Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sanita Reinsone
Meža meitas
Rīga: Dienas Grāmata, 2015
Dzīvoju mājā, kuras cēlāju, brīvības cīņu dalībnieku, pēc kara izsūtīja par mežabrāļu slēpšanu un atbalstīšanu; apkārtnes mežos darbojusies viena no lielākajām Kurzemes mežabrāļu grupām, šur un tur redzami gan oficiāli, gan privāti uzstādīti pieminekļi cīņā ar čeku kritušajiem vai vienkārši nošautajiem. Tas ir viens no iemesliem “Meža meitu” lasīšanai. Otrs saistās ar vēlmi mēģināt vismaz aptuveni apgūt – ieguldīt apziņā – to vēstures daļu, kas reiz tika pieminēta tikai čukstus vai “virtuves lekcijās”, bet tagad tiek pasniegta, kā nu kuram izdevīgāk. Divpadsmit “meža meitas”, kuras kara beigās vai pirmajos pēckara gados “iegāja mežā”, lai kopā ar brāli, vīru vai tēvu “gaidītu angļus”, vai arī tāpēc, ka mežā bija drošāk nekā ārpus tā, vai reizēm – tīrās nejaušības pēc, pētnieces pamudinātas, atceras to, “kā bija”. Šie stāsti acīmredzot likušies pietiekami spilgti – un tādi tie neapšaubāmi ir –, lai publicētu bez jūtamas redakcionālas iejaukšanās, kas, protams, ir pārbaudīts paņēmiens. Tomēr lasot ik pa brīdim gribas stāstījumu pārtraukt, uzdodot precizējošu jautājumu – tātad autore to nez kāpēc nav uzdevusi, nezinu, kāpēc, varbūt aiz pietātes pret stāstītāju.
Kā tomēr iespējams nodzīvot mežā deviņus gadus, turklāt apstākļos, kas ir skarbāki par askētiskiem, turklāt, ja tev jābēguļo un tevi tvarsta, – kā?