Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Renuārs
Kāda diena laukos, 1936
Partie de campagne, Jean Renoir
Par “labāko nepabeigto” filmu kinematogrāfā dēvētā Renuāra “Kāda diena laukos” (vairāki kadri palika neuzfilmēti, un vēlāk režisors emigrēja) ir tikai 37 minūtes gara, taču tā nerada nepabeigtības iespaidu. Gluži otrādi – tajā ir pateikts gandrīz vai par daudz, brīžiem liekas, tik daudz, cik kino vispār iespējams, piemēram, par mīlestību un upi, kas šajā filmā, iespējams, ir viens un tas pats. Tā plūst, vilina, brīžiem brīdina (negaisa mākoņu atspīdums), tā iznes krastā, vēro, bet pēc pāris gadiem liek skumjās no sevis bēgt (lietus piles ūdenī atgādina zosādu). Filmas scenārija pamatā ir Gija de Mopasāna stāsts, bet vēl lielākā mērā, šķiet, režisora tēva Ogista Renuāra impresionisma darbi. Henrijs un Rūdolfs atver logu, caur tā rāmi skatītājs ierauga šūpojamies meiteni: viņa smejas un ir laimīga. Šis rāmja pareizums, tad kustīgais un dziļais otrais plāns un visur klātesošā upe ir kā kustīga glezna. Melnbaltums tikai padara skumjas vēl poētiskākas, bet īso laimi (viena diena) – vēl skaudrāku. “Manī ir neizsakāms maigums pret šo dienu,” sēžot saulainā pļavā, saka filmas galvenā varone, un man tā ir ar šo filmu.