Uldis Tīrons

Vistans Hjū Odens "Sarunas pie galda ar Alanu Ansenu"

Vistans Hjū Odens

Sarunas pie galda ar Alanu Ansenu

Maskava: Olgas Morozovas izdevniecība, 2015

Ansena pierakstītās sarunas ar Odenu ir īpašs žanrs, un to nevajadzētu jaukt, teiksim, ar Plūtarha “Galda sarunām”, kam ir cits mērķis – vienkāršoti sakot, izteikt ideju. Ansena pierakstītais izriet no situācijas, ka ir kāds māceklis, pielūdzējs, kuram svarīgi atzīmēt jebkuru muļķību, ko pateicis Skolotājs. Pierakstīts, saprotams, tiek juceklīgi, bieži – pēc atmiņas, proti, aptuveni, un bieži vien šādā tekstā iesprūk kaut kas, ko sakārtotā tekstā nepieļautu loģika un pašcenzūra. “No estētiskā viedokļa Hitlers, protams, ir daudz interesantāks, taču šeit ar estētiku vien nepietiks. Vai jūs esat lasījis “Mein Kampf”? Tā ir pati godīgākā grāmata, ko sarakstījis politiķis.” Blēņas un banalitātes izklausās mīļi, ja tās izsaka gudrs cilvēks, – īpaši, kad turpat blakus ir aforistiskas asprātības. “Dzimumaktu vajag aprakstīt no komiska redzes punkta, skatīties uz to bērna acīm. Pretējā gadījumā tas būs apmēram tas pats, kas aprakstīt garīgas atklāsmes.” Pārsteidz ne vien tēmu un zināšanu apjoms, kādā izsakās Odens, bet pats veids, kā no viena pārlec uz otru, neaizmirstot atgādināt par nepieciešamību iedzert. Tagad saliksim kopā divus fragmentiņus un neaizmirsīsim to izdarīt arī mēs. Viens: “Man šķiet, ka dažas bumbas, ko nomestu uz Ņujorku, pilnībā likvidētu prokrieviskos noskaņojumus Amerikā.” Otrs: “Nedomāju, ka Braunings bija labs mīlnieks. Šajā ziņā sieva jau sen viņam bija pārvilkusi krustu. Un vispār, naktī viņš krāca, bet dienā sapņoja par divdesmitgadīgām meitenēm.”