Dzeja

Uldis Bērziņš

Totaliter aliter. Idille

Visvairāk neliek miera, ko mums

piedāvās tur erotikas vietā? Tak ne

dambreti un šahu spēlēt? Tak ne

sacensties ar citiem koriem? Jānāk

kaut kam īstam; ļaus fantazēt un kārot

jaunu mūžu? “Vēlreiz izdzīvot” (skan

pagātne, tik niansēta, kauns pēc

kauna, ne vārda neizdzēst – o, elles

mokas?) Dos ritma burvību – tev

spēlēt bungas, man tik burtus? Vai

varbūt – tādus brašus kā es liks Vēļu

namā, tai Vālhallā, un para bellum

pret haosu vai Tumsu, vai elfu pulkā –

izkauties ar troļļiem? Ko es zinu,

varbūt tai pašā dienā sūta atpakaļ –

par meitenīti, pieneni, par alksni,

baobabu, sekvoju vai – manā

gadījumā – cūku? Kuŗā brīdī tad

izņems atmiņas? Vai varbūt – tik

aizsies mapē – līdz “komisijai”, i.e.

Dīvānam. Man vislaik gribas jaunu,

šovasar pēc Mekas laika gavēšu ar

pakļāvējies pūli.

Tas palīdzēs man ost, par ko tie

dzejojuši – no malas neizjust. Bet

galvenais – tur, priekšā. (Tik sapnī

“biju tur” – tak talanta tik maz.)


2018


Līdzīga lasāmviela