Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
V*X Latvijas arhitektūra kopš 1991. gada
Sastādījusi Kristīne Budže
Rīga: Nucleus, 2011
Ērti turamais, bet pat spilgtā apgaismojumā grūti saburtojamais arhitektūras eseju krājums stiprina pārliecību, ka arhitektūru var pārdzīvot un interpretēt tikpat personiski kā, piemēram, dzeju. Lai gan – tas, ka Latvijā dzejas analīze parasti ir subjektīva un esejistiska, bet reti kad virtuozi “tehniska”, mani skumdina, kamēr arhitektūras vidē kritika laužas ārā no tehniskuma šaurības, un tas šķiet veselīgi. Mani nepavisam nemulsina tas, ka vieni un tie paši objekti var nozīmēt kaut ko atšķirīgu. Izvēloties savus 10 “par”, autori visi kā viens arhitektūru lieto kā metaforu, lai runātu par laiku, kuru nupat esam nodzīvojuši un, esmu gandrīz droša, nesapratuši. Arhitektūra padara laiku redzamu, un tas šķiet pat svarīgāk, nekā novērtēt, vai arhitektūrai “kā tādai” šis ir bijis aktīvas izaugsmes vai apjukuma periods. Kā esejā “Rīkstnieku identitāte” raksta Vents Vīnbergs, latviešu arhitektūra “ar savu dziļdomīgo mazrunību gluži vai provocē meklēt noklusēto”. Un Vīnbergs man šo laiku parāda ļoti cerīgi: 80. gadu “postmodernais reģionālisms” un “visaptverošā latvisko tradīciju interpretēšana”, kas “tikai” hronoloģiski sakrita ar “nepieciešamību nosaukt vērtības, kas pamato jaunas (! – I.Z.) valsts rašanos”, attīstījies par ietilpīgu un stabilu koncepciju, daudzu arhitektu prakses “noklusētu konceptuālo pamatu”.