Aivara Eipura 10 neaizmirstamākās sarunas

Vismīļākās man ir sarunas ar dēlu. Par jebko. Ar sievietēm, kuras man dārgas. Ar draugiem, kuri dārgumā neatpaliek, gadās, pat pārspēj augstāk minētās. Ar vectēvu — tās gan vēl daudz neatceros, vēl jāpagaida... Ar tēvu mazliet — par futbolu. Taču neaizmirstamākās šoreiz lai ir citas, pat ja ļoti nepatīkamas. Dažas ir mīļas savā lakonismā, tās atceros vārds vārdā, citās atminos noskaņu, kamēr pats alfabēts — aizplīvurots.1. Saruna ar čekistu

Laiks — 1977./78. mācību gads. Esmu LVU Filoloģijas fakultātes 4. kursa students. Vieta — Stūramāja. Pirmoreiz mūžā es nesaprotu, kas sarunu nupatiešāmbiedru tiešām interesē, kas nē. Liekas, šajā dialogā esmu izvirzījis sev nepaveicamu uzdevumu — apčakarēt. Jo mani taču vervē darbam pēc augstskolas — johaidī! Domāju, jārīkojas tā viltīgāk. Teicu, ka aprunāšos ar māti un aiznākamajā dienā piezvanīšu. Atceros, piezvanīju no automāta pie Teikas un “lēju”, ka esmu runājis ar māti un esam izsvēruši, ka mans aicinājums tomēr ir skolotāja profesija. Uhh! Kā akmens toreiz novēlās. No pretīgākajām sarunām pirmajā dienā. Viņa uzvārds  bija Straube.2. Saruna ar holandieti

Ēdoles pils, 1989. gads. Tiek svinēti Jāņi. Piedalās Greenpeace pārstāvji, daudz zaļo latviešu. Ir arī viens holandietis. Mans ieroču biedrs Juris nav stiprs uz valodām, toties zina dažus holandiešu futbolistus, tostarp Marko van Bastenu. Viņš tomēr grib parunāt ar holandieti. — Van basten! — Juris klusi izsaucas, nokrīt no sēžamā ar galvu pa priekšu un paliek guļam holandietim pie kājām. Vislakoniskākā.3. No mīļākā plauktiņa

1979. gads. Kamčatka, vulkanologu ekspedīcija. Vedam no Klusā okeāna izskalotos baļķus ar helikopteru uz nometni pie vulkāna, kurš nedaudz izverd, lai sagatavotu malku. Korejietis Kostja Kims, ekspedīcijas vadītājs un es (pirmoreiz!) pieejam pie pašas ūdens malas. Pēkšņi Kims rāda ar pirkstu pie kājām un saka: “Skaties, Aivar, tas ir Klusais okeāns. Tev patīk?” Visatbruņojošākā.4. Visvienmuļākā

Jaunībā kāds paziņa man stāsta par savu varžaci uz kājas. Kādu stundu. Klausos, bet ciešu. Es laikam biju tam izredzēts.5. Visliriskākā

Vidusjūras Spānijas piekraste, Malaga. Laikam nav nozīmes. Melnādains makšķernieks (jāatradinās no vārda “nēģeris”) stāv krastā un spiningo.  Garām vienmērīgā riksī cenšas paskriet baltādains tūrists (tas esmu es) un it kā nevērīgi spāniski uzsauc: “Kā ķeras?”  “Nekā,” šis atsaucas. Kas par to, ka baltādainim ir jau nedēļu ilga caureja, rokā sažņaugts papīrs, ka viņš drāž  uz niedrēm un ka viņam jāpaspēj atpakaļ uz autobusu tā, lai tas izskatītos neuzkrītoši.6. Skopi par zeltu

1978. gads. Tālivalža ielas kopmītnes. Klusi, bet trīsdesmit reizes pieklauvēju pie kādas istabiņas durvīm. Pēkšņi  durvis atveras. Esam divi vien.  Saku: “Pie mūsējiem juristi atnākuši ciemos, man nav kur likties, bet tev trīs gultas brīvas? Vai nevaru palikt?” — “Vari.” — “Kurā gultā?” — “Manā.”

Vissvētlaimīgākā.

P.S.Viņa bija skaista un parasti daudz atturīgāka nekā varētu nodomāt.7. Ārpus sezonas

Ar franču kinorežisoru Pjēru Bešo  gadus desmit atpakaļ Vecāķos pastaigā gar jūru. Viņš bija atvedis uz Arsenālu dokumentālu aktierfilmu Parka  hotelis par Višī režīmu Francijā. Par kolaboracionismu. Viņa mākslas filmās daudz filmējusies Fanija Ardāna. Pjērs  jau ir iesirms kungs, taču viņš nav bijis pie jūras kopš sešu gadu vecuma. Tas bijis Dānijā, kara laikā. Vienkārši neaizmirstama saruna.8. Tā viņš ir

Saruna ar vienaudzi Tūru, gara auguma norvēģi pie viņa mājās 1997. gadā. Tikko esmu nokrāsojis viņa šķūni. Tūre bijis celtnieks, tad savainojis muguru, tagad mācās par pedagogu jaunākā skolas vecuma bērniem. Tas esot tāds apmācības veids, kurā tie paši bērni  ir kopā no četru līdz desmit gadu vecumam. Tātad, bērnudārza grupiņa paliek kopā arī skolā. Tūrs (patiesībā viņš esot Tūre) māca man arī norvēģu lamuvārdus un vēlāk mēs brauksim uz lielo mašīnu gadatirgu Oslo pievārtē, taču tā ir viscilvēcīgākā saruna. Reizēm šķiet, ka atšķirība starp norvēģiem un latviešiem ir tikai naftā.9. Visradošākā

Ar Pjetro Dini, baltu valodu speciālistu, gadus deviņus atpakaļ. Mēs gandrīz uzreiz runājām par visu, it kā būtu beidzot satikušies, lai gan viens par  otru iepriekš neko nezinājām. Viņš labi runāja latviski, man itāliski trūka prakses. Tagad viņš vēl labāk runā latviski, bet  es itāliski vēl joprojām tikai galvenokārt lasu. Man viņa pietrūkst.10. Vistraģikomiskākā

Par to labāk ne. Draugi un labi paziņas to zina. Ar to pietiek. Saldā ēdiena nebūs. Bet viena tāda saruna ir bijusi.