Vardes saraksts

Rvīns Varde

Par cīņu ar antisemītismu skolās


Nr. 1

Zinot, ka neatņemams ticības pieņemšanas noteikums ir apgraizīšana, Janošs Dajaks deva piekrišanu operācijai jau Ungārijā. Bet vērsās pie parasta ķirurga. Izraēlā viņu atteicās atestēt, tādēļ ka apgraizīšana tikusi veikta ar reliģisko normu pārkāpšanu. Janošam nācās piedzīvot operāciju no jauna. Tomēr jaunais cilvēks neapvainojās: “Lai kļūtu par īstu ebreju, var piekrist arī dubultai apgraizīšanai.”

Севастьянов, А. Н. Чего от нас хотят евреи. М.: Русская Правда, 2008


Nr. 2

Sāka uzbāzties ar jautājumiem, kādas tautības es esmu. Sacīju, ka esmu ebrejs, un kopš tiem laikiem gandrīz nekad neesmu dzirdējis savu īsto uzvārdu. Mani sauc: Ābrams, Abraška, Abhāzija, Nācija utt. Vācu valodas stunda. Mani izsauca atbildēt. Pasniedzēja uzdeva man jautājumu vāciski. “Kā lai atbildu?” vaicāju. “Krieviski vai vāciski?” – “Žīdiski,” mani skaļi pārtrauca uz otro gadu palikušais 17–18 gadus vecais puisis. Visa klase iesmējās. Skolotāja pasmaidīja. Es tiktāl apmulsu, ka nevarēju atrast spēkus atbildēt uz pasniedzējas jautājumu, un viņa strikti noteica: “Sēdies. Nākamajā reizē iemācies vielu.”

О борьбе с антисемитизмом в школе. М.: Государственное издательство, 1929


Nr. 3

Tās nedaudzās ebrejietes, kuras tomēr pārdeva savu skaistumu, neaicināja garāmgājējus pie sevis, bet izrotāja savus apavus ar smaržkokiem. Jāatzīst, ka viņas bija kautrīgākas par vieglas uzvedības sievietēm Senajā Grieķijā, kas izgrieza uz apavu zolēm vārdus “seko man”, un to nospiedums palika smiltīs. Ja bija galēja nepieciešamība iet pie prostitūtas, Talmūds pavēlēja vīrietim vilkt mugurā tikai melnas drēbes kā sēru dienā, tik skumja skaitījās šī vizīte. Talmūdā ir stāsts par studentu, kas izdarīja pašnāvību aiz kauna: kāda kurtizāne bija visiem izrādījusi pie viņas aizmirstos svētos amuletus.

Валенсен, Ж. Кошерный секс. Евреи и секс. М.: КРОН-ПРЕСС, 2000


Nr. 4

Basa ceļabiedrs, kurš līdz šim klusējis, sacīja šķidrā tenorā: “Viņi, ebreji, ir līdaku meistari, jo līdaka nozīmē aiziet uz tirgu un nopirkt. Bet šeit, Birobidžanā, tu vis uz tirgu neaiziesi un zivi nenopirksi. Vai nu pats ķer, vai sēdi tāpat vien... Bet noķert...”

Pēdējo frāzi viņš nepabeidza, tāpat skaidrs, ka ķert zivis mežonīgās taigas upītēs nav ebreju lieta.

Финк, В. Евреи в тайге. М.: Федерация, 1932


Nr. 5

Mācību metodes šajās hederās ir aizvēsturiski mežonīgas. Desmit divpadsmit gadus veciem bērniem “māca” neiedomājami sarežģīto seno jūdu filozofiju, laulību likumu utt. Dabiski, ka bērniem nav pa spēkam to apgūt. Tas arī nav nepieciešams. Viņus piespiež iegaumēt, zubrīt. Turklāt par katru mazāko pārkāpumu sit, nežēlīgi sit. Nav reti gadījumi, kad piekauj līdz pusnāvei. Saprotams, ka no hederām bērni iznāk kā pilnīgi analfabēti. Šīs metodes, starp citu, hederās praktizē arī mūsdienās.

Кантор, Л. Туземные евреи в Узбекистане. Самарканд: государственное издательство УзССР, 1929


Nr. 6

Pārsvarā tēvi iepazīstas tuvāk, atrodoties viesībās un būdami stipro dzērienu ietekmē, sarokojas un zvēr būt draugi “uz mūžu”, un tālab liecinieku klātbūtnē nolemj savienot savus bērnus. Šādi gadījumi, kā jau teikts, notiek ļoti bieži, un tie vēl ir bērni vai zīdaiņi, tādēļ daudzi no sarunātajiem un salaulātajiem bērniem nav viens otru redzējuši un līdz pat pašai kāzu dienai dzīvo dažādās pilsētās un aulos. Kā es sacīju, meitenes ar šādu lietu stāvokli samierinās, viņas pie šādas kārtības ir pieradušas, bet jaunie cilvēki nespēj panest dzīvi ar bieži vien dusmīgajām un kašķīgajām sievām, taču neuzdrošinās par to pateikt vecākiem, kas tāpat viņos neklausītos, it sevišķi, ja sieva spēj, kā nākas, sevi nostādīt un izdabāt radiem. Tādēļ beigu beigās jaunie cilvēki ieslīgst nepārvaramās skumjās un vispēdīgi tuberkulozē.

Анисимов, И. Ш. Кавказские Евреи-горцы. М.: Типография Е. Г. Потапова, 1888


Nr. 7

Pat ja ir ebreji, kuri nemīl Krieviju, tad to var saprast: grūti degt mīlestībā pret tiem, kuri tevi nepārtraukti atgrūž. Grūti arī dienēt šādā valstī, kas, aicinot ebrejus dienestā, jau paredz, ka viņu dienests ir bezjēdzīgs, bet ebreja nopelni un arī nāve karalaukā nav pat laba vārda vērti. Vai tad nav aizskaroši, ka, krievu karavīram atgādinot sakāmvārdu “Tikai slikts zaldāts negrib būt par ģenerāli”, viņam blakus stāvošajam zaldātam ebrejam piebilst: “Bet tu, brāl, esi žīds – uz tevi tas neattiecas...”

Лесков, Н. Еврей в России: Несколько замечаний по еврейскому вопросу. М.: Книга, 1990


Nr. 8

Šajā ellē es pavadīju divus gadus, vienu mēnesi un piecpadsmit dienas un pati nezinu, kā izdzīvoju. Varbūt tas vispār nav noticis?! Tad kur ir mans tēvs, māsas ar viņu bērniem un vīriem? Atbilde ir viena: viņus iznīcināja, tāpat kā miljonus citu genocīda upuru, par to, ka viņi bija ebreji. Visu, ko esmu uzrakstījusi, es ne tikai atceros, bet arī jūtu tā, it kā tas noticis burtiski vakar. Es gribētu aizmirst piedzīvoto, bet tas tik dziļi iesēdies atmiņā, ka aizmirst to nav iespējams. Par to jāzina mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem un paaudzēm, kas sekos, lai uz Zemes tas nekad neatkārtojas.

Наумов, В. И. Евреи в войнах ХХ века. Взгляд не со стороны. М.: URSS, 2006

Raksts no Februāris 2020 žurnāla