Daniela Zacmane

Žils Dasēns "Rififi" 1955

Žils Dasēns

Rififi, 1955

Du rififi chez les hommes, Jules Dassin

Reiz, ejot pāri tiltam – žēl, ne Parīzē, bet Rīgā (Vanšu) –, aiz muguras pa pēdām slājošais nepazīstamais vīrietis mani kādā brīdī uzrunāja un teica: “Es jums sekoju, jo zinu, ka jūs gribat lēkt.” Šīs filmas intonācija ir līdzīga – kā jau tas film noir pieklājas. Sievietes izskatās neparedzamas, vīriešu pasaule ir skarba, bet tāda ir arī visa dzīve; pasaule nav tā drošākā vieta. Izraidīts no Holivudas kā viens no “Melnā saraksta” sarkanajiem režisoriem, Žils Dasēns atbrauc uz Franciju. Šeit viņš ar ne visai pazīstamiem aktieriem uzņem mazbudžeta gangsterfilmu, kas līdzās gandrīz vienlaikus tapušajam Melvila “Bobam spēlmanim” iekļūst franču noir zelta fondā. Šeit viss ir stils. Trīsdesmit minūtes ilgā bezvārdu dārglietu laupīšanas aina ir tik filigrāna, ka atgādina vizuālu instrukciju. Skatītājs, pašam to nemanot, ir kļuvis par līdzzinātāju. Atpakaļceļa nav nevienam. To zina arī Parīzes ielas un tilti, kas bezkaislīgi ved varoņus pa saviem pārdzīvojumu un vēlmju labirintiem, līdz uz ielas kaut kur pie Sēnas noir arī beidzas, kā jau tam jābeidzas. FIN. Bet par citām pilsētas vietām citā intonācijā mazliet vēlāk bezrūpīgi dziedās režisora dēls Džo Dasēns.