Mārcis Ošiņš

Ursula Mejēra "Mājas" 2008


Ursula Mejēra

Mājas, 2008

Home, Ursula Meier


Režisores un scenāristes Ursulas Mejēras filma sniedz (lielākoties stingri tiešu un reālistisku, bet brīžiem rotaļīgi traģikomisku) atbildi uz jautājumu: kā tas ir – dzīvot mājā, kas uzcelta lielceļa malā? Viens kļūst skaidrs jau filmas sākumā: grūti tas nav, ja piemājas šosejai gadījies būt slēgtai (tad, piemēram, ceļa malā var sauļoties un izkārt veļu, savukārt uz seguma – ar cigareti zobos spēlēt ielas hokeju un izvietot visus krāmus, kam mājās nav vietas). Šādi dzīvo galvenās varones (Izabella Ipēra) ģimene, kura apmetusies pie kādas neremontētas Francijas automaģistrāles. Kādudien pēc 10 gadus ilgas dīkstāves pēkšņi ceļam tiek uzklāts jauns segums, un ģimenei jāmācās sadzīvot ar motoru rūkoņu, taurēšanu un piesārņojumu. Katrs uz to reaģē citādi: vispirms gandrīz neviens par to neliekas ne zinis, bet ar laiku visa ģimene (izņemot vienu meitu, kura izlemj no mājām aizbēgt) vienojas dažādās izmisuma izpausmēs, piemēram, kopīgā mājas aizmūrēšanā, lai slāpētu nerimstošo troksni. Ģimenes izvēle – cēli turpināt pakļaut sevi ciešanām – var tā arī palikt neskaidra, bet viņiem pašiem beigās pienāk savs apskaidrības mirklis – jau atkal katram (visticamāk, arī katram skatītājam) citāds, bet dīvaini vienots.

Raksts no Jūlijs 2020 žurnāla