Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Roberto Rosellīni
Francisks, Dieva spēlmanis, 1950
Francesco, giullare di Dio, Roberto Rossellini
“Francisks, Dieva spēlmanis” man saistās ar atmiņām. Tās gan nav īstas atmiņas, bet drīzāk tādi kā pēkšņi vizuāli uzplaiksnījumi, garām slīdošas ainiņas, kur svarīgs ir nevis to saturs, bet nospiedums manī. Filmas varoņi, franciskāņu mūki, uzvedas kā bērni – viņi bieži laižas teciņiem, viņi ir naivi, viņi ir priecīgi. Arī noveļu sižeti ir visai, kā lai saka, – vienkārši vai tieši: teiksim, kā brālis Džinapro nogriež dzīvai cūkai kāju, kā viņš gatavo ēdamo divām nedēļām vai kā brālis Francisks un brālis Leons piedzīvo īstu laimi.
Filma uzņemta ārpus studijas, profesionālu aktieru vietā spēlē īsti franciskāņu mūki – Roberto Rosellīni, liekot lietā neoreālisma principus un apvienojot tos ar viduslaiku glezniecības estētiku, ir panācis tik poētisku tiešamību, ka, liekas, tādi abstrakti jēdzieni kā labestība, pazemība un piedošana atdzīvojas un kļūst saprotami. Un vienalga, vai tās ir pavisam sadzīviskas ainiņas ar zupas vārīšanu vai nopietnākas – kā tā, kurā Francisks, pārvarējis bailes, klusējot līdzjūtīgi apskauj lepras piemeklēto. Viens no filmas scenārija līdzautoriem ir Fellīni, un patiešām – vienādi ģērbtie mūki īsajās epizodēs paspēj izpausties katrs pa savam, caur smiekliem un prieku. Paldies, tev, brāli Kino.