Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sevastjans Lelio
Glorija, 2013
Gloria, Sebastián Lelio
Klišejām ir tukša skaņa, tāpēc negribas teikt, ka šī ir “sieviešu filma”, “filma iedvesmo” vai vēl trakāk – “atstāj spēcīgu pēcgaršu”. No otras puses, Glorijas (58, šķīrusies, bērni izauguši, ienākumi vidēji) pievilcība slēpjas brīvībā un drosmē – drosmē domāt, uzvesties un sacīt to, kā un ko viņa vēlas, un viņai no...dejoties (Glorija ir traka uz dejām!) par to, kā kas izskatās vai izklausās. Dzīvē vai filmā, bet patiešām iedvesmojoši skatīties uz cilvēkiem, kuri cenšas būt laimīgi. Lai kas arī notiktu (viņai neveicas ar vīriešiem, sadzīvē neiet viegli, kaut kas nav labi ar acīm utt.), Glorijai, liekas, ir necaursitams prieka un laimes kodols. “Tu esi tik... dzīva!” viņai sacīs pielūdzējs restorānā, kurš beigās izrādīsies nejēdzīgs un neizlēmīgs (vēl arī izrādīsies, otrreiz skatoties filmu, ka Rodolfo gluži tik skaistu komplimentu nemaz viņai neteica). Manam jūsmīgumam par filmu vai drīzāk par pašu Gloriju (spēlē čīliešu aktrise Paulina Garsija) punktu pielika kāds kinokritiķis, kurš jau recenzijas pirmajā teikumā atzīstas, ka, skatoties filmu, viņam gribējies apskaut ekrānu no tīra prieka un atzinības.