc arī vairāki no sekotājiem nepaguva iebarikādēties alā. Mājā mēs atradām krājumus – dārzeņus, eļļu, daudz visa kā. Kāpēc tad viņi nebija paņēmuši līdzi arī tos?

Pjotrs Kuzņecovs 2007. gada 15. novembrī. Drīz pēc aizturēšanas viņš tika ievietots Penzas psihiatriskajā slimnīcā "uz pārbaudēm".
(Foto: APF / LETA)

Šādu versiju Krievijas TV sniegtajā intervijā apstiprinājis arī pats Kuzņecovs, stāstīdams, ka viņa sekotāju mērķis nav bijis lielas patvertnes izbūve, bet gan vairākas nelielas alas, kur varētu pavadīt laiku vientulībā un lūgšanās. Vēlāk gan viņš paziņoja, ka mērķis tomēr bijis arī lielākas alas rakšana, “kur patverties no vietējo iedzīvotāju huligānisma”. Pats viņš neesot iegājis pazemē, jo vēlējies sagaidīt ierodamies vēl citus sekotājus. Visiem patvertnes iemītniekiem – pārsvarā sievietēm, – viņš pirms aiziešanas pazemē esot dāvājis savu svētību. Dmitrijs uzskata, ka sekotāju uzticību bārdainais reliģiskais līderis ar iekritušajiem vaigiem un tādā kā nepārtrauktā izbrīnā ieplestām acīm iemantojis pēc tam, kad it kā izdziedinājis astoņdesmit gadus vecu sievieti, kas pēc infarkta gulējusi komā. Pēc atlabšanas Antoņina kļuvusi par vienu no Kuzņecova sekotājām un šobrīd arī esot pazemē.

Pie durvīm klauvēja, ienāca sieviete zilā priekšautā ar zilu plastmasas groziņu. Dmitrijs nopirka belašus un uzlika vārīties kafiju.

– Pats interesantākais, ko mēs atradām, ir šis, – viņš datorā rādīja fotogrāfiju.

Uz šķūnīša sienas ar sarkanu flomāsteru bija kaut kas zīmēts, rūpīgāk ieskatoties, noprotams, ka tā, visticamāk, ir pazemes patvēruma skice.

– Tas pilnīgi noteikti ir alas rasējums. Kuzņecovs jau tomēr bija tehnisks cilvēks, beidzis Penzas celtniecības tehnikumu.

Par viņa tehnisko pagātni liecina arī daudzu “shimonaha Maksima” mapē sakārtoto sprediķu lapu kreisās puses – uz tām ir tehnisku mezglu rasējumu fragmenti, skaitļu tabulas, bet uz vienas – menedžmenta kursu reklāma. Nospriedām nākamajā dienā uz Nikoļskoje sādžu aizbraukt vēlreiz. Dmitrijs ieteica piezvanīt uz eparhiju un aprunāties (jeb kā viņš sacīja – покалякать) ar baznīcas vēsturnieku un Penzas eparhijas ziņu redaktoru Aleksandru Dvoržanski. Viņš Kuzņecovu esot pazinis. Ejot laukā no Dmitrija kabineta, saskrējos ar sievieti asimetriskā trikotāžas tērpā. “Mūsu galvenā redaktore,” Dmitrijs iepazīstināja. Tikai vēlāk vakarā viesnīcā atšķīru Penzas pravdu un izlasīju redaktores Larisas Repes sleju “Himna krievu dvēselei,” kas bija izjusts veltījums Latvijā pienācīgi nenovērtētajam Vijas Fricevnas Artmanes talantam. Izrādījās, ka galvenā redaktore ir no Rīgas.

Dvoržanski man izdevās sazvanīt tikai pēcpusdienā, par Kuzņecova gaitām viņš nevēlējās runāt, jo par sektām neinteresējoties.

– Jā, es viņu pazinu, pāris reizes esam tikušies, bet nu jau būs vairāki gadi, kopš neesmu viņu redzējis. Jums vajag pašam viņu satikt un viņam arī vaicāt. Var jau būt, ka viņam pa šo laiku patiešām jumts aizbraucis. Ejiet uz psihiatrisko slimnīcu un vaicājiet.

Līdz kādreizējā Penzas ārstu biedrības priekšsēdētāja Konstantīna Jevgrafova vārdā nosauktajai Penzas apgabala psihiatriskajai slimnīcai Ļermontova ielā 28 nokļuvu tikai tumsā. Aiz žoga bija neapgaismots parks, pa nomīdīta sniega celiņiem, taisnām saspringtām kājām cenšoties noturēt līdzsvaru, slidinājās apmeklētāju, ārstu vai varbūt pacientu ēnas. Ne uz vienas no ēkām nebija norāžu, tikai korpusu numuri. Uz labu laimi iegāju pirmajā – aplupušās sienas un velvētie gaiteņa griesti atgādināja cietumu vai trakonamu interjerus šausmu filmās. Aiz stikla lodziņa telpā ar pacientu kartīšu plauktiem sēdēja divas medmāsas. Viņas ieteica par Kuzņecovu interesēties uzņemšanas nodaļā. Gandrīz visām ēkām galvenās ieejas durvis bija slēgtas, kāpnēm priekšā novilktas ķēdes ar uzrakstiem “Ieejas nav”. Maldīdamies pa sētas durvīm, garām sieviešu tualetēm, cauri kaut kādām palīgtelpām un “televizora istabai”, nonācu spilgti apgaismotā gaitenī, tā galā aiz letes sēdēja māsiņa. Nespēju atraut skatienu no vienmērīga platuma melnas līnijas, kas bija rūpīgi apvilkta visapkārt viņas plakstiem.

– Uz kurieni jūs? – viņa prasīja.

– Meklēju Pjotru Kuzņecovu. Gribētu viņu apmeklēt.

– Tāda mūsu nodaļā nav.

– Bet citās?

– Nezinu gan, tad jums jāinteresējas citās nodaļās.

– Bet vai tad nav kādas kopīgas uzskaites?

– Nē, nav. Varat uzkāpt otrajā stāvā, pavaicāt tur.

– Vai jūs tiešām neesat par viņu dzirdējusi? Viņš tomēr ir vietēja slavenība.

– Esmu dzirdējusi, ka viņš ir Bekovas slimnīcā, – viņa noteica.

Pie slimnīcas galvenajiem vārtiem būdiņā sēdēja sargs – liela auguma pensionārs pusmilitārā ietērpā.

– Vai slavenais vājprātīgais Pjotrs Kuzņecovs ir pie jums? – viņam vaicāju.

– Ir, ir, protams, ka ir, – viņš teica un parādīja ceļu. – Jums jāiet vēl tālāk, līdz pašam galam, tur, tai ēkā.

Sapratu, ka iepriekš apmeklētā ēka nemaz nav bijusi uzņemšanas nodaļa.

Pa tukšo un nesen izremontēto priekštelpu šurpu turpu pastaigājās pelēki zaļi plankumainā formastērpā ģērbusies sirma apsardze. Viņas matu sirmums šķita pieskaņots pelēkajiem kamuflāžas plankumiem.

– Jums ko?

– Es meklēju uzņemšanas nodaļu.

– Tās ir nākamās durvis, pašā ēkas galā.

Uzņemšanas nodaļas kāpņu telpā smēķēja māsiņa zaļā halātā un sanitārs baltā. Viņi tur “tikai smēķējot”, man esot jāiet pa brūnajām durvīm. Kabinetā galda lampas gaismā sēdēja virsmāsa.

– Jūs esat radinieks? – viņa prasīja. – Ja neesat radinieks, informāciju par pacientiem mēs nesniedzam.

– Bet ko man darīt? – mēģināju viņu iežēlināt.

– Runājiet ar galveno ārsti, lūk, tur jau viņa nāk.

Kad pastāstīju, ka vēlos satikt Kuzņecovu, šķita, ka galvenā ārste ar grūtībām valda smieklus.

– Nu cik gan var! Vai tad visiem visu viņš jau nav pateicis? Ir, ir viņš pie mums. Guļ, ārstējas, tāda garīga slimība viņam.

– Bet vai viņu būtu iespējams satikt?

– Nu, nezinu gan. Es nupat no atvaļinājuma, es nemaz nezinu, kādi tagad ir noteikumi. Jums jāiet pie administrācijas, varbūt viņi jums atļaus, uzrakstīs pielaidi.

Atgriezos tukšajā priekštelpā pie sirmās apsardzes.

– Vai administrācija ir šeit?

– Jā, šeit. Ko jums tieši vajadzēja?

– Es pat īsti nezinu, pie kā man jāvēršas. Es gribētu satikt Pjotru Kuzņecovu. Man teica, ka te varētu dabūt pielaidi.

– Nekādu pielaidi jums nedos. Vai zināt, kādā viņš ir nodaļā? Viņš ir pirmajā nodaļā! Un tur nekādu pielaižu nav. Tur ir logi ar restēm, un nekādu apmeklētāju.

– Tā kā cietumā?

– Tieši tā.

Ar klusu cerību tomēr vēlreiz devos pie galvenās ārstes. Sanitārs, kas pirmīt kāpņu telpā smēķēja, parādīja ceļu – vajag pieklauvēt pie durvīm gaiteņa galā. Pie durvīm bija piestiprināts saraksts ar pārtikas produktiem, ko drīkst un ko nedrīkst likt slimniekiem paredzētajās paciņās. Ik pa laikam iznāca kāds apmeklētājs. Pamanīju, ka durvīm nav roktura. Pēc brīža durvis pavērās vēlreiz, mani ar trauksmainu skatienu nopētīja pavecs sanitārs, noprasīja, ko man vajag.

– Atkal jūs? – daktere smaidīja. Viņa jau bija saģērbusies pūkainā kažokā un posās uz prom iešanu. – Nu, ko jūs no manis gribat?

– Varbūt mēs tomēr varam kaut kā sarunāt? Tur es netiku tālāk par apsardzi.

– Un netiksiet arī. Pie viņa nevienu nelaiž. Viņš ir pirmajā nodaļā. Un tur ir kā…

– …kā cietumā.

– Jā, pareizi.

Daktere devās uz izeju, mēs turpinājām runāties arī ārā.

– Es tiešām nezinu, ko jūs no viņa cerat uzzināt. Nu nav viņš nekāds pravietis. Nožēlojams paskats, atklāti sakot. Tādu praviešu mums te pa pilnam. Slims cilvēks.

– Kas tā viņam ir par slimību?

– Nū…, ir mums savi noslēpumi, – viņa koķeti pasmaidīja. – Visu labu jums.

Nākamajā rītā devos meklēt velteņus. Pirmajā Nikoļskoje ciema apmeklēšanas dienā biju pārliecinājies, ka tie ir vienīgie apavi, ar ko iespējams izbrist aizsnigušos ceļus – vietējiem iedzīvotājiem visiem tādi bija, bet es savos itāļu zābakos laipoju pa kupenām kā tāds stārķis. Iegriezos pāris saimniecības veikalos, taču velteņus neatradu. Viesnīcā man ieteica iet uz pilsētas tirgu. Tirgū pavadīju gandrīz stundu – klīdu starp krūšturu, kažokādas cepuru, emaljētu trauku un krāsainu čību būdām, kā orientieri izmantodams tūliņ aiz tirgus vīdošos mošejas minaretus.

– Мums ir ļoti daudz tatāru musulmaņu, – paskaidroja Dmitrijs.

Uz Nikoļskoje ciemu mūs todien veda Dmitrija draugs Aleksejs – aptuveni trīsdesmit gadus vecs, garš, ļoti kalsns vīrietis ar brillītēm tievos metāla rāmjos. Viņš bija ģērbies pelēkā uzvalkā, kas šķita pāris izmērus par platu, kaklasaites gals bija nedaudz par garu, kājās – pilsētnieciskas kurpes. Toties viņa mašīna – pavisam nesen līzingā nopirkts Kia ar 1, 2 litru motoriņu un trim durvīm – likās par mazu jau viņam vienam pašam, kur nu vēl mums trim. Aleksejs ar neseno pirkumu bija ļoti apmierināts un izrādīja mašīnas priekšrocības Dmitrijam.

– Stūres pastiprinātājs viņai arī ir, – viņš teica.

– Tu labāk tā nenesies, – Dmitrijs, iespiests aizmugures sēdeklī, teica. – Skaties uz ceļu, tur var būt slidens.

Kaut gan diena bija saulaina un skaidra, ceļš patiešām izskatījās vēl slidenāks nekā pirmajā dienā. Piestājām ceļmalā klaja, žilbinoši balta lauka malā pačurāt. Atpakaļ uz ceļa braucamās daļas Alekseja mašīna izkārpījās ar grūtībām.

– Tev ziemas riepas ir? – painteresējās Dmitrijs.

– Nē, nav, es braucu ar vasaras gumiju.

– Tu esi traks.

– Nav nekādas vainas. Viss atkarīgs no tā, kā brauc. Pats galvenais – jāievēro pareizā trajektorija, – Aleksejs teica.

Pretim ik pa laikam lēnām brauca žiguļi un moskviči ar smagi piekrautām piekabēm. 

– Gaļas uzpircēji, – paskaidroja Dmitrijs. – Braukā apkārt pa ciemiem, cieminieki jau iepriekš zina, kad atbrauks, un tad kauj lopus. Ciemos viņi gaļu nopērk uz pusi lētāk, nekā pēc tam pilsētā pārdod.

Atcerējos pirmajā dienā sniegā manītās asinis. Nikoļskoje sādžā nekas nebija mainījies, vienīgi dažas ielas tagad bija iztīrītas un izbraucamas ar mašīnu. Krustojumā, kur nogriežas ceļš uz Kuzņecova māju un gravu, vēl arvien stāvēja milicijas patruļa. Mūsu pirmā pietura bija ciema veikals. No sagrabējuša āzīša brezenta kulbas krāvējs cēla laukā un veikalā nesa maizes kastes. Pie veikala dīžājās kādam pircējiem līdzi atskrējis brūns krancis. Veikala priekšnamā pie zilas sienas bija piesprausts brīdinājums sargāties no trakumsērgas. Mazajā veikala telpā jau bija sastājusies rinda. Viena no sievām mani atminējās no aizvakardienas. Maizes ķieģelīšus pirka uzreiz daudzus, tā, ka sanāca pilns maiss, ko pārmest pār plecu. Veikalā ienāca ciema pastniece – lielā melnā vatenī ģērbusies sieviete ar īsi apgrieztiem dzeltenīgi pelēkiem matiem. Viņa daudz smaidīja, taču visu laiku mulsi raudzījās sāņus.

– Vai Kuzņecovam un pārējiem vēstules arī kāds rakstīja? – mēs viņai vaicājām.

– Dažas reizes, reti. Atceros, bija pāris vēstules.

– Bet pašu Pjotru Kuzņecovu pazināt?

– Kā nu ne! Kurš tad Peķku nepazīst! Viņš jau vienmēr tāds drusku savāds bija. Es atceros, kā viņš mēdza stāvēt Bekovas baznīcā, pašā aizmugurē, pie durvīm, rociņas tā žēlīgi salicis, tāds noplucis. Pēc tam viņš pazuda. Es nezinu, kur viņš bija un ko darīja. Runā, ka uz Baltkrieviju braucis, uz Ukrainu. Bet kad atgriezās, tad pie viņa sāka visi tie cilvēki braukt.

– Un kas notika ar tiem diviem, ko televīzija aizveda uz Maskavu visai valstij rādīt? – Dmitrijs prasīja.

Šķiet, tā jau pavisam drīz būs kļuvusi par ciema leģendu. Brīdī, kad Kuzņecova sekotājiem bija pievērsta vislielākā uzmanība un sādžā dežūrēja arī CNN filmēšanas brigāde, divus ciema dzērājvīrus Krievijas televīzijas ļaudis paņēma līdzi uz Maskavu, laikam kā vietējo apstākļu ekspertus.

– Atgriezās, atgriezās abi, – stāstīja pastniece. – Mēs vēl dabūjām viņiem sūtīt 1000 rubļus, lai pietiek vilciena biļetei uz mājām.

Bez šīs leģendas pastniece pieklusinātā balsī izstāstīja jau folklorizētu notikumu versiju:

– Daži saka, ka Peķka nemaz neesot trakonamā. Runā, ka viņš esot aizbraucis uz Kremli, izliks no turienes visus laukā un saliks visu pa vietām. Vaicājām par “Dmitrija stringera” stāstīto, ka turpat netālu vēl arvien dzīvojot daži no Kuzņecova sekotājiem.

– Kā nu ne! Dzīvo, dzīvo. Pati gan neesmu viņus satikusi, bet dūmus no skursteņa ik pa laikam mana. Un citi arī redzējuši. Cik viņu tur ir, kas viņi ir, to es gan nezinu, bet kāds tur noteikti dzīvo.

Viņa rādīja uz nelielu māju puduri plašās ielejas otrā pusē, viņpus Bekovas šosejas.

– Pati pēdējā māja, aiz tās nevienas citas vairs nav. Ja nevarēsiet atrast, pavaicājiet, gan jau kāds kaimiņš tur būs.

Pirmajā sētā nikni rēja mazs spurslains šunelis, no mājas iznāca uzkumpusi vecīte ar spieķi. Kad prasījām, kura tad ir mūsu meklētā māja, viņa pagriezās un klusēdama nozuda mājiņā.

– Neiznāks. Saderam, ka vairs neiznāks, – Dmitrijs murmināja.

Tomēr durvis atkal atvērās, uz sliekšņa stāvēja kalsns vecis pelēkā caurumainā džemperī un lielā ausainē.

– Jā, jā, tur viņi dzīvo, – viņš ar līku pirkstu rāda uz nākamo māju, nedaudz lejāk pa ceļu. – Es nezinu, cik viņu ir, bet dūmi kūp ik pa laikam. Tikai uzmanieties, viņiem tur ir trīs suņi.

Bridām tālāk, Dmitrijs drošības pēc līdzi paķēra sētas mietu, jo viņam esot bail no suņiem. Pie norādītās mājas bija iemīta taciņa līdz durvīm, cita taciņa gāja visapkārt mājai, vēl viena – līdz šķūnim, kur kaktā sabērta cukurbiešu kaudze. No droša attāluma mūs aprēja kārns dzeltens suns. Divus pārējos nekur nemanīja. Mājas logi no iekšpuses bija aizklāti ar spilvendrānām un segām. Uz durvīm ar krītu uzvilkts liels krusts. Centāmies ielūkoties iekšā, bet nekas nebija saskatāms. Aizklāti nebija vienīgi verandas logi – tur uz galda stāvēja bļodas, burkas un katli, pāris kolrābji un burkāni. Pieklauvējuši, gājām iekšā, taču tālāk par priekšnamu netiekam, otras durvis, uz kurām krusts uzkrāsots ar dzeltenu krāsu, bija aizbultētas no iekšpuses. Verandas durvis tomēr bija vaļā, lai gan tām no iekšpuses priekšā bija aizbīdīta koka kaste. Mājā bija silts, jūtams, ka krāsns labi sakurināta vēl vakar vai varbūt pat šorīt no rīta. Visapkārt kaut kas knikšķēja un knakšķēja – tās bija peles, desmitiem vai varbūt pat simtiem peļu, kas saimniekoja gan pa galdiem un krēsliem, gan guļvietām. Guļvietu mājiņas divarpus istabās bija daudz. Saskaitījām, ka tajās sagulēt varētu vismaz četrpadsmit cilvēku. Visvairāk vietas bija līdzās apaļai metāla krāsnij izbūvētajās trīs ailēs ar četrām divstāvu lāviņām. Ailēm priekšā bija aizvelkami oranži puķaini aizkariņi. Ielūkojoties aiz aizkariņiem, uz visām pusēm pabēga peles.

– Fui, kā pārbijos, man nepatīk peles, – teica Dmitrijs.

Pie zaļgani tapsētajām sienām bija piekārtas svētbildes, bērnu zīmējumi un kserokopēts saraksts ar nāves grēkiem un padomiem, kā tos apkarot. Svētbilžu stūrītī mazā plauktiņā bija vairāki piezīmju blociņi un telefonu grāmatas – vienā no tām, iespējams, Pjotra Kuzņecova rakstīts “Jaunais Jāņa parādīšanās grāmatas skaidrojums” rokrakstā. Skaidrojums sākas ar Apokalipses tēlu un personu nozīmju tulkojumu – Jāņa parādīšanās grāmatā atrasta gan Krievija un pareizticīgo baznīca, gan patiesā baznīca, atdzimusī pareizticīgo baznīca un pat Ļeņins. Zem šī skaidrojuma bija kaut kādi aprēķini, kas beidzas ar secinājumu “norāde uz 15 gadiem”. Citā plauktā bija pavārgrāmatas un avīžu izgriezumi – galvenokārt vāktas bija augļu un dārzeņu konservēšanas receptes. Uz plaukta līdzās vecai ar roku pārrakstītai Bībelei un dažām krietni jaunākām lūgšanu grāmatām stāvēja salocītu rubļu paciņa. Uz istabas galda atradām mazu blociņu ar kaķēnu uz vāka, blociņā bija bērna zīmējumi. Blakus zīmējumam ar mājiņu, koku un zvaigznēm, bija dažas sarkanas līnijas, kas atgādināja pazemes patvēruma skici uz šķūnīša sienas; nākamajā lappusē bija kleitu un svārku zīmējumi un sirds ar seju, kurai līdzās pierakstīts: “Mamma.” Virtuvē uz plīts un galda bija atstāti trauki ar ēdieniem, visi rūpīgi nosegti ar vākiem, šķīvjiem vai krūzītēm, tā, lai itin nekam netiek klāt peles.

– Kur viņi ir, nu kur gan viņi ir? – Dmitrijs atkārtoja, kad jau kuro reizi pārlūkojām telpas. Nekur nemanīja nedz lūku uz bēniņiem, nedz uz pagrīdes pagrabu. – Un kur palikuši pārējie divi suņi?

Kad iznācām laukā, nozudis bija arī dzeltenais suns. Bekovā apmeklējām kafejnīcu Kārumnieks, apēdām pa belašam, iedzērām tēju un Dmitrija līdzpaņemto Penzas dzērienu fabrikas uzlējumu Zelta gailītis, un devāmies pie tēva Alekseja, kurš kalpo tajā pašā Bekovas baznīcā, pie kuras durvīm kādreiz “rociņas salicis” bija stāvējis Peķka.

– Ko lai es jums saku, – iznācis pie mājas vārtiņiem, nopūtās tēvs Aleksejs, drukns un nedaudz iedzēris vīrs ar sirmu sprogainu bārdu un labsirdīgu sārtu seju.

– Slims cilvēks viņš ir. Nu jau gadus četrus piecus neesmu viņu saticis. Viņš pārstāja nākt uz mūsu baznīcu, kad es viņam neļāvu tās savas grāmatiņas dalīt. Es ļaudīm teicu, neņemiet no Peķkas tās grāmatiņas, bet viņam teicu – lai viņš nenāk te tās dalīt.

– Tātad jūs sastrīdējāties?

– Nevar gluži teikt, ka sastrīdējāmies. Dīvains viņš bija cilvēks. Teiksim, sludina nelietot naudu, nebraukt ar auto, neizmantot datoru. Bet es viņam prasu: Peķka, kā tad tā? Kā tu tai Baltkrievijā nokļuvi? Ar kājām? Un kā tu tās savas lapiņas un grāmatiņas drukā? Nepārraksti taču ar roku? Un ko viņš man atbild? Viņš saka – bet tas taču ir priekš lietas! Vai arī es viņam prasu – Peķka, no kurienes tev nauda? Tu sludini, ka naudu nevajag, bet pats visu ko pērc. Un vai zināt, ko viņš man atbild? Viņš saka, ka viņam naudu mamma iedodot!

Atpakaļceļā iebraucām Vertunovkā, cerējām sastapt arī tēvu Georgiju – viņš bija viens no tiem, kas vēl novembrī pazemē iebēgušos centās pierunāt nākt laukā, jo arī bija bijis personiski pazīstams ar Kuzņecovu. Pierunāšana neizdevās nedz viņam, nedz Penzas un Kuzņeckas arhibīskapam Filaretam. Pārliecināt patvertnē dzīvojošos neizdevās arī no Maskavas pēc baltkrievu diasporas lūguma atbraukušajam uzņēmējam, “bijušajam oligarham” Hermanam Sterligovam, kas pats ir visai krāšņa personība ar savu īpašu zināšanu par pasaules gala gaidīšanu.

– Man viņiem ir ko teikt, man viņiem ir ko piedāvāt, – viņš bija apgalvojis krievu žurnālistiem. – Ja viņi vēlas aizbēgt no pasaules, lūdzu! Manā lauku īpašumā vietas pietiks visiem.

Tomēr arī Sterligova aicinājumam doties uz Maskavas un Smoļenskas apgabalu robežu, kur meža vidū ir viņa apsolītā zeme, neviens nebija atsaucies. Tēvs Georgijs bija jaunāks par tēvu Alekseju, kuplām melnām un dusmīgi sarauktām uzacīm, kādus gadus 35 vecs un ražens. Uz lieveņa viņš iznāca īspiedurkņu kreklā, tomēr pēc brīža atgriezās mājā un uzvilka aitādas vesti.

– Nav viņi nekāda sekta, – viņš stingri noteica un ar plaukstu braucīja ūsas. – Viņam galvenais bija atteikties no svītrkoda. Un tas arī viss. Es jums ieteiktu, lūk, ko – brauciet labāk prom un liecieties mierā. Kāpēc bez cepures? – viņš strauji vaicāja Dmitrijam. – Nosalsiet.

Atvadoties viņš Dmitrijam vēl aizdomīgi pārvaicāja:

– Vai jūs tiešām no Penzas?

Ūsas viņš vairs nebraucīja, vienkārši ar plaukstu aizsedza muti, un es aptvēru, ka svētais tēvs, iespējams, tā cenšas apslēpt savus zelta zobus. Vēlreiz piestājām pie Nikoļskoje veikala un nopirkām pēdējo Zelta gailīša pudeli. Veikalā iestampāja pufīgās jakās un slēpotāju biksēs ģērbusies trijotne. Viens pavisam mazs un runīgs, viens liels, bārdains un manāmi iereibis, bet trešais ne īsti mazs, ne liels, ne bārdains, ne gludi skuvies, ne dzēris, ne nedzēris. Viņi esot Krievijas telekanāla RTR filmēšanas brigāde, jau pāris nedēļas nīkstot turpat ciemā noīrētā mājiņā, pamazām izpērkot veikala plastmasas cīsiņu un visus pārējos krājumus, jau pamanījušies adoptēt vienu no ciema suņiem. Skaņu vecis sirsnīgi dzerot, bet mazais, kas stādījās priekšā kā Dmitrijs jeb Dima (jau trešais šajās vietās), dzert nedrīkstot – viņam būšot jāiet kadrā, ja nu kaut kas pēkšņi notiks. Lai gan neizklausījās, ka viņš to cer sagaidīt.

–Nu,kā viņi tur? Vai nāks laukā? Vai kaut ko uzzinājāt? Viņiem taču tur ir arī bērni. Vienam esot 14, otram pusotrs gads, – pie vilciena mani uzrunāja pavadone, tā pati, kas turpceļā Vladimiram ieteica uzmanīties ar dzeršanu. Kupejas biedri gan bija pavisam citi. Vēl nebija lāga iekārtojušies vietās, bet jau par ko kaut ko sprieda un strīdējās:

– Tas programmētājs, kas atnāca ar pults draiveri, tas vispār ir nulle. Visi viņa risinājumi ir vienkārši debili – pagājušais gadsimts. Jau pati ideja, ka jāgaida atbilde, bet pa to laiku uzkaras visi procesi… tas vienkārši ir caur vienu vietu taisīts, – teica sirms bārdains vīrs rupja adījuma džemperī. Tā runādams, viņš no somas bija izvilcis sālītu speķi un vairākas pudeles alus. Pēc viņu sarunām nopratu, ka viņi varētu būt no Pārupes apvienības Start uzņēmuma PPZ vai radioelektrotehnikas konstruktoru biroja NIKIRET, kas nodarbojas ar dažādu elektroniskās apsardzes ierīču konstruēšanu.

– Cienājieties, – bārdainais mudināja. – Tā speķa drīz vairs nebūs.

Mājupceļā Aleksandra Pjatigorska grāmatā “Nepārtraucamā saruna” izlasīju pārstāstītu 18. gadsimta tibetiešu filozofa Dandara Dharambas sarunu ar diviem skolniekiem.

 “Dandars (atgriezies pēc ilga ceļojuma vēlas uzzināt vietējos jaunumus):

– Nu, ko stāsta par pasaules galu?

Pirmais skolnieks:

– Domāju, ka vajadzēs vēl pagaidīt, jo pagaidām neesmu vēl dzirdējis nevienu interesantu sarunu par šo tēmu.

Otrais skolnieks:

– Es arī neesmu dzirdējis, taču tieši tāpēc uzskatu, ka pasaules gals pienāks visdrīzākajā laikā. Jo ja jau par to būtu iespējama interesanta saruna (burtiski – “saruna saskaņā ar patiesību”), tam vairs nebūtu nekādas jēgas notikt. Kāpēc gan sarunu vēlreiz atkārtot ar notikumu, par kuru tajā bijusi runa? Pasaulei tā būtu tukša laika šķiešana.”

Naktī mobilajā telefonā pienāca īsziņa: “Laikam būs ekskluzīvs. Ja ir interese, zvani. Dima”. Tomēr nekādu interesantu ziņu no Nikoļskoje ciema pagaidām nav. Janvāra sākumā tika atklāts, ka pazemē mīt 35, nevis 29 cilvēki, no tiem četri esot bērni. Pjotrs Kuzņecovs vēl arvien ir psihiatriskajā slimnīcā. Aleksandrs Dvorkins no Maskavas Neatkarīgā reliģiju izpētes centra uzskata, ka patlaban Krievijā darbojas vēl vismaz desmit līdzīgas reliģiskas kustības, kuru biedri, pakļaujoties sava līdera ietekmei, nolēmuši dzīvot noslēgtībā. Nesen iznākušajā grāmatā “Sektas – Krievijas nacionālās drošības apdraudējums” minēts, ka Krievijā esot ap 6000 oficiāli reģistrētu sektu (sektām, kas apdraud Krievijas nacionālo drošību, grāmatā piepulcināti arī vecticībnieki). Cik ir neoficiālu reliģisku organizāciju, neviens neuzdrošinās pat minēt. Atceroties milicijas apsargāto sniegoto gravas nogāzi, dažbrīd prātā nāk pavisam dīvaina iedoma – varbūt tur apakšā nemaz nav nekādas alas, bet ja ir ala, varbūt tur nemaz nav cilvēku. Dmitrijs Guļins vēstulē atrakstīja, ka pareizticīgo Ziemassvētkos bijis iecerēts patvertnē mītošajiem nogādāt dāvanas, taču vai nu Kuzņecova sekotāji tās nav pieņēmuši, vai dāvinātāji pārdomājuši. Es viņam aizrakstīju, ka varbūt tomēr būtu vajadzējis tai mājiņā palūrēt arī zem lielās istabas rakstainā paklāja.

Raksts no Februāris, 2008 žurnāla