Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Toms Treibergs
Drudzis
Rīga: Mansards, 2015
Dzejoļu krājums, kas nedaudz kaitina savā sakārtotībā un perfektumā. Pat tas, ka mākslinieciskais noformējums disonē ar teksta stilistisko un poligrāfisko atturību, piešķirot tam rotaļīgumu un ironisku naivumu, ir tikai vēl viens solis perfektas dzejas grāmatas virzienā, jo arī kompozīcijā, kas ievēro zelta griezuma principus, kā zināms, jābūt nelielai novirzei no ideālas simetrijas. Autoram izdevies izveidot ārkārtīgi simpātisku un līdz šim latviešu dzejā iztrūkstošu literārā varoņa intonāciju – tādu kā skatītāju no malas, kurš ar interesi un iejūtību vēro pats sevi un savas vienīgās iespējamās dzīves notikumus, rūpīgi tos pierakstot un daloties arī ar mums. Tāda uzmanība pret detaļām un aizkustinošiem sīkumiem bieži robežojas ar slimīgu fantāziju (šo vārdu labākajā nozīmē), un tur tad arī rodams attaisnojums krājuma nosaukumam un konceptuālajam ietvaram. Tādu dzeju nez vai iespējams iemācīties no galvas, lai skaitītu svinīgos brīžos pie eglītes, taču no tās var daudz mācīties – it īpaši to, kā pārslimot ikdienas pelēcību un tukšumu. Un tas nu gan ir viens no labas dzejas galvenajiem uzdevumiem.