Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Toms Treibergs
Gaismas apstākļi
Rīga: Mansards, 2012
Man gribētos “spēcīgos pēdējo gadu debitantus, kas iezīmē jaunu paaudzi latviešu dzejā” (no Māra Salēja anotācijas uz Treiberga grāmatas vāka), atbrīvot no nemitīgās savstarpējās saistīšanas un salīdzināšanas, pat ja viņiem ir kas kopīgs un kas zīmīgi atšķirīgs, pat ja viņi patiešām veido cits cita kontekstu, pat ja tas vajadzīgs, lai sevi kā jaunu paaudzi spētu domāt lasītāji vai kritiķi. Treibergs mani interesē nepavisam ne tādēļ, lai secinātu, kādāks par kādu viņš izrādīsies salīdzinot. Bet man, izrādās, ir tikpat savtīga attieksme, jo es atrodu viņa grāmatā svešādus nospiedumus no kaut kā pazīstama, “viņu” atmiņas vai domas par “mums”, kaut ko, kas nepārprotami attiecas uz “mani”, kas ļauj man pārvarēt Rilkes “definīciju”: pagājušais es ir svešs kā suns. “Mūsu” it kā nav, bet “viņi” uz “mums” vēl dusmojas, “viņi” “mūs” redz, nicina un žēlo, un šī negaidītā klātbūtne, šī sevis parādīšanās cita acīs, pēkšņi liek atkal būt. “Bet tad labāk skudras, kas izkož/ sarkanus punktus miesā./ Tad labāk skudras.”