Tonijs Ričardsons "Garo distanču skrējēja vientulība", 1962

Daniela Zacmane

Tonijs Ričardsons "Garo distanču skrējēja vientulība", 1962

Tonijs Ričardsons
Garo distanču skrējēja vientulība, 1962
The Loneliness of the Long Distance Runner, Tony Richardson

Ir filmas, kuras gribas noskatīties nosaukuma dēļ vien: “Roma pulksten 11”, “Vēstule no nezināmas sievietes”, “Es piedzimu, bet...” un arī šo. Jau pašā filmas sākumā – melnbalta ainava, ceļš, skrējējs no aizmugures, soļi, aizkadra balss: “Skriešana vienmēr ir bijusi baigā lieta mūsu ģimenē, īpaši bēgot no policijas.” Poētiskā dokumentalitāte filmā kontrastē ar reālismu, tāpat kā varoņa Kolina skriešanas brīvība – ar nebrīvi zēnu kolonijā. Tas viss varētu izklausīties arī pēc īstas britu jaunā viļņa “problēmfilmas” par 20. gadsimta 50. gadu beigu un 60. gadu darba ļaudīm un patērētājkultūras iespiešanos ikdienā, par jauniešu dumpīgumu un nejaušību varu, ja ne gandrīz nemanāmā ironija attiecībā pret jebkādu iespējamo filmas morāli. Kad, piemēram, Kolins ar draugu ir izdarījuši noziegumu, viņu bēgšanas aina ir paātrināta kā vecās komēdijās. Filmas beigās Kolina smaids pēc, cituprāt, izšķirošajām sacensībām, šķiet, arī atceļ skriešanas kā brīvības metaforas banalitāti. Jo skaisti un vientuļi ir tāpat: jauns, pa miglainu ainavu skrienošs cilvēks, apkārt koki, kādā brīdī viņš nogulstas sūnās un skatās debesīs.