Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Liks Godārs
Vīrišķais sievišķais, 1966
Masculin féminin, Jean-Luc Godard
Ja nu kaut kur gribētos dzīvot, tad jaunai un 20. gs. 60. gadu Parīzē, taisni kā Godāra filmā. Galvenie varoņi – eksistenciālais Žans Pjērs Leods (Léaud) un meitenīgi šarmantā Šantala Goja (Goya) –, bet arī citi, vispār visi, ir tik skaisti, un arī kafejnīcas un buržuāziskie dzīvokļi, nojaušams sekss un naksnīgās Parīzes ielas. Jauno cilvēku dzīves un filmas pievilcība pārklājas: gan viņi, gan filma ir pilni aizrautības, romantikas, gvelšanas, turpat ir skumjas, politiskie notikumi, apjukums. Filmas struktūra ir saraustīta, tā sastāv no 15 epizodēm. “Marksa un kolas paaudzes” intervijveida dialogi (Kāpēc tu mīli Polu, nevis mani? Tu ved meitenes uz kino? Vai sociālismam ir nākotne?) ir, gribas domāt, ironija par auksto socioloģiju un iespējamo “vidējo” sievieti/vīrieti. Iepretim tam ir dzeja gultā un varoņu mēģinājums nobēgt kino, taču – lūk, atkal jaunība! – neviena filma nebija filma, “kuru mēs nēsājām sevī un kuru gribējām dzīvot”. Cinema vérité vai kas, bet ar šo filmu ir tieši pretēji – tā, liekas, ir mūsos un to, liekas, gribētos dzīvot. – Vai tu zini, kur šobrīd notiek karš? – Nē, atbild kāda meitene un smejas.