Stenlijs Donens "Šarāde", 1963
RL skatās

Daniela Zacmane

Stenlijs Donens "Šarāde", 1963

Stenlijs Donens
Šarāde, 1963

Charade, Stanley Donen
 

Lai arī skatītājs, gluži kā galvenā varone Regīna Lamperte, labu brīdi nesaprot, kas īsti notiek – šī ir drāma, trilleris, romantiska filma? –, jau no pirmajiem kadriem ir skaidrs: viss notiek skaisti, eleganti un asprātīgi. Odrijas Hepbērnas “nāve viņai nekad nepieskarsies” seja un neskaitāmos Živanšī tērpos ģērbtais meitenīgums kopā ar Kerija Grānta varoņa pieredzējušo smīnu rada noskaņu, kurā pat līķi šķiet viegli kā spēles elementi. Nopietnais kļūst par smieklīgo, pateicoties detektīvfilmās izmantotajām klišejām: dzelzs āķis-roka, cīņa uz jumta, līķis vannā, līķis liftā, apšaude pie kolonnām, naksnīgi skūpsti uz kuģīša Parīzē...

“Zināt, kāds ir jūsu trūkums? Nekāds!” Pīteram (vēlāk viņam būs vēl citi vārdi) saka Regīna, un to pašu var teikt par šo filmu. Neviens no filmas veidotājiem jau nevarēja zināt, ka Grānta (tobrīd Aleksandrs) mazgāšanās dušā uzvalkā daudziem padomju skatītājiem liks atcerēties Ipolitu no “Likteņa ironijas”. Tāda šarāde.