Es priecājos, ka Dieva nav

Fransuā Marī Banjē – gleznotājs, rakstnieks, dramaturgs, fotogrāfs: nekas neierobežo šo pastāvīgi mutuļojošo garu. Banjē darbi pauž unikālu un spontānu skatījumu, kas izriet no vientulības, kura viņu nekad nepamet.

Jau ilgi vēroju, kā viņš tver cilvēka būtību. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par aizmirstu garāmgājēju, klejojošu atkritēju, izcilu pensionētu aktrisi, leģendāru rakstnieku dzīves nogalē vai tādu pianistu kā Vladimirs Horovics, – Fransuā Marī Banjē skats viņa fotogrāfijās sniedzas tālāk par šķietamību. Viņa pieeja ir instinktīva: personāži viņa skatienā sajūt individuālu labvēlību un atteikšanos no jebkādas vērtēšanas. Katrs portrets ir logs uz likteņa priekšā stāvošu dvēseli.

Esmu redzējis, kā Banjē pārglezno savas fotogrāfijas, tās pārklāj ar vārdiem, paplašina, pārveido. Šāda rīcība atspoguļo viņa personību – brīvu, neizdibināmu un reizēm impulsīvu. Viņa lielās fotogrāfiju izdrukas kļūst par audekliem, uz kuriem viņš raksta un glezno, attēlus papildinot ar teikumiem un krāsām, iedvešot tiem otru dzīvi, jaunas vibrācijas. “Fotogrāfija mēdz būt garlaicīga,” Banjē man teica. Tāpēc viņš to uzlabo un atdzīvina.

Banjē, vienmēr būdams gleznotājs, nekad nepārstāj slepeni strādāt savā darbnīcā. Viņš ķeras pie audekla bez iepriekšēja nodoma, ar pirmatnīgu žesta enerģiju, kas nāk no pašām dzīlēm. Pēc tam seko vārdi – skatītājam adresēti mīlestības vēstījumi. Krāsas, formas, žesti un domas savijas, lai paustu intensīvu maigumu, liegu nopietnību, dzīvības spēka jūsmu. Katra glezna ir pulsācija, kliedziens vai glāsts – veids, kā saviļņot citus un uzturēt aktīvu dialogu.

Savā rakstniecībā Banjē turpina pētīt cilvēciskās attiecības. Esmu lasījis viņa romānus, apmeklējis viņa izrādes. Arī šajās jomās Banjē radījis aizkustinošus stāstus, pievēršoties vienlaikus trauslām un universālām lietām, sarežģītām attiecībām, kas draud sabrukt, tomēr balstās mīlestībā, svārstās starp zaudējumu un izlīgšanu, – vai tās būtu attiecības starp māti un dēlu, brāli un māsu vai jaunekli un slavenu mākslinieku.

Banjē piemīt mulsinoša vienkāršība. Viņš ir spožs, brīžiem kaitinošs, pārmaiņus klasisks un ekstravagants, ārkārtīgi brīvs: viņš neblēdās. Banjē kolorītais, bieži vien neaprēķināmais raksturs atbilst priekšstatam par mākslinieku, kurš tiecas cildināt dzīvi visā tās sarežģītībā. Viņš mūs ieved priekā un klusumā, liek redzēt neredzamo un saskatīt šķietami paslēpto dvēseles diženumu.

Savu nevaldāmo brīvības alku spārnots, Rīgas Laika izdevējs Arnis Rītups ar Fransuā Marī Banjē tikās vairākas reizes – Parīzē viņa darbnīcā un Ņujorkā viņa gleznu un fotogrāfiju izstādes laikā Migela Abreu galerijā. Abu dialogi izgaismo cilvēku un mākslinieku visā viņa vērienīgumā, cilvēciskumā un pretrunās.

Martēns d’Oržvāls

Fransuā Marī Banjē: Migelam Abreu vajadzēja piecus gadus, lai izveidotu šo izstādi – lai saprastu, kuri no maniem darbiem vislabāk parāda manu dvēseli. Un tā nu tagad galerijas tālākajā galā jūs redzat vienu vienīgu attēlu – mazas meitenes, Airisas Čamlijas, tuvplāna portretu. Viņai ir pieci gadi, taču viņa izskatās kā Anglijas karaliene Elizabete 83 gadu vecumā. Es nesapratu, kāpēc viņš izvēlējās to novietot pašā izstādes vidū. Es viņam to vēl joprojām jautāju, bet viņš neatbild. Attēls izsauc spēcīgu šoku. Viņai seja ir kā lellei. Taču vienlaikus tas varbūt esmu arī es pats.

Rīgas Laiks: Piecgadīgais jūs?

Banjē: Savā prātā es nemaz neesmu īpaši vecāks. Runājot ar mani, jūs pats redzēsiet, ka es daudz ko dzīvē nesaprotu. Bet es mīlu dzīvi. Esmu piedzīvojis dziļu izmisumu, bet tai pašā laikā man patīk nejaušas tikšanās, un man patīk spontanitāte. Un es mīlu bērnus. Man šausmīgi to teikt, bet es pats arī esmu bērns. Kad rakstu romānu vai vēstuli, es nekad iepriekš nesagatavojos. Es esmu spontāns. Taču aiz šīs spontanitātes slēpjas daudz vienatnes, daudz mūzikas, daudz ilgu.

RL: Vai jūs sacītu, ka saprotat sevi?

Banjē: Nē. Nē, jo es neko nevērtēju. Es esmu pilnīgi brīvs. Un tas man sagādā lielu prieku. Man ir liels prieks, piemēram, kad sastopu tādu cilvēku kā jūs, jo jūs izskatāties pēc viena izcila režisora, paša diženākā pasaulē, vai zināt…

RL: Pēc Orsona Velsa?

Banjē: Pēc Orsona Velsa. Es nevaru nejusties ļoti, ļoti laimīgs, satiekot Orsonu Velsu 30 gadus pēc viņa nāves.

RL: (Smejas.)

Banjē: Un tas ir ļoti jocīgi, jo es šodien pusdienoju kopā ar brīnišķīgu mākslinieku, kuru sauc Paul Pack, un viņš man pastāstīja, ka viņa māte dzīvo kopā ar Fukē rēgu. Fukē bija Ludviķa XIV intendants. Ludviķis XIV viņu iemeta cietumā par to, ka viņš bija uzcēlis sev pili, greznāku par Versaļu.

RL: Tātad šodien ir rēgu diena.

Banjē: Neesmu māņticīgs, bet tas ir vēl ļaunāk. Es ticu, ka tad, kad cilvēki mirst, viņi nenomirst.

RL: Kā tad viņi turpinās?

Banjē: Viņi neturpinās. Kaut kāda daļa no viņiem… Piemēram, kaut kas, kas pastāvējis starp jums un jūsu māti. Bet viņa var… Ir kaut kāds iemesls, kāpēc jūs esat ieradies. Jūs nebraucāt šurp tāpēc, ka gribējāt mani satikt. Jūs sacījāt, ka gribat mani satikt tāpēc, ka savulaik es tuvu pazinu Ļiļu Briku, Majakovska mūža mīlestību. Bet tas nav īstais iemesls.

RL: Nu, ja tas nav īstais iemesls, tad es nezinu, kas ir. Un tas ir iespējams.

Banjē: Jūs nezināt. Bet varbūt es jums to varēšu pateikt pēc divām stundām vai varbūt piecām minūtēm, jo vienmēr ir kaut kādas sakarības. Teiksim, pirms 40 gadiem kāds ļoti savāds kolekcionārs man lūdza viņa vārdā uzpirkt viesnīcas visā pasaulē.

RL: Pirkt viesnīcas?

Banjē: Oui.¹ Un bija tāda lieliska viesnīca Le Royal Monceau;tāpiederēja ļoti dīvainam cilvēkam, kuram likās, ka viņš ar šo viesnīcu ir precējies. Viņš teica, ka nevarot taču savai laulātajai noteikt cenu.

RL: Mani pārsteidz jūsu pieņēmums, ka tam vispār ir kaut kāds iemesls.

Banjē: Bet kāpēc jūs šeit esat? Tas taču ir tāls ceļš – braukt šurp, lai mani satiktu.

RL: Ir gan.

Banjē: Un es tagad izklausīšos mazliet pompozi, bet es jau kopš dzimšanas zinu, kas es esmu. Zinu, ka esmu mākslinieks. Zināju, ka tas man nāksies ļoti grūti – daudzu dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mans tēvs bija ungārs. Viņš mani neieredzēja un reizē dievināja. Bet viņš mani diezgan daudz iekaustīja. Kad man bija piecpadsmit, es mēģināju padarīt sev galu. Naudas man nebija nemaz. Es biju trūcīgākais skolēns savā licejā. Vecāki nebija nabadzīgi, bet viņi man neko nedeva. Es valkāju vienmēr vienas un tās pašas drēbes. Bet galu galā tas man bija vienaldzīgi. Jo man bija zināmas stiprās puses. Es viegli atradu draugus. Un man likās pievilcīgi cilvēki, kuriem ir ko teikt. Esmu draudzējies ar sabiedrībā redzamām personām, taču tas manā dzīvē nekad nav bijis galvenais. Esmu uzņēmis 1,5 miljonus fotogrāfiju, un 90% manu foto ir redzami nevienam nezināmi cilvēki. Fakts, ka esmu bijis draugos ar tādiem cilvēkiem kā Bekets, Aragons, Džonijs Deps vai kāds cits, nav tas, kas piešķir manai dzīvei vērtību.

RL: Man ne prātā nenāca tāds pieņēmums. Kāpēc tēvs jūs sita?

Banjē: Viņš mani sita tāpēc, ka es biju citāds. Es…

RL: Jūs kaut kur esat izteicies, ka vecāki jūs nesaprata.

Banjē: Nesaprata gan. Varu minēt piemēru. Kādu dienu es sēdēju uz paklāja pie loga savā istabā, kas man bija kopīga ar brāli. Un pēkšņi es ieraudzīju vārdu bouteilles² un sapratu, kā to izlasīt. Es sapratu, kā šis bu savienojas ar tej. Man līdzās bija māte. Viņa sacīja: “Pareizi, tu esi sapratis!” Šai brīdī ienāca tēva sūtīta kalpotāja, lai sauktu mani pusdienās. Man bija jāierodas pie galda līdz pulksten vieniem. Kad nonācu, bija septiņas minūtes pāri vieniem. Tēvs jautāja: “Kāpēc tu nokavēji?” Un es atbildēju: “Tāpēc, ka es iemācījos lasīt.” Bet es pie tā neapstājos un piemetināju: “Es varēju nokavēt vēl vairāk. Es varēju nonākt piecpadsmit pāri vieniem.” Viņam tas bija kā pliķis sejā. Tēvs bija ļoti formāls cilvēks: vienos nozīmēja tieši vienos. Ja vilcienam jāizbrauc vienos, tas izbrauc vienos. Es sev toreiz teicu: šis cilvēks mani nekad nesapratīs. Nekad, ar to ir cauri.

Un tāpēc, kad es redzu bērnu, kurš ir trisomique jeb ar Dauna sindromu vai kuram galvā viss nav kārtībā, kādu, kurš nespēj runāt, jo viņam nav smadzeņu, es pret tādu uzreiz jūtu simpātijas. Jo es pats varēju būt tāds, es arī varēju nolemt vairs nekad nerunāt. Māte bija ļoti skaista, kā Marlēne Dītriha; brālis nebija gluži stulbs; tēvs bija ļoti drosmīgs, bet nevienam no viņiem nebija smadzeņu, man liekas. Māte vienmēr runāja tikai par sevi. Neko citu, tikai es, es, es. Tēvs bija ļoti elegants, bet viņš man tā arī nepateica, ka savulaik bijis strādnieks Citroën rūpnīcā, strādājis trīs stāvus dziļā pazemē à la chaîne.³ Ziniet, kā Čārlijs Čaplins. Es mīlu šos cilvēkus. Kad iedomājos par sabiedrību, kura nepalīdz cilvēkiem, kas dod mums elektrību, automašīnas un visas šīs lietas, – jūs neticēsiet, cik ļoti tas mani sāpina. Līdz 19 gadu vecumam visi mani draugi bija cilvēki uz ielas – mani īstie draugi. Es uz ielas tirgoju savus zīmējumus. Reizēm trīs gadus valkāju vienu un to pašu džemperi. Man bija viens pāris bikšu un viens pāris kurpju, un es iztiku ar 50 centiem nedēļā. Kaut kāda iemesla dēļ tēvs man nepateica arī, ka ir no Ungārijas. Es to būtu ļoti novērtējis. Tā arī neuzzināju, kāpēc viņš zaudējis dzimteni. Viņš man arī nepateica, ka vecmāmiņa bijusi ebrejiete. Un fakts, ka tik daudzi franči nodeva ebrejus vāciešiem, mani vienkārši sagrāva. Jaunībā mani 10 reizes arestēja par to, ka braucu ar motociklu bez vadītāja tiesībām. Un es nepaklausīju, es teicu: “Jūs esat sūdu policija!” Visiem zināms, ka tagad policija Francijā ir ļoti mainījusies. Bet tolaik… Pašnāvības mēģinājums 15 gadu vecumā – tas nav nekāds nieks.

RL: Nē, nav gan.

Banjē: Es gribēju iedzert tranquilisant,⁴ bet mātei tobrīd bija izbeidzies fenobarbitāls, tāpēc es iedzēru to, ko nu izdevās atrast. Ja tas būtu bijis fenobarbitāls, stundas laikā es būtu pagalam.

RL: Vai atceraties, kāpēc jūs tā darījāt?

Banjē: Jā, jā.

RL: Kāpēc?

Banjē: Es mīlēju kādu zēnu. Tā, kā mīl 15 gadu vecumā. Es vēl biju kā bērns. Un tā zēna tēvs atnāca pie maniem vecākiem un pateica: “Jūsu dēls mēģināja pavest manu dēlu.” Tas bija pilnīgs stulbums. Mēs neko īpašu nebijām darījuši, pavisam godīgi. Bet maniem vecākiem, manam tēvam… Man likās neiespējami nodzīvot kopā ar viņu vēl sešus gadus, līdz es beidzot oficiāli kļūtu brīvs.

RL: Jūsu stāstā vislielāko iespaidu uz mani atstāj zinātkāre, kas jūs vada. Jūs esat nācis no tik sarežģītas situācijas; kā jums liekas, kas bijis jūsu zinātkāres avots? Kāpēc jūs tā interesēja cilvēki?

Banjē: Tas ir tāpēc, ka es neciešu neīstumu. Teiksim, es pienācīgi novērtēju to, ka mans tēvs bija ļoti, ļoti elegants vīrietis. Bet kāpēc? Kāpēc tik daudz pāru apavu? Tik daudz kaklasaišu? Tik daudz uzvalku? Kāpēc man noteikti bija jāsēžas pie galda vienos nulle nulle, ja es tobrīd biju sapratis kaut ko tik ļoti svarīgu? Kāpēc nedrīkstēju teikt to, ko domāju? Kad man bija deviņi gadi, licejā man pastāstīja par zēnu no Somijas, kurš rakstot vienā vārdā ielaiž trīs kļūdas. Viņa tēvs bija savas zemes vēstnieks Francijā. Nākamajā nedēļā es aizgāju pie viņa uz mājām, un mēs kļuvām par labākajiem draugiem. Var teikt, ka es uzaugu viņa mājās. Tā māja bija lielāka par šo viesnīcu… Nu, varbūt ne lielāka, bet ļoti liela. Un es satuvinājos ar vēstnieku un viņa sievu. Es teicu: “Vēstnieka kungs, vai drīkst zināt, kāpēc de Golla kungs jums vakar pateica ardievu? Vai jūs spējat saprast, kāpēc Francijas valdībai pret jums ir tāda attieksme?” Viņš smējās, taču atbildēja. Un es nodomāju: dzīve bez maniem vecākiem būtu tik brīnišķīga! Es būtu tik laimīgs! Bet es tā nevarēju teikt, jo viņiem tomēr bija zināms stils.

RL: Jūs domājat – jūsu vecākiem bija zināms stils?

Banjē: Ziniet, franči ir ārišķīgi un savrupi. Tā ir zeme, kurā ir Versaļa un de Golls. Mēdz teikt, ka būt francūzim nav liktenis, tas ir gods. Tikai ne man. Protams, tas viss man netraucēja mīlēt Edīti Piafu un to, kā Horovics spēlē Listu. Šajā savādajā vidē man bija ķēriens ieraudzīt, kas ir kas. Pat tagad, ja jūs man parādītu mazā foto kādu cilvēku, es jums varētu pateikt, kas šī persona ir.

RL: Jūs domājat – jums ir attīstīta intuīcija?

Banjē: Oui.

RL: Vai jūs esat piestrādājis apzināti, vai tā vienkārši noticis, ka jums ir šāda dāvana?

Banjē: Es to nemaz nevēlējos. Teiksim, uz manas grāmatas “Perdre la tête”⁵vāka ir tāds attēls. Kādu dienu Džonatans Beikers no Vanity Fair fotografēja mani žurnāla rakstam, un es viņam teicu: “Atvainojiet, tur ir tā vecā sieviete, angļu valodas skolotāja. Viņa stāv Rue Mouffetard vidū. Man viņa jānofotografē!” Tas bija divus kilometrus no manām mājām. Es aizgāju, nofotografēju, atgriezos un teicu: “Skatieties!”

RL: Tā ir fotogrāfija, kas ir uz jūsu grāmatas vāka?

Banjē: Tā ir uz manas grāmatas vāka, un tā bija uz izstādes plakāta Villa Medici. Šīs sievietes meita mani iesūdzēja tiesā par to, ka es izmantoju garā vāja cilvēka attēlu. Un pirmo reizi fotogrāfijas vēsturē tiesnesis pateica: “Fransuā Marī Banjē skatījums ir tik cilvēcisks, ka tas ir svarīgāk par tiesībām uz savu attēlu.” Tā bija pirmā, bet ne pēdējā reize, kad šī persona man uzbruka, taču es uzvarēju.

RL: Tas bija skaudības dēļ? Vai aiz greizsirdības?

Banjē: Greizsirdība arī ir problēma. To fotogrāfiju es neuzņēmu tāpēc, ka sieviete bija zaudējusi prātu. Es nemaz nezināju, ka viņa ir plānprātīga. Es fotografēju tāpēc, ka viņā bija kaut kas izcils. Viņa itin nemaz nebija izskatīga, bet viņai piemita kaut kas brīnišķīgs; viņas sejā es saskatīju dzīves kāri. Šodien mēs varam atklāti runāt par skaistumu. Es pazinu skaistāko sievieti pasaulē kopš Nofretetes. Tā bija Silvāna Mangano, aktrise, kura spēlēja “Rūgtajos rīsos”, “Teorēmā”, daudzās, daudzās citās filmās. Viņu ieraugot, cilvēki varēja nomirt. Tas bija neticami. Pirms 20 gadiem viņa parādījās Ņujorkā. Todien lija, un tāds sieviešu foule⁶ klaigāja: “Silvāna Mangano!” Viena, viņu ieraudzījusi, nokrita zemē.

RL: Varbūt tas ir pārāk abstrakts jautājums, bet kas padara seju skaistu?

Banjē: Tas ir labs jautājums. Uguns. Dvēsele. Ir tādas sejas, kas dedzina kā liesmas. Es nezinu, kāpēc tā. Ir tāda leģenda, ka es 19 gadu vecumā esot bijis skaists. Taču tā itin nemaz nav taisnība. Jūs taču mani redzat. Es tagad esmu kā tāds vecs ābols. Un toreiz es biju vienkārši ābols. Mazas ačteles kā šimpanzei, mazs deguntiņš, nekāda zoda – man nav zoda! Cilvēki saka: “Tu biji tik skaists!” Nepavisam. Nē. Man bija lieliski mati, bet… C’est tout.⁷

RL: Es esmu redzējis fotogrāfijas, kurās jums ir sešpadsmit. Es teiktu, ka jūs bijāt skaists zēns.

Banjē: Nē! Nu labi, jā, bet es nebiju Marlons Brando…

RL: Marlons Brando ne, bet tas zēns no Lukīno Viskonti “Nāves Venēcijā” gan.

Banjē: Kad parādījās tā filma, es nekur nevarēju iet, visur cilvēki man teica: “Tu izskaties uz mata kā Tadzio.”

RL: (Smejas.) Precīzi. Tā man bija pirmā doma.

Banjē: Jums taisnība. Tolaik man bija neiespējami braukt autobusā. Un “Nāvē Venēcijā” Silvāna Mangano spēlē viņa māti.

RL: Ja es pareizi saprotu, viņa jūs kaut kad sauca par savu figlio.⁸

Banjē: Nē. Tā ir leģenda, ko stāsta cilvēki, kuri saka, ka es gribēju sev atrast citu māti. Tā nav taisnība. Jo Silvāna… Mums bija ļoti īpatnējas attiecības. Es biju vairāk iemīlējies viņas dēlā nekā viņā pašā. Viņas klātbūtnē es zaudēju valodu. Man bija grūtības vispār kaut ko pateikt. Nedēļām un nedēļām viņa dzīvoja manā mājā, bet… Tas bija tikpat kā uzturēties Dieva tuvumā.

RL: Vai jūs teiktu, ka viņai bija spēcīga iekšējā uguns?

Banjē: Ne uguns, nē. Silvāna ir kā Džokonda, viņa ir taisīta no nezin kā. Piemēram, manās acīs Merila Strīpa ir skaista. Fantastisks talants, bet… Silvāna bija skaista. Garbo bija skaista. Bet ne Silvānas līmenī. C’était irréel.⁹ Taču ne jau tādas lietas manā dzīvē ir galvenās. Tas ir tikai accompagnement,¹⁰ kā tas ir, ja ēd bifšteku ar kartupeļiem. Mana gaļa ir vārdi. Les mots.

RL: Nevis les images?¹¹

Banjē: Nē. Jo ar tiem es dzīvoju. Vārds mani var paralizēt, esmu ļoti iespaidojams. Man bija ļoti tuva draudzene, viena no pagājušā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, Natalija Sarota. Viņa brīnišķīgi rakstīja par vārdiem savā “L’usage de la parole”. Čehova pēdējie vārdi esot bijuši ich sterbe.¹² Grāmatā ir 30 lappuses, kurās viņa vaicā, kāpēc viņš to pateicis vāciski. Kāpēc ne franciski? Čehovs labi runāja franciski. Kāpēc ne krieviski? Tas, ko var atklāt vārds, ir neticami, tas ir fantastiski.

RL: Sakiet, vai jūs kādreiz ir fascinējušas lietas, ko nevar pateikt? Vārdos nepasakāmais. Tās taču ir lietas, kam piemīt vislielākā vara, vai ne?

Banjē: Tas mani nefascinē.

RL: Jūs sacījāt, ka Silvāna Mangano…

Banjē: Non, j’ai compris.¹³ Silvāna ir māksla. Man nepatīk narcises. Puķes man ir vienaldzīgas. Bet redzēt, ka tāda sieviete var eksistēt, dejot ar viņu, redzēt viņu… Tā nav viņas vaina, ka viņa tāda bija. Bet, piemēram, kad es domāju par Rūdolfu Nurejevu, es nevaru… Es to dievinu, tāpat kā es dievinu suņus. Paskālam Gregorī ir suns, vārdā Sams. Viņš pienāk un uzliek man ses pattes,¹⁴ un vienkārši paliek tā stāvam. Tas ir tik vienkāršs prieks šajā dzīvē, un tas ir tik neticami. Tā ir liela dāvana, ja dzīvē ir kaut kas tāds. Pat mans tēvs reiz pasmaidīja par vienu lietu, ko es izdarīju. Kādu dienu maiznīcā man nejauši izdeva trīs frankus viena santīma vietā. Šodien tas būtu pusdolārs. Ar šo pusdolāru es aizgāju uz Monoprix un nopirku elektrisko kabatas bateriju. Es to noliku zem gultas. Mans brālis Nikolā, trīs gadus jaunāks par mani, to ieraudzīja un pateica tēvam. Un pie pusdienu galda tēvs jautāja: “Kur tu ņēmi to bateriju?” Es teicu, ka pārdevēja maiznīcā kļūdījās. Nākamajā dienā viņš atnāca man līdzi uz maiznīcu, lai pārbaudītu, vai tā ir taisnība. Pārdevēja pietvīka sarkana, it kā baidītos, ka tēvs viņu nogalinās. Un teica: “Jā, tā biju es. Bet es to izdarīju tīšām, jo man šis zēns patīk. Piedodiet.” Un tā nu man vajadzēja atvainoties, bet kabatas baterija nonāca miskastē. T’as compris?¹⁵

RL: Oui. Jūs pieminējāt Ļiļu Briku. Vai viņa arī nebija… Varbūt ne tik skaista kā Silvāna, bet uguns viņā, šķiet, noteikti bija.

Banjē: Jums ir pilnīga taisnība. Lilī bija femme fatale. Viņai bija kādi 82 gadi… Neatceros, cik viņai bija gadu, kad viņa ieradās Parīzē. Bet viņa teica: “Fransuā Marī, tev jāzina, ka es neesmu pārāk laimīga ar Aragonu. Tagad es dzīvoju ar Vasju. Viņš nav ļoti skaists. Bet viņu es mīlu vairāk, nekā es mīlēju Osipu Briku, un vairāk, nekā es mīlēju Majakovski.” Un, kad tu dzirdi šo balsi un redzi šīs acis… Viņa bija fenomenāla. Katru vakaru viņa gāja izklaidēties un teica: “Katru vakaru, Fransuā Marī, tous les soirs je sortais mais je revenais avec un ami” – pārnācu mājās ar draudziņu.

RL: Kur bija tas āķis?

Banjē: Godīgi sakot, kad krieviete ir skaista… Viņās ir kaut kas sevišķs. Cilvēki no Austrumiem vispār ir neparasti. Ļiļa bija maziņa, viņa bija sarkana kā carotte,¹⁶ lūk, tādas tresses,¹⁷ melnas acis kā divi dimanti – tās acis, c’était électrique.¹⁸

RL: Jūs teicāt, ka Ļiļa Brika bija la femme fatale. Nu kurienes nāca tāds spēks?

Banjē: To pašu var sacīt par Marlonu Brando. Pat par Elvisu Presliju. Ir tādi cilvēki. Maikls Džeksons! Kad tu redzi Maiklu Džeksonu, tu esi pagalam. Vienkārši nav ko teikt. Džons Kenedijs – tu esi pagalam. Viņš bija tik skaists! Bet Ļiļa bija dzejniece. Un no viņas staroja iekšējā dzīve – prāts. Es viņai jautāju, vai Majakovskis bija dižākais dzejnieks. “Fransuā Marī,” viņa man sacīja, “es tā neteiktu. Es teiktu, ka dižākais bija Hļebņikovs.” Un tas ir neticami, jo viņa taču nedzīvoja ar Hļebņikovu. Viņai bija ļoti īpatnējs skats uz lietām. Bet vai zināt, viena sieviete, kura itin nemaz nebija skaista, lai gan viņas filmas es varētu skatīties tūkstoš reizes, bija Beta Deivisa. Kad tu redzi parādāmies Betu Deivisu, tu esi pagalam. Kad redzi Brižitu Bardo, tu to pēc tam aizmirsti. Bet tas mani neuztrauc, nav svarīgi.

RL: Mani fascinē, ka ir vēl kāda cita dimensija, kas… Varbūt to vajadzētu saukt par erotismu – dimensija, kas nav vienkāršs virspusīgs skaistums, bet kaut kas cits. Jo sejas vaibstu harmonija ir tikai viens aspekts. Ir vēl kāds spēks, kas iedarbojas uz cilvēkiem. Es nesaprotu, kāpēc, bet tāds spēks pastāv.

Banjē: Nu, man liekas, ka mums vajadzētu vairāk runāt par radīšanu.

RL: Par radīšanu?

Banjē: Jā. Teiksim, kāpēc tu esi kā debesīs, kad klausies, kā spēlē Vladimirs Horovics? Kā tas iespējams, ka tāds cilvēks kā Mocarts sarakstīja Klavierkoncertu nr. 23? Kā tas iespējams, ka Dostojevskis sarakstīja “Mūžīgo vīru” vai “Idiotu”, vai… Radīšanas neprāts, tas ir daudz svarīgāk. Tu vari būt punduris un ģēnijs, un tam nav nozīmes, jo…

RL: Man šķiet, te būtiskais jautājums ir, vai tas atkarīgs no taviem pūliņiem vai arī tas ir talants.

Banjē: Nē, tas nekad nav vienkārši talants. Rūdolfs Nurejevs man pirms daudziem gadiem teica: “Fransuā Marī, es katru dienu esmu strādājis.” Un Kalla sacīja to pašu: “Es neesmu izcilākā dziedātāja, bet esmu dziedātāja, kura rīt strādās.”

RL: Bet jūs sacījāt, ka četru gadu vecumā jau zinājāt, kas jūs esat.

Banjē: Ā, oui.

RL: Tas nav jūsu darba vai jūsu pūliņu rezultāts, tas jums ir dots vai… C’est donné.¹⁹

Banjē: No, attends.²⁰ Jūs salīdzināt sajūtu ar dāvanu. Tas nav viens un tas pats. Tas nav talants – saprast, ka tēvs ir pakaļa un tu nevari tā dzīvot. Es tolaik nebiju laimīgs. Un man liekas: ja es nebūtu sapratis, kā izlasīt vārdu “pudeles”, manas smadzenes būtu izvēlējušās kļūt par neko. Es varēju kļūt par autistu.

RL: Bet nekļuvāt.

Banjē: Tāpēc, ka pratu lasīt.

RL: Un jūs interesēja citi cilvēki.

Banjē: Nē, tāpēc, ka skumjas bija pārāk lielas. Kad ir piedzīvoti ļoti grūti laiki un kad tiek tam cauri, var iestāties šausmīga reakcija. Es pazinu kādu sievieti, kura nonāca tiesā, un viņas izmisums padarīja viņu traku. Viņa sāka zaudēt prātu. Ja kāds, teiksim, atnāktu un pateiktu man, ka Martēns d’Orževals, mana mūža mīlestība 13 gadu garumā, ir miris, varbūt es pilnīgi sajuktu prātā. Ja tas briesmonis, vārdā Putins, iznīcinātu Ukrainu, tas man būtu ļoti smagi. Es daudz ciešu. Tas nav joks. Kad es biju Indijā un redzēju cilvēkus, kas mirst badā, tas bija briesmīgi. Kad domāju, kā var ienīst citus cilvēkus par to, ka tie ir balti vai melni, es… Ir ļoti smagi lasīt Dostojevski. Draugi, īpaši sievietes, man gadiem ilgi saka: “To nelasi, citādi tu sajuksi prātā.” C’est terrible.²¹ Cilvēka dvēsele ir briesmīga.

RL: Kas cilvēku padara skaistu?

Banjē: Patiesums. Godīgums pašam pret sevi. Un arī tas, ka viņš nelepojas ar ārišķīgām lietām, tādām kā nauda un slava. Un cilvēka cīņa. Un cilvēka talants. Ne jau tikai cilvēks pats. Arī cilvēka dzīves stāsts, viņavalsts stāsts, tas, kā viņš audzināts. Šī iemesla dēļ ir ļoti svarīgi, lai cilvēks var iet skolā, atrast saikni ar dabu un izveidot savus iekšējos noteikumus. Jo jums ir citi noteikumi nekā man.

RL: Ja no kosmosa ierastos citplanētietis un lūgtu, lai jūs raksturojat condition humaine,²²kā jūs to aprakstītu?

Banjē: Tas atkarīgs no dažādām lietām. Tas atkarīgs no dažādām lietām, un tas ir briesmīgi. To es ļoti pārdzīvoju. Ja tu nāc no zemes, ko izpostījis karš, ko posta noziedzība, tumsonība, rasisms, tava dzīve ir daudz grūtāka, pat neiespējama. Un ko tu tad dari? Alors,²³ ir tādi cilvēki kā Navaļnijs. Cits padara sev galu. Dzīve ir džungļi. Atnācējs no kosmosa varētu jautāt: kāpēc cilvēki nesaprot, ka viņiem ir tikai viena Zeme? Tik skumji redzēt, ka cilvēki ir rasisti, atbalsta karu, nostājas pret medicīnu. Tāda muļķība ir pats ļaunākais.

RL: Kāpēc cilvēki ir tādi muļķi?

Banjē: Nevaru atbildēt. Es nesaprotu, kāpēc viņi tādi ir. Tāpēc, ka tā ir ērtāk? Teiksim, kāpēc viņiem liekas, ka viņiem vajadzīgs Dievs? Cilvēces pirmsākumos Dievs neeksistēja.

RL: Kā tad tā?

Banjē: Cilvēki viņu izgudroja. Viņi nav pietiekami stipri, lai domātu: nu ko, mēs šeit uz Zemes dzīvojam tikai zināmu laiku un pēc tam aiziesim uz visiem laikiem, tāpēc mums jābūt labiem. Vai varbūt viņiem bija grūti domāt, ka viņi nespēj radīt. Es dievinu cilvēkus, kas spēj kaut ko uzbūvēt. Bet daudz vieglāk ir palikt akliem. Es priecājos, ka Dieva nav. Tāpēc, ka, ja Dievs eksistētu, mums vienmēr vajadzētu domāt: kā tu to esi izdarījis, kāpēc tu to esi izdarījis? Ļoti labi, ka Dieva nav. Vai varat iedomāties, kādus jautājumus viņam uzdotu?

RL: Kā jūs saprotat mākslinieka lomu cilvēka situācijā? Kas māksliniekam jādara?

Banjē: Nedrīkst vispārināt. Turklāt mākslinieka dzīvei ir visai maz sakara ar to, ko viņš dara. Nav tik svarīgi zināt, kas viņš ir, jo to tik un tā nevar zināt. Marsels Prusts, kurš tik labi izprata nežēlību, pats bija ļoti cietsirdīgs. Viņš nebija sevišķi laipns, kad runāja par citiem cilvēkiem. Taču viņš ģeniāli saprata patiesas jūtas.

RL: Jūs sakāt: nevajag vispārināt. Vai tas nozīmē, ka katram māksliniekam ir sava funkcija vai uzdevums?

Banjē: Ziniet, nevar runāt par mākslu kā par funkciju. Tas nav kā vannas istabas krāns. Mākslinieki dod lietas, kas varbūt tajā brīdī nav saprātīgas. Bieži vien mākslinieku, kam piemīt vrai importance,²⁴ atklājilgi pēc viņa nāves. Manās acīs Puškins vai Brinkuši, vai Leonardo da Vinči – viņi dara kaut ko tik neatkarīgu un spēcīgu, ka tas ir kā krāsa vai skaņa. Kas bija zils, kad pasaulē vēl nebija zilā? To nevar izteikt ar gramatiku. Māksliniekam nav gramatikas. Jūs tagad esat redzējis manu izstādi, tātad jūs redzat, ko es domāju un daru.

RL: Es redzu, ko jūs darāt. Es neesmu drošs, vai redzu, ko jūs domājat.

Banjē: Es nepiekrītu, jo, ja jūs būtu promeneur,²⁵ kāds, kurš pirmo reizi paiet garām, neko par mani nezinot, jūs paskatītos, teiksim, uz Airisas fotogrāfiju un tūlīt saprastu, ka es piešķiru nozīmi šai tēmai, nevis sev pašam. Samjuela Beketa vai Erika Romēra, vai Paskāla Gregorī fotogrāfijā jūs redzētu, ka tas, ko es novērtēju un mīlu, ir pats cilvēks. Ja es rīt aizbrauktu uz Rīgu, valsts galvu es fotografētu tieši tādā pašā veidā kā vīrieti vai sievieti, kas slauka ielu. Tas ir pirmais, ko es cilvēkiem varu mācīt: nav svarīgi, ko tu dari, bet gan kas tu esi. Savās fotogrāfijās es nerādu cilvēku tādu, kādu es viņu gribu redzēt. Ziniet, kad Kartjē-Bresons uzņēma Matisa, Džakometi, Žana Pola Sartra portretus, viņam pirms tam jau bija izveidojies priekšstats. Viens ir nopietns, otrs – trausls, trešais… Kad es fotografēju Ļiļu Briku, es viņu fotografēju tādu, kāda viņa bija – veca sieviete, kas ir neiedomājami atšķirīga no citiem. Jo viņa bija ļoti vienkārša un mīlama.

RL: Ko jūs kā fotogrāfs darāt ar savu portretu varoņiem?

Banjē: Es gribu, lai viņi par mani aizmirst. Es strādāju tik ātri, ka viņi mani pat nepamana. Teiksim, kad es fotografēju Beketu trīs dienas pirms viņa nāves, šajā fotogrāfijā ir pēdējie 30 viņa mūža gadi. Tas ir mūžīgs portrets. Reizēm tā nenotiek. Kad es fotografēju Fransuā Miterānu – kad viņš otro reizi bija Valsts prezidents –, viņš bija Henrija Mora skulptūru parkā. Prezidents ir ļoti, ļoti neliela auguma cilvēks. Un viņš staigāja ap skulptūru, kas ir 10, varbūt 20 metrus augsta, es neatceros. Tā ir liela, liela skulptūra. Un tu vari būt viens no četriem vai pieciem cilvēkiem, kuri tur pirkstu uz bombe atomique,²⁶ mākslas priekšā tas nav nekas. Tā ir viena no lietām, ko es gribētu parādīt. Pirmajā reizē, kad es ar viņu kopā pusdienoju Lindsey Place, mums gadījās zināma nesaprašanās. Tas bija 1981. gada 5. decembrī, un es viņam teicu: “Monsieur le Président, vienam no mums veicies pabūt kopā ar to otru, un tas neesmu es. Tādam cilvēkam kā jūs rokās ir visa vara, bet vai viegli nonākt dzejnieka klātbūtnē?” Tas nebija augstprātīgi. Tā bija patiesība.

RL: Vai jūs esat dzejnieks?

Banjē: Vai jūs tā nedomājat?

RL: Mani interesē, ko par sevi domājat jūs pats.

Banjē: Es esmu dzejnieks. Oui. Jūs zaudējāt valodu, bet es tiešām esmu dzejnieks.

RL: Dzejnieks tādā izpratnē kā radītājs?

Banjē: Nē! Jebkurš cilvēks uz ielas var būt dzejnieks, katrs, kurš nedomā noteikumu rāmjos, katrs, kurš visam neizdabā. Visi, kas toreiz sēdēja pie galda, kaut ko no viņa gaidīja. Man nebija ko no viņa gaidīt. Man nav ko no kāda gaidīt, jo esmu saistīts ar kaut ko citu.

RL: Vai jūs teiktu, ka cilvēka būtība vairāk izpaužas dzejniekā nekā prezidentā, vai arī…

Banjē: Nē, nē, nē, man nav nekādu svaru, un man nav arī nekāda metramēra. Tas ir ļoti svarīgi. Cilvēki domā, ka es esmu ļoti pārmērīgs. Bet jūra ir pārmērīga, un jūra taču patīk. Viļņi reizēm ir pārmērīgi, bet reizēm tie ir rāmi. Cilvēks ir dzīves elements. Kā mākoņi, kā gaisma.

RL: Tikai elements?

Banjē: Oui.

RL: Nevis pats skaistākais elements, nevis centrs?

Banjē: Kas man ir skaistums? Man vienalga, ja citiem tas neliekas skaisti. Bet reizēm gadās, ka es ar savu darbu varu pievienoties kāda vai kaut kā cita skaistumam, ko nav iespējams izteikt bez krāsas vai tukšuma. Tā ir māksla. Māksla ir vieta bez vārdiem.

RL: Bez vārdiem?

Banjē: Bez vārdiem. Un vārdi arī var aizvest uz kaut ko īpašu. Kad dzirdi Puškina vai Verlēna, vai Bodlēra dzeju, tā tevi aizved uz kādu citu pasauli. Kad es pirmoreiz ieraudzīju Ļiļu Briku, viņa man bija vienaldzīga. Viņa sāka man kaut ko nozīmēt tad, kad es viņu iepazinu tuvāk. Kad viņu satiku, es īsti nezināju, kas viņa ir. Bet es dievināju viņas fantāziju. Viņa ir mūza. Mūza ir cilvēks, kurš aizved tevi uz citu pasauli.

RL: Viens no pirmajiem, ko jūs savā dzīvē sastapāt, bija Salvadors Dalī. Ko jūs no viņa iemācījāties?

Banjē: Ka asprātība ir labs arguments.

RL: Viņš bija asprātīgs? Es neesmu viņu saticis, bet man ir aizdomas, ka viņš cilvēkus īpaši nemīlēja. Vai viņš mīlēja cilvēkus?

Banjē: Man vienalga.

RL: (Smejas.)

Banjē: Viņš bija izcils mākslinieks kādus desmit, varbūt septiņus gadus. Tas ir daudz. Derēns bija labs gleznotājs divus gadus, un tas arī ir lieliski, neaizmirstami. Taču, kad es redzēju Dalī izstādi, man bija jāraud. Viņš bija ļoti, ļoti asprātīgs.

RL: Jūs ar viņu gan nebijāt draugi šo 10 labāko gadu laikā. Jūs viņu satikāt krietni vēlāk.

Banjē: Jā, bet es viņā nemeklēju, ko viņš man var dot. Es biju viņa draugs tāpēc, ka viņš bija mans draugs. Viņš man bija kā tāds vecs tēvocis, mazliet izkūkojis prātu. Jūs jau zināt, katrā ģimenē tāds ir. Es nezinu, kāds viņš bija kā cilvēks – noteikti šausmīgs, jo viņš varēja runāt šausmīgas lietas, lai izklaidētu cilvēkus. Un, ja par to tā padomā, tas nemaz nav jautri. 1929. gadā notika vilciena katastrofa, bumbas sprādziens otrās klases vagonā, kur brauc pārsvarā strādnieki. Un viņš teica: “Būtu labāk, ja tas būtu noticis trešajā klasē: ietu bojā vairāk cilvēku.” Man tas neliekas jautri. Un man nenāk smiekli par to, ka viņš bija draugos ar ģenerāli Franko, ar to diktatoru. Alors, jūs varētu vaicāt: “Kāpēc jūs ar viņu tikāties?” Man bija 16 gadu, un viņš bija vīrietis, un tas bija…

RL: Izklausās, ka jums liekas svarīgāk būt jēdzīgam cilvēkam nekā labam māksliniekam.

Banjē: Es tā neteiktu. Nevar salīdzināt mākslinieku un cilvēku. Dalī kā gleznotājs, kā jaunatklājējs bija ģēnijs. Kā cilvēks – kā cilvēks viņš nebija interesants. Tas pats attiecas uz mani: tas, kas es esmu, nav nekas sevišķi interesants.

RL: Vai jums pašam, kad domājat par savu dzīvi, svarīgāk, lai jūs atceras kā labu mākslinieku vai kā labu cilvēku?

Banjē: Es negribu ar savu atbildi jūs satriekt.

RL: Lūdzu, satrieciet.

Banjē: Man ir vienalga, ko cilvēki runā par mani kā par cilvēku, jo viņi nezina, ko es esmu darījis. Un viņi nevar par mani spriest, jo viņiem rokās nav visas kārtis. Pat man nav. Neesmu drošs, kādas kārtis man ir rokās un kādu man trūkst. Bet es zinu, ka esmu devis cilvēkiem enerģiju, kas ļauj viņiem būt tiem, kas viņi ir, un iet tālāk. Un, ja es varu iedrošināt cilvēkus iet savu ceļu, tad jūtos laimīgs. Jūtos laimīgs, kad cilvēki zina, ka es gribētu viņiem palīdzēt darīt to, kas ir viņu būtība. Esmu laimīgs, ja varu cilvēkiem palīdzēt būt brīviem, darīt to, ko viņi vēlas, un nebūt augstprātīgiem, netiesāt citus.

RL: Vai jums kādreiz bijis svarīgi būt slavenam?

Banjē: Es neesmu slavens.

RL: Bet vai tas jums ir bijis svarīgi?

Banjē: Es nesaprotu jautājumu.

RL: Nu, es…

Banjē: Jebkurš taču var būt slavens.

RL: Jūs domājat tādā ziņā, kā teica Endijs Vorhols, – ka jebkurš var izbaudīt 15 minūtes slavas?

Banjē: Endijs Vorhols mani neinteresē, man vienalga, ko viņš teicis.

RL: Viņš jūs neinteresēja kā mākslinieks?

Banjē: Es nesapratu to, ko viņš darīja. Es viņu labi pazinu, es viņu bieži satiku, bet tolaik tas mani neuzrunāja. Tagad es saprotu, kāpēc viņš ir nozīmīgs mākslinieks, jo viņš saprata šodienas pasauli. Man pietrūka prāta to saprast. Viņa sabiedrībā man bija līdz nāvei garlaicīgi. Ar Dalī man nekad nebija garlaicīgi. Dalī varēja runāt par dzeju. Viņam reizēm nebija taisnība. Viņš varēja runāt par fiziku. Es nesapratu neviena vārda par Leibnicu un visu to vājprātu, bet kā prāts viņš bija ļoti interesants. Vorhols mani neinteresēja, un es to nožēloju. Lai gan tādus māksliniekus kā de Kīriko, Maksu Ernstu vai Manu Reju es vērtēju desmitreiz augstāk par Vorholu un Marselu Dišānu. Ir brīnišķīgi, ja cilvēkiem dod iespēju sapņot.

RL: Vai māksla tur var palīdzēt?

Banjē: Māksla ir saikne starp dvēseli un pasauli. Tā man liekas. Teiksim, tie fotogrāfi, kurus es mīlu, ir sapņotāji. Kā Atžē, kurš fotografēja Parīzi un vairāk nekā tikai Parīzi. Formas, apveidus, ielas un vilcienus. Viņam ir tāds leņķis, ka tu zaudē valodu – tas, kā viņš novieto savu objektīvu fotografējamā priekšā. Es mīlu arī Kertēsu, viņa kadrējumu. Un es mīlu Lartigu, kurš fotografēja kā bērns. Es mīlu Rodčenko. Es mīlu Brasaī. Es mīlu Mohoju-Naģu. Gandrīz visi izcilākie fotogrāfi, kurus es dievinu, izņemot Atžē un Nadāru, ir ungāri. Es esmu pa pusei ungārs. Es esmu pa pusei fotogrāfs.

RL: Kāpēc ungāri ir tik labi fotogrāfi?

Banjē: Es nezinu. Vaicājiet Dievam.

RL: Tas nav iespējams, jūs teicāt, ka Dievs ir izdomāts.

Banjē: Alors, neuzdodiet jautājumus, uz kuriem nav iespējams atbildēt.

RL: Tie taču ir paši interesantākie jautājumi! Jūs nepieminējāt Anrī Kartjē-Bresonu. Interesanti, kāpēc?

Banjē: Viņš bija tiešām labs fotogrāfs, tikai mazliet augstprātīgs kā cilvēks, bet dažas no viņa grāmatām par Indiju ir extraordinaires. C’est un très, très grand photographe.²⁷ Bet viņš nav mans tips, jo viņš neiet tur, kur eju es. Man svarīgākais ir nevis parādīt skaistumu, bet apdziedāt dvēseli.

RL: Apdziedāt dvēseli?

Banjē: Oui. Ieskatīties à l’intérieur,²⁸ ieskatīties cilvēkā man ir svarīgāk nekā parādīt Indijas skaistos cilvēkus un tamlīdzīgas lietas. Es neesmu fotogrāfijas Kristiāns Diors.

RL: Vai iekšējais ir tas, ko cilvēki parasti slēpj?

Banjē: Nē, kāpēc tad tā? Kā ar Madlēnu Kastēnu, kas bija izcila, izcila, izcila…

RL: Tas portrets ar parūku ir fantastisks. Viena no satriecošākajām fotogrāfijām, ko esmu redzējis.

Banjē: Es viņai neteicu: “Madlēna, vai jūs nevarētu uzlikt parūku?” Tā bija viņas ideja. Šiem attēliem aizmugurē viņa uzrakstīja: “Fransuā Marī fotogrāfijā ir tas pats, kas Domjē un Goja bija glezniecībā.”

RL: Jāteic, ka tas ir iespaidīgs kompliments.

Banjē: Ah oui, minimum.²⁹ Un viņa bija ļoti, ļoti skopa, jūs nevarat iedomāties. Kā Moljēra “Skopulis”. Es nezinu nevienu citu cilvēku, kurš pirktu ceturtdaļu bagetes. Viņa sūtīja šoferi uz otru Parīzes galu, jo tur Rue Bonaparte bija maiznieks, kurš tirgoja bagetes pa ceturtdaļām.

RL: (Smejas.)

Banjē: Un viņa no manis nopirka septiņas fotogrāfijas! Samaksāja lielu naudu, ne vārda neiebilstot. Viņa nemaksāja savam ārstam. Viņa nemaksāja par savām kleitām. Viņa bija ļoti, ļoti skopa. Bet viņa bija izcila sieviete. Ne visai gudra, bet viņa saprata, ko es daru. Bet es esmu… Kā lai jums pasaka? Es ar to nelepojos. Taču tas ir tiesa, ka šodien, redzot Beketa portretu, es jūtos gluži… pārsteigts. Ziniet, tas ir jocīgi, jo tajos laikos, kad es biju draugos ar citiem izciliem māksliniekiem vai rakstniekiem, tādiem kā Pols Morāns, Marsels Žuando, Remons Keno, Žiljēns Grīns, es viņus nefotografēju. Es redzēju Nurejevu kailu viņa vannas istabā. Mums bija jāiet uz vakariņām ar princi Čārlzu, tagadējo Čārlzu III, uz Château de Chambord. Es biju viņa vannas istabā, un viņš iegāja douche.³⁰Tik skaisti! Bet es viņu nefotografēju. Jo manu fotogrāfiju varoņi ir uz ielas.

RL: Jūs pirmīt teicāt, ka cenšaties notvert cilvēku iekšējo būtību. Ja cilvēka patiesā daba ir apslēpta un jūs to atklājat…

Banjē: Es neatklāju. Es negribu nekādus noslēpumus. Es gribu to notvert kā tauriņu ar izplestiem spārniem. Neko vairāk. Es ne no viena neko neprasu. Es mīlu nezināmo. Es mīlu nepazīstamus cilvēkus. Es esmu pazinis tik daudzus, karali Čārlzu III un Reju Čārlzu, bet tā īsti mani vienmēr uzrunājis cilvēks uz ielas.

RL: Sakiet, ko jūs iemācījāties no Luija Aragona?

Banjē: Es netikos ar cilvēkiem, lai kaut ko mācītos. Es neesmu dzīves skolnieks.

RL: Tātad jūs ne no viena neko neesat mācījies?

Banjē: Kāpēc jums liekas, ka jaunam cilvēkam, kurš saticies ar vecu cilvēku, kaut kas noteikti jāiegūst vai jāiemācās?

RL: Es vienkārši tā pieņemu, ka jūs kaut ko no kāda esat iemācījies.

Banjē: Mēs neesam virtuvē. Jūs man nejautātu, kā es gatavoju beņē.³¹

RL: (Smejas.) Lai gan tas, protams, būtu interesanti. Bet jums ir pašam sava personīgā mitoloģija, kurā jūs jau četru gadu vecumā zinājāt, kas esat. Zinājāt, ka jūs esat ready-made.

Banjē: Ikvienam no mums jau pirmajā dienā, kad mēs ierodamies uz Zemes, ir domas un emocijas. Es neesmu ne labāks, ne sliktāks par citiem. Jebkurš savā dzīvē var ar to visu nodarboties.

RL: Ar fotogrāfiju, literatūru un glezniecību?

Banjē: Un varbūt kaut ko arī ar ģipsi… Es zināju, ka no manis nekad neiznāks zinātnieks.

RL: Jūs esat teicis, ka ikviena seja ir dzeja un manifests. Arī jūsu seja tātad ir dzeja un manifests. Kur tā ir piereģistrējusies? Kur tā piestiprinājusies?

Banjē: Tas ir ļoti interesants jautājums. Kad redzu savas fotogrāfijas vecumā no 12 līdz 18 gadiem, es redzu, ka tās ir ļoti, ļoti skumjas. Uz tām skatoties, var apraudāties. Kad es uz tām skatos, es gribu zināt, kāpēc šie cilvēki, mana māte un mans tēvs, kas bija labi izglītoti, padarīja manu dzīvi tik grūtu un kaunpilnu. Tas bija grūti. Bet pēc tam es kļuvu par jeune homme.³²Sunday Times uzlika manu foto uz vāka ar parakstu “Parīzes zelta puisēns”. Tā itin nemaz nebija patiesība. Es biju draugos ar Ivu Senlorānu, un uzvalks bija man par lielu. Es tolaik smagi strādāju pie Pjēra Kardēna par viņa preses atašeju. Es sarakstīju savu pirmo romānu, un Le Figaro recenzents par to pateica: “Viņš ir lasījis Stendālu – un pareizi darījis.” Man atvēlēja Le Figaro pirmo lapu. Nevienu manos gados tur nepublicē, tikai akadēmiķus. Bet tajā vecumā man nebija mana īstā seja.

RL: Vai tā bija maska?

Banjē: Nē, jo šī seja izskatās laimīga. Es satiku Paskālu Gregorī, šo jauno aktieri. Es viņu atklāju. Es viņu ieraudzīju bārā un teicu: “Tu būsi izcils aktieris, un tu spēlēsi manā lugā.” Es negribēju sākt ar viņu mīlas dēku. Bet viņš kļuva par manu mūža mīlestību. Pēc daudziem gadiem es iepazinos ar viņa māsasdēlu Martēnu. Esmu nodzīvojis ar viņu 30 gadus. Viņa fotogrāfijas ir neticamas. Es visas nesaprotu, jo tās ir ļoti noslēpumainas, très extraordinaires. Tagad mana dzīve ir galā. Es daudz gleznoju, katru vakaru, katru dienu. Es daudz rakstu, jo man jāpabeidz lecture, pie kā es strādāju. Šos pēdējos 40 gadus es ciešu no tā, ka Parīze ir tik tukša. Ir neiespējami sarunāties ar cilvēkiem, būt starp cilvēkiem. Viņi runā tikai par sevi, tas ir neinteresanti. Viņi nav bienveillant,³³ viņi nav viesmīlīgi.

RL: Jūs domājat parīziešus?

Banjē: Oui. Tagad tā vairs nav traģēdija, bet jaunībā gan. Runājot Spinozas vārdiem: “Toute notre félicité réside dans la qualité de l’objet auquel nous adhérons par l’amour.”³⁴

RL: Skaisti.

Banjē: Jūs esat spiegs. Jo jūs runājat franciski.

RL: Un peu.³⁵ Attiecībā uz Spinozas sentenci – vai gan jūsu mīlas objekta kvalitāte vienmēr nav viena un tā pati?

Banjē: Ah oui, l’objet de mon amour avec Pascal³⁶ bija spēja saprast dzīvi. Pirmkārt, viņš bija ļoti labs aktieris, viņš bija ļoti skaists, viņš bija ļoti asprātīgs. Tas bija neiedomājami. Viņa māsasdēls ir izcils, izcils fotogrāfs; visā, ko viņš dara, ir ļoti liela gudrība. Man tas, ko viņš dara fotogrāfijā, liekas daudz svarīgāk, jo tajā, ko tu redzi, ir noslēpums. Turpretim es vienmēr atklāju visas savas kārtis. Ar mani tā ir vienmēr, un tas ir muļķīgi. Ja man jādod padoms jūsu lasītājiem, tas būtu: nekad neko par sevi neizpaudiet.

RL: (Smejas.) Tās tiešām ir divas ļoti atšķirīgas stratēģijas.

Banjē: Tā nav stratēģija. Tas ir bon sens.³⁷

RL: Vai jūs kādreiz esat mīlējis sievieti?

Banjē: Comment?³⁸

RL: Vai jūs kādreiz esat mīlējis sievieti?

Banjē: Vai jūs esat traks?

RL: Nē. Nu, varbūt esmu.

Banjē: Jūs esat un con fini.³⁹

RL: (Smejas.)

Banjē: Es nezinu nevienu sievieti, kuru es spētu nemīlēt. Nu protams, es mīlu sievietes.

RL: Es to jautāju sakarā ar jūsu Spinozas citātu.

Banjē: Pirmkārt, es dievināju savu māti, lai gan viņa bija narcistiska. Mums mājās bija spāņu kalpotājas, es viņas visas dievināju – Nemesiju, Osario, Huliju. Viņu dēļ es biju kā bez prāta. Es dievināju sievietes. Nav tādas sievietes, kuru es nespētu dievināt. Jo sievietes ir daudz gudrākas nekā vīrieši. Neticami gudrākas.

RL: Vai sievietes ir noslēpumainākas nekā vīrieši?

Banjē: Viņas nav noslēpumainas. Viņas vienkārši ne sūda nestāsta, jo zina, ka vīrieši ir kā mazi muļķa puišeļi. Es nepazīstu nevienu vīrieti, kurš dzīvē būtu kaut ko lielu panācis bez sievietes palīdzības. Fransuā Miterāns bez Danielas būtu nulle, tukša vieta.

RL: Bet jūs?

Banjē: Es jau neko neesmu panācis.

RL: Nē?

Banjē: Je n’ai pas de réussite!⁴⁰ Jūs ierodaties pie manis kā tāds muļķītis. Ko tad es esmu paveicis? Neko. Es neesmu valsts prezidents, es neesmu Pikaso.

RL: Jūs gribējāt būt valsts prezidents?

Banjē: Varbūt. Lai iemestu jūs cietumā.

RL: (Smejas.) Vai jūs gribējāt būt tik slavens kā Pikaso?

Banjē: Negribēju. Kad domā par Pikaso, domā par slavu. Mākslinieki dzīvo citā pasaulē. Un les femmes,⁴¹ viņu gudrība… Es pazīstu daudzus dzejniekus, bet labāk klausītos, kā Ļiļa Brika runā par dzeju. Un Gala Dalī bija brīnišķīgs cilvēks.

RL: Arī krieviete.

Banjē: Tas ir jūsu viedoklis.

RL: Mans viedoklis?

Banjē: Nav svarīgi, vai viņa ir krieviete vai nav. Kad viņa dzīvoja ar Polu Eliāru, viņš sarakstīja savu labāko grāmatu, “Capitale de la douleur”.⁴² Pēc tam viss bija pilnīgi citādi.

RL: Vai jūs esat apmierināts ar dzīvi?

Banjē: Es to sev nekad nejautāju.

RL: Tagad es esmu atnācis jums to pajautāt.

Banjē: Jūs esat ļoti šarmants, bet varat atgriezties savā zemē bez atbildes uz šo jautājumu.

RL: (Smejas.) Kāpēc?

Banjē: Tāpēc, ka “apmierinājums”… Es neesmu apmierināts. Es daru lietas, ko mīlu darīt. Es mīlu rakstīt, es mīlu gleznot. Vairāk par visu es mīlu fotografēt. Man ir ļoti patīkami satikt jūs, man ļoti patīk satikt cilvēkus, man patīk viņiem palīdzēt. Katru rītu, kad ieraugu Martēnu, es dzīvoju sapnī.

RL: Ir tāds joks: tētis Karlo nomirst, un Jēzus viņam jautā: “Ko tu savā dzīvē esi paveicis?” Tētis Karlo saka: “Es biju galdnieks. Man bija dēls, bet pienāca brīdis, kad viņš aizgāja, un kopš tā laika es viņu neesmu saticis.” Jēzus uz viņu paskatās un izsaucas: “Tēvs!” Viņš paskatās uz Jēzu un izsaucas: “Pinokio!” Es gribētu jums uzdot to pašu jautājumu: ko jūs savā dzīvē esat paveicis?

Banjē: Bet jūs to visu šodien redzējāt – gleznas, fotogrāfijas, romānus, teātri. Neko daudz.

RL: Kā trūkst?

Banjē: Jūs taču zināt.

RL: Nezinu.

Banjē: Kad piedzimu, man neviens neiedeva kontraktu, kur būtu rakstīts: “Tev jāizdara tas un tas.”

RL: Jums nav kontrakta pašam ar sevi?

Banjē: Es pats ar sevi nekādu līgumu neparakstītu. (Smejas.)

RL: Tātad jūs blēdāties?

Banjē: Varbūt.

RL: (Smejas.) Un tomēr, vai ir vēl kāda lieta, kas jums pirms nāves jāizdara?

Banjē: Daudzas lietas. Pārāk daudzas. Pārāk daudz tekstu, pārāk daudz krāsu. Un tāpēc es parasti intervijas nesniedzu. Par maz laika.

RL: Kāpēc jums tas viss jādara?

Banjē: Tāpēc, ka tas eksistē manī un man jāievieš sevī kaut kāda kārtība. Un kas ievieš kārtību? Nejaušība un laiks.

RL: Tās ir lietas, kas ievieš kārtību jūsu dzīvē?

Banjē: Nē, mana dzīve var būt nekārtībā tāpēc, ka es pats esmu nekārtībā. Piemēram, es gribu palīdzēt strādniekiem. Ienest mazu smaidu viņu dzīvē, kas ir tik grūta. Es gribu aiziet uz rūpnīcu un pateikt kādam: “Paklausies, kā Horovics spēlē Lista sonāti!” Tāpēc, ka bērnībā mani izglāba Lists un Edīte Piafa. Bez viņiem es būtu noslīcinājies ezerā vai izlēcis pa logu. Kādu vakaru man Ņujorkā uz 42. ielas kāds uzbruka ar šaujamieroci. Es gāju ar cilvēkiem, kurus biju sastapis savā viesnīcā. Un es esmu tāds stulbenis, ka man viņi likās ļoti jauki. Taču izrādījās, ka viņi ir krāpnieki, jo man nav nekādas sajēgas, kas ir kas. Mani apžilbināja Ņujorkas nakts un gaismas. Un pēkšņi viens uz mani tēmē ar ieroci. Un man acumirklī ienāca prātā Volodja Horovics, kurš spēlē Lista sonāti, un kaut kas manā prātā teica: “Nemēģini bēgt. Pagriezies pret stobru un ej taisni uz viņu un šauj.” Es gāju tik ātri, cik varēju, un viņam nepietika laika uz mani izšaut. Tādēļ es domāju, ka varu nodot cilvēkiem emocijas ar saviem tekstiem, savām gleznām, ar to, kā es reaģēju uz esamības grūtībām, kā teica Žans Kokto. Bet jūs jau to pats redzējāt manā izstādē.

RL: Es atceros, ka reiz kādā rakstā jūs nosauca par Alkibiadu. Jūs viņu atceraties, to jauno cilvēku, kurš sagājās ar Sokratu?

Banjē: Alkibiads? Neatceros. Kas ar viņu bija?

RL: Viņš izstaroja gaismu. Staroja. Visi gribēja ar viņu runāties. Visi gribēja atrasties viņam līdzās. Tikai Sokrats kaut kādā mērā no viņa vairījās. Kurš ir jūsu Sokrats?

Banjē: Tas ir labs jautājums. Es būšu ļoti pompozs. Par to, ka esmu bijis tuvs draugs tik daudziem lieliskiem cilvēkiem, jāpateicas faktam, ka es biju jau ļoti vecs, kad man bija 13, 15 vai 20 gadu. Es nekad neesmu cietis no vienatnes, jo vienmēr esmu bijis kaut kas pa vidu starp to mazo meiteni no fotogrāfijas un dzīvnieku. Skatieties! Neviens taču tā neēd. Es esmu dzīvnieks. Es esmu ēzelis. Un man ir milzīga pieredze, varbūt tāpēc, ka es biju katolis.

RL: Jūs bijāt katolis?

Banjē: Jā.

RL: Katolis, kurš noliedz Dieva eksistenci.

Banjē: Es vairs neesmu katolis. Es neticu Dievam.

RL: Ko jūs esat izdarījis ar savām maskām?

Banjē: Maskām?

RL: Jā. Vai jūs dzīvē neesat nēsājis maskas?

Banjē: Kad?

RL: Teiksim, kad jūs mēģināt kādu pavedināt.

Banjē: Nu, es izmantoju balsi kā masku, kad cilvēki man zvana un es gribu izklausīties pēc kāda cita. Bet tā nav maska. Tā ir spēle. Tā ir jautrība. Ja jūs man piezvanītu un teiktu: “Hallo, vai Grēta Garbo?”, es atbildētu (zemā balsī, guturāli): “Jā, es klausos. Sveicināti.”

RL: (Smejas.)

Banjē: Un es tā varu runāt stundām ilgi. Kad es rakstīju savu pirmo grāmatu – tas bija viesnīcā Lutetia –, man katru dienu bija norunāta tikšanās ar redaktoru, kad es viņam nolasīju vienu lapu. Viņš nāca katru dienu, un divu mēnešu laikā grāmata bija gatava. Bet pēc vienas tādas lapas viņš pie manis aizkavējās, un mēs tērzējām par kaut ko citu, līdz piezvanīja kāda sieviete un sāka taujāt: “Vai Žermanī kundze? Vai Žermanī kundze?” Es atbildēju: “Nē, es neesmu Žermanī kundze. Es esmu viņas dēls.” Mans redaktors smējās līdz asarām. Kāds reiz piezvanīja un jautāja: “Vai tur runā Puarē kungs?” Es tā varēju runāt stundām ilgi, jo, kad cilvēki kļūdās, viņiem nepatīk to atzīt. Ļoti reti kāds pateiktu: “Nē, jūs neesat monsieur Puarē, ejiet gulēt, jūs esat briesmīgs cilvēks!” Un tā es turpināju sarunu un pamazām nojautu, par ko esmu noturēts. “Katrīna, vai tu uzvilki sarkano kleitu?” – “Jā. Māmiņ, tu izklausies dīvaini.” – “Nerunā niekus. Es esmu tava māmiņa.” – “Jā, māmiņ.”

RL: (Smejas.)

Banjē: Trīs gadus man bija tāds pats telefona numurs kā Šīlas impresārijam. Šīla bija tāda šausmīga, bet ļoti, ļoti populāra dziedātāja. Cilvēki man zvanīja un teica: “Hallo, vai monsieur Karērs?” – “Nē, piedodiet, es esmu viņa sekretārs. Karēra kungs ir aizņemts.” – “Bet es ļoti gribu ar viņu runāt.” Es teicu: “Labi, nodošu viņam klausuli.” (Maina balsi.) “Te Karērs. Ko jūs vēlaties, meitenīt?” – “Es gribu dziedāt “Gloria”, jo man ir fantastiska balss.” Es teicu: “Man nav laika ar jums tikties. Varbūt jūs varat man uzdziedāt tagad?” Un viņa rauj vaļā: “Gloriaa, glooriaaa…” Reiz man tā dziedāja vesela ģimene, māte un trīs vīrieši.

RL: Kad jūs rakstāt uz gleznām, vai tas nozīmē, ka jums trūkst vārda – ka uz lapas tomēr vajadzīgs vārds?

Banjē: No. Tas ir tāpēc, ka, runājot ar jums, man ir žesti, man ir iespēja pārtraukt un tamlīdzīgi. Fotogrāfijā reizēm ir… Tas nekad nav komentārs, bet vārdi uz fotogrāfijas ir kā viesnīcas viesi. Viņi dzīvo paši par sevi. Vārdi dzīvo. Viena lieta var nebūt saistīta ar otru. Tas ir ļoti sarežģīti.

RL: Es redzu enerģiju jūsu fotogrāfijās, es redzu emocijas, bet nevaru atšifrēt saturu.

Banjē: Vai jums kaut kas jāatšifrē, kad redzat Džokondu? Viss, ko jūs redzat, ir idiote, kas smaida. Vai tas jūs uzrunā?

RL: Es par to nespriedīšu, jo esmu tīšuprāt iemācījies nespriest pēc šīm pirmā brīža reakcijām. Tas man bija apzināts lēmums.

Banjē: Šajā izstādē lejā pa labi ir liela, balta lapa ar aptuveni šādiem vārdiem: “Ko jūs te darāt? Vai uz šīs promenādes plūcat vijolītes?” – “Nē, es te esmu tāpēc, ka man patīk staigāt pa bruģi. Es mīlu šo promenādi,” – un tamlīdzīgi. Un, ja nu es nožēloju, ka esmu kādu darbu pārdevis, tad tas ir tieši šis. Jo tas mani tik ļoti uzrunā. Šīs balsis, šie cilvēki – es nezinu, kas viņi tādi ir. Un es esmu uz šīs promenādes. Un šī promenāde manā galvā var būt promenāde ar Ļiļu Briku viņas mājā Peredelkinā. Varbūt tas ir dārznieks, kas pastaigājas ar vecu dāmu, maza meitene, kas pastaigājas ar… Un jums tas ir jāizlasa. Ça c’est vrai.⁴³ Tā ir taisnība.

RL: Vai jūs teiktu, ka ir svarīgi, vai man patīk jūsu darbs vai ne?

Banjē: Jā un nē. Jo tur ir arī viena zaļa glezna, kas Abreu ļoti patika. Viņš gribēja, lai izstāde sākas tieši ar to. Es teicu, ka viņš ir idiots. Man tā nepavisam nepatika. Es nebiju par to augstās domās. Taču Martēns man šo gleznu paskaidroja. Tikai tad es sāku to saprast. Un sāku aptvert, kāpēc Abreu to izvēlējās. Tā ir “Enfance de l’art”. Vai zināt, ko tas nozīmē?

RL: Mākslas bērnība.

Banjē: Un tā ir jauka. Vēl vairāk nekā jauka. Tā ir pievilcīga. Tas zaļums ir tieši tāds, kādu varētu uzgleznot tā mazā meitene. Fantastiski, ka ar mākslas starpniecību 70 gadus vecs cilvēks var zīmēt kā mazs bērns.

RL: Vai jūs savā dzīvē esat kaut ko sapratis?

Banjē: Un jūs?

RL: (Smejas.) Labi, kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Banjē: Es nevaru tā salīdzināt. Ir tā, kā teica Bodlērs: neviens neko nesaprot. Ja kāds saka, ka ir kaut ko sapratis, tad viņš nesaprot neko.

RL: Vai pasaulē ir kāds, kura viedoklis jūs interesē?

Banjē: Kad ļauj savai iztēlei runāt uz papīra lapas, kad raksti vai zīmē uz fotogrāfijas, tad nelauzi galvu, ko par tevi domā citi. Tāpēc, ka esi pats savā pasaulē, valodā. Mēs nevaram būt divi, kas dzer no vienas glāzes. Es jutos ļoti laimīgs, kad pēc mana pirmā romāna “Les Résidences Secondaires”⁴⁴ iznākšanas Andrē Bilī, Apolinēra draugs, salīdzināja mani ar Stendālu. Bet pēc tam mani vairs neuztrauca, ko cilvēki runā. Kritiķi mani ir izlutinājuši, tas tiesa. Viens no viņiem rakstīja: “Kur Simona de Bovuāra savu darbu pabeidza, tur Banjē sāk savu.” Bet cilvēki tik daudz ko runājuši man aiz muguras! “Viņš nav pelnījis tādu dzīvi…” Bet kas tad man tāds ir? Man ir motocikls. Nu, tādi ir franči. Tā skaudība ir neticama. Itālijā tā nav.

RL: Jūs esat salīdzināts ar Stendālu un Goju jau ļoti jaunos gados.

Banjē: Es negribētu līdzināties Gojam. Viņš sajuka prātā.

RL: Kad jaunu autoru pielīdzina Stendālam, tas var izpostīt viņa dzīvi.

Banjē: Jums taisnība. Un man liekas, tas mani biedēja. Bet katrs pats vainīgs, ja pievērš tam uzmanību. Mana vienīgā kļūda bija tā, ka pārāk daudz laika pavadīju ar neinteresantiem cilvēkiem, cilvēkiem no vienām un tām pašām aprindām. Taču nav tādas skolas, kurā mācītu dzīvot, tā ka…

RL: Ziniet, pirms trim gadiem, kad es pirmo reizi lasīju jūsu tekstus un paskatījos jūsu fotogrāfijas, man radās sajūta, ka jūs tuvojaties sava mūža galam.

Banjē: Paldies.

RL: Tas bija pirms trim gadiem. Bet jūsu dzīve vēl nav ieguvusi savus galīgos apveidus.

Banjē: Jums taisnība, jums taisnība, jums taisnība.

RL: Vai varētu teikt, ka šo pēdējo trīs gadu laikā jums kļuvis skaidrāks šis apveids?

_Banjē: Jums ir pilnīga taisnība. Pilnīga. Jo šo trīs gadu laikā neviens pats nav pateicis to, ko jūs tikko pasacījāt. Tas ir tik svarīgi – jums un man. Šo mirkli es neaizmirsīšu. Jūs pateicāt patiesību. Neviens to nezina. Pat Martēns. Es viņam to nekad nestāstu. Es par to nerunāju savos darbos. Es runāju par savu pašnāvības mēģinājumu, par vecākiem, bet ne par to. Ziniet, kad man bija 24 vai 25 gadi, es biju uz žurnāla Sunday Times vāka. Tur nonākuši tikai trīs franču rakstnieki – Kolete, Fransuāza Sagāna un es. Un viss, ko es pateicu tā numura rakstā, bija absolūti neīsti. Bet ir svarīgi, kas tu esi, ko tu saki. Man nav nekāda sava vēstījuma, bet man ir ticība cilvēkiem, kuri vēlas sevi kaut kā izteikt. Mēs katrs esam kā ēģiptiešu alfabēta burts. Jūs, es, visi – mēs katrs esam pilnīgi citāds. Mans fotoaparāts šīs atšķirības var notvert. Reizēm tas izdodas, reizēm ne, un tas burts neiekļūst grāmatas nodaļā. Bet es gribu cilvēkiem pateikt, ka arī viņi var darīt to pašu. Viņi var ienirt pasaulē un iemūžināt vienu augu, vienu ziedu, vienu apsēstību, vienus melus, lai iegūtu kaut kādu distanci starp sevi un nāves un piedzimšanas problemātiku. Tas, ko jūs pateicāt, mani tik ļoti iepriecināja! Jūs neesat šurp braucis velti.