Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stenlijs Donens, Džīns Kellijs
Dziedāt lietū, 1952
Singin’ in the Rain, Stanley Donen, Gene Kelly
Mūzikla žanrs dara piesardzīgu un taisnība kādam kritiķim, ka mūziklu filmas ir kā radītas, lai izgāztos. Tikai ne “Dziedot lietū”. Režisoram un aktierim Džīnam Kellijam piedēvē “kinohoreogrāfa” atklāsmes, kas pašsaprotamas liekas tikai retrospektīvi: dejot kamerai ir pavisam kas cits, nekā dejot skatītājam klātienē; varoņa raksturam maksimāli jāizpaužas arī dejā un muzikālais priekšnesums ir daļa no sižeta, ne mākslīga pāreja. Aiz viegluma un jokiem, dejām un dziesmām, skaistas sievietes bez balss, labas sievietes ar balsi, stāsta par pāreju no mēmā uz skaņas filmu jūtams sūrs holivudiski profesionāls darbs un līdz sīkumam pārdomātas detaļas. Pat ja filmas rezultāts ir likumsakarība, tā ir jautra un ļoti aizraujoša. Bet brīnums, kura dēļ, kā raksta Kellijs, bijis vērts dzīvot, noticis pusotru gadu pēc filmas uzņemšanas. Anglijas karalienes kronēšanas dienā Londonā nosalušu cilvēku pūlis sācis dziedāt “Singin’ in the Rain”. Laikam jau katrā lietū turpmāk vienmēr būs mazliet no šīs filmas. Kroņa numurs gan man šķiet cits – aktiera Donalda O’Konora triks ar uzskriešanu sienā plus salto (pa īstam).