Apgrēcības dubultbiļete

Par vienu no šogad nozīmīgākajiem iestudējumiem Eiropas opernamos atzīta Ričarda Džounsa režisētā double-bill [1. Double-bill – izrāde, kurā apvienotas divas viencēliena operas (angļu val.).]  izrāde Londonas Koventgārdenā – tās pirmajā daļā skatāma Morisa Ravēla “Spāņu stunda”, bet otrajā Džakomo Pučīni “Džanni Skiki”.

Teodors Adorno reiz apgalvoja, ka 90 procentu operas gājēju esot “viltus skatītāji”, viņus nemaz neinteresējot mūzika un uz skatuves notiekošais. Skatītāji nākot, lai atzīmētos ar savu klātbūtni sabiedrībā, un viņu vienīgais mērķis esot mazliet vairāk varas. Īsti nezinu, kāda procentuāla attiecība pastāv šobrīd, bet varētu būt, ka daļu skatītāju interesē tikai starpbrīžu šampanieša glāzes. Mums šāda rīcība varētu likties vienkārši muļķīga, bet Dante solīja katram no četriem falsificēšanas grēkiem cienīgu atbildi ellē. Renesense alķīmiķiem iedalīja lepru, meļiem – tādu drudzi, kura laikā ķermenis pilnīgi neciešami smird, viltotājiem pienācās tūska, bet tiem, kas izlikās par kādu citu, bija jāsajūk prātā. Mūsdienās, šķiet, visa sīkā grēku klasifikācija vienkāršota līdz “varaskārei”, klāt nākot “seksuālajai iekārei” un “naudaskārei”, taču pat neiedomājoties tos skaļi dēvēt par grēkiem.

Sekss un nauda arī bija iemesls, lai Londonas Karaliskajā operā uzvestu viencēlienu pāri – “Spāņu stundu” un “Džanni Skiki”. Publikas interese par abām operām ir tik liela, ka biļetes par saprātīgām cenām internetā bija izpirktas jau pusgadu uz priekšu, un mans plāns vienkārši aiziet uz Koventgārdena kasēm nedēļu pirms izrādes šķita ne sevišķi prātīgs. Lai gan biju ārkārtīgi laipns, saņēmu tikpat laipnu paziņojumu, ka atlikušas vairs tikai vietas parterā par 140 mārciņām. Nācās galvā ātri sarēķināt visus savus tēriņus un aptvert, ka, izrāde gan ir svarīga, taču ne tik, lai savu dzīvi ierobežotu par šādu summu. Tomēr, kad pagriezos, lai dotos prom, kases meitene piedāvāja vēl vienu iespēju: izrādes dienā, astoņos no rīta jāierodas pie ieejas, cerot uz to labāko. Kad nedēļu vēlāk devos uz norādīto vietu, priekšā bija jau krietns pulciņš padzīvojušu britu. Šos nu nekādi nevarēja dēvēt par viltus skatītājiem, neviens neizskatījās un nerīkojās kā iesācējs. Cilvēki bija līdzi atnesuši krēslus, lasīja grāmatas, dzēra rīta kafijas, turklāt nelielās grupās kompetenti apsprieda gaidāmo izrādi. Galvenais jautājums, ko izvirzīja sirmie operas gājēji, bija – kura no šīm operām ir noteicošā un kura tikai piedēklis?

Tā visādā ziņā ir bijusi problēma arī agrāk – ko darīt ar komponistu iegribas dēļ tapušajām īsajām operām? Risinājums visu pēdējo gadsimtu ir bijis viencēlienu pāri un trio, tā veidojot pilnvērtīgu vakara izrādi. Piemēram, laika gaitā ir ierasts Leonkavallo “Pajaci” atskaņot kopā ar Maskaņji “Zemnieka godu”. Ar “Spāņu stundu” nebija tik vienkārši. Sākotnēji Albērs Karē, toreizējais Parīzes Opera Comique direktors, atteicās uzvest šo darbu, tad piekrita, bet vairākas reizes pārcēla pirmizrādi. Beigās tika izlemts to rādīt kopā ar Riharda Štrausa “Feuersnot” (Kaisles bads), bet arī šī iecere izgāzās. Tā Ravēlu turpināja mocīt gandrīz četrus gadus, līdz beidzot Krupī kundze, ministra sieva un komponista kaislīga pielūdzēja, izmantojot savu ietekmi, parūpējās par operas publisko pirmizrādi 1911. gada 17. maijā. Pučīni gadījums bija vēl sarežģītāks. Viņš bija apkopojis trīs viencēlienus “Triptihā”, paredzot ļoti konkrētu izrādes struktūru: nežēlīga slepkavība “Apmetnī”, tad traģiska reliģiozitāte “Māsā Andželikā”, līdz beidzot bezrūpīga mantkārība “Džanni Skiki”. Pēc komponista nāves opernami sāka ignorēt Pučīni kategorisko prasību atskaņot visus trīs darbus vienā reizē, sākot meklēt citus vakara partnerus. Kombinācijas ir bijušas visdažādākās, pat gadījums, kad “Džanni Skiki” spēlē kopā ar “Falstafu”, apgalvojot, ka Verdi opera ir “ļoti līdzīga” Pučīni sacerējumam. Šī gada eksperiments ar Ravēlu nav nekas jauns, kombinācija ar “Spāņu stundu” ir tikusi realizēta arī agrāk, piemēram, Parīzes Garnjē operā šādu iestudējumu veidoja pazīstamais franču režisors Lorāns Pellī.   Acīmredzot abas operas labi sader kopā, jo tām ir gluži nenopietni libreti. Pirmajā gadījumā Toledo pulksteņmeistara sieva laiž pa kreisi ar bariņu dīvainu vīreļu, kamēr vīrs regulē rātsnama pulksteni, otrajā kāds zemnieks vārdā Skiki maina identitāti, lai ar apmānu iegūtu sev nepiederošu mantu. Spāņu farsā, jau sākot ar nelgu pulksteņmeistaru Torkvemadu, viņa hiperseksuālo sievu Konsepsjonu un līdz pat emigrantam, mūļu dzinējam Ramiro, kurš vienīgais izrādās spējīgs apmierināt neremdināmo Purísima Concepción[2. Purísima Concepción – nevainīgā ieņemšana (spāņu val.).], viss arvien vairāk atgādina mītu par Austrumeiropas santehniķu “varoņdarbiem” pie vientuļajām Rietumeiropas mājsaimniecēm. Šajā mītā dalībnieki viens pakaļ otram lien iekšā stundeņos un ārā no tiem, tad viņus neizskaidrojamā kārtā pārnēsā no vienas telpas uz otru, un, patiešām, tas viss tikai tādēļ, ka pārspīlētais libido stāv pāri veselajam saprātam. Kamēr Ravēls pats šo viencēlienu mīļi dēvēja par “sarunu mūzikā”, salīdzinot ar itāļu opera buffa, kāds viņa laikabiedrs rakstīja, ka “pornogrāfiska vodeviļa” vēl būtu ļoti maigs apzīmējums šim darbam. Lai nu kā, bet izsmietas “Spāņu stundā” ir tās pašas di piccole mediocri anime borghesi [3. Di piccole mediocri anime borghesi – vidusmēra buržuāzijas mazās dvēseles (itāļu val.).], kuras Pučīni parodē “Džanni Skiki”. Ņemot par pamatu Dantes “Dievišķās komēdijas” 30. dziedājumu, kurā pieminēts vēsturisks Florences viltnieks Džanni Skiki, komponists izveidoja stāstu par kādu Florences namu (Koventgārdenā – nabadzīgu pēckara dzīvoklīti), kur mirušā bagātnieka Donati radinieki izmanto visus līdzekļus, lai tiktu pie kārotā mantojuma. Izmisumā, ka vecais vīrs viņiem liedzis mantojuma daļu, tie lūdz vietējo blēdi izlikties par mirušo un sastādīt jaunu testamentu. Ieņēmis vietu mirēja gultā, Skiki nodiktē jaunu testamentu par labu radiniekiem, tikai pamanās labāko – namu pašā Florences sirdī – novēlēt pats sev. Lai gan grēcinieki abos stāstos tik tiešām ir līdzīgi un tos, režisora Ričarda Džounsa vārdiem sakot, dziļi vieno “apetīte uz seksu, ēdienu un naudu”, tomēr abu darbu efektīgā mūzika tomēr ļoti kontrastē, neradot iespaidu, ka tos iespējams apvienot kopīgā izrādē.

Kas notiek ar šo operu pāri, kad to uztic iestudēt tieši tādam vecmeistaram kā Džounss? Viņš ir viens no nedaudzajiem režisoriem, kuru ikviena izrāde ir novērtēta ar atzīmi “ļoti labi”. Iedomājieties autoru, kurš, iestudējot Vāgnera Nībelungu ciklu, dēvēja to par “meditāciju par neveiksmi”. Tieši viņš pirmais valkīras ieģērba lateksa kostīmos un lika bezdējošiem dēmoniem skraidīt Prokofjeva “Mīlā uz trim apelsīniem”. Par spīti “varoņdarbiem” pagātnē, “Spāņu stunda” plus “Džanni Skiki” ir mērenības un stila tīrības paraugs, ar ļoti korektu pārcēlumu uz 50. gadu Spāniju un Itāliju. Brīžiem pārņēma sajūta, ka uz skatuves redzamas Bunjuela laika absurdās ainiņas vai pusdienas kādā neprātīgā itāļu ģimenē, piemēram, Fellīni “Romā”. Nepārprotami kino inscenējuma sajūta definē šo Džounsa mēģinājumu atainot “vienkāršā cilvēka” ikdienas grēciņus tā, lai katrs zālē sēdošais sajustos mazliet neērti par kādu savas pagātnes situāciju. Filmas elementi parādās pat tādās detaļās kā varoņu spožie “tehnikoloriskie” tērpi vai optiskā leņķa maiņās, skatuvei attālinoties un atkal tuvinoties publikai. Tā vien šķiet, ka viss iestudējums bija vēl viens pierādījums uzskatam, ko Džounss formulēja vēl 90. gados, sakot, ka nav pārliecināts, vai operas skatītājiem interesē pati opera, bet nešaubās, ka viņiem nepieciešama izklaide. Un “izklaidēt” viņam izdodas, pateicoties dīvainam paņēmienam – abās “humoreskās” netiek ar papildus ākstībām lieki uzsvērtas komiskās vietas, tikai saglabāta groteska nopietnība. Tādēļ, izrādei beidzoties, tu jau esi guvis pārliecību, ka balagāni un sekli mizanscenējumi tikai kariķē labu mūziku, pielīdzina uz skatuves notiekošo vulgāram cirkam. Iespējams, Džounsa spēja izlavierēt starp šīm lamatām arī ir jāuzskata par kādu apmānu, jo skatītājs taču notic, ka aiz šiem vieglprātīgajiem sižetiem slēpjas kādas drošas zināšanas. Piemēram, tādas, kas atklājas Skiki operas nobeigumā – varonis aptver, ka par savu apgrēcību tiks sodīts un no elles visticamāk neizbēgs. Un tā arī būs – Grifolīno no Areco vēlāk ellē, norādot uz kādu apmāto, Dantem teiks: “Tas zvērs ir Skikija, viņš daudzreiz tā trakojas un plosās.” Bet uz skatuves Skiki noglāstīs stūrī stāvošo Aligjēri bisti un izmisis pazudīs tumsā.