Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Seržs Burgiņons
Svētdienas Avarē, 1963
Les dimanches de Ville d’Avaray, Serge Bourguignon
Vjetnamas kara šoks un vainas apziņa, ka uzlidojuma laikā nogalinājis nevainīgu meiteni, laupījis Pjēram atmiņu, taču Pjēra bezmērķīgā dzīve mainās, kad viņš sastop divpadsmitgadīgo Sibelu, kura nav vajadzīga ne mātei, ne tēvam. Internātskolā meitene jūtas tikpat pamesta kā Pjērs. Izveidojas neparasta draudzība, Pjērs izliekas par meitenes tēvu, un katru svētdienu abi dodas garās pastaigās pa klusajām ielām un parku. Ainava ir rudenīgi dūmakaina, auksta un nemīlīga. Kad Sibela iemet ūdenī akmeni, abu atspulgi virmoņā pagaist un Sibela saka: “Tagad mēs esam mājās.” Ilūziju pasaule palīdz neiegrimt bezcerībā, un Pjērs Sibelā intuitīvi saskata cerību, ka vainu iespējams izpirkt. Kailie koku zari, ledus kārtiņa, kas klāj ūdens virsmu, – attēla askētisms atgādina Dreiera filmu stilu. Nedaudz sāpīgo idilli sagrauj apkārtējo piedauzīgās aizdomas par abu attiecībām, kas patiešām atgādina mīlnieku tikšanos. Meitene iztēlojas, ka viņas tēvs ir miris, un viņas tuvplānos redzamais acu mirdzums izraisa nolemtības sajūtu, jo kļūst skaidrs, ka šīm attiecībām nebūs laimīgu beigu. Savās ciešākajās attiecībās mēs izrādāmies pilnīgi vieni un neaizsargāti. Šai pasaulē reizēm ir tik grūti atrast spēku, lai turpinātu dzīvot.