Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kāds bija jūsu mīļākais ēdiens bērnībā?
Es esmu karalaika bērns, toreiz vislielākais sapnis bija — dabūt īstu maizi, jo tas bij’ liels deficīts gan kara gados, gan tūlīt pēc kara. Mēs ēdām vīķu maizi un tādus plācenīšus…, tā, ka maizīte, vienkārši maizīte — tas bij’ sapnis.
Bet kas jums garšo šodien?
Man ļoti garšo saldie ēdieni, piemēram… es nemaz nezinu, kā lai to nosauc, nu — putukrējums, kas peld skaidrā dzērveņu ķīselī bez ogām. Toties pret visādu veidu bulciņām mana attieksme ir negatīva, tās es praktiski nelietoju. Kūkas — jā, kūkas es labprāt ēdu, bet tās dārgi izmaksā.
Vai jūs pats protat to pagatavot?
No saldiem ēdieniem varu pagatavot tikai saldu tēju, neko citu. Vispār es neesmu kulinārs, un parasti gatavo sieva. Pats protu izvārīt vai izcept olu — tas laikam viss. Kad mamma bija dzīva, tad viņa gatavoja ēst. No tiem laikiem ļoti labā atmiņā ir palikuši cepti kartupeļi ar cūkas gaļu, tos vēl tagad šad tad ēdu, lai gan principā… principā es tagad ēdu pavisam savādāk. Tagad man garšo dažādu veidu svaigi rīvētas saknes, praktiski katru dienu ēdu rīvētus burkānus, labprāt ēdu ķirbjus, arī marinētas sarkanbietes. No augļiem es cienu tikai tos, kas aug šeit, pirmām kārtām, tie ir āboli, bet visādu tur silto zemju augļi — tie nav priekš manis. Ļoti garšo plūmes, dzeltenās vai Viktorija.
Vai ir kāda vieta, kur jūs labprāt pusdienojat ārpus mājas?
Jā, ir gan, tikai es to nevaru atļauties, bet es labi stādos priekšā tādu nelielu kafejnīcu — sešas, astoņas, desmit vietas, bet ne lielāku. Vecrīgas kafejnīcas ir tādas, tagad jau daudz ir tādu…
Ko jūs uzkožat starp ēdienreizēm?
Neko. Tai ziņā esmu ļoti stingrs vīrs — no rīta paēdu brokastis, pēc tam līdz pusdienām — neko. Ap sešiem septiņiem ēdu vakariņas, un ļoti nepieņemams, ja man gadījumā ir jāēd arī vēlāk, nu — gadās, protams, arī tā.
Vai parasti ēdat vienā un tajā pašā laikā?
Brokastis vienā un tai pašā laikā, pusdienas ne vienmēr, un ja tās es paēdu četros vai piecos pēcpusdienā, tad es vairāk neēdu. Tad es iedzeru tēju vai kefīru tā ap septiņiem vakarā, un tas ir viss. Vēl kādu ābolu varbūt, bet tas ir viss.
Ko ēdat brokastīs?
Man faktiski ir tādas standarta brokastis: tas noteikti ir biezpiens; otrkārt, auzu pārslas ar kukurūzu un pienu vai kefīru; tad — sviestmaize ar sieru vai vārīto desu. Jā, un vēl vārīta vai cepta ola, ābols pa virsu, tēja, protams, un — tas ir viss. Tā bagātīgi to visu, jo es uzskatu, ka brokastīs ir jāēd vispamatīgāk.
Pusdienās?
Es esmu no tiem, kas ciena zupas, bet nevis smagas, drīzāk tādas, kas nav uz buljona bāzes — vienkārša sakņu zupa ir vislabākā, tāda šķidra. Zivju zupu ļoti labprāt, arī skābu kāpostu, taču ne pirmās dienas, bet otrās vai trešās. Otrajā — zivju ēdieni jebkurā veidā, piemēram, sieva labi gatavo ceptus zivs gabaliņus japāņu gaumē — kopā ar sīpoliem saceptus.
Kuras valsts virtuvi esat iecienījis?
Es tiešām esmu apbraucis visu pasauli, vismaz — bijis visos kontinentos un no ēšanas viedokļa raugoties, man patīk valstis, kur ir iecienīti zivju ēdieni, un, jāsaka — tā, kā zivis gatavo Japānā, citur nekur nav izdevies nogaršot.
Jūsu neaizmirstamākā ēdienreize?
Esmu ēdis gan čūskas, gan siseņus, bet teikt, ka tie man sevišķu sajūsmu izsauktu, nevaru. Taču labā atmiņā ir palicis brauciens uz ASV 1988. gadā. Mēs bijām vienā no Holivudas filmu uzņemšanas paviljoniem, tā ir pat tāda vesela pilsētiņa, kur tās kovboju filmas uzņem. Un tad tanī vietā oglēs cepa lielus bifeļa gabalus uz iesmiem. Gaļa bija divu plaukstu lielumā un pirksta biezumā! Tik sulīgu un aromātisku tiešām nekur neesmu ēdis! Un vēl cienāja ar kaktusu degvīnu.
No kāda ēdiena jūs neatteiktos, pat uzmodināts nakts laikā?
Ziniet, es ēstu tādu skābenu želeju, vienalga — zaļu vai sarkanu, tā zaļā ir uz citronu, sarkanā — uz dzērveņu bāzes, ar putukrējumu, un ja vēl tas viss ir auksts…
Ja nav noslēpums — kāds ēdiens jums visvairāk kārojās tad, kad bijāt cietumā?
Gribējās… tādu labu — kādreiz bij’ Valmieras, bet tagad jau daudz visādu tādu aromātisku… Man gribējās sardeles vai cīsiņus. Bet no tā, ko tur deva ēst, visgaršīgākais bija vinigrets, tas nekad nebija sabojājies. Eļļu varēja pieliet klāt, cik grib.
Ja varētu izvēlēties, tad kur un ar ko jūs ieturētu sava mūža pēdējo maltīti?
Mežā pie ugunskura draugu un ģimenes locekļu kompānijā — abi puikas un dzīvesbiedre, tie arī, protams, ir mani draugi.