Daniela Zacmane

Vasaras nakts smaidi, 1955


Ingmars Bergmans

Vasaras nakts smaidi, 1955

Sommarnattens leende, Ingmar Bergman


Attiecības (parasti mokošas) starp vīrieti un sievieti, laulība, krāpšana, arī vainas apziņa ir tēmas, pie kurām Bergmans atgriezās atkal un atkal filmās un, pēc visa spriežot, arī dzīvē. Lielākā daļa režisora filmu parasti noliec dzīves smaguma svaru kausus līdz zemei. “Vasaras nakts smaidi” ir lielisku asprātību, seksuālās spriedzes un pārpratumu pilna šekspīriska komēdija. Un, kā jau katrā komēdijā, arī šajā ir kāda morāle. Nu, piemēram, ka nevajag precēties ar mazmeitas vecuma sievietēm, ka varbūt īstā mīlestība nav tālu jāmeklē un, galu galā, ka laulība var būt arī visai jautra. Sieviešu tēli, kā intervijās atzīst pats režisors, viņa filmās vienmēr ir spēcīgāki un interesantāki. Bez jokiem. Lūk, Bergmans ņem un ieliek Šarlotei mutē šādus vārdus: “Vīrieši ir briesmīgi, tukši un iedomīgi. Viņu ķermeņus viscaur klāj mati.” Tiesa, to jaunā sieviete, kuru krāpj vīrs (ar aktrisi, kura mīl vīrieti, kas savukārt mīl savu jauno sievu, kurai labāk, skaidrs, patīk viņa dēls, uz ko gan met acis tēva kalpone), teiks pirms siltās Zviedrijas vasaras nakts viesībām; iekārotie un iekārotāji šeit iedzers maģisko vīnu. Tas atraisīs, atbrīvos un ielīksmos gluži kā šī filma.

Raksts no Maijs 2022 žurnāla