Žans Renuārs "Budī, izglābts no noslīkšanas", 1932

Daniela Zacmane

Žans Renuārs "Budī, izglābts no noslīkšanas", 1932

Žans Renuārs
Budī, izglābts no noslīkšanas, 1932
Boudu sauvé des eaux, Jean Renoir

Upe Renuāra filmās parādās vairākkārt; šajā filmā tā plūst un aiziet, bet cilvēka dabā pastāv kaut kas nemainīgs. Uz cilvēku stulbumu, uzvedības konvencijām un trulo sadzīviskumu Renuārs skatās labvēlīgi un ironiski, rādot, ka tas ir arī smieklīgi un aizraujoši. Kādu dienu tipisks vidusšķiras pārstāvis Lestenguā kungs caur cakainā dzīvokļa logu ar binokli ierauga – kā viņš pats izsakās – “perfektu klaidoni”; viņš izglābj slīkstošo Budī, kurš pateicībā iemitinās Lestenguā dzīvoklī, pārvēršot kluso un solīdo mājokli līdz nepazīšanai. Mišela Simona spēlētā klaidoņa primāta darbības buržuāziskajā vidē – kā viņš uzguļas uz galda, kā garlaikoti karājas stenderē, kā lenc sievietes vai kā spļaudās (viņš iespļauj Balzaka “Laulības dzīves fizioloģijā”) – ir tik pārliecinošas, ka viņš, gluži kā Čaplina klaidonis, kļūst par tēlu, uz kuru var vienīgi atsaukties, bet kuru nevar nomainīt ne ar ko jaunu. Tiesa gan, tagad, skatoties filmu, pats aizkustinošākais man likās nevis vērot amizanto konvenciju spēli, bet gan aiz tās uz mirkli izdzirdēt Parīzes trokšņus un ieraudzīt cilvēkus, kādi tie bija 1932. gada pavasarī un nekad vairs pēc tam.