Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ko runā koki
Tomass Pakenams, New York Review of Books, 2016. gada 23. novembrī
Jūsmīgs, taču arī informatīvs divu jaunu kokiem veltītu grāmatu – Fionas Stafordas “Koku ilgais, ilgais mūžs” un Pētera Vollēbena “Koku slepenā dzīve” – apskats. Abi darbi godam iztur pārbaudījumu – salīdzinājumu ar Džona Ivlina 17. gadsimta meistardarbu “Silva jeb Pārspriedums par meža kokiem”. “Cik ilgi var nodzīvot milzu ozols? Vienkārši vēsi aplēst to nav iespējams, jo senākie ozoli neizbēgami ir vidū tukši, tāpēc tiem trūkst lielākās daļas gadskārtu. Aptuveni, uz labu laimi izteikti minējumi (ieskaitot manējos) svārstās starp sešsimt un tūkstoš gadiem.” (2900 vārdu)
Koku skola
Pēters Vollēbens, Nautilus, 2016. gada 22. septembrī
Koki mācās. Tie iemācās ziemā uzkrāt ūdeni, atspiesties pret blakus augošajiem kokiem, atrodot atbalstu. Kad kokiem izmisīgi slāpst, tie kliedz cilvēka ausij nedzirdamā ultraskaņas diapazonā. Skaņu rada koka stumbra vibrācijas, kad pārtrūkusi ūdens plūsma no saknēm uz lapām. Tas ir “tīri mehānisks fenomens”. Taču, aplūkota izolēti, arī cilvēka balss ir tīri mehānisks fenomens. Ja nu koki brīdina cits citu par ūdens krājumu izsīkšanu? (1800 vārdu)
Pasaulē koku ir vairāk
Rets Batlers, Pacific Standard, 2018. gada 17. augustā
Neraugoties uz bažām par mežu izciršanu, pasaulē tagad ir vairāk koku un mazāk kailas zemes nekā 80. gados – tā vēsta žurnālā Nature publicēts pētījums. Tomēr koku apauguma samazināšanās, kas turpinās tropos, ekoloģiski ir nozīmīgāka nekā tā papildināšanās mērenajos, ziemeļu un polārajos reģionos. “Koku apauguma palielināšanās pamatā ir pamestas lauksaimniecības zemes platību pieaugums, globālā sasilšana un Ķīnas vērienīgā koku stādīšanas programma.” (1260 vārdu)
Mežu Apollons
Fiona Staforda, Paris Review, 2016. gada 4. oktobrī
Slavas dziesma osim. “Lai vai tas aug plaša parka vidū vai kails izslejas pār zilo pulkstenīšu jūru, oša izliektie zari ar saviem nosmailinātajiem galiņiem šķiet norādām augšup, uz debesīm. Jauns osis bieži ir kā pusatvērta pāva aste, ne gluži gatava izrādīt visu savu krāšņumu; nobrieduša oša zari liecas pret zemi, bet galos atkal tiecas uz augšu, it kā lai liktu saviem pumpuriem pacelties spārnos. Vasarā viļņotie un zaļi saplaukušie oša zari zaļās šaltīs izlijuši visos virzienos. (2040 vārdu)
Globālais meža tīmeklis
Hasans Čoudhuri, New Statesman, 2016. gada 26. augustā
“Pavadot pietiekami ilgu laiku koku sabiedrībā, var rasties sajūta, ka tie konkrētajā vietā stāvējuši jau gadsimtiem ilgi – tie ir tik augsti un pašpietiekami. Taču, lai kur tie augtu, kokus zemē noenkuro un savā starpā teju vai vienā vienotā superorganismā sasaista ārkārtīgi intīmās attiecības starp to saknēm un mikroorganismiem, ko sauc par mikorizas sēnēm. Sēnēm ir minerālvielas, kas nepieciešamas kokiem, un kokiem ir ogleklis, ko vajag sēnēm. Slāpeklis kokiem tiek piegādāts tādos apjomos, ka bez šīs apmaiņas tie neizaugtu lielāki par rotaļlietām.” (916 vārdu)
Nav tādas lietas kā koks
Džordžija Reja, Eukaryote Writes, 2021. gada 2. maijā
Visi kokaugi savu mūžu sāk kā zālaugi. Nav nekādu “koku gēnu”, kas būtu raksturīgi vienīgi kokiem. Koks ir visiem augiem kopīgo gēnu “citāda izpausme”. Koki var attīstīties no augiem, kuri nav koki; augi var attīstīties no kokiem. Kļavas un zīdkoka kopīgais sencis nebija koks; lielās nātres un zemenes kopīgais sencis bija koks. (2100 vārdu)
Kas padara koku par koku?
Reičela Ērenberga, Knowable, 2018. gada 30. martā
“Ja vajadzētu aprakstīt, kas tieši padara ko-ku par koku, līdzās koksnei un augstumam kā viens no svarīgākajiem elementiem būtu minams arī garš mūžs. Atšķirībā no daudziem augiem, kuru dzīves ilgums ir paredzami ierobežots (zinātnieki to sauc par “ieprogrammētu senescenci”), uz kokiem to nevar attiecināt, un daudzi dzīvo gadsimtiem ilgi. Iespējams, ka tieši šī īpašība – neierobežotas augšanas spējas – ir pats precīzākais kritērijs zinātniskam “kociskuma” raksturojumam, pat vairāk nekā “koksnīgums”. Un tomēr tas palīdz tikai līdz zināmai robežai. Mēs domājam, ka zinām, kas ir koks, taču, tiklīdz mēģinām atrast definīciju, tas izrādās kaut kas netverams.” (1850 vārdu)
Gāmatas par kokiem
Kaspars Hendersons, Five Books, 2017. gada 13. jūlijā
Piedzīvojumiem bagāta intervija ar biologu un rakstnieku Deividu Džordžu Haskelu par koku vietu pasaulē un to vērtību mūsu dzīvē. “Jā, mūsu koncentrēšanās spēja ir mazinājusies, taču tagad mēs attīstāmies pretējā virzienā. Savos studentos es vēroju spēcīgu vēlēšanos atgūt lielāku kontroli, lielāku līdzsvaru, lai kļūtu par cilvēkiem, kuri paši noteiks, kā pavadīt savas minūtes, dienas un mūžu. Ieelpot zemes smaržu, sarunāties ar citiem cilvēkiem, atšķirt putnu dziesmas un kokus – kad mēs tam beidzot atveramies, tas ir liels spēks.” (4080 vārdu)
Gigantu zemē
Džons Mualems, NYT Magazine, 2017. gada 23. martā
Meditācija zem Sekvoju nacionālā parka kokiem, tai skaitā Ģenerāļa Šērmana, pasaules lielākā koka. “Šie koki ir tik lieli, ka būtu gļēvulīgi uzreiz tiešā tekstā nepievērsties to lielumam. Tie ir ļoti, ļoti lieli. Šo koku izmēra ārprātu vēl pastiprina to vecums. Vecākās sekvojas ir gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem senākas par angļu valodu un vairumu lielo reliģiju. Koks nevar izskatīties apdullinoši – un tomēr šie koki tā izskatās.” (Maksas piekļuve, 4500 vārdu)
Koku likums: amerikāņu likumu ērkšķainie brikšņi
Nataša Gailinga, Atlas Obscura, 2016. gada 20. maijā
Ja koka stumbrs aug no jūsu zemes, koks ir jūsu īpašums. Taču saknes un zari nemēdz respektēt īpašumu robežas, un tikpat tālu sniedzas arī jūsu atbildība. Tiesāšanās koku jautājumos pārsvarā ir urbānās dzīves fenomens; tā parasti notiek starp kaimiņiem, īpaši tādiem, kuri cits citam šķiet nesimpātiski. Ja jūsu koka zari iesniedzas kaimiņa teritorijā, viņam ir tiesības tos nocirst. Bet vai jūsu kaimiņam jāņem vērā arī koka labklājība? Tas ir jautājums, kas risināms koku tiesā. (1360 vārdu)